Pirmie pēckara gadi (1944 – 1954)
Sākot ar 1945. gadu, pavērās arī reālas iespējas apjaust tās problēmas, kas konkrētajos apstākļos bija neatliekami jāatrisina pilsētbūvniecībā un arhitektūrā.
Rēķinoties ar Vecrīgas nozīmi un kara nodarītajiem postījumiem, ar valdības lēmumu tika noteikts šīs pilsētas daļas īpašais statuss, ierobežojot tajā celtniecisko darbību.
«Diemžēl optimāli atrisināt šo sarežģīto jautājumu pēckara periodā traucēja tas apstāklis, ka nebija vienotības uzskatos par vecpilsētas arhitektūru, par tās materiālo un māksliniecisko vērtību. Daļa arhitektu (un ne tikai arhitektu) uzskatīja, ka Vecrīga ir vērtīgs arhitektūras piemineklis un ierosināja to iekonservēt, izdarot tikai pašus nepieciešamākos atjaunošanas un kvartālu labiekārtošanas darbus. Otra daļa aizstāvēja viedokli, ka Vecrīgas arhitektūra ir sveša latviešu tautai, un ka uz Hanzas pilsētas fona nevar veidoties sociālistiskās pilsētas sabiedriskais centrs.»
Asās diskusijas par Rīgas vēsturiskās daļas tālāko likteni būtībā atspoguļoja tā laika ideoloģiskās cīņas dažādos aspektus. No mūsdienu viedokļa kritiski vērtējot diskusiju «praktiskos rezultātus», jāteic, ka tie ne vienmēr bija pozitīvi, kaut vai jautājumā par Vecrīgas centrālās daļas — Rātslaukuma un tā nozīmīgāko objektu — Rātsnama un Melngalvju nama likteni. Lai gan šīs ēkas 2. pasaules kara laikā bija cietušas ugunsgrēkā, taču visumā labā stāvoklī saglabājušās bija to sienas un pagrabu telpas. Līdz ar to bija reālas iespējas šīs ēkas un līdz ar to arī pašu Rātslaukumu atjaunot. Tomēr tās netika izmantotas. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī kvartālu ar vēsturiski un mākslinieciski vērtīgām celtnēm starp Kaļķu, Vaļņu, Teātra ielām un Aspazijas bulvāri («Romas viesnīca» u. c. ēkas).
1945. gadā tika nodibinātas Republikāniskās arhitektūras plānošanas darbnīcas. Šeit, balstoties uz 1939. gadā arhitekta A. Lamzes izstrādātā pilsētas robežu projekta, 1947. gadā arhitektu O. Tīlmaņa, P. Bērzkalna un A. Lamzes vadībā tika pabeigts pirmais nozīmīgākais pilsētbūvnieciskais projekts — Rīgas plānojuma shēma, kas vēlāk tika izmantota kā pamats pirmā republikas galvaspilsētas ģenerālplāna izstrādāšanā.
Šajā dokumentā īpaša vērība tika veltīta vēsturiskā kodola — Vecrīgas saglabāšanai un iesaistīšanai pilsētas centra struktūrā.
Laika posmā no 1945. — 1948. gadam Arhitektūras plānošanas darbnīcās tika izstrādāta Jelgavas ģenerālplāna shēma (arh. J. Gailis u. c.), kā arī ģenerālplāni Rēzeknei (arh. K. Vikmanis, A. Voronovs), Valmierai (arh. K. Cināts), Daugavpilij (arh. V. Ivanovs), Ventspilij (arh. N. Razžīvins), Liepājai (arh. V. Ivanovs) u. c. pilsētām. Ņemot vērā lielos postījumus, kas kara pēdējās dienās tika nodarīti Jelgavas centrālai daļai, tika izstrādāts pilsētas centra detaļplānojuma projekts (arh. O. Tīlmanis).
