Acteku valsts bija viena no varenākajām Centrālamerikā, kas pastāvēja līdz 14. gadsimtam mūsdienu Meksikas teritorijā. Tās galvaspilsēta bija Tenočtitlana (šodien Mehiko).
Acteki šajā teritorijā ieradās 13. gadsimta vidū,. kur savu pilsētu uzcēla uz salām liela ezera vidū. Pilsētas malās atradās greznas pilis un tempļi, bet pilsētu šķērsoja taisnas ielas un kanāli. Acteki nodarbojās ar zemkopību, bet tiem trūka zemes, kuru papildus ieguva uzberot no ezera dibena ņemtās izceltās ūdenszāles un auglīgās dūņas uz šaurajām pussalām. Dūņu kārta tika atjaunota katru gadu, kas nodrošināja labu ražu. Tāda veida ezerā peldošos plostus sauca arī par činampām. Actekiem, tāpat kā maijiem, nebija nekādu darbarīku, jo viņi nepazina dzelzi, arī bronzu kausēt neprata, bet varš tika apstrādāts nesakarsējot; tiem nebija nedz mājdzīvnieku, nedz braucamo ratu.
Acteki bija ļoti kareivīgi un bieži pakļāva sev tuvumā esošās kaimiņu ciltis.
Acteki izcēlās ar saviem plašajiem sasniegumiem dažādās zinātnes nozarēs. Tie guva ievērojamus panākumus astronomijā, pilsētbūvniecībā, amatniecībā.
Acteku sabiedrības un pārvaldes priekšgalā bija gandrīz neierobežots monarhs, kas varu mantoja. Monarha uzdevumos ietilpa iecelt amatos priesterus, kā arī pārvaldīt valsti. Valdnieka rokās bija visa likumdošana. Acteku valstī bija spēcīga armija, kuru veidoja galvenokārt aristokrāti. Armija ievāca nodevas no pakļautajām ciltīm. Šos līdzekļus tālāk izmantoja galma uzturēšanai un citām valsts vajadzībām. Karavīriem vajadzēja arī nodrošināt gūstekņus upurēšanas ceremonijām: acteku dievi bija allaž izslāpuši pēc cilvēku asinīm un, lai panāktu to labvēlību, tiem bija daudz jāupurē.
Actekiem bija labi nodrošināta armija, kas kara laikā varēja pat sasniegt līdz 150 000 vīru. Dažreiz iekarošana notika miermīlīgā ceļā: augstākie acteku virspavēlnieki nosūtīja saviem pretiniekiem ultimātu (kategorisku prasību) ar prasību padoties un maksāt nodokļus un pielūgt viņu dievus miermīlīgā ceļā.
Acteku reliģija. Acteki pielūdza vairākus dievus, taču pastāvēja nosliece uz monoteismu jeb viendievību. Reliģiskajiem rituāliem acteki cēla krāšņus un varenus tempļus, kuri pēc izskata atgādina ēģiptiešu kapenes – piramīdas. Acteku reliģijā plaši bija izplatīta cilvēku upurēšana dieviem. Visbriesmīgakais veids kādā tika upurēti cilvēki bija sirds izraušana vai izgriešana ar obsidiāna nazi upurim un asiņu tecināšana. Upurēšanas notika publiski, visas tautas priekšā, kura pulcējās pie tempļa. Tomēr acteki nebija asinskārie cilvēki un cilvēkus tik bieži neupurēja. Arī karagūstekņus atstāja dzīvus, upurējot tikai dažus no tiem, īpaši dieviem par tīkamo acteki uzskatīja dižciltīgo pretinieku asinis. Reliģiskajos rituālos izmantoja smaržīgus kvēpus. Acteku valdnieks Montesuma baidījās no svešzemniekiem, jo ir bijis māņticīgs un uzskatīja Kortesu par baltādaino dievu Kesalkoaltu. Pēc acteku leģendām senos laikos šis gaišais, labais dievs atnācis pie Tekskoko ezera Meksikas ielejā zaļā tērpā un gudrs kā čūska (Kesalkoalts – “čūska ar zaļajām