Saturs
Ievads………………………………………..2 lpp
Frančesko Perarka……………………………3 lpp
Džovanni Bikačo………………………….…5 lpp
Dante Aligjeri………………………………..7 lpp
“Dievišķā komēdija”………………….……..8 lpp
Secinājums…………………………………..10 lpp
Pielikums………………………………….…11 lpp
Ievads
Renesanses dzimtene ir Itālija. Renesanses laikā aizsākās dažādu mākslas virzienu attīstība tajā skaitā arī literatūra. Par renesanses literatūras pamatlicējiem un spilgtakājiem pārstāvjiem tiek uzskatīti Dante Aligjeri, Džovanni Bokačo un Frančesko Petrarka. Viens no pazīstamākajiem renesanses literatūras darbiem ir Dantes Aligjēri “Dievišķā komēdija”.
Frančesko Perarka
Petrarka (1304 – 1374) bija Florences notāra – Dantes drauga un politiskā domubiedra – dēls. Petrarkas tēvu kopā ar Danti 1302. gadā izsūtīja trimdā. Pēc izraidīšanas ģimene pārcēlās uz Avinjonas pilsētu Francijas dienvidos. Mazais Petrarka sāka mācīties, un skolotājs viņā ieaudzināja lielu mīlestību pret romiešu literatūru.
Pēc tēva gribas Petrarka studē jurisprudenci, lai gan neieredz šīs mācības.
1326.gadā Petrarka zaudē savu tēvu un māti, tādēļ vieglu sirdi pārtrauc iesāktās studijas un atgriežas Avinjonā, kļūst par garīdznieku, iekļūstot pāvesta galmā. Te valda greznība un lieli netikumi, kas daudzos izraisīja dziļu sašutumu, un to Petrarka vēlāk nosoda.
,,VĒSTULES BEZ ADRESES” un izsmejošos sonetos. Tie ir asi satīriski soneti ar uzbrukumiem pāvesta izvirtušajām paražām.
1327. gadā Petrarka Sv. Klāras baznīcā sastapa skaistu, jaunu sievieti, kuru ilgus gadus apdzejoja ar Lauras vārdu. Šī dziesminieka slava pavēra ceļu nākotnē. Viņš iemantoja kādas ietekmīgas Romas muižnieku ģimenes labvēlību, 1330. gadā iestājās darbā pie viņiem, tādejādi ieguva iespēju nodoties antīko autoru studijām.
Petrarka iekārtoja bibliotēku, pārrakstīja seno autoru manuskriptus un sacerēja komēdiju
,,FILOLOĢIJA” (nav saglabājusies).
1333. gadā Petrarka apmeklēja Parīzi un veica lielu ceļojumu izglītības nolūkā – aplūkodams senatnes un mākslas pieminekļus, pētīdams senos rokrakstus.
1337. gadā piepildās dzejnieka sapnis – viņš apmeklē Romu, kas viņu pārsteidza un sajūsmināja.
Atgriežoties no Romas, Petrarka pārceļas uz Voklīzas ciematu. No 1337. līdz 1341. gadam Petrarka dzīvoja ļoti vientuļi, galvenokārt nodevās dārzkopībai un radošam darbam. Te top iecerēti un uzrakstīti daudzi Petrarkas darbi, piemēram, epopeja latīņu valodā ,,ĀFRIKA” (1338.), kas atnes Petrarkam liela dzejnieka slavu, tas ir patriotisks eposs, kas apdzied Āfrikas iekarotāja varoņdarbus.
1341. gadā viņš saņem lauru vainagu liela ļaužu pulka priekšā. Petrarka te arī runā par dzejas būtību, uzsvērdams dzejas lielo, audzinošo lomu.
No 1353. līdz 1361.gadam Petrarka dzīvoja Milānā, vēlāk arī Venēcijā.
Petrarka daudz ceļoja un bija īsts laimes luteklis, viņš nekad nevienam nekalpoja un visur uzturējās kā augsts viesis. Bezgala augstu Petrarka vērtēja savu neatkarību; ar savu slavu viņš mēģināja ietekmēt arī zemes politisko dzīvi: līdzīgi Dantem viņš cīnījās par Itālijas apvienošanu, pieprasīja mieru.
,,MANA ITĀLIJA”, ticēja lielās itāliešu dzimtenes idejai.
Taču pēc laika Petrarkam nācās apzināties, ka viņš nav politiķis, jo izvirzītās idejas bija visai utopiskas.
Pēdējos gadus dzejnieks pavadīja Arkvas ciematā, kur bija uzcēlis mazu namiņu.
1374.gadā dziļā klusumā, vientulībā, noliecies pār kādu manuskriptu, Petrarka atstāja laicīgo dzīvi.
Petrarkas veikums un atstātais literārais mantojums.
Viņš bija Eiropas humānisma kultūras dibinātājs, zinātnes pamatlicējs (klasiskā filoloģija). Bezgala augsti Petrarka vērtēja, cienīja un godināja antīko pasauli ar tās sasniegumiem.
Savus darbus Petrarka rakstīja pārsvarā latīņu valodā, taču ar to viņš attālinājās no tautas masām, kas runāja itāļu valodā.
