Kristību tradīcijas Latgalē 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā.
Rīga 2006
Latgalei, salīdzinājumā ar citiem Latvijas novadiem ir sava savdabība. Kultūrvēsturiskie apstākļi ir veicinājuši Latgales novada dzīvotāju savdabīgo mentalitāti un tradīciju kopumu. Etniskā mentalitāte ir noteiktai cilvēku kopībai zīmīgas rakstura, psiholoģijas, valodas, tradīciju, attieksmes pret pasauli un citam pret citu īpatnības. Nacionālā kultūra, tajā skaitā arī kristību tradīcijas, nav iedomājama bez tautai vai noteiktai etniskajai grupai raksturīgo iezīmju un izpausmju iemiesojuma noteiktās vērtībās. Latgaliešu kultūru daudzi uzskata par latviešu nacionālās kultūras savdabīgu un īpatnu variantu, nevis slāvu – poļu, krievu, baltkrievu – vai kādu citu svešzemju konglomerātu (kā tā dažkārt tikusi raksturota), taču pilnīga latviešu kultūras izpratne nav sasniedzama bez latgaliešu etniskās mentalitātes analīzes un skaidrojuma, kura galvenokārt balstās uz tradīcijām un ieražām.
Etnisko mentalitāti veido un iespaido tradīcijas, vide, daba, vēsture, kuras ilgstoši dominējušas sabiedrības apziņā. Latgales iedzīvotāju tradīcijās manāmi arī citu kultūru piejaukumi, jo Latgales kultūra kā tāda nav viengabalaina, tā formējusies ciešā sasaistē ar tos tautību tradīcijām un ieražām, kuras dažādos laika posmos dominēja Latgalē. No vienas puses, latgaliešu mentalitāti ir ilgstoši iespaidojusi un formējusi kultūra (ar tās sasniegumiem, arī vienpusībām un trūkumiem), bet no otras – laika gaitā tā pati kļūst par kultūras neatņemamu sastāvdaļu, tās neatkārtojamo īpatnību izteicēju. Bez tās klātbūtnes un caurstrāvojuma nav iedomājamas ne latgaliešu tautasdziesmas un to dziedāšana, ne kristības un citas ieražas. Spilgta latgaliešu etniskās mentalitātes iezīme ir senos tradīciju saglabāšana un katolicisma stiprā ietekme visās latgaliešu dzīves jomās.
Latgale visilgāk palika Eiropas garīgās dzīves viļņu neskarta, tāpēc arī tur senās paražas un ticējumi bieži vien varēja spilgtāk paglābties. Protams, daudzas tradīcijas, sākot ar tautas dziesmām un beidzot ar ticējumiem un praktiskās dzīves ierašām, ir kopējas ar pārējos Latvijas novados novērotajām tradīcijām, bet Latgalē ir arī uzglabājušās ieražas, kas citos apgabalos ir svešas. Daudzas ceremonijas, kam ir sakars ar katoļu kultu, ir cēlušās jaunākos laikos, bet neapšaubāmi arī Latgale slēpj sevī senatnes pagāniskās tradīcijas.
Kristības nevar skatīt atdalīti tikai kā svinības, jo šis ģimenes gods ir saistīts ar veselu pasākumu kompleksu. Pasākumus varētu iedalīt trīs galvenajos etapos: posms līdz bērna piedzimšanai, bērna piedzimšana un posms pēc bērna piedzimšanas. Kristības ir latviešu pirmais lielais mūža gods, kad jaundzimušajam bērnam dod vārdu. Nosaukums ”krustabas”, ko bieži lieto Latgalē, atvasināts no vārda ”krusts, jo šai zīmei ir ļoti svarīga nozīme vārda došanas rituāla norisē. Krusts bija pazīstams kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme jau kopš dziļas senatnes. Tagad lietotais ”kristības” ieviesies tikai jaunākā laikā.
Jauna cilvēka parādīšanās uz pasaules bija svarīgs sabiedrisks notikums, jo ar viņu saistīja nākotnes plānus kā ar noteiktu kolektīva locekli. Ne tikai paši vecāki, bet arī sabiedrība, kurai tie piederēja, bija ieinteresēta garīgi un fiziski pilnvērtīga bērna piedzimšanā. Gadsimtu gaitā pakāpeniski izveidojās godu un paražu komplekss, kurš caur veselu simbolisku darbību, uzvedības normu sistēmu acīmredzot kalpoja šim mērķim. Kristības bija dzimtas gods ar divējādu nozīmi – dot jaundzimušajam vārdu un uzņemt viņu kā dzimtas locekli. Tādējādi kristībām bija ne tikai vārda došanas, bet arī rituāla funkcija. Visi ģimenes godu elementi ietvēra sevī maģisku nozīmi, kuras uzdevums bija rituāla laikā emocionāli stiprināt iesaistītos. Var uzskatīt, ka ar kristībām sākās bērna kā jaunā sabiedrības locekļa pielāgošana videi, kurā viņam būs jādzīvo, bet analizējot sīkāk kristības savā dziļākajā būtībā bija veltītas bērna dvēselei.
Apskatāmajā laika posmā – 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums – Latgales iedzīvotāji ticēja dažādiem pārdabiskiem spēkiem, ar kuru palīdzību cerēja nodrošināt vesela bērna piedzimšanu un pareģot viņa nākotni. Šie tabu jāskata kā sociālās atmiņas elementi. Lai gan lielu ietekmi jau bija ieguvusi katoļu baznīca, tomēr apskatāmajā laika periodā sastopamas pagāniskās tradīcijas, kas saglabājušās cauri gadsimtiem. Latgaliešu vecajā paaudzē vēl ļoti tieši bija manāms katoļu baznīcas iespaids. Visiem latgaliešu tikumiem bija reliģisks – pareizāk – katolisks pamats: pacietība un nekurnēšana grūtībās, jo tās uzskatīja par Dieva sūtītām, tās bija jānes kā gandarījums par saviem grēkiem.
Bērna nākšana pasaulē iezīmējās kā liels notikums. Dažādi aizliegumi jau attiecās uz laiku, kad sieviete vēl nemaz nebija stāvoklī – nedrīkstēja ēst kopā saaugušus divus ābolus vai jebkādu citu augli, kas bija saaudzis pa divi kopā, jo tad uzskatīja, ka sievietei piedzims dvīņi. Pastāvēja uzskats, ka, ja stārķis pie mājas novij savu ligzdu, tajā mājā sagaidāmas kristības.
Aizliegumi grūtniecei un viņas uzvedības reglamentācija acīmredzot noteica bērna garīgo un fizisko pilnvērtību, raksturu un likteni. Tādējādi kristību tradīcijas nevar pētīt, sākot uzreiz skatīt kristības kā godu. Visu paražu kopums ir cieši savstarpēji saistīts, tādēļ jāsāk skatīt jau no brīža, kad sieviete bija stāvoklī, jo tieši viņas uzvešanās, rīcība un tradīciju un ticējumu ievērošana pēc Latgales iedzīvotāju domām sekmēja pēc iespējas pilnvērtīgāka bērna nākšanu pasaulē. Kristību tradīciju izpētē lielu daļu informācijas sniedz tieši tautasdziesmas.
Rūpes par bērna nākotni vērojamas jau pirms bērna piedzimšanas. Lai bērns piedzimtu vesels un izaugtu godīgs un visu cienījams cilvēks, sievietei grūtniecības laikā bija jāievēro vesela rinda uzvešanās noteikumu, jo pastāvēja uzskats, ka mātes izturēšanās šajā periodā spēj ietekmēt bērna rakstura veidošanos.
Arī apkārtējiem cilvēkiem bija jāietur īpaša attieksme pret grūtnieci. Grūtniecei nedrīkstēja neko atteikt, bija jādod viss, ko viņa lūdza. Sieviete stāvoklī parasti arī vienmēr apmeklēja baznīcu. Arī pārējie ģimenes locekļi piedalījās lūgšanās, vakaros tika skaitītas lūgšanas un dziedātas garīga rakstura dziesmas, tā kā mājās bija grūtniece, tad tas tika darīts biežāk kā parasti. Bērniņa nākšana pasaulē parasti bija gaidīts notikums, jaunās dzīvības sagaidīšanai parasti gatavojās jau laikus. Nozīme bija šūpulīša darināšanai, ko parasti veica gaidāmā bērna tēvs.
Sieviete, esot stāvoklī, tomēr bija jāveic visi smagākie lauku darbi līdz pat dzemdībām. Ir minēts gadījums, ka bērns sievietei piedzimis uz pļavas, grābjot sienu. Arī kādai citai sievietei nācies dzemdēt siena zārdā, jo viņa viena pati bijusi darbos uz lauka un, ejot mājās, sākušās dzemdības. Piedzimušo bērnu viņa ietinusi priekšautā un aiznesusi mājās. Grūtniecēm parasti bija jāstrādā visi darbi, viņām šajā ziņā netika piešķirtas nekādas atlaides. Kad sievietei tuvojās dzemdības kaimiņienēm tika sūtītas ziņas par šo notikumu, precētas sievas jau laicīgi šad tad iegriezās sētā.