spalvām”). Viņš pazinis visus zvērus un visas zāles, valdījis par dieviem un cilvēkiem. Viņam bijusi gaiša ādas krāsa, tāpēc šis dievs dēvēts par balto dievu. Baltais dievs iemācījis Mehiko un Tekskoko ļaudīm medīt, kopt zemi, audzēt kukurūzu ar vālītēm cilvēka garumā un krāsainu kokvilnu, celt akmens namus, apstrādāt metālus, izveidojis kalendāru, iemācījis cilvēkiem rakstu mākslu, devis viņiem gudrus likumus un labas paražas. Šīs dievs neesot prasījis asiņainus upurus, gribējis izbeigt cilvēku upurēšanu, cīnīties pret ļaunajiem dieviem un karu. Teikas stāstīja, ka starp gaišo dievu Kesalkoaltu un ļauno nakts un tumsas dievu Teskatlipoku, kara dievu un dēmonu, kas mielojies ar cilvēku miesām, risinājusies nemitīga cīņa. Ļaunais dievs kādreiz bijis saule, bet Kesalkoatls to notriecis zemē no debesīm un pats ieņēmis tā vietu. Ļaunais dievs iekritis jūrā, taču vēlāk pārcelies uz debesīm kā Liela Lāča zvaigznājs, tad pārvērties jaguārā un savukārt notriecis Kesalkoaltu no debesīm. Galu galā ļaunais dievs pieveicis labo un tas bijis spiests atstāt acteku zemi. Kesalkoalts paņēmis līdzi savus likumus, rakstu zīmes un dziesmas un aizgājis uz okeāna austrumu piekrasti, pa ceļam apstājoties Čolulā un sludinot tur savu gudrību, un pavēstījis, ka tagad viņš došoties pāri jūrai uz austrumiem. Actekiem bija ļoti liels skaits kulta kalpu. Galvaspilsētas lielajā templī vien kalpojuši pieci tūkstoši dažāda ranga priesteru. Daži vadīja korus un dejotājus, citi rūpējās par dažādu svētku rīkošanu saskaņā ar kalendāru, citi – par jauniešu audzināšanu, citi – par upurēšanu, citi pieņēma grēku sūdzētājus. Svētki svinēti visai bieži ar krāšņām procesijām. Sievietes un bērni, izrotājušies ar ziedu vainagiem, nesa uz altāriem augļus, kukurūzas vālītes un smaržīgus sveķus.
Priesterus apmācīja īpašās skolās no aristokrātu un priesteru bērniem. Nākamie priesteri iepazinās ne vien ar reliģiskajiem rituāliem un astroloģiju, bet arī ar astronomiju, meteoroloģiju, matemātiku, medicīnu, cilšu vēsturi tin mitoloģiju.
Acteku karaspēks. Karaspēku vadīja valdnieks – tlakatekutli (“vīru galva”). Karaspēks bija daudzskaitīgs, līdz pat 200 000 cilvēku. Toties viņiem no bruņām bija tikai viegli koka vairogi. No ieročiem – bultas un šķēpi, labi ja ar obsidiāna uzgaļiem. Acteku kareivji baidījās no spāņu zirgiem, jo tos nepazina, viņiem jātnieks uz zirga ar zobenu likās viens vesels radījums kurš sūtīts no debesīm lai nestu postu un nāvi, kad pie kādas pilsētas spāņi kaujā bija zaudējuši zirgu, vietējais valdnieks lika to sagriezt un aizsūtīt uz vasām valsts daļām apskatei. Bieži ieraugot to, acteki bailēs metās bēgt. Tādas pašas bailes actekiem iedvesa spāņu lielgabali un šautenes kuru troksnis iedvesa actekiem bailes. Viņu šķēpi un bultas ar obsidiāna uzgaļiem pret konkistadoru bruņām bija neefektīgi. Bet, pirms spāņu atklāšanas acteku valsts bija spēcīga, tā pakļāva gandrīz visas apkārtējās ciltis, piemēram totonaki, Tavaski, Tlakskalas un Čolulas zemes ciltis. Vēlāk šīs ciltis palīdzēja konkistadoriem pakļaut actekus.