Šajos projektos, ko lielā mērā ietekmēja padomju pilsētbūvniecības dogmatiskās instrukcijas, ne vienmēr bija ņemtas vērā reālās pilsētu ekonomiskās un teritoriālās attīstības perspektīvas, celtniecības procesa dinamika, kā arī atšķirīgie dabas apstākļi, kas gadsimtu gaitā noteica to raksturu un telpisko savdabību. Rezultātā — projektu priekšlaicīgā novecošanās, kas lika jau pēc dažiem gadiem ķerties pie jaunu projektu dokumentācijas izstrādāšanas.
Līdztekus pilsētu ģenerālplāniem Republikāniskās arhitektūras plānošanas darbnīcās tika izstrādāti arī pirmie strādnieku ciematu, kā arī dzīvojamo ēku tipa projekti.
* * *
40. gadu beigās un 50. gadu sākumā rajonos ap Rīgas centrālo daļu tika uzcelta arī virkne daudzstāvu dzīvojamo ēku, izmantojot gan tālaika vissavienības tipa, gan vietējos individuālos projektus. Arī šo ēku fasādēs stilizētā orderu sistēmā lūkots ienest latviskā ornamenta rakstus, balkona margu, durvju, kā arī citu detaļu veidojumā bagātīgi izmantojot vietējās amatnieku mākslas tradīcijas.
Laikā no 1945.—1948. gadam tika rīkoti vairāki sabiedrisko ēku projektu konkursi, lai noskaidrotu vairāku svarīgu centra sabiedrisko ēku — pilsētas padomes ēkas, Valsts bibliotēkas, Dailes teātra u. c. novietni un veidolu.
Viens no pirmajiem reālajiem pasākumiem, kas tika veikts Rīgas centrālajā daļā, bija kara laikā uzspridzinātās Daugavas krastmalas atjaunošana, piešķirot tai granītā ietērptas promenādes raksturu: 1947. gadā tika izstrādāts pirmās kārtas celtniecības projekts (arh. M. Brodskis, inž. B. Bulgakovs), ko realizēja 1950. gadā.
Te visai uzskatāmu izpausmi guva tālaika attieksme pret nacionālās formas problēmām, klasiskās arhitektūras uzbūves principi tika apvienoti ar nacionālā ornamenta un dekoratīvās mākslas formu stilizāciju. Tomēr pati krastmala daudz zaudēja no sava ostas pilsētai tik raksturīgā kolorīta.
Pirmais lielākais Rīgas centra objekts, kura projektēšanas gaitā visspilgtāk atklājās to gadu pretrunas arhitektūrā, bija viesnīca «Rīga», ko bija paredzēts celt nojauktās «Romas viesnīcas» vietā. Projektēšanas sākuma stadijā idejisko metu izstrādāšanai bija pieaicinātas divas autoru grupas: viena arhitektūras prof. E. Štālberga, otra arhitekta A. Mieža vadībā. Profesora E. Štālberga grupas izstrādātais priekšlikums bija tuvāks internacionālā modernisma koncepcijām, mazāk respektējot konkrētā kvartāla apbūves augstumu un sarkanās līnijas. Priekšroka tomēr tika dota arhitekta A. Mieža autoru grupas izstrādātajam priekšlikumam, kas plāna kompozīcijā atgādināja burtu «E» ar pret Vaļņu ielu atvērtiem pagalmiem. Lai gan no pilsētbūvnieciskā viedokļa labi tika izmantota dotā teritorija un ēkas siluets cik necik atbilda Rīgas centra apbūves tradīcijām, tomēr galvenās pretrunas slēpās pret Operas skvēru vērstās fasādes nepamatoti simetriskajā kompozīcijā. Tā bija pilnīgi inerta attiecībā pret ēkas garenass virzienā orientēto galveno ieeju un ar to saistīto iekšējo telpisko struktūru. Iebildumus jau tolaik izraisīja arī «sociālistiskā reālisma stilā» veidotais pārbagātais fasāžu dekors.