Neraugoties uz grūtībām, bērniņu gaidot, sagaidāmais notikums tiek uztverts ar pozitīvu attieksmi un ilgām pēc jaunās dzīvības. Jaunos vecākus, protams, interesēja gaidāmā bērniņa dzimums, tāpēc tika zīlēts. Tāpat jau laikus notika gatavošanās bērna krustabām, kas parasti tika rīkotas kā lieli godi, tika darīts alus un kauts kāds mājlops.
Jau senākajos laikos latviešu senajā dievestībā Dievs bija visas dzīvās un nedzīvās dabas devējs. Taču arī jaunākajos laikos Dievam ir galvenā nozīme, jo Latgalē vadošā it katoļu reliģija un pēc tās postulātiem Dievs ir augstākais cēlonis, padoms un dzīvības devējs. Dvēsele gan nākot pasaulē, gan aizejot, atradās Dieva ziņā.
Bērni senos laikos parasti piedzima pirtī. Šo veco laiku paražu uzturēja tos laiku apstākļi, kad vēl dzīvoja rijās vai dūmu istabās vienā telpā visa ģimene kopā. Par mierīgu, siltu un tīru vietu jau senos laikos tika izraudzīta pirts, ko vecie ļaudis cienīja un uzskatīja par miesas baznīcu. Pirms radībām pirti parasti izkurināja, izlaida dūmus, izvēdināja un grīdu izklāja ar salmiem. Dzemdētājai paklāja paladziņu. Latgales laukos šī tradīcija dažviet bija saglabājusies vēl 20. gadsimta sākumā, ārsta palīdzība tika lūgta tikai smagākos gadījumos. Parasti tika uzaicināta vecmāte. Dzemdēšanas gadījumos arvienu griezās pie vecmātes, kas, sevišķi vecos laikos, parasti bija kāda veca, gudra sieva, dažādu zāļu un ārstniecības līdzekļu zinātāja un parasti tika aicināta pie dzemdētājām, lai gan nekur nebija mācījusies. Tādām vecmātēm uzticējās vairāk kā ārstam. Daudzas šādas vecmātes savas gudrības labprāt neizpauda. Citas vecmātes lietoja dažādus senču laiku līdzekļus vai skaitīja lūgšanas, kurās piesauca Dievmāti Mariju:”Ak tu, skaidrā Marija, Dieva māte! Tev dzima Jēzus Kristus bez sāpēm. Iedodi mums vienu daļiņu no tavas palīdzības”. Vecmātes vienmēr tika ļoti cienītas, pat tad, kad bērni jau bija paaugušies, viņi nekad neaizmirsa savu vecmāti, viņa bija kā otra vecāmāte. Dažreiz kā vecmāte tika aicināta kāda vecāka sieviete, kas jau bija pieņēmusi vairākus bērnus. Kad pienāca dzemdību brīdis, pie dzemdētājas vienmēr tika aicināta arī viņas māte. Ievērojama vieta ierādīta arī pirts takai. Tuvojoties radībām, tai vienmēr bija jābūt tīrai un bez gružiem.
Dziļākā senatnē bērna dzimšanas brīdī liela nozīme bija Laimai un Mārai. Dzemdētājas bieži piesauca Māru. Māras ziņā bija augums un vieliskās dabas norises, bet Laimas ziņā – liktenis, laime, laba izdošanās. Ienākot katoļticībai, Laimas un Māras nozīme pamazām izzuda, tradīcijas sajaucās un asimilējās, Māru sāka identificēt ar Svēto Mariju. Pirms dzemdībām griezās pie svētās Marijas, kas skaitījās sieviešu aizstāve, lai tā atvieglotu radības. Svētās Marijas kults Latgalē izplatījās 16. – 17. gadsimtā reizē ar katolicisma izplatīšanos, nomainot agrāko Laimas kultu, kura līdz tam bija skaitījusies par ģimenes pavarda sargātāju. Taču 19. gadsimta beigās dažviet vēl tika lūgta Laimas palīdzība.
Ilgajos katolicisma gados latviešu zemnieki tā arī nebija sapratuši šīs reliģijas dziļākos abstraktos postulātus, tālab viņu izpratnē zemei tuvā Māra ieguva vairākas katoļu Dievmātei Marijai piedēvētās īpašības, kurus senlatviešu reliģiskajos priekšstatos ietvēra tikai senbaltu likteņdieve Laima.
19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā biežāk tomēr jau sāk lūgt Dieva vai visu svētos palīdzību, jo katoļticība kā vadošā reliģija pastāvēja jau vairākus gadsimtus un pagānu laiku tradīcijas bija zaudējušas daļu no savas nozīmības.
Agrāk nebija pieņemama arī vīra klātbūtne dzemdības, jau no senatnes bija iesakņojies uzskats, ka tad dzemdības varētu būt neveiksmīgas. Kad radās sarežģījumi, tad gan tika lūgta tēva palīdzība rituālu darbību veikšanā.
Visumā dzemdības bija notikums, kurš varēja arī nebeigties labi, jo vecmāte bieži nespēja sniegt kvalificētu palīdzību, bet ārsta atgādāšana pie dzemdētājas prasīja laiku un līdzekļus.
Pirmo bērnu parasti gaidīja dēlu, jo tika uzskatīts, ka tas būs nākamais saimnieks, jauns zemes arājiņš, taču arī, ja piedzima meita, to sagaidīja godājot par pļāvējiņu vai malējiņu. Ja bērns viegli nāca pasaulē, tad tam paredzēja vieglu dzīvi. Bērnam piedzimstot atkal tika veikti nepieciešamie rituāli, lai tas izaugtu cienījams un skaists cilvēks.
Dažādi tika izskaidrota jaunās dzīvības ienākšana vecākajiem brāļiem un māsām, kamēr tie vēl nebija sasnieguši apzinīgu vecumu, tika stāstīts, ka bērniņš ticis atrasts pļavā, pie upes vai, ka to dāvājis Dieviņš un tamlīdzīgi. Ziemā tika teikts, ka bērniņu vecmāte atradusi zvejnieku izcirstajos āliņģos.
Pēc bērna piedzimšanas jauno māti jaundzimušo bērnu apciemoja radinieces un kaimiņienes, sevišķi precētās sievietes. Dažviet bija vērojama tāda parādība, ka, ziņojot par kaut kā ierašanos pasaulē, vispirms saspieda otram ausi, pēc tam pateica, kas noticis. Raudzībās parasti gāja otrajā trešajā dienā pēc radībām, negaidot sevišķu aicinājumu. Vecākās sievas jaunajai mātei parasti deva dažādus noderīgus padomus. Dažreiz viņas palika pie bērna un mātes ilgāk, lai palīdzētu atkopties. Atnācējas vienmēr līdzi ņēma ciema kukuli un bērnam nesa īpašu ziedu. Latgalē plaši izplatīts paradums bija raugos nest ķiļķenus, lai bērns augtu vesels un resns kā ķiļķens. Nesa arī sieru, maizi un drēbītes bērnam. Paražas pieprasīja, lai raudzībās nekad neiet tukšām rokām, vienmēr bija jāatnes kaut kas no ēdiena un apģērba, lai bērns vienmēr būtu paēdis un apģērbies.
Vīrieši, izņemot tuvākos radiniekus, raudzībās parasti negāja, skaitot tos par sieviešu svētkiem. Vīri raudzībās gāja, ja sievai kāda iemesla dēļ nebija iespējams ierasties. Gan raudzībās, gan kristībās ļoti daudz tika dota zieda nauda, kas ģimenei bija finansiāls atbalsts jaundzimušā pienācīgai aprūpēšanai.
Dažas dienas pēc dzemdībām un neilgi pirms kristībām tika rīkotas tā saucamās pirtīžas jeb mātes un bērna pirmā kopēja mazgāšanās, kura sevī ietvēra rituālu nozīmi. Tā notika pirtī, tika veiktas rituālas darbības ar domu, lai tās veicinātu veselību un novērstu ļaunumu no mātes un jaundzimušā.
