Agrārā reforma

Agrārā reforma

Pirmā agrārā reforma (tā saucamā zemnieku reforma) sākās ar dzimtbūšanas atcelšanu Krievijā 1861. gadā un saistās ar daļas lielo zemes īpašnieku, pārsvarā vācu muižnieku, zemes sadalīšanu latviešu zemniekiem, veicot tās uzmērīšanu un novērtēšanu izpirkšanai.

Otrā agrārā reforma, pilnībā iznīcināja viduslaikos iedibināto saimniekošanas sistēmu Latvijas laukos un pilsētās, pilnībā atdodot zemi tās īstajiem saimniekiem un radot jaunajai Latvijas valstij stabilu ekonomisko pamatu. Šīs reformas laikā tika radīta un nostiprināta zemes likumdošanas sistēma, kas sākotnējos zemes reformas un īpašumu korobēšanas likumus vainagoja ar Ka

a
adastra likumu un Zemesgrāmatu likumu kopā ar tā laika Eiropā progresīvo Civillikumu. Līdz 1930. gadu beigām viena trešdaļa Latvijas teritorijas bija aptverta ar modernu kadastru, kas balstījās uz nekustamo īpašumu precīzas uzmērīšanas un vērtēšanas rezultātiem. ajā laikā izauga jauna Latvijas mērnieku paaudze ar augstu profesionālo līmeni, kas tika atzinīgi novērtēts starptautiskajā mērnieku sabiedrībā. Diemžēl Latvijas okupācija 1940. gadā otrās zemes reformas darbus pārtrauca un liela daļa to izpildītāju nonāca trimdā vai cieta represijās.

Trešā agrārā reforma sākās 1940. gadu beigās ar vardarbīgu kolhozu saimniekošanas si
i
istēmas uzspiešanu un zeme atkal tika atsavināta tās apsaimniekotājiem. Var teikt, ka šī daudziem no mums svaigā atmiņā palikusī zemes reforma pilnībā iznīcināja pirmo divu zemes reformu laikā sasniegto.

Pēc neatkarības atgūšanas viens no pirmajiem valsts uzdevumiem bija sakārtot īpašuma tiesības kā vi
i
ienu no galvenajiem ekonomiskajiem un politiskajiem faktoriem, kā arī iespēju robežās atjaunot taisnīgumu attiecībā pret bijušajiem likumīgajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem.Neskatoties uz ceturtās zemes reformas nenoliedzamiem panākumiem, tās realizācija ir sastapusies arī ar nopietnām grūtībām.