Viesnīcas «Rīga» projekta galīgā varianta izstrādāšanā tika piesaistīta lielāka arhitektu grupa (arh. S. Antonovs, J. Arhipovs, A. Miezis, inž. A. Lisovskis). Interjeru veidojumā (arh. A. Aivars, A. Krastiņš) bija raksturīga tieksme dekorēt atturīgi veidotu klasisko orderu elementus ar etnogrāfisku ornamentu motīviem. Līdzīga pieeja tajā laikā bija vērojama arī vairāku kultūras objektu celtniecībā, tai skaitā — arī Latvijas PSR paviljona ēkā Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā (arh. A. Aivars, K. Plūksne, V. Zaķis).
Otra ievērojamākā ēka, kuras projektēšana un celtniecība norisinājās toreiz, 50. gadu vidū, bija «Kolhoznieku nams» — tagadējā Latvijas ZA augstceltne. Autoriem (arh. O. Tīlmanis — grupas vad., arh. V. Apsītis, K. Plūksne, V. Šņitņikovs, inž. N. Gusevs) tika izvirzīts grūts uzdevums: no vienas puses — obligāti bija jārēķinās ar Maskavas augstceltņu tālaika atzītajiem stereotipiem, no otras puses —jārada ēka, kas iekļautos Rīgas centra silueta struktūrā un atbilstu vietējām tradīcijām. Diskutējams, protams, ir fakts, ka vietu celtniecībai ieguva, nojaucot klasicisma laikmeta tirdzniecības celtniecības kompleksu, kas šodien neapšaubāmi būtu ievērojams arhitektūras piemineklis. «Kolhoznieku nams», neraugoties uz Rīgas centra pasvešo apjoma mērogu, tomēr ieguva vizuālo saiti ar pilsētas klasisko panorāmu, it kā sagatavo ievadu Latgales priekšpilsētas silueta tālākai attīstībai.
Īpaši bagāti veidots aktu zāles interjers, klasisko ordera tektoniku apvienojot ar tautas mākslas un ornamentikas motīviem. Ēkas konstruktīvajā risinājumā pirmo reizi vissavienības praksē augstceltnē tika izmantots saliekamais dzelzsbetona karkass.
ZA augstceltne tika pabeigta 1957. gadā, jau paguvusi izpelnīties asu kritikas vērtējumu. Gadu vēlāk, 1958. gadā ekspluatācijā (kaut gan ar citu funkciju nekā sākotnēji iecerēts) tika nodota Rīgas Tehniskās universitātes galvenā ēka Latviešu strēlnieku laukumā. Taisnleņķa plāna konfigurācija ar nedaudz no ielas atvirzītu aktu zāles korpusu iezīmēja noteiktu laukuma sānu kulises «sarkano līniju», bet mazais tornītis akcentēja vecpilsētas galvenās maģistrāles — Kaļķu (toreiz Ļeņina) ielas sākumu. Ēkas sākotnējā iecere, kādu to varam skatīt prof. O. Tīlmaņa metos, bija veidota Vecrīgai atbilstošā mērogā un formā. Tomēr projekta izstrādāšanas gaitā (arh. E. Jēkabsons) daudz kas no tā tika zaudēts: ēka ieguva pasmagu klasisko formu dekoru, butaforisku, ne visur pietiekami pamatotu plastisko dekoru.
Aptuveni tajā pat laikā tika projektētas un celtas divas administratīvās ēkas republikas lielākajās pilsētās — Daugavpilī (1956, arh. A. Bogačenkovs) un Liepājā (1957, arh. A. Aivars), kur patlaban atrodas pedagoģiskās universitātes. Abas ir tipiski neoeklektiskā «sociālistiskā reālisma» paraugi ar vareniem, bet samērā neveikliem lielā ordera portikiem galvenajā fasādē. Līdzīgā manierē uzcēla arī vairākus kinoteātrus un kultūras namus (Jelgavā, Bauskā, Valmierā u. c.).
Savdabīgu kulmināciju šī koncepcija sasniedza r/a «VEF» Kultūras namā (1960, arh. N. Semencovs, inž. I. Placis), kur klasiskās formas ir izmantotas gandrīz vai tīrā veidā, nerēķinoties ne ar laiku, ne vietējo kontekstu.
