Aleksandrs Čaks

Rīga Aleksandra Čaka
dzejā

Aleksandrs Čaks ir tipisks urbāniskās jeb pilsētas dzejas pārstāvis, kurš ļoti plaši aprakstījis Rīgas dzīvi un tās cilvēkus. Daudz dzejnieka darbos runāts par pilsētas centru, tā ielām, greznajiem bulvāriem un nomali, kurā viņš jūtas kā paradīzē. A. Čaks velta rindu pēc rindas Rīgai, apdziedādams ielas, kios¬kus, dzertuves, krodziņus, afišas un raibu raibo pilsētas sa¬biedrību. [1]
Dzejnieks attēlo pilsētas centru, kurā notiek tik daudz kas, kur satiekas inteliģenti cilvēki un ubagi, krogus dzērāji un muzikanti, naktīs ielās iznāk ielasmeitas. Pilsētā ir ne¬mitīga burzma, “pulkstens divi, pulkstens divi. Ļaužu vesels mākons”. Tramvajos un autobusos stāv cilvēki, piespiedušies cits citam. Visi kaut kur steidzas, ielās dūc un rūc mašīnas, vairs nav tā klusuma un miera, kas bija kādreiz. To skāris jaunais laiks: te “tagad asfalts stīdz” un “virs kokiem viļņo metālmati”. Jaunais laiks ir naudas, varas un tehnikas laik¬mets, tam nav un nebūs vajadzīgs ne ormanis, ne dzejnieks. Ormaņus Rīgas ielās aizvien vairāk nomaina auto, taču viņi nav vienīgie, kas ir aizmirsti un pamesti. Tādi ir arī kara in¬valīdi, kuri savu iztiku cenšas nopelnīt, muzicējot uz ielām, spēlējot par savām skumjām:
“Spēlē viņš par tiem, kas krita skarbā kaujā,
Spēlē viņš par tiem, kas kropls kā viņš pats.
Un, kad beidz viņš sērot, klusi cietā saujā
Krīt tam artava un miglo daudziem skats.” [1]

A. Čaka dzejā daudzviet minēta šī sērīgā mūzika, kas ļauj lasītājam sajust un izprast dzejnieka sastapto cilvēku skumjās atmiņas, neveiksmes, sirdssāpes. Daudz šādu dziesmu ir dzir¬damas krogos, dzertuvēs, jo pārsvarā šeit uzturas cilvēki ar savām sāpēm un vientulību.
Bet ne jau visi jūtas pamesti un vientuļi. Rīgā ir daudz vietu, kur valda greznība un prieks, ir skvēri, “kur pretim nāk jaunavas – tievas kā diegi, / Ar cepurēm baltām kā kalngalu sniegi”. [1]
Īpaša vieta dzejniekam ir pilsētas nomale – to viņš dēvē par savu paradīzi, kur vismaz uz brīdi izjūtams klusums un var paglābties no pretrunīgās centra īstenības. Pilsētas no¬malē A. Čaks jūtas brīvs un dabisks:
“Tikai tad, kad nomalē es tieku,
Kur no dārziem vēji smaržas nes,
Priecīgs pieri es pie smiltīm lieku
Un zem rokas ņemu ābeles.” [1]

Atgriežoties centrā, līdzās smalkajiem bulvāriem paveras cita aina – ir vietas, kur valda īsta atkritumu tvertne, kur sasviestas vecas auto gumijas un riepas, mēslu kastes raida nejaukas smakas, drūms un nepievilcīgs ir skats pēc lietus:
“Starp puķēm aizvēnī,
pie sētas malas,
redz mēslu kasti.
Starp peļķēm ūdenī
Tā izskatās pēc salas,
Kurp peles dodas peldus, stūrējot ar asti.” [1]

Taču, par spīti visam, dzejnieks mīl savu Rīgu, un viņš nekautrējas apliecināt savu mīlestību pilsētai:
“Rīga, Rīga, tu pilsēta mana,
Ielās trami kā zvārguļi zvana,
Ielās slavu bez mēra un gana
Tev.” [1]

Dzejniekam dzimtā pilsēta ir mīļa, lai kāda tā būtu. Viņa mīlestību nespēj aizēnot piesārņotās ielas un ubagi tajās, to nespēj nomākt dzertuvju un atkritumu tvertņu smakas, jo tā ir VIŅA Rīga, kurai A. Čaks atzīstas:
“Es esmu tavs no kājām līdz pat skaustam,
Tā gan.”