Malkai bija jābūt vai nu ozola vai liepas, ūdenim tika pievienotas dažādas zālītes. Vēlams bija, lai pirtīžās piedalās arī bērna saņēmēja, taču ne visur tā notika. Ja vecmāte piedalījās, tad viņa bija galvenā rīkotāja – viņa kurināja pirti, iepriekš aizbāžot visas spraugas un kaktus, pārkrustīja tos, lai nelabie gari neiekļūtu iekšā. Latgalē bija saglabājusies tradīcija pirmo reizi bērnu ,mazgāt tikai koka traukā. Ja piedalījās vecmāte, tad ūdenī meta sudraba naudas gabalus, kas bija domāti vecmātei. Citreiz ūdenī meta pelnus, lai bērns būtu godīgs un ievas zarus, lai būtu tik izturīgs kā šis koks.
Ūdeni, kurā pirmoreiz bija mazgāts bērns, izlēja noteiktā vietā – uz ziedoša krūma. Ja tā bija meitene, tad ūdeni izlēja uz ābeles vai rožu krūma, lai tā būtu skaista, ja zēns – uz mājas pakša vai bumbieres.
Latgalē cauri gadsimtiem un svešām varām ir paglābies katolicisms un ar to saistītā garīgā dzīve. Tā kā tautu tradīcijās, paražās un dzīves veidā kristiānismam no seniem laikiem ir ļoti liels iespaids, tad arī Latgalei šis iespaids nav gājis garām. Ja latviešu tautasdziesmās manāmi kristiānisma iespaidi, tad tie radušies vēl katoļu ticības ietekmē. Visspilgtāk kristiānisms izpaužas tradīcijās, kas nāk no Latgales. Lai gan daudzas ieražas un tradīcijas cēlušās kristīgās ticības iespaidā, tomēr daudzās paražās un ticējumos ir uzglabājušās arī pirmskristietības laika atliekas.
Kristības starp visu ieražu kopumu ir tikai neliela epizode, kas saistīta ar kristīgajām baznīcas ceremonijām un vārda došanu bērnam. Pēc ceremonijām, ko veic, pārbraucot no baznīcas mājā, sākas kūmu mielasts ar sekojošu pādes dīdīšanu. Protams, ar pārtraukumiem seko citu ieražu izdarības un apdziedāšanās dažādos kristību goda brīžos. Īpaši minama veltīšana, kad māte dāvina kūmām cimdus, zeķes, bet kūmas met pādei naudu un citas dāvanas. Tāpat svarīga vieta kristībās ir šūpuļa kāršanai un bērna apdziedājumam iešūpojot. Dažkārt kristību gods tika dzerts vairākas dienas.
Kristību gods ir tik svarīgs, jo bērna dzīve publiski sākās ar kristības sakramenta saņemšanu. Bērniem centās izmeklēt labus, veiksmīgus un gudrus krusttēvus un krustmātes, lai bērns būtu tiem līdzīgs. Mazturīgie kristības ilgi nesvinēja, bet turīgie svinēja kristības tāpat kā citas godības – divas vai trīs dienas – uz kristībām uzaicināja visus radus. Kristībās kur visas ieražas izcēla to domu, kas darāms, lai bērnam tiktu par daļu visi labi tikumi un mūža labklājība. Latgales iedzīvotāji nesaka krusts, bet krysts, nesaka krystobys, bet – kristības. Kādu vārdu likt jaundzimušajam, parasti izlemj vecāki.
Senatnē zīdaini kristīt veda pēc iespējas ātrāk, reizēm pat tajā pašā vai otrajā dienā, taču visbiežāk tas notika dažas dienas pēc dzemdībām. Vispār bērns bija jānokrista 3. – 7. dienā, lai tam būtu savs sargeņģelis. Citi kristīja pēc 2 vai 6 nedēļām. Pirmajā gadījumā bērnu pie kristībām veda tuvākie radi – brāļi māsa, bet pēc sešām nedēļām – brauca pati māte. Gadījumā, ja māte pēc dzemdībām nebija pilnībā atlabusi, tad kristības tika svinētas vēlāk, lai gan bērns jau bija nokristīts. Katoļiem ir ticējums, ja nomirst nekristīts bērns, tad to pēc nāves sagaida mūžīgas mokas, tādēļ tā steidzās bērnu nokristīt. Ja bērns piedzima ļoti vārgs vai arī bija aizdomas, ka tas mirs, un tuvumā nebija mācītāja, bērnu varēja kristīt jebkurš cilvēks. Ja bērns nebija kristīts, tas nebija pasargāts no ļauna, viņš nevarēja izvēlēties piederēt Dieva valstībai.
Svarīgi bija izvēlēties kūmas. Kūmas varēja būt cilvēku respektēti, labi audzināti, ticīgi un neprecēti ļaudis, kas tēva un mātes trūkuma gadījumā spētu uzņemties atbildību par bērnu. Krusttēvs un krustmāte palika bērna radinieki līdz savas dzīves pēdējam mirklim. Kūmām bija jābūt tādas pašas ticības, kādā gatavojās kristīt bērnu. Ziņa par kristībās iešanu senāk gāja no mutes mutē. Kristību galvenos paražu izpildītāji bija krusttēvs un krustmāte. Viņu izvēle bija sevišķi svarīga, jo vecāku nāves gadījumā kūmām vajadzēja kļūt par bērna aizbildņiem. Tāpēc par krusttēvu un krustmāti centās aicināt bagātus un labus cilvēkus. Izvēlē svarīgas bija arī rakstura īpašības, jo uzskatīja, ka bērns raksturā atgādinās krustvecākus. Tādēļ mēģināja atrast cilvēkus, kas ir godīgi, čakli, ar labu dabu un slavu. Nozīme bija arī potenciālos krustvecāku materiālajam stāvoklim, jo nabagus neviens negribēja. Kūmās aicinātie parasti neatteicās, jo iespēju kļūt par kūmu uzskatīja par sava veida godu un vēlāk vecumdienās no krustbērniem varēja sagaidīt palīdzību.
Kūmi bija tēva un mātes aizvietotāji bērnam, uz viņiem gūlās morālā un materiālā atbildība par bērna labklājību. Ja tēvs vai māte nomira, tad kūmiem bija pienākums uzņemties gādību par bērnu. Krusttēvs ar krustmāti skaitījās goda viesi bērna svarīgākajās viesībās. Piemēram, ja meita precējās, pie pūra pārcilāšanas tika aicināta krustmāte, viņas palīdzība tika lūgta, izvadot meitu tautās.
Krustīšanas laikā kūmas ar zvērestu pret krustu apsolīja gādāt par bērnu. Vārda došana bija ļoti svarīgs process, jo iedotais vārds bija jāvalkā visu mūžu. Uzskatīja, ka vārds var ietekmēt bērna raksturu un mūžu. Citreiz vārds tika dots, balstoties uz to, kādā gadalaikā bērns piedzimis. Tā kā bērnu kristīja baznīcā, tad bērna vārdam obligāti bija jābūt sastopamam katoļticīgos kalendārā.
Atgriežoties mājās, bērns jau bija iecelts pilntiesīgā cilvēka kārtā, apveltīts ar Dieva žēlastību un kļuvis morāli tīrāks un skaidrāks starp visiem klātesošajiem. Atgriežoties mājās, tiek minēts, ka bērnam pa priekšu iet Dievs, viņam seko SV. Māra vai eņģeļi
Kristības tika rīkotas kā lieli godi un rīkots mielasts. Kristību gods iesākās ar ātro mielastu, kas notika pirms braukšanas uz baznīcu. Pēc krustībām mājās tika uzklāts bagātīgs galds. Kristību viesi ieradās grezni ģērbušies, līdzi vienmēr atveda ciemakukuli un dāvanu bērnam. Arī zirgi un rati tika ņemti labāki un greznāki kā ikdienā.Būtībā kristībās visam ir simboliska nozīme – bagātīgajam galdam, jaunajām drānām u.c. Viss tika darīts tā, lai bērnam būtu laimīga un pārticīga dzīve. Lūgtos ciemiņu ierašanos pavadīja ceremonijas. Nelūgtam ierasties kristībās bija liels negods, kas arī reti notika.