Paraugoties uz šīm ēkām mūsdienu skatījumā kā uz savdabīgu «retromantojumu», jākonstatē, ka, salīdzinot ar Maskavas, Ļeņingradas u. c. Padomju Savienības pilsētu 50. gadu «sociālistiskā reālisma šedevriem», tām tomēr raksturīga daudz atturīgāka, konkrētajai funkcijai atbilstošāka klasisko formu interpretācija un dekora elementu izmantošana.
* * *
Modernās arhitektūras savpatības meklējumi (1966 – 1975)
Modernās formas lūkots izmantot Rīgas universālveikala «Bērnu pasaule» arhitektūrā (1964, arh. J. Goldenbergs, L. Vaičulaitis, inž. N. Kastro). Asimetriski veidotā ēka no funkcionālā viedokļa atbilda tirdzniecības iestādes prasībām, taču neatrisināts palika perimetrāli apbūvētā kvartāla stūra telpiskais aizpildījums. Fasāžu un interjeru izveidojumā jūtama internacionālā modernisma stereotipu ietekme, ignorējot apkārtējo ēku tektoniku un raksturu.
Nedaudz vēlāk Jūrmalā, jūras krastā pludmales zonā uzcēla vienu no tā laika atraktīvākajiem sabiedriskās ēdināšanas objektiem— restorānu «Jūras pērle» (arh. J. Goldenbergs, inž. N. Kastro). Spēcīgas konsoles balstītā restorāna zāle kā balta kuģa korpuss paceļas pāri pludmalei, radot interesantus uztveres rakursus un panorāmu restorāna interjeram. Taču autoriem nav izdevies saslēgt vienotā apjomu sistēmā funkcionāli atšķirīgās kompleksa sastāvdaļas.
1968. gadā tika nodots ekspluatācijā universālveikals Majoros (arh. J. Goldenbergs, L. Gintere, inž. Z. Cālītis), kura veidolā meklētas Jūrmalas mērogam un ainavai atbilstošākās līnijas.
Šajos gados plaši izvērsās tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas kompleksu celtniecība, veidojot pilsētu centru ansambļu būtiskas sastāvdaļas. No tiem ar pārdomātu plānojumu un relatīvi augstu apdares kvalitāti izceļas tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas kompleksi Valmierā (1964, arh. V. Samtiņa, inž. R Ozoliņš un G. Sadovskis), Talsos (1965, arh. V. Pētersone, E. Vecumnieks, inž. R Ozoliņš), universālveikals Slokā (1966, arh. A. Šēnberga, inž. L. Francmanis), restorāns ar bāru un kulinārijas veikalu «Sēnīte» pie Rīgas—Pleskavas šosejas (1967, arh. L. Skuja, inž. A. Bite, G. Grīnbergs, R Ozoliņš), kafejnīca «Rēzna» Rēzeknē (1968, arh. J. Pētersons, J. Krastiņš.), restorāns «Vārava» Saulkrastos (1969, arh. H. Pētersons, inž. L. Francmanis, E. Lanbergs) u. c. Šīm celtnēm raksturīga vietējā, mazo un vidējo pilsētu mēroga izjūta, kontinuitāte attiecībā pret pirmskara Latvijas arhitektūrā lietotām formām un apdares paņēmieniem, atbilstība progresīvajiem pasaules modernās arhitektūras attīstības virzieniem.
It īpaši tas attiecināms uz «Sēnītes» kompleksu, kur arhitekta telpiskā iecere radusi sabiedroto talantīga inženiera konstruktora darbā, restorāna zālei veidojot čaulas tipa pārsegumu. Pateicoties veiksmīgai novietnei sarežģītā transporta mezgla tuvumā, oriģinālai formai, kā arī — kas nebūt nav mazsvarīgi — stabilam un augstam apkalpošanas līmenim, komplekss «Sēnīte» vēl joprojām ir viens no mūsu republikas populārākajiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem.
Sakarā ar dzelzceļa tīkla elektrifikāciju un autotransporta tālāko attīstību jau 50. gadu beigas aktuāla kļuva nepieciešamība rekonstruēt esošās un no jauna uzcelt mūsdienu prasībām atbilstošas dzelzceļa un autostacijas vairākās pilsētās, tai skaitā arī Rīgā.