Vai tu spēj mīlēt savu dzimto pilsētu, vietu tā, kā savējo mīl dzejnieks? [1]
Laura (11. klase)

***
Pasaulē ir miljardiem cilvēku. Vieni savu mūžu pavada priekos, citi neglābjami sirgst ar pesimismu un domām par iznīcības biedējošo uzvaru pār visu Dieva radīto, tomēr ir arī tādi, kuri cenšas izprast, iemīlēt, novērtēt pagātnes, tagadnes un nākotnes brīžus. Pārsvarā tie ir dzejnieki. Tāds ir arī Alek¬sandrs Čaks, kurš nemēģina rast atbildes uz saviem jautā¬jumiem kaut kur nezināmās tālēs, bet savā pilsētā. Kas tā ir? Rīga. Pilsēta, kuras dēļ daudzi ir krustojuši zobenus, tomēr, laikiem ritot, tā arvien ir spējusi valdzināt ar savu skaistumu:
“Rīga, roze sārta, balta,
Darba smaids, spēks, dziļš un spējš.
Krūka, kurā saule salda,
Sakaltēts uz krasta vējš.” [1]

Jā, A. Čaku var saukt par Rīgas dziesminieku, viņa dzies¬mas ir dzeja par Rīgas dzīvi, cilvēkiem. Pamanāms ir ielas puika, kurš ir kā “mūžīgs asistents, kur kāds tiek ķerts vai sists, / Kur dzēsts tiek ugunsgrēks, kur slepkavība kāda”. Ielas zēni ir cilvēki, kas pilsētas dzīvi padara straujāku, varbūt pat haotiskāku. Viņi neuzskata par nepieciešamu ievērot sabied¬rības pieklājības normas, bet tie vienmēr pratīs sevi aizstāvēt, ja arī radīsies kāds zilums, tad uztvers to kā liela vīra paš¬saprotamu dzīves daļu. Pretstats šiem straujās dzīves cienī¬tājiem ir zābaku spodrinātājs. Par viņu dzejolī “Zābaku uz¬spodrinātājs” A. Čaks raksta:
“.. viņa i darbā, i rokās es veselu dzīvi sev rodu,
ik kustībā jūtams tāds pretspēks, tāds drosmei un
spītībai sveiciens,
kas valdzina mani un apbur kā brīnišķīgs dzejnieka teiciens.” [1]

Viņš katrā garāmgājējā iedveš mieru, pārliecību par da¬rāmā darba nozīmīgumu un nepieciešamību. Mēs to uztvertu, ja vien spētu uz mirkli apstāties un pārdomāt, kas vajadzīgs tieši mums. A. Čaks saprot šos vārdus “apstāties”, “pārdo¬māt”, ir tikai jāatrod vieta, kur tas iespējams.
Tā ir Rīgas nomale. Citi to sauc par priekšpilsētu. Lai nu kā, bet tā ir vieta, kur dzejnieks gūst spēkus no centra kņadas un steigas. Dzejolī “Pārvērstā nomale” viņš saka:
“Savai dvēselei atsitis spundi,
Šeit, kur kazas es agrāk dzinis,
Stāvu laikam jau otro stundu,
Bet neviens par to neliekas zinis.” [1]