Acteku sadzīve
Dārglietas: zelts pēc kura tā tiecās konkistadori, actekiem nebija liela vērtība, toties viņi ar izbrīnu skatījās uz stiklu un krāsainām lupatām, kuras agrāk nebija redzējuši. Acteki darināja smalkus mākslas darbus no zelta un sudraba.
Pārtika un apģērbs: acteki audzēja kukurūzu, iemācījās aust arī kokvilnas audumus un taisīt māla traukus ar ģeometriskiem vai vienkāršiem reālistiskiem zīmējumiem. Meksikas zemkopju ciltis apstrādāja zemi ar asu nūju vai kapli, jo mājdzīvniekus – arkla vilcējus, kā arī pašu arklu Amerikā nepazina (audzēja vienīgi suņus Meksikā un lamas Peru, Dienvidamerikā). Tomēr mākslīgi apūdeņotajās zemēs – nelielajos tīrumiņos, īstenībā dārzos, izauga bagātas ražas, gluži kā senajos upju civilizācijas centros Ēģiptē vai Tigras un Eifratas krastos. Gaļu uzturam šīs ciltis
ieguva, medījot putnus, dažādus sīkus dzīvniekus un briežus vai zvejojot. Darba rīkus tās izgatavoja no akmens un koka, kā arī no kaula, ragiem, vulkāniskā stikla obsidiāna.
Kārtas. Sekmīgajos karagājienos acteki sagrāba ļoti daudz karagūstekņu, ar tiem neapmainījās un tos neatbrīvoja. Gūstekņa dzīvība piederēja uzvarētajam. Tos visbiežāk paturēja kā mājas vai kopienas vergus – sevišķi tos, kas prata kādu amatu, retāk – upurēja. Vergu darbs bija kļuvis ekonomiski izdevīgs. Actekiem bija arī vergi no pašu cilts. Par vergiem padarīja noziedzniekus – nodevējus, zagļus. Bieži vien tos atdeva par vergiem cietušajam. Verdzība kā sods par noziegumu bija iespējama arī ģints iekārtā. Drošsirdīgāki karavīri dažreiz saņēma ne vien lielāku laupījuma daļu, bet arī lieku zemes gabalu. Tāpat pastāvēja spēcīga priesteru kasta. Priesteru kasta un militārā aristokrātija – īstenībā jau vergturu šķira – ekspluatēja zemākas kastas.
Lielā cieņā bija medicīna. Acteku ārsti līdzās buršanai un apvārdošanai lietoja dažādus ārstniecības augus. Eiropiešu mediķi tikai pēc dažiem gadsimtiem pārņēma no indiāņiem dažus preparātus, kā hinīnu drudža dziedināšanai, kokaīnu, strihnīnu, uzpirkstītes sirds slimību ārstēšanai, kā arī dažādas citas ārstēšanas un diagnostikas metodes. Acteki pazina vispārēju narkozi un vietējo anestēziju ar īpaša auga jautli (indiāņu kaņepes) palīdzību, masāžu, ūdens dziedniecības procedūras, tvaika pirtis un vispār varēja lepoties ar tīrību.
Acteku ārsti visai labi pazina cilvēka ķermeņa uzbūvi un orgānu funkcijas un izdarīja sarežģītas ķirurģiskas operācijas.
Acteku rakstībai. Acteki vēl nebija izgudrojuši alfabētu un rakstības attīstīšanā netika tālāk par piktogrāfiju – bilžu rakstiem, domas izteikšanu ar zīmējumiem.
Amerikas senās civilizētās tautas (maiji, sapoteki, olmeki, kečua un aimara) lietoja hieroglifu rakstību, kas atšķirībā no piktogrāfiskās rakstības atveidoja valodas skaņas.
Centrālās Amerikas hieroglifu rakstības sistēma lielā mērā ietekmēja arī acteku piktogrāfiju. Pagaidām nav skaidrs, kādu rakstību lietojuši tolteki. Senās tolteku pilsētas Tollanas drupās pie attēliem ir atrastas atsevišķas zīmes, kas līdzīgas maiju un sapoteku hieroglifiem. Toltekiem bijušas grāmatas ar vēsturisku notikumu aprakstiem un pravietojumiem. Tās diemžēl nav saglabājušās, bet, iespējams, to tradīcijas turpināja acteku rokraksti.