Jaunā Rīgas dzelzceļa stacija, kuras projektu izstrādāja Ļeņingradas projektētāji (arh. V. Kuzņecovs, V. Cipuļins), ekspluatācijā tika nodota 1960. gadā. Kompleksā ar stacijas ēku tika izprojektēts arī galvenais pasts, kā arī plašs stacijas priekšlaukums. Neraugoties uz pilsētbūvniecisko vērienu, Rīgas dzelzceļa stacijas kompleksā uzskatāmi atspoguļojās ar modernās arhitektūras principu apgūšanu saistītās pretrunas: gan pārlieku vērienīgais Rīgas centra intimitātei neraksturīgais mērogs, gan sterilā, vispārmoderno formu neveiklā artikulācija, gan daudzu Rīgas apstākļiem būtisku funkcionālu faktoru (segto peronu) ignorēšana.
60. gadu vidū Rīgā tika atklāta arī jauna autostacija. Neraugoties uz ierobežoto novietni šaurā joslā starp dzelzceļa uzbērumu un pilsētas kanālu, autoriem (arh. G. Mincs u. c.) visumā izdevās atrisināt sarežģīto autostacijas funkciju, nodalot gājēju un mašīnu plūsmas un pārdomāti izvietojot galvenās telpu grupas. Autostacijas celtniecībā ieviesti arī vairāki konstruktīvi jauninājumi: komplicēta profila monolītu rāmju konstrukcija ieejas lieveņa un galvenā vestibila pārsegumā, plāno armocementa lokšņu nojumes virs peroniem u. c. Arhitektoniskais risinājums patiesi atspoguļo celtnes funkciju un konstruktīvi telpisko struktūru. Tomēr nevar neatzīmēt mākslinieciskā veidola un mēroga sadrumstalotību, ko rada diezgan juceklīgā dažādu formu un tektonisko struktūru izmantošana relatīvi nelielā objektā. Nopietns trūkums ir arī nepieciešamo autostacijas attīstības perspektīvju ignorēšana jau uzsākot celtniecību, atteicās no vienīgi pareizā plānojuma varianta — veidot autostacijas ēku zem dzelzceļa sliežu klātnes paralēli 13. janvāra ielai.
* * *
80. gadu bilance
Aplūkotais laika posms aptuveni no 1975. līdz 1985. gadam latviešu arhitektūras attīstībā neapšaubāmi iezīmējās ar jaunām kvalitātēm — gan jaunu dzīvojamo masīvu projektēšanā un celtniecībā, gan sabiedrisko un dzīvojamo ēku veidola meklējumos, gan arhitektūras pieminekļu un vēsturisko telpisko struktūru restaurācijā. Aizvien biežāk attiecībā uz arhitektonisko formu un telpiskās vides mijiedarbību tiek lietots jēdziens — ekoloģiska pieeja. Tomēr nereti izskanējuši mūsu arhitektiem veltīti pārmetumi, ka, atšķirībā no kaimiņu igauņu pieredzes, Latvijā 70./80. gadu mijā pārāk maz jūtamas pasaules arhitektūrā uzbangojušo pārmaiņu un stilistisko meklējumu atskaņas. Šai sakarā jāatzīst, ka, salīdzinājumā ar mūsu kaimiņiem, atpalikusi, neelastīga, bez rezervēm eksperimentālai celtniecībai un radošiem meklējumiem bija mūsu celtniecības industriālā bāze. Turklāt tieši būvindustrija bija pārvērsta par tādu kā vāveres riteni — tajā pastiprināti iepludināja ārpus republikas savervētu darbaspēku, uz atvieglotiem noteikumiem apgādājot to ar dzīvokļiem. Kadru mainība celtniecībā aizvien jūtamāk pārspēja visas citas tautsaimniecības nozares, bet jaunie dzīvojamie «masīvi» pildījās ar migrantiem…
Galvenais bija izpildīt plānu, bet meklējumi jaunu formu un konstrukciju jomā palika novārtā. Tā ir viena, pati banālākā mūsu republikas arhitektūras stilistiskās «atpalicības» puse.