Godību laikā netiek aizmirsts arī Dievs, tiek uzsvērta tā klātesamība, jo Dievs ir visur klāt, kaut arī neredzams
Krustbērns tika arī apdāvināts, galvenie apdāvinātāji bija kūmas. Krusttēvs deva naudu, krustmāte – naudu, bet biežāk kādu apģērba gabalu. Kūmas tika aicināti bagātīgi apdāvināt bērnu. Nauda tika mesta dažādām bērna vajadzībām
Ar bērna nokristīšanu un svinību sarīkošanu nekas nebeidzās. Liels daudzums ticējumu bija jāievēro arī bērna pirmajos dzīves gados. Galvenā loma bērna audzināšanā bija sievietei. Latgales laukos sievietes loma ģimenē bija arī tāda, ka tieši sieva bija galvenā visu mājas darbu darītāja. Viņai vajadzēja gatavot ēst, audzināt bērnus un vienlaicīgi darīt visus pārējos mājas darbus. Sievietei vajadzēja strādāt arī visus lauku darbus, bērni parasti tika ņemti līdzi. Sievietes loma tādējādi bija diezgan nenozīmīga, viņas tā arī tika uztvertas kā bērnu dzemdētājas un audzinātājas. Sievietes arī vērpa, šuva auda, gandrīz visas drēbes bija darinātas mājās. Lauku sievietes parasti bija neizglītotas, jo skolas bieži vien atradās tālu no mājām un meitenes parasti uz skolu nelaida. Ģimenēs parasti bija ļoti daudz bērnu, līdz pat desmit un vairāk, tomēr ne visi no viņiem izdzīvoja, daudzi nomira tikko piedzimuši vai vēl mazi būdami, tā bija parasta parādība un nešķita tik sāpīga kā mūsdienās, tas šķita pat pašsaprotami, jo nomirušais bērns bija ”aizgājis pie Dieviņa”, tādai dzīves uztverei pamatā bija katolicisma iespaids. Arī dažādas mazu bērnu slimības un kaites bieži centās ārstēt mājas apstākļos, jo nebija pieejama kvalificētu ārstu aprūpe vai arī tai pietrūka līdzekļu
Pēc kristībām vēl turpinājās apraudzības. Kaimiņu sievas gāja apraudzīt jauno māti. Līdzi vienmēr ņēma kaut ko ēdamu – baltmaizi, ceptas olas, speķi. Apraudzībās parasti turpināja iet pirmajā mēnesī pēc dzemdībām. Apraugos gājējas bieži palīdzēja pie sētas darbiem.
Jaunas dzīvības ienākšana latgaliešu ģimenē spēlēja ļoti lielu lomu, tādējādi paražu, rituālu un ticējumu kopums bija nozīmīgs un tika ievērots un izpildīts jau no bērna gaidīšanas dienām un nebeidzās visā dzīves laikā. Kristības bija viens no galvenajiem ģimenes godiem, jo kristīts bērns ieguva citu sociālo statusu, tas bija ne tikai vārda došanas, bet arī sava veida iniciācijas rituāls. Visām veiktajām rituālajām darbībām un piekoptajiem ticējumiem mērķis bija viens – nodrošināt bērnam pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi un statusu sabiedrībā. Pētot apkopotos materiālus, nevar spriest par izteiktām atšķirībām apskatītajās tradīcijās, piemēram, starp Dienvidlatgali un Ziemeļlatgali, tradīcijas ir cieši savijušās un līdzīgas visā novadā, atšķirības varētu būt tikai tos niansēs ļoti minimāli, kas nemaina būtību. Ja salīdzina ar pārējo Latvijas teritoriju, tad var spriest par tradīciju daļēju līdzību visā Latvijas teritorijā, taču Latgales kristību tradīcijās novērojama ietekme no slāvu tautām, kas ir redzama vēl 20. gadsimta sākumā un lielāks katolicisma iespaids, kas nav tik izteikts pārējā Latvijas teritorijā. Tradīcijām un ticējumiem ir bijusi tieksme saplūst un asimilēties Latgales novada pierobežas zonās. Rajonos, kurus vairs tikai daļēji varam pieskaitīt vai arī pilnībā nepieskaitām pie Latgales (Balvi, Madona, Alūksne), bija vērojamas tādas pašas tradīcijas kā dziļi Latgales iekšienē un paralēli pastāvēja arī tradīcijas, kuras vairāk varam attiecināt uz Vidzemi vai Zemgali. Savukārt tādās Latgales teritorijās kā – Ludza, Krāslava, Daugavpils, lielāks iespaids ir krievu un poļu tradīcijām. Savdabīgas bija tieši poļu tradīcijas, lai gan no tām liela daļa 20. gadsimta sākumā bija izzudusi, tomēr 19. gadsimta beigās tās tika plaši piekoptas.
Tas viss liecina – kaut arī latgalietis ir samērā konservatīvs tādā ziņā, ka tiecas ilgstoši turēties pie reiz iedibinātām tradīcijām un viegli nešķiras no saviem ticējumiem, tomēr laika gaitā ienes tajos jaunus variantus un nianses, tā savā dzīvē un rituālos pārvarēdams monotono vienveidību un garlaicību. Tas attiecas arī uz kristību tradīcijām, kurās seni, noturīgi rituālu slāņojumi apauguši ar aizvien jaunām konkrētās situācijas (arī šaurākā reģiona) nosacītajām īpatnībām un variantiem. Ļoti daudzas tradīcijas savā būtībā ir saglabājušās līdz pat mūsdienām, izzudušas senākos laiku ieražas, taču saglabājušās lielākā daļa tradīciju nianšu un variāciju.
Latgalieši ir latvieši, kuri, it sevišķi pēdējos četros piecos gadsimtos, ir pārdzīvojuši daudzas tādas papildus grūtības, kādu nebija ne vidzemniekiem, ne zemgaliešiem, ieskaitot vēlāku dzimtbūšanas atcelšanu, drukas aizliegumu, pastiprinātu pārkrievošanu u.tml. Latgale tradīciju ziņā ir savrupa vienība. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pasaules uzskati un tradīcijas tika stipri grauti. Taču Latgale visilgāk atradās Eiropas garīgās dzīves neskarta, tādēļ paražas varēja paglābties.
Vērtības, padomi maz atšķiras, lai cik dažādas būtu valodas, vēsture, ieražas, jo visiem mūža dzīvotājiem ir vienas un tās pašas vajadzības – pēc pārticības, drošības, aizstāvības un atbalsta. Tautasdziesmās dominē labvēlība kā pamata attieksme pret pasauli. Tautasdziesmu kultūras centrā ir cilvēks, tādēļ tā var izmantot, pētot iedzīvotāju tradīcijas, protams, balstoties uz citiem avotiem, jo pēc tautasdziesmām nevar spriest par hronoloģiskajiem ietvariem. Visi ģimenes godu elementi ietver sevī maģisku nozīmi, kuras uzdevums rituāla laikā emocionāli stiprināt iesaistītos.
Lielākā daļa rituālu un ticējumu, kuri pastāvēja apskatāmajā laika posmā radušies jau tālā senatnē, iespējams, mainījušies, taču savu nozīmi saglabājuši. Par tradīciju noturību liecina to ilgā pastāvēšana laika gaitā, piemēram, vēl pagānu laiku dievību pieminēšana dažās 19. gadsimta beigu posma ieražās. Mainoties politiskajai iekārtai un valdošajai varai, diferencējās pastāvošās un asimilējās ienākošās tradīcijas. Poļu laikā daudzas vācu laika tradīcijas bija izzudušas, tāpat, Latgalei nonākot Krievijas pakļautībā, tika atmestas daudzas poļu laikā pielietotās tradīcijas. Nenoliedzami liela ietekme bija arī kristīgajai baznīcai, kura bieži vien cīnījās pret tradīcijām, kuras uzskatīja par pagāniskām vai nepiemērotām. Kristīgā baznīca arī ieviesa un nostiprināja jaunas tradīcijas, piemēram, nevarēja iedomāties kāzas 20. gadsimta sākumā bez laulāšanās baznīcā, kas būtu nepieņemami un neparasti 13. gadsimtā.
Noteiktu paražu ievērošana un tos izpildīšana kalpoja par līdzekli etniskajai identitātei, sabiedrības apvienošanai. Ģimenes godi ir bagāts etnoģenēzes tautas etniskās izpētes avots, tie ļauj novērot dažādu tautu savstarpējo etnisko mijiedarbību un citas svarīgas etnogrāfijas problēmas.
Izmantotā literatūra:
1. Jefremova L. Dažas Latgales latviešu zemnieku ģimenes svinības 19. gadsimta otrā pusē Arheoloģija un etnogrāfija 1, 1957.
2. Latviešu tautas dzīvesziņa. – Rīga: Zvaigzne, 1991.
3. Pāvuliņa K. Krustpils novada ģimenes godu svinības//Latvju raksti nr. 1., 1957.
4. Seile V. Latgalīšu tykumu un īražu īpatneibas// Acta latgalica Nr.12. – Rēzekne: Latg. Kult.c. izd., 2002.
5. М.Я.Устинова. Сэмейные обряды латышского городского населения вXXв. – Москва: Наука, 1980.
Izmantotie avoti:
6. Puisāns T. Kristeibu tradīcijas Cyrma apkortnē// Dzeive nr 75, 1996.
7. Straubergs K. Latviešu buramie vārdi I. – Rīga: LV Folkloras krātuves izd., 1939.
8. Šmits P. Latviešu tautas ticējumi II MCMXL. – Rīga: Latvijas folkloras krātuves izd., 1940.
Kristību tradīcijas Latgalē 19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā.
