Agrārā reforma Latvijā nodrošināja saimniecisko uzplaukumu.
Pirms Latvijas valsts dibināšanas latviešu zemniekiem piederēja mazāk nekā puse visas zemes. Lielākā daļa zemes bija vācu muižnieku īpašums. Tādēļ daudzi latviešu zemnieki pārcēlās uz Krieviju, Ameriku, kur cerēja iegūt zemi, vai arī pārcēlās uz pilsētām. Lai to labotu, viens no svarīgākajiem Satversmes sapulces pieņemtajiem likumiem bija likums par zemi. Jaunais likums ieskaitīja lielāko daļu muižu zemes valsts īpašumā. To izdalīja tiem latviešu zemniekiem, kuri vēlējās dibināt savas saimniecības. Šai reformai1 bija daudz rezultātu – gan pozitīvu, gan negatīvu. Es šajā darbā izvērtēju, manuprāt, svarīgākās lietas, kas mainījās agrārās reformas rezultātā.
Jaunās saimniecības veidoja jaunas organizācijas. Tajā laikā izveidojās lauksaimniecības kooperatīvi2. Tā kā lauku apstrādāšanai bija nepieciešamas dažādas mašīnas, bet tās katrs nevarēja atļauties, nodibinājās lauksaimniecības mašīnu koplietošanas biedrības. Līdz ar to palielinājās arī mašīnu skaits – pļaujmašīnas, zirga grābekļi, kuļmašīnas, kartupeļu racēji. Dibināja biškopības, sugas lopu audzēšanas un citas biedrības.
Pateicoties agrārās reformas gaitā iegūtajai zemei, tika nodibinātas jaunas saimniecības. Zemes fonda zemes tika piešķirtas tikai tiem lauciniekiem, kuri tik tiešām gribēja dibināt jaunas saimniecības, lai karā izpostītā valsts negrimtu dziļāk, bet atkal uzplauktu. Uz agrāro reformu liktās cerības attaisnojās. To pierāda vēstures fakts, ka Latvijas laukos izveidojās apmēram 80 000 jaunsaimniecību, kā arī nostiprinājās aptuveni 120 000 bijušo saimniecību. Izzuda arī apmēram 100 muižu. Zemnieki atjaunoja un uzcēla daudz jaunu māju un lauksaimniecības ēku, palielināja aramzemes platību, meliorēja laukus. Tā kā latviešu zemnieki bija ieguvuši zemi un, attīstoties lauksaimniecībai, trūka laukstrādnieku, lielajās saimniecībās sezonas darbos salīga laukstrādniekus no Polijas un Lietuvas.
Pieaugot lauksaimniecību skaitam, strauji pieauga arī saražotās lauksaimniecības produkcijas daudzums. Tieši pēc kara tirgū bija ļoti liels lauksaimniecības produktu pieprasījums. Latvijā veiksmīgi bija veikta agrārreforma. Tas sekmēja ražošanas attīstību. 30. gados Latvijas zemnieki pilnībā apgādāja iedzīvotājus ar lauksaimniecības produkciju un pārdeva to arī ārzemēs. Galvenās preces, kuras Latvija eksportēja , bija sviests, gaļa, lini un kokmateriāli. Darbojās trīs cukurfabrikas – Liepājā, Jelgavā un Krustpilī. Tās pilnīgi spēja nodrošināt visu valsti ar cukuru.
Visi šie fakti neapstrīdami apstiprina, ka agrārā reforma veicināja saimniecisko uzplaukumu. Lielais lauksaimniecību skaits nodrošināja Latvijai agrāras valsts statusu. Tāpēc arī ekonomisko krīzi Latvijā neizjuta tik asi kā citur Eiropā. Tas notika tādēļ, ka valsts sniedza palīdzību. Valdība bija arī noteikusi stabilas lauksaimniecības preču cenas un iepirka tās no latviešu zemniekiem, tāpēc arī latviešu zemnieki nepiedzīvoja masveida izputēšanu un ražošanas samazināšanos. Arī rūpniecībā nebija dziļas krīzes, jo ¾ nepieciešamo izejvielu ieguva Latvijā. Valsts visādi veicināja lauksaimniecības attīstību, tāpēc tika gūti labi panākumi.
1 pārkārtojumi, ko izdara valdība
2 apvienība kopīgai saimnieciskai darbībai
APZĪMĒJUMI
Argumenti
Vēstures fakti
Jēdzieni