Tomēr varbūt šāda «nobīde laikā» bija nepieciešama, lai mūsu arhitektoniskā doma apgūtu un caur vietējo tradīciju un konteksta prizmu «izfiltrētu» to formu valodu un kompozīcijas paņēmienus, ko neizbēgami nes sev līdzi katrs jauns stils vai stilistisks novirziens. Un varbūt, pateicoties šādam radošam «apdomas laikam», viss jaunais arhitektūrā pie mums parādījās ne «tīrā veidā», bet caur tehniskajām iespējām un uztveri, tuvāk vietējam arhitektoniski telpiskajam un ainaviskajam kontekstam.
Uz 90. gadu sliekšņa
Tuvojoties 90. gadu robežai, Rīgā tika nodotas ekspluatācijā vairākas nozīmīgas sabiedriskās ēkas. To vidū vispirms jāmin RTU peldbaseins Ķīpsalā un Automuzejs Mežciemā, kuru veidolā vēlā modernisma formālās valodas artikulācijā tuvojas «High-tech» vizuālai perfekcijai.
Ķīpsalas peldbaseina projektēšana un celtniecība (sākta 1973. gadā) uzskatāma par aizvadīto gadu neorganizētības raksturīgu piemēru. Tādēļ ēkas arhitektūrā jūtams gan 70. gadu neobrutālisma, gan 80. gadu vēlā modernisma strukturālā ekspresija. Galvenais korpuss atgādina apgāztu piramīdu. Tajā atrodas baseins 50×21 m, skatītāju tribīnes 500 vietām, sporta komentētāju kabīnes, skata laukums TV kamerām, kā arī palīgdienesti. Vienstāvu blakuskorpusā atrodas peldbaseina mazā vanna (12,5×5 m), sporta zāle (24×12 m) un sportistu ģērbtuves. Lai kāpinātu ēkas vizuālo izteiksmību, autori (arh. K. Alksnis, M. Zariņa, konstr. V. Gorodjanskis) izmantojuši krāsu — zili zaļganu keramikas flīžu apdari eksterjerā un spilgtu konstruktīvo un instalācijas elementu krāsojumu interjerā.
* * *
Agrīnie deviņdesmitie – pārmaiņas, iespējas un pretrunas
90. gadu sākums raksturīgs ar nelieliem arhitektūras darbiem — veikalu, restorānu, kafejnīcu un biroju izbūves, pārstrādājot interjeru vai veicot ēkas rekonstrukciju. Ir vairāki piemēri atjaunotu banku telpu izbūvēm daudzajās pirmskara banku ēkās vai pielāgojot citas telpas esošajā apbūvē. Ar nelieliem izņēmumiem jaunbūves ir atsevišķas daudzdzīvokļu mājas, nelielas viesnīcas, moteļi un plašs klāsts stilistiskā un apjomā izteikti atšķirīgu savrupmāju. Tam pamatojums ir ekonomiskā situācija — valsts kase ir patukša un orientēta uz sociāliem un drošības (iekšējās un ārējās) pasākumiem. Izņēmums ir Valmieras teātra būves un Operas rekonstrukcijas finansējums, rekonstrukcijas darbi Rīgas pilī, pielāgojot to Valsts prezidenta kancelejas vajadzībām, kā arī Nacionālās bibliotēkas projektēšanas darbi. Nopietnas un investēt spējīgas citu valstu firmas gaidīja Krievijas armijas aiziešanu (1994. g. 31. 08.), politisku un ekonomisku stabilitāti, kā arī iespēju iegūt īpašumā zemi. Bet pašmāju uzņēmēju kapitāls ir būvniecībai nepietiekams, vai tiek ieguldīts šķietami izdevīgākajā tirdzniecības jomā un pat lētā ārējā prestižā.