Rīga 2006
Latgalei, salīdzinājumā ar citiem Latvijas novadiem ir sava savdabība. Kultūrvēsturiskie apstākļi ir veicinājuši Latgales novada dzīvotāju savdabīgo mentalitāti un tradīciju kopumu. Etniskā mentalitāte ir noteiktai cilvēku kopībai zīmīgas rakstura, psiholoģijas, valodas, tradīciju, attieksmes pret pasauli un citam pret citu īpatnības. Nacionālā kultūra, tajā skaitā arī kristību tradīcijas, nav iedomājama bez tautai vai noteiktai etniskajai grupai raksturīgo iezīmju un izpausmju iemiesojuma noteiktās vērtībās. Latgaliešu kultūru daudzi uzskata par latviešu nacionālās kultūras savdabīgu un īpatnu variantu, nevis slāvu – poļu, krievu, baltkrievu – vai kādu citu svešzemju konglomerātu (kā tā dažkārt tikusi raksturota), taču pilnīga latviešu kultūras izpratne nav sasniedzama bez latgaliešu etniskās mentalitātes analīzes un skaidrojuma, kura galvenokārt balstās uz tradīcijām un ieražām.
Etnisko mentalitāti veido un iespaido tradīcijas, vide, daba, vēsture, kuras ilgstoši dominējušas sabiedrības apziņā. Latgales iedzīvotāju tradīcijās manāmi arī citu kultūru piejaukumi, jo Latgales kultūra kā tāda nav viengabalaina, tā formējusies ciešā sasaistē ar tos tautību tradīcijām un ieražām, kuras dažādos laika posmos dominēja Latgalē. No vienas puses, latgaliešu mentalitāti ir ilgstoši iespaidojusi un formējusi kultūra (ar tās sasniegumiem, arī vienpusībām un trūkumiem), bet no otras – laika gaitā tā pati kļūst par kultūras neatņemamu sastāvdaļu, tās neatkārtojamo īpatnību izteicēju. Bez tās klātbūtnes un caurstrāvojuma nav iedomājamas ne latgaliešu tautasdziesmas un to dziedāšana, ne kristības un citas ieražas. Spilgta latgaliešu etniskās mentalitātes iezīme ir senos tradīciju saglabāšana un katolicisma stiprā ietekme visās latgaliešu dzīves jomās.
Latgale visilgāk palika Eiropas garīgās dzīves viļņu neskarta, tāpēc arī tur senās paražas un ticējumi bieži vien varēja spilgtāk paglābties. Protams, daudzas tradīcijas, sākot ar tautas dziesmām un beidzot ar ticējumiem un praktiskās dzīves ierašām, ir kopējas ar pārējos Latvijas novados novērotajām tradīcijām, bet Latgalē ir arī uzglabājušās ieražas, kas citos apgabalos ir svešas. Daudzas ceremonijas, kam ir sakars ar katoļu kultu, ir cēlušās jaunākos laikos, bet neapšaubāmi arī Latgale slēpj sevī senatnes pagāniskās tradīcijas.
Kristības nevar skatīt atdalīti tikai kā svinības, jo šis ģimenes gods ir saistīts ar veselu pasākumu kompleksu. Pasākumus varētu iedalīt trīs galvenajos etapos: posms līdz bērna piedzimšanai, bērna piedzimšana un posms pēc bērna piedzimšanas. Kristības ir latviešu pirmais lielais mūža gods, kad jaundzimušajam bērnam dod vārdu. Nosaukums ”krustabas”, ko bieži lieto Latgalē, atvasināts no vārda ”krusts, jo šai zīmei ir ļoti svarīga nozīme vārda došanas rituāla norisē. Krusts bija pazīstams kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme jau kopš dziļas senatnes. Tagad lietotais ”kristības” ieviesies tikai jaunākā laikā.
Jauna cilvēka parādīšanās uz pasaules bija svarīgs sabiedrisks notikums, jo ar viņu saistīja nākotnes plānus kā ar noteiktu kolektīva locekli. Ne tikai paši vecāki, bet arī sabiedrība, kurai tie piederēja, bija ieinteresēta garīgi un fiziski pilnvērtīga bērna piedzimšanā. Gadsimtu gaitā pakāpeniski izveidojās godu un paražu komplekss, kurš caur veselu simbolisku darbību, uzvedības normu sistēmu acīmredzot kalpoja šim mērķim. Kristības bija dzimtas gods ar divējādu nozīmi – dot jaundzimušajam vārdu un uzņemt viņu kā dzimtas locekli. Tādējādi kristībām bija ne tikai vārda došanas, bet arī rituāla funkcija. Visi ģimenes godu elementi ietvēra sevī maģisku nozīmi, kuras uzdevums bija rituāla laikā emocionāli stiprināt iesaistītos. Var uzskatīt, ka ar kristībām sākās bērna kā jaunā sabiedrības locekļa pielāgošana videi, kurā viņam būs jādzīvo, bet analizējot sīkāk kristības savā dziļākajā būtībā bija veltītas bērna dvēselei.
Apskatāmajā laika posmā – 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums – Latgales iedzīvotāji ticēja dažādiem pārdabiskiem spēkiem, ar kuru palīdzību cerēja nodrošināt vesela bērna piedzimšanu un pareģot viņa nākotni. Šie tabu jāskata kā sociālās atmiņas elementi. Lai gan lielu ietekmi jau bija ieguvusi katoļu baznīca, tomēr apskatāmajā laika periodā sastopamas pagāniskās tradīcijas, kas saglabājušās cauri gadsimtiem. Latgaliešu vecajā paaudzē vēl ļoti tieši bija manāms katoļu baznīcas iespaids. Visiem latgaliešu tikumiem bija reliģisks – pareizāk – katolisks pamats: pacietība un nekurnēšana grūtībās, jo tās uzskatīja par Dieva sūtītām, tās bija jānes kā gandarījums par saviem grēkiem.
Bērna nākšana pasaulē iezīmējās kā liels notikums. Dažādi aizliegumi jau attiecās uz laiku, kad sieviete vēl nemaz nebija stāvoklī – nedrīkstēja ēst kopā saaugušus divus ābolus vai jebkādu citu augli, kas bija saaudzis pa divi kopā, jo tad uzskatīja, ka sievietei piedzims dvīņi. Pastāvēja uzskats, ka, ja stārķis pie mājas novij savu ligzdu, tajā mājā sagaidāmas kristības.
Aizliegumi grūtniecei un viņas uzvedības reglamentācija acīmredzot noteica bērna garīgo un fizisko pilnvērtību, raksturu un likteni. Tādējādi kristību tradīcijas nevar pētīt, sākot uzreiz skatīt kristības kā godu. Visu paražu kopums ir cieši savstarpēji saistīts, tādēļ jāsāk skatīt jau no brīža, kad sieviete bija stāvoklī, jo tieši viņas uzvešanās, rīcība un tradīciju un ticējumu ievērošana pēc Latgales iedzīvotāju domām sekmēja pēc iespējas pilnvērtīgāka bērna nākšanu pasaulē. Kristību tradīciju izpētē lielu daļu informācijas sniedz tieši tautasdziesmas.
Rūpes par bērna nākotni vērojamas jau pirms bērna piedzimšanas. Lai bērns piedzimtu vesels un izaugtu godīgs un visu cienījams cilvēks, sievietei grūtniecības laikā bija jāievēro vesela rinda uzvešanās noteikumu, jo pastāvēja uzskats, ka mātes izturēšanās šajā periodā spēj ietekmēt bērna rakstura veidošanos.
Arī apkārtējiem cilvēkiem bija jāietur īpaša attieksme pret grūtnieci. Grūtniecei nedrīkstēja neko atteikt, bija jādod viss, ko viņa lūdza. Sieviete stāvoklī parasti arī vienmēr apmeklēja baznīcu. Arī pārējie ģimenes locekļi piedalījās lūgšanās, vakaros tika skaitītas lūgšanas un dziedātas garīga rakstura dziesmas, tā kā mājās bija grūtniece, tad tas tika darīts biežāk kā parasti. Bērniņa nākšana pasaulē parasti bija gaidīts notikums, jaunās dzīvības sagaidīšanai parasti gatavojās jau laikus. Nozīme bija šūpulīša darināšanai, ko parasti veica gaidāmā bērna tēvs.
Sieviete, esot stāvoklī, tomēr bija jāveic visi smagākie lauku darbi līdz pat dzemdībām. Ir minēts gadījums, ka bērns sievietei piedzimis uz pļavas, grābjot sienu. Arī kādai citai sievietei nācies dzemdēt siena zārdā, jo viņa viena pati bijusi darbos uz lauka un, ejot mājās, sākušās dzemdības. Piedzimušo bērnu viņa ietinusi priekšautā un aiznesusi mājās. Grūtniecēm parasti bija jāstrādā visi darbi, viņām šajā ziņā netika piešķirtas nekādas atlaides. Kad sievietei tuvojās dzemdības kaimiņienēm tika sūtītas ziņas par šo notikumu, precētas sievas jau laicīgi šad tad iegriezās sētā.