Tie ir piktogrāfiski, tajos parasti attēlotas kādas ainas, kas atbilst veselam stāstam vai – retākos gadījumos – frāzei. Galvenais piktogrāfiskais teksts bieži papildināts ar atsevišķiem vārdiem, kas pierakstīti ar fonētiskām zīmēm – ar hieroglifu palīdzību. Tomēr acteki hieroglifus nekad nav lietojuši veselu frāžu pierakstīšanai, vienīgi īpašvārdu, ģeogrāfisku nosaukumu un datumu apzīmēšanai.
Tātad actekiem, tāpat kā toltekiem, bijuši tikai hieroglifu rakstības aizsākumi, ko papildinājusi piktogrāfija.
Acteki rakstīja uz kokvilnas drānas vai ādām, taču lielāko tiesu uz agaves lapu šķiedrām, no kurām izveidoja ēģiptiešu papirusam līdzīgu papīru. Ar bilžu rakstu palīdzību viņi pierakstīja, cik lielas nodevas saņēmuši no pakļautajām ciltīm, uzrakstīja savu kalendāru, atzīmēja svētkus, sastādīja vēsturiskas hronikas. Saglabājies arī apcerējums par bērnu audzināšanu.
Acteki savus bērnus audzināja ļoti stingri, pieradināja pie paklausības, mācīja čakli strādāt no agras bērnības, bez kurnēšanas panest jebkuras grūtības, izsalkumu un slāpes. Liela uzmanība tika veltīta tieši fiziskajai audzināšanai, lai sagatavotu karavīrus (kā senajā Spartā). Par ikvienu pārkāpumu bērnus no astoņu gadu vecuma stingri sodīja par melošanu durstīja lūpas ar kaktusu dzeloņiem, par zagšanu durstīja rokas, par patvaļīgu aiziešanu no mājas vainīgos bērnus ieslēdza važās, par slinkumu un nepaklausību – turēja virs ugunskura, kurā iemeta piparu pākstis, lai kodīgie dūmi radītu acīs sāpes.
Tenočtitlānā pastāvēja īpašas skolas nākamajiem karavīriem, tāpat arī tirgotājiem un priesteriem. Sevišķi stingrs režīms bija priesteru skolās, kur badošanās, bargi miesas sodi un pašmocības bija galvenās audzināšanas metodes.
Tirgotāju skolās mācījās bagātu ļaužu un augstmaņu bērni. Tur viņi iepazinās ar matemātiku, tirdzniecību, astronomiju, meteoroloģiju, mācījās reliģiskos rituālus, citu cilšu valodas, kā arī kara mākslu. Tirgotāji savās gaitās bieži vien darbojās arī kā izlūki un diplomāti.
Kara skolās jeb jaunatnes namos, kur zēnus iepazīstināja ar vīriešu pienākumiem, viņus apmācīja rīkoties ar ieročiem – loku un bultām, šķēpiem un kaujas cirvjiem, rāpties kokos un klintīs, peldēt un airēt, skriet tālus gabalus – pat vairāk par simt kilometriem vienā dienā. Ne velti īpaši ziņneši četrsimt piecdesmit kilometru attālumu no Tenočtitlānas līdz Meksikas līcim veica ļoti īsā laikā, nogādājot turklāt vēl nastas. Pie lielajiem ceļiem bija ierīkotas īpašas stacijas, kur ziņneši nomainīja cits citu. Visai bieži Montesuma saņēma svaigas zivis, kas iepriekšējā dienā tika nozvejotas Meksikas jūras līcī.
Šī spartāniskā audzināšanas sistēma un regulārie treniņi izveidoja acteku karavīrus un medniekus par pašiem veiklākajiem, izturīgākajiem, drosmīgākajiem starp visām citām indiāņu ciltīm.