90. gadu sākumā pabeigti būvdarbi virknei jau 80. gados iesāktajām lielāka apjoma būvēm Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Viena no pazīstamākajām ir Dobeles slimnīca (1991, arh. A. Purviņš, A. Sahovs, Z. Lazdiņš). Šajā mazpilsētas nomalē un tiešā viduslaiku pilsdrupu ansambļa tuvumā novietotajā ēkā veiksmīgi apvienotas divslīpju kārniņu jumta plaknes un būvapjomi, kas veidoti no industriāli izgatavotām detaļām. Objekta nosacīts trīsdalījums — galvenais korpuss ar slimnieku palātām, kas ir arī vertikāla dominante ainavā, trīsstāvu daļa ar uzņemšanas nodaļu un palīgdienestiem un izvērsts mazo arhitektūras formu lietojums. Tas funkcionāli organizē ar telpu, panākot labu orientāciju un piešķirot visam ansamblim augstāku telpisko kvalitāti.
Dažādas veselības aprūpei domātas ēkas vienmēr bijušas Latvijai raksturīgas. Iepriekšējā periodā to noteica ministra Vilhelma Kaņepa ilgstošā atrašanās šajā amatā (1963 — 1989), viņa ciešās saiknes ar augstāko vadību Maskavā un iespēja šādai būvniecībai iegūt valsts finansējumu.
* * *
Desmitgades pirmajā pusē Latvijā uzceltas arī vairākas skolu ēkas. Kā arhitektoniski interesanta jāmin Rīgas 2. mūzikas skolas jaunā daļa Vecmīlgrāvī (1995, arh. M. un L. Liepas). Saistībā ar mecenāta Dombrovska iekārtoto Burtnieku namu veidojas mūsdienīgs komplekss, kura savdabīgākā daļa ir iedziļināts vestibils ar virsgaismas aploci.
Vērienīgākais 90. gadu būvpasākums ir Nacionālās operas celtne. Tajā apvienojas rūpīgs restaurācijas un rekonstrukcijas darbs. Pamatēkā tas beidzās 1995. gadā, bet jauna apjoma piebūvi starp veco ēku un pilsētas kanālu plānots pabeigt tuvākajā nākotnē. Sākotnēji projektēšanas darbu veica arhitektu grupa I. Jākobsona vadībā, kopš 1995. gada to dara J. Gertmaņa vadībā. Projekta restaurācijas daļu vada arhitekte L. Markova.
Arhitekta L. Bonšteta 1866. gadā projektēto teātra ēku pēc ugunsgrēka 1885.—1887. gados pārbūvēja pēc toreizējā Rīgas pilsētas arhitekta R Šmēlinga projekta. Šajā reizē mūsdienu prasībām atbilstoša tehnoloģija (vācu grupas AEG piedāvājums) tiek saskaņota ar interjeru, kurš publikai pieejamā daļā atbilst 19. gs. nogales principiem. Jaunā tehnoloģija tomēr diktēja arī nepieciešamību paaugstināt ēkas skatuves daļas apjomu, kura apdarē tika atkārtotas L. Bonšteta lietotās arhitektūras formas. Piebūve kanālmalas pusē projektēta saskaņā ar veco pamatēku, veidojot to mūsdienīgā arhitektūras izteiksmē, bet izmantojot Operas nama ieejas fasādes portika motīvu, noslēdzošo dzegu ritmus un skatuves aizmugures apjoma cilindriskās formas. Projekts paredz loģisku Operas nama un pilsētas kanāla sasaisti ar vietu vasaras ārtelpas izrādēm.
Tieši Operas tuvumā pēc rekonstrukcijas un pārbūvēm (1994, birojs «ARHIS») apmeklētājiem atvērts pēckara gados tik populārais «Kolonādes avīžu kiosks», kura pamatfunkcija tagad ir klasiskā stilā ieturēts restorāns ar no jauna izbūvētu vasaras terasi, kas pavērsta pret Operas namu. Nelielajam objektam raksturīga rūpīga vēsturisko elementu saistība ar stilistiski pieskaņotām, bet mūsdienīgām interjera un ārtelpas detaļām.