Neraugoties uz grūtībām, bērniņu gaidot, sagaidāmais notikums tiek uztverts ar pozitīvu attieksmi un ilgām pēc jaunās dzīvības. Jaunos vecākus, protams, interesēja gaidāmā bērniņa dzimums, tāpēc tika zīlēts. Tāpat jau laikus notika gatavošanās bērna krustabām, kas parasti tika rīkotas kā lieli godi, tika darīts alus un kauts kāds mājlops.
Jau senākajos laikos latviešu senajā dievestībā Dievs bija visas dzīvās un nedzīvās dabas devējs. Taču arī jaunākajos laikos Dievam ir galvenā nozīme, jo Latgalē vadošā it katoļu reliģija un pēc tās postulātiem Dievs ir augstākais cēlonis, padoms un dzīvības devējs. Dvēsele gan nākot pasaulē, gan aizejot, atradās Dieva ziņā.
Bērni senos laikos parasti piedzima pirtī. Šo veco laiku paražu uzturēja tos laiku apstākļi, kad vēl dzīvoja rijās vai dūmu istabās vienā telpā visa ģimene kopā. Par mierīgu, siltu un tīru vietu jau senos laikos tika izraudzīta pirts, ko vecie ļaudis cienīja un uzskatīja par miesas baznīcu. Pirms radībām pirti parasti izkurināja, izlaida dūmus, izvēdināja un grīdu izklāja ar salmiem. Dzemdētājai paklāja paladziņu. Latgales laukos šī tradīcija dažviet bija saglabājusies vēl 20. gadsimta sākumā, ārsta palīdzība tika lūgta tikai smagākos gadījumos. Parasti tika uzaicināta vecmāte. Dzemdēšanas gadījumos arvienu griezās pie vecmātes, kas, sevišķi vecos laikos, parasti bija kāda veca, gudra sieva, dažādu zāļu un ārstniecības līdzekļu zinātāja un parasti tika aicināta pie dzemdētājām, lai gan nekur nebija mācījusies. Tādām vecmātēm uzticējās vairāk kā ārstam. Daudzas šādas vecmātes savas gudrības labprāt neizpauda. Citas vecmātes lietoja dažādus senču laiku līdzekļus vai skaitīja lūgšanas, kurās piesauca Dievmāti Mariju:”Ak tu, skaidrā Marija, Dieva māte! Tev dzima Jēzus Kristus bez sāpēm. Iedodi mums vienu daļiņu no tavas palīdzības”. Vecmātes vienmēr tika ļoti cienītas, pat tad, kad bērni jau bija paaugušies, viņi nekad neaizmirsa savu vecmāti, viņa bija kā otra vecāmāte. Dažreiz kā vecmāte tika aicināta kāda vecāka sieviete, kas jau bija pieņēmusi vairākus bērnus. Kad pienāca dzemdību brīdis, pie dzemdētājas vienmēr tika aicināta arī viņas māte. Ievērojama vieta ierādīta arī pirts takai. Tuvojoties radībām, tai vienmēr bija jābūt tīrai un bez gružiem.
Dziļākā senatnē bērna dzimšanas brīdī liela nozīme bija Laimai un Mārai. Dzemdētājas bieži piesauca Māru. Māras ziņā bija augums un vieliskās dabas norises, bet Laimas ziņā – liktenis, laime, laba izdošanās. Ienākot katoļticībai, Laimas un Māras nozīme pamazām izzuda, tradīcijas sajaucās un asimilējās, Māru sāka identificēt ar Svēto Mariju. Pirms dzemdībām griezās pie svētās Marijas, kas skaitījās sieviešu aizstāve, lai tā atvieglotu radības. Svētās Marijas kults Latgalē izplatījās 16. – 17. gadsimtā reizē ar katolicisma izplatīšanos, nomainot agrāko Laimas kultu, kura līdz tam bija skaitījusies par ģimenes pavarda sargātāju. Taču 19. gadsimta beigās dažviet vēl tika lūgta Laimas palīdzība.
Ilgajos katolicisma gados latviešu zemnieki tā arī nebija sapratuši šīs reliģijas dziļākos abstraktos postulātus, tālab viņu izpratnē zemei tuvā Māra ieguva vairākas katoļu Dievmātei Marijai piedēvētās īpašības, kurus senlatviešu reliģiskajos priekšstatos ietvēra tikai senbaltu likteņdieve Laima.
19. gadsimta beigās – 20. gadsimta sākumā biežāk tomēr jau sāk lūgt Dieva vai visu svētos palīdzību, jo katoļticība kā vadošā reliģija pastāvēja jau vairākus gadsimtus un pagānu laiku tradīcijas bija zaudējušas daļu no savas nozīmības.
Agrāk nebija pieņemama arī vīra klātbūtne dzemdības, jau no senatnes bija iesakņojies uzskats, ka tad dzemdības varētu būt neveiksmīgas. Kad radās sarežģījumi, tad gan tika lūgta tēva palīdzība rituālu darbību veikšanā.
Visumā dzemdības bija notikums, kurš varēja arī nebeigties labi, jo vecmāte bieži nespēja sniegt kvalificētu palīdzību, bet ārsta atgādāšana pie dzemdētājas prasīja laiku un līdzekļus.
Pirmo bērnu parasti gaidīja dēlu, jo tika uzskatīts, ka tas būs nākamais saimnieks, jauns zemes arājiņš, taču arī, ja piedzima meita, to sagaidīja godājot par pļāvējiņu vai malējiņu. Ja bērns viegli nāca pasaulē, tad tam paredzēja vieglu dzīvi. Bērnam piedzimstot atkal tika veikti nepieciešamie rituāli, lai tas izaugtu cienījams un skaists cilvēks.
Dažādi tika izskaidrota jaunās dzīvības ienākšana vecākajiem brāļiem un māsām, kamēr tie vēl nebija sasnieguši apzinīgu vecumu, tika stāstīts, ka bērniņš ticis atrasts pļavā, pie upes vai, ka to dāvājis Dieviņš un tamlīdzīgi. Ziemā tika teikts, ka bērniņu vecmāte atradusi zvejnieku izcirstajos āliņģos.
Pēc bērna piedzimšanas jauno māti jaundzimušo bērnu apciemoja radinieces un kaimiņienes, sevišķi precētās sievietes. Dažviet bija vērojama tāda parādība, ka, ziņojot par kaut kā ierašanos pasaulē, vispirms saspieda otram ausi, pēc tam pateica, kas noticis. Raudzībās parasti gāja otrajā trešajā dienā pēc radībām, negaidot sevišķu aicinājumu. Vecākās sievas jaunajai mātei parasti deva dažādus noderīgus padomus. Dažreiz viņas palika pie bērna un mātes ilgāk, lai palīdzētu atkopties. Atnācējas vienmēr līdzi ņēma ciema kukuli un bērnam nesa īpašu ziedu. Latgalē plaši izplatīts paradums bija raugos nest ķiļķenus, lai bērns augtu vesels un resns kā ķiļķens. Nesa arī sieru, maizi un drēbītes bērnam. Paražas pieprasīja, lai raudzībās nekad neiet tukšām rokām, vienmēr bija jāatnes kaut kas no ēdiena un apģērba, lai bērns vienmēr būtu paēdis un apģērbies.
Vīrieši, izņemot tuvākos radiniekus, raudzībās parasti negāja, skaitot tos par sieviešu svētkiem. Vīri raudzībās gāja, ja sievai kāda iemesla dēļ nebija iespējams ierasties. Gan raudzībās, gan kristībās ļoti daudz tika dota zieda nauda, kas ģimenei bija finansiāls atbalsts jaundzimušā pienācīgai aprūpēšanai.
Dažas dienas pēc dzemdībām un neilgi pirms kristībām tika rīkotas tā saucamās pirtīžas jeb mātes un bērna pirmā kopēja mazgāšanās, kura sevī ietvēra rituālu nozīmi. Tā notika pirtī, tika veiktas rituālas darbības ar domu, lai tās veicinātu veselību un novērstu ļaunumu no mātes un jaundzimušā.