Visai izplatītas actekiem bija dejas, rotaļas un sporta spēles. Acteki izmantoja tā saucamos «milzu soļus». Piesējušies virvēs, viņi griezās ap augstu koka mastu un pat divdesmit metru augstumā taisīja akrobātiskus trikus. Bez tam acteki pazina spēles, kurās lietoja smagas, cietas, masīvas kaučuka bumbas. Savulaik maiji bija iemācījušies savākt kaučuku un izgatavot bumbas spēlēm, kā arī lietoja kaučuku darba rīku kātu izgatavošanai. Vēlāk bumbu spēles pārņēma arī tolteku, sapoteku un acteku ciltis. Cīnījās divas komandas ar sešiem līdz divpadsmit spēlētājiem katrā. Bumbu ar elkoņu, krūšu un gurnu palīdzību vajadzēja iedzīt vai nu šaurā akmens spraugā akmens plāksnēm izklāta laukuma galos, vai arī nelielā akmens aplī (tā saucamā tlačtli spēle – kaut kas līdzīgs basketbolam). Tlačtli bija ļoti populāra, un to spēlēja pat valdnieki. Pēc viņu pavēles dažas pakļautās ciltis ik gadu piegādāja Tenočtitlānai sešpadsmit tūkstošus kaučuka bumbu. Ir ziņas, ka acteki spēlējuši arī kaut ko līdzīgu futbolam, lietodami smagas pulēta obsidiāna – vulkāniskā stikla lodes. Galvaspilsētā bija daudz peldbaseinu, un acteki prata lieliski peldēt un nirt. Viņi sacentās arī soļošanā un skriešanā un bija veikli dejotāji.
Acteku kalendārs, ko sastādīja priesteri pēc daudziem komplicētiem noteikumiem, bija visai sarežģīts, un juceklīgs. Tajā bija divi nodalījumi: Saules kalendārs, kas sastāvēja no 18 mēnešiem ar 20 dienām katrā (pieskaitot vēl 5 «nelaimīgās dienas»). Katrā mēnesī bija četras nedēļas ar piecām dienām katrā, pie kam katra pēdējā bija tirgus diena. Svētajā kalendārā ar 260 dienu garu periodu ietilpa 20 nedēļas ar 13 dienām katrā. Priesteri noteica gada garāmu ar lielāku precizitāti nekā tajos laikos Eiropā un zināja, ka ik gadu virs 365 dienām vēl uzkrājas gandrīz sešas stundas. Uzkrājušos laiku viņi izlīdzināja ik pēc piecdesmit diviem gadiem, pieskaitot divpadsmit vai trīspadsmit dienas.
Acteki neskaitīja gadus no kāda noteikta datuma. Pēc katriem piecdesmit diviem gadiem – viena cikla beigām – gadu skaitīšana sākās no jauna. Cikla beigās viņi sarīkoja grandiozu ceremoniju. Pēdējā cikla gada piecās «nelaimīgajās dienās» ļaudis izdzēsa pavardus un tempļu ugunis, sasita traukus un dievu tēlus, saplēsa drānas un gavēdami un vaimanādami gaidīja kādu šausmīgu katastrofu. Priesteri naktī novēroja zvaigznes, lai uzzinātu, vai pasaule pastāvēs arī turpmāk. Kad attiecīgais zvaigznājs (Plejādes) bija sasniedzis zenītu, priesteri ar koka svārpstu ieguva jaunu uguni un skrējēji ar lāpām iznēsāja to pa tempļiem, bet ļaudis līksmodami no turienes nesa uguni uz saviem pavardiem, uzkopa mājas, sagādāja jaunus traukus un sarīkoja lielas dzīres, kas ilga trīspadsmit dienas. Priesteri rūpīgi novēroja planētu kustību, zināja Saules un Mēness aptumsuma cēloņus, laika noteikšanai lietoja Saules pulksteņus.
Acteku lietotās skaitīšanas pamatā bija skaitlis divdesmit. Skaitļus līdz deviņpadsmit viņi apzīmēja ar attiecīgu skaitu punktu, skaitli 20 – ar karodziņu. Divdesmit kvadrātā (400) viņi attēloja ar zīmi, kas atgādināja eglīti vai spalvu (tik daudz, cik matu uz galvas), divdesmit kubā (8000) attēloja kā maisu ar kakao pupām (tik daudz, ka nav iespējams izskaitīt).