Jā, šeit dzīve rit daudz mierīgāk, cilvēki bez steigas iet savās ikdienas gaitās. Tepat netālu staigā zosis, “vēji skrienot sit spārnus sejā”. Pat plašums šeit ir “kluss un saulains kā lauku kapi”. Par kādreiz satiktajām nomales sievām A. Čaks atceras, ka “pie kājām tām slēpās vēl rasa un svārkos lēns laidaru aroms”. Atmiņas, vēlme atpūsties no centra burzmas, aukstajiem mūriem nav uz ilgu laiku, gribas būt atkal tur – savā dzīves vietā, ko dzejnieks raksturojis dzejolī “Mana dzī¬ves vieta”:
“Mana dzīves vieta pašos centra mūros,
kur dārzs –
viens puķu pods uz ķebļa istabā
un vāzē pērno viršu liela sauja.” [1]

Pilsētas burvību rada viss – arī visdažādākās izkārtnes.
“Ai, raibās izkārtnes – mans pirmais gleznu salons!
Tās vienmēr ieraugot, sirds rāvās debesīs,”

tā par savām izjūtām raksta dzejnieks. Izkārtnes, koši uzraksti – vienus tie vilina, citi pat nepamanīs, bet jebkurš bērns ar kāru skatienu noraudzīsies uzrakstā “Saldējums”, jo “cik reiz tramā es / braucis bez biļetes, / lai tikai nopirktu tevi”. Vilinoši gan lieliem, gan maziem ir arī kioski. Tie ar saviem raibajiem l odziņiem piesaista garāmgājējus no agras rīta stundas līdz pat vēlam vakaram, un tikai pavisam niecīgu brīdi slēģi slēpj to burvību no ziņkārīgo skatieniem. [1]
Jaunai dienai austot, dzejnieks Rīgas ielās pamana mei¬teni no priekšpilsētas, kura ar “savām basām kājām, kailām rokām, skatu biklu / Manas asins ledainību pāršķēla kā ak¬mens stiklu”. Viņa ir pilnīgs pretstats pilsētas dāmām, kuras savas dienas pavada, tērzējot par jebko, pastaigājoties ar sunī¬šiem. Arī sīkajai meitenei ar puķu kurvīti nav nekā kopīga ar smalkajām dāmām:
“Ak, dāmas brīnišķās, kam kājas daiļi cēlās
Griež smiltis plūstošās un sirdis kā ar nazi,
Šī sīkā meitene tik dažus grašus vēlas,
Jo viņai pagrabā vēl divi brāļi mazi.” [1]

Kad pilsētā ienāk nakts, tā nekļūst tukša un mierīga, jo savas gaitas sāk ielas sievietes:
“Tad, kad bāros šalko palsie zīdi,
Ielās lietū spuldzes rūs,
Tur, kur dienās pircējus ķer žīdi,
Naktis tvarstāt uzbāzīgi jūs.” [1]

Dzejniekam sāp šo sieviešu liktenis, taču nav viņa spēkos ko mainīt.
Tomēr pastaigas Rīgas ielās ir brīnišķīgas, dīvaina prieka un skumju apdvestas, viss liecina par to, ka laiku nav iespē¬jams apstādināt. Vecie nami ar savām trepēm ļauj domāt par dažādo cilvēku gaitām, sapņot un ilgoties. Sevišķi mīļas dzej¬niekam ir vecās koka trepes, jo, laikam ritot, tās visu piere¬dzēto, ļaužu vēlmes, sāpes un priekus pauž maigi čīkstošām skaņām.
Droši vien ir daudz dažādu Rīgas namu trepju, pagalmu, pilsētas ielu, bulvāru, pa kuriem staigājis Aleksandrs Čaks – brīnišķīgais pilsētas dziesminieks, sacerot arvien jaunas mī¬lestību apliecinošas dziesmas savai pilsētai.

Izmantotā literatūra:
1. Mārīte Milzere. Domraksti un citi skolēnu domu raksti., Apgāds Zvaigzne ABC, 2003, 164 lpp.

Scroll to Top