Malkai bija jābūt vai nu ozola vai liepas, ūdenim tika pievienotas dažādas zālītes. Vēlams bija, lai pirtīžās piedalās arī bērna saņēmēja, taču ne visur tā notika. Ja vecmāte piedalījās, tad viņa bija galvenā rīkotāja – viņa kurināja pirti, iepriekš aizbāžot visas spraugas un kaktus, pārkrustīja tos, lai nelabie gari neiekļūtu iekšā. Latgalē bija saglabājusies tradīcija pirmo reizi bērnu ,mazgāt tikai koka traukā. Ja piedalījās vecmāte, tad ūdenī meta sudraba naudas gabalus, kas bija domāti vecmātei. Citreiz ūdenī meta pelnus, lai bērns būtu godīgs un ievas zarus, lai būtu tik izturīgs kā šis koks.
Ūdeni, kurā pirmoreiz bija mazgāts bērns, izlēja noteiktā vietā – uz ziedoša krūma. Ja tā bija meitene, tad ūdeni izlēja uz ābeles vai rožu krūma, lai tā būtu skaista, ja zēns – uz mājas pakša vai bumbieres.
Latgalē cauri gadsimtiem un svešām varām ir paglābies katolicisms un ar to saistītā garīgā dzīve. Tā kā tautu tradīcijās, paražās un dzīves veidā kristiānismam no seniem laikiem ir ļoti liels iespaids, tad arī Latgalei šis iespaids nav gājis garām. Ja latviešu tautasdziesmās manāmi kristiānisma iespaidi, tad tie radušies vēl katoļu ticības ietekmē. Visspilgtāk kristiānisms izpaužas tradīcijās, kas nāk no Latgales. Lai gan daudzas ieražas un tradīcijas cēlušās kristīgās ticības iespaidā, tomēr daudzās paražās un ticējumos ir uzglabājušās arī pirmskristietības laika atliekas.
Kristības starp visu ieražu kopumu ir tikai neliela epizode, kas saistīta ar kristīgajām baznīcas ceremonijām un vārda došanu bērnam. Pēc ceremonijām, ko veic, pārbraucot no baznīcas mājā, sākas kūmu mielasts ar sekojošu pādes dīdīšanu. Protams, ar pārtraukumiem seko citu ieražu izdarības un apdziedāšanās dažādos kristību goda brīžos. Īpaši minama veltīšana, kad māte dāvina kūmām cimdus, zeķes, bet kūmas met pādei naudu un citas dāvanas. Tāpat svarīga vieta kristībās ir šūpuļa kāršanai un bērna apdziedājumam iešūpojot. Dažkārt kristību gods tika dzerts vairākas dienas.
Kristību gods ir tik svarīgs, jo bērna dzīve publiski sākās ar kristības sakramenta saņemšanu. Bērniem centās izmeklēt labus, veiksmīgus un gudrus krusttēvus un krustmātes, lai bērns būtu tiem līdzīgs. Mazturīgie kristības ilgi nesvinēja, bet turīgie svinēja kristības tāpat kā citas godības – divas vai trīs dienas – uz kristībām uzaicināja visus radus. Kristībās kur visas ieražas izcēla to domu, kas darāms, lai bērnam tiktu par daļu visi labi tikumi un mūža labklājība. Latgales iedzīvotāji nesaka krusts, bet krysts, nesaka krystobys, bet – kristības. Kādu vārdu likt jaundzimušajam, parasti izlemj vecāki.
Senatnē zīdaini kristīt veda pēc iespējas ātrāk, reizēm pat tajā pašā vai otrajā dienā, taču visbiežāk tas notika dažas dienas pēc dzemdībām. Vispār bērns bija jānokrista 3. – 7. dienā, lai tam būtu savs sargeņģelis. Citi kristīja pēc 2 vai 6 nedēļām. Pirmajā gadījumā bērnu pie kristībām veda tuvākie radi – brāļi māsa, bet pēc sešām nedēļām – brauca pati māte. Gadījumā, ja māte pēc dzemdībām nebija pilnībā atlabusi, tad kristības tika svinētas vēlāk, lai gan bērns jau bija nokristīts. Katoļiem ir ticējums, ja nomirst nekristīts bērns, tad to pēc nāves sagaida mūžīgas mokas, tādēļ tā steidzās bērnu nokristīt. Ja bērns piedzima ļoti vārgs vai arī bija aizdomas, ka tas mirs, un tuvumā nebija mācītāja, bērnu varēja kristīt jebkurš cilvēks. Ja bērns nebija kristīts, tas nebija pasargāts no ļauna, viņš nevarēja izvēlēties piederēt Dieva valstībai.
Svarīgi bija izvēlēties kūmas. Kūmas varēja būt cilvēku respektēti, labi audzināti, ticīgi un neprecēti ļaudis, kas tēva un mātes trūkuma gadījumā spētu uzņemties atbildību par bērnu. Krusttēvs un krustmāte palika bērna radinieki līdz savas dzīves pēdējam mirklim. Kūmām bija jābūt tādas pašas ticības, kādā gatavojās kristīt bērnu. Ziņa par kristībās iešanu senāk gāja no mutes mutē. Kristību galvenos paražu izpildītāji bija krusttēvs un krustmāte. Viņu izvēle bija sevišķi svarīga, jo vecāku nāves gadījumā kūmām vajadzēja kļūt par bērna aizbildņiem. Tāpēc par krusttēvu un krustmāti centās aicināt bagātus un labus cilvēkus. Izvēlē svarīgas bija arī rakstura īpašības, jo uzskatīja, ka bērns raksturā atgādinās krustvecākus. Tādēļ mēģināja atrast cilvēkus, kas ir godīgi, čakli, ar labu dabu un slavu. Nozīme bija arī potenciālos krustvecāku materiālajam stāvoklim, jo nabagus neviens negribēja. Kūmās aicinātie parasti neatteicās, jo iespēju kļūt par kūmu uzskatīja par sava veida godu un vēlāk vecumdienās no krustbērniem varēja sagaidīt palīdzību.
Kūmi bija tēva un mātes aizvietotāji bērnam, uz viņiem gūlās morālā un materiālā atbildība par bērna labklājību. Ja tēvs vai māte nomira, tad kūmiem bija pienākums uzņemties gādību par bērnu. Krusttēvs ar krustmāti skaitījās goda viesi bērna svarīgākajās viesībās. Piemēram, ja meita precējās, pie pūra pārcilāšanas tika aicināta krustmāte, viņas palīdzība tika lūgta, izvadot meitu tautās.
Krustīšanas laikā kūmas ar zvērestu pret krustu apsolīja gādāt par bērnu. Vārda došana bija ļoti svarīgs process, jo iedotais vārds bija jāvalkā visu mūžu. Uzskatīja, ka vārds var ietekmēt bērna raksturu un mūžu. Citreiz vārds tika dots, balstoties uz to, kādā gadalaikā bērns piedzimis. Tā kā bērnu kristīja baznīcā, tad bērna vārdam obligāti bija jābūt sastopamam katoļticīgos kalendārā.
Atgriežoties mājās, bērns jau bija iecelts pilntiesīgā cilvēka kārtā, apveltīts ar Dieva žēlastību un kļuvis morāli tīrāks un skaidrāks starp visiem klātesošajiem. Atgriežoties mājās, tiek minēts, ka bērnam pa priekšu iet Dievs, viņam seko SV. Māra vai eņģeļi
Kristības tika rīkotas kā lieli godi un rīkots mielasts. Kristību gods iesākās ar ātro mielastu, kas notika pirms braukšanas uz baznīcu. Pēc krustībām mājās tika uzklāts bagātīgs galds. Kristību viesi ieradās grezni ģērbušies, līdzi vienmēr atveda ciemakukuli un dāvanu bērnam. Arī zirgi un rati tika ņemti labāki un greznāki kā ikdienā.Būtībā kristībās visam ir simboliska nozīme – bagātīgajam galdam, jaunajām drānām u.c. Viss tika darīts tā, lai bērnam būtu laimīga un pārticīga dzīve. Lūgtos ciemiņu ierašanos pavadīja ceremonijas. Nelūgtam ierasties kristībās bija liels negods, kas arī reti notika.
Godību laikā netiek aizmirsts arī Dievs, tiek uzsvērta tā klātesamība, jo Dievs ir visur klāt, kaut arī neredzams
Krustbērns tika arī apdāvināts, galvenie apdāvinātāji bija kūmas. Krusttēvs deva naudu, krustmāte – naudu, bet biežāk kādu apģērba gabalu. Kūmas tika aicināti bagātīgi apdāvināt bērnu. Nauda tika mesta dažādām bērna vajadzībām
Ar bērna nokristīšanu un svinību sarīkošanu nekas nebeidzās. Liels daudzums ticējumu bija jāievēro arī bērna pirmajos dzīves gados. Galvenā loma bērna audzināšanā bija sievietei. Latgales laukos sievietes loma ģimenē bija arī tāda, ka tieši sieva bija galvenā visu mājas darbu darītāja. Viņai vajadzēja gatavot ēst, audzināt bērnus un vienlaicīgi darīt visus pārējos mājas darbus. Sievietei vajadzēja strādāt arī visus lauku darbus, bērni parasti tika ņemti līdzi. Sievietes loma tādējādi bija diezgan nenozīmīga, viņas tā arī tika uztvertas kā bērnu dzemdētājas un audzinātājas. Sievietes arī vērpa, šuva auda, gandrīz visas drēbes bija darinātas mājās. Lauku sievietes parasti bija neizglītotas, jo skolas bieži vien atradās tālu no mājām un meitenes parasti uz skolu nelaida. Ģimenēs parasti bija ļoti daudz bērnu, līdz pat desmit un vairāk, tomēr ne visi no viņiem izdzīvoja, daudzi nomira tikko piedzimuši vai vēl mazi būdami, tā bija parasta parādība un nešķita tik sāpīga kā mūsdienās, tas šķita pat pašsaprotami, jo nomirušais bērns bija ”aizgājis pie Dieviņa”, tādai dzīves uztverei pamatā bija katolicisma iespaids. Arī dažādas mazu bērnu slimības un kaites bieži centās ārstēt mājas apstākļos, jo nebija pieejama kvalificētu ārstu aprūpe vai arī tai pietrūka līdzekļu
Pēc kristībām vēl turpinājās apraudzības. Kaimiņu sievas gāja apraudzīt jauno māti. Līdzi vienmēr ņēma kaut ko ēdamu – baltmaizi, ceptas olas, speķi. Apraudzībās parasti turpināja iet pirmajā mēnesī pēc dzemdībām. Apraugos gājējas bieži palīdzēja pie sētas darbiem.
Jaunas dzīvības ienākšana latgaliešu ģimenē spēlēja ļoti lielu lomu, tādējādi paražu, rituālu un ticējumu kopums bija nozīmīgs un tika ievērots un izpildīts jau no bērna gaidīšanas dienām un nebeidzās visā dzīves laikā. Kristības bija viens no galvenajiem ģimenes godiem, jo kristīts bērns ieguva citu sociālo statusu, tas bija ne tikai vārda došanas, bet arī sava veida iniciācijas rituāls. Visām veiktajām rituālajām darbībām un piekoptajiem ticējumiem mērķis bija viens – nodrošināt bērnam pēc iespējas pilnvērtīgāku dzīvi un statusu sabiedrībā. Pētot apkopotos materiālus, nevar spriest par izteiktām atšķirībām apskatītajās tradīcijās, piemēram, starp Dienvidlatgali un Ziemeļlatgali, tradīcijas ir cieši savijušās un līdzīgas visā novadā, atšķirības varētu būt tikai tos niansēs ļoti minimāli, kas nemaina būtību. Ja salīdzina ar pārējo Latvijas teritoriju, tad var spriest par tradīciju daļēju līdzību visā Latvijas teritorijā, taču Latgales kristību tradīcijās novērojama ietekme no slāvu tautām, kas ir redzama vēl 20. gadsimta sākumā un lielāks katolicisma iespaids, kas nav tik izteikts pārējā Latvijas teritorijā. Tradīcijām un ticējumiem ir bijusi tieksme saplūst un asimilēties Latgales novada pierobežas zonās. Rajonos, kurus vairs tikai daļēji varam pieskaitīt vai arī pilnībā nepieskaitām pie Latgales (Balvi, Madona, Alūksne), bija vērojamas tādas pašas tradīcijas kā dziļi Latgales iekšienē un paralēli pastāvēja arī tradīcijas, kuras vairāk varam attiecināt uz Vidzemi vai Zemgali. Savukārt tādās Latgales teritorijās kā – Ludza, Krāslava, Daugavpils, lielāks iespaids ir krievu un poļu tradīcijām. Savdabīgas bija tieši poļu tradīcijas, lai gan no tām liela daļa 20. gadsimta sākumā bija izzudusi, tomēr 19. gadsimta beigās tās tika plaši piekoptas.
Tas viss liecina – kaut arī latgalietis ir samērā konservatīvs tādā ziņā, ka tiecas ilgstoši turēties pie reiz iedibinātām tradīcijām un viegli nešķiras no saviem ticējumiem, tomēr laika gaitā ienes tajos jaunus variantus un nianses, tā savā dzīvē un rituālos pārvarēdams monotono vienveidību un garlaicību. Tas attiecas arī uz kristību tradīcijām, kurās seni, noturīgi rituālu slāņojumi apauguši ar aizvien jaunām konkrētās situācijas (arī šaurākā reģiona) nosacītajām īpatnībām un variantiem. Ļoti daudzas tradīcijas savā būtībā ir saglabājušās līdz pat mūsdienām, izzudušas senākos laiku ieražas, taču saglabājušās lielākā daļa tradīciju nianšu un variāciju.
Latgalieši ir latvieši, kuri, it sevišķi pēdējos četros piecos gadsimtos, ir pārdzīvojuši daudzas tādas papildus grūtības, kādu nebija ne vidzemniekiem, ne zemgaliešiem, ieskaitot vēlāku dzimtbūšanas atcelšanu, drukas aizliegumu, pastiprinātu pārkrievošanu u.tml. Latgale tradīciju ziņā ir savrupa vienība. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pasaules uzskati un tradīcijas tika stipri grauti. Taču Latgale visilgāk atradās Eiropas garīgās dzīves neskarta, tādēļ paražas varēja paglābties.
Vērtības, padomi maz atšķiras, lai cik dažādas būtu valodas, vēsture, ieražas, jo visiem mūža dzīvotājiem ir vienas un tās pašas vajadzības – pēc pārticības, drošības, aizstāvības un atbalsta. Tautasdziesmās dominē labvēlība kā pamata attieksme pret pasauli. Tautasdziesmu kultūras centrā ir cilvēks, tādēļ tā var izmantot, pētot iedzīvotāju tradīcijas, protams, balstoties uz citiem avotiem, jo pēc tautasdziesmām nevar spriest par hronoloģiskajiem ietvariem. Visi ģimenes godu elementi ietver sevī maģisku nozīmi, kuras uzdevums rituāla laikā emocionāli stiprināt iesaistītos.
Lielākā daļa rituālu un ticējumu, kuri pastāvēja apskatāmajā laika posmā radušies jau tālā senatnē, iespējams, mainījušies, taču savu nozīmi saglabājuši. Par tradīciju noturību liecina to ilgā pastāvēšana laika gaitā, piemēram, vēl pagānu laiku dievību pieminēšana dažās 19. gadsimta beigu posma ieražās. Mainoties politiskajai iekārtai un valdošajai varai, diferencējās pastāvošās un asimilējās ienākošās tradīcijas. Poļu laikā daudzas vācu laika tradīcijas bija izzudušas, tāpat, Latgalei nonākot Krievijas pakļautībā, tika atmestas daudzas poļu laikā pielietotās tradīcijas. Nenoliedzami liela ietekme bija arī kristīgajai baznīcai, kura bieži vien cīnījās pret tradīcijām, kuras uzskatīja par pagāniskām vai nepiemērotām. Kristīgā baznīca arī ieviesa un nostiprināja jaunas tradīcijas, piemēram, nevarēja iedomāties kāzas 20. gadsimta sākumā bez laulāšanās baznīcā, kas būtu nepieņemami un neparasti 13. gadsimtā.
Noteiktu paražu ievērošana un tos izpildīšana kalpoja par līdzekli etniskajai identitātei, sabiedrības apvienošanai. Ģimenes godi ir bagāts etnoģenēzes tautas etniskās izpētes avots, tie ļauj novērot dažādu tautu savstarpējo etnisko mijiedarbību un citas svarīgas etnogrāfijas problēmas.
Izmantotā literatūra:
1. Jefremova L. Dažas Latgales latviešu zemnieku ģimenes svinības 19. gadsimta otrā pusē Arheoloģija un etnogrāfija 1, 1957.
2. Latviešu tautas dzīvesziņa. – Rīga: Zvaigzne, 1991.
3. Pāvuliņa K. Krustpils novada ģimenes godu svinības//Latvju raksti nr. 1., 1957.
4. Seile V. Latgalīšu tykumu un īražu īpatneibas// Acta latgalica Nr.12. – Rēzekne: Latg. Kult.c. izd., 2002.
5. М.Я.Устинова. Сэмейные обряды латышского городского населения вXXв. – Москва: Наука, 1980.
Izmantotie avoti:
6. Puisāns T. Kristeibu tradīcijas Cyrma apkortnē// Dzeive nr 75, 1996.
7. Straubergs K. Latviešu buramie vārdi I. – Rīga: LV Folkloras krātuves izd., 1939.
8. Šmits P. Latviešu tautas ticējumi II MCMXL. – Rīga: Latvijas folkloras krātuves izd., 1940.