Džovanni Bokačo
Džovanni Bokačo dzīvojis no 1313. gada līdz 1375. gadam. Piedzimis Parīzē, kur viņu bija atvedis tēvs, kurš atbrauca tirdzniecības darba dēļ, bet jau bērna gados tika aizvests uz Florenci un vairs nekad neatgriezās Parīzē. Bokāčo bija itāliešu novelists, dzejnieks un humānists, Florences tirgotāja un dižciltīgas parīzietes dēls. Tēva spiests 6 gadus bez panākumiem mācījās tirgotāja amatu, bet to atmetis un sācis studēt tieslietas; tomēr par visu mīļākās bija klasisko autoru studijas, kam Bokāčo nodevās ar lielu aizrautību. Atšķirībā no Petrarkas, viņš jau no bērna gadiem bija tēva varā un literatūras izpētei varēja pievērsties ļoti reti. Iespējams arī tāpēc viņa zināšanas antīkajā mākslā un arī zināšanas latīņu literatūras valoda bija sliktāka. Četrpadsmit gadu vecumā atkal tēva spiests dodas uz Neapoli, kur pavada savus labākos bērnības gadus (1327 – 1340).
Neapole tajā laikā bija liels feodāls centrs ar greznu Roberta Anžuja galmu, kurš piesaistīja savam galmam rakstniekus un zinātniekus. Bokāčo caur Neapoles humānistiem ieguva pieeju galmam, kur guva lielus panākumus. 1325. – 1340. gadā Neapolē, kur sākās dzejnieka romāns ar Mariju Konti d’Akvīno, Neapoles karaļa ārlaulības meitu (kas Bokāčo darbos apdziedāta kā Fiammeta). Viņa kļuva Bokāčo dāma-iedvesmotāja, tāpat kā Beatriče Dantem un Laura Petrarkam. Bokāčo sadraudzējās ar Petrarku un dēvēja to par savu skolotāju. Bokāčo attīstījās un ietekmējās no diviem cilvēkiem: Dante (prozas virzienā) un Petrarka (zinātnes virzienā). Bokāčo neieguva tikpat lielu slavu kā Petrarka.Viņa darbībai nebija tik liela starptautiska atzinība kā Petrarkam. Viņš nebija Eiropas humānisma ciltstēvs, bet gan tikai talantīgs itāļu rakstnieks, kurš izveidojis “zemu”,tā laika uzskatiem, žanru – noveles. 1373. – 1374. gadam lasīja lekcijas par Danti Florences S. Stefano baznīcā. Bokāčo daudz rakstīja gan itāliešu, gan latīņu valodā.
Ideju un radošā izaugsme labi parādās Bokāčo jaunības darbos, kas tika rakstītas Neapolē. Pirmais darbs, ko Bokāčo sarakstīja bija “Filokolo”(1338) – apjomīgs darbs prozā, kurā Bokāčo pārveidoja literatūrā populāru agro viduslaiku stāstu par Florio un Bjanāčo mīlestību. Uzreiz pēc tam Bokāčo uzrakstīja nelielu poēmu – “Filostrato”, kurā viņš izmantoja no lauku dziedoņiem aizgūto oktāvu. Šajā darbā viņš sevi parādīja kā labu psiholoģisko darbu rakstnieku, atklājot raksturus un darbības. Pēc sižeta Filostrato” ir tipiska psiholoģiskais romāns, kaut arī tai ir dzejas forma. Trešais bērnības darbs ir “Tezeida”(1339) – arī ir poēma oktāvās ar antīko sižetu. Darbu “Tezeida” sarakstīja pats Bokāčo, kurā viņš attēloja savas un Fiammeta attiecības.
Viens no nozīmīgākajiem Bokāčo jaunības darbiem, kurā viņš sevi parāda kā mākslinieks-reālists ir “Fiammeta”(1348). Šo poēmu, kura ir rakstīta prozā, bieži minēja kā pirmo Rietumeiropas psiholoģisko romānu literatūrā. Bokāčo ļoti meistarīgi apraksta un analizē sievietes jūtas un pārdzīvojumus, kura ir zaudējusi savu mīļoto vīrieti. Citi jaunības darbi: Ninfale Fiesolano (oktāvās, ap 1345); alegoriskā pastorāle Ameto (1341). Dantes Dievišķās komēdijas ietekmēta alegoriskā Amorosa Visione (50 nelieli dziedājumi tercīnās, 1442).
Pēc atgriešanās uz Florenci Bokāčo sāka aktīvi piedalīties dzimtās pilsētas politiskajā dzīvē. 1350. gadā Bokāčo pirmo reizi satika Petrarku, kuru viņš labi zināja pēc viņa darbiem. Divu humānistu tikšanās pārvērtās par stipru draudzību. Aizraušanās ar klasisko senatni pamudināja Bikāčo rakstīt dažādus zinātniskus darbus latīņu valodā. Viņš pierāda, ka senie ticēja sākotnēji vienam dievam un ka paletesims rodas filozofu un dzejnieku dēļ. Grāmata “Par slavenām sievietēm” ir papildinājums Petrarkas grāmatai “Par slaveniem vīriem”. Īpašu lomu starp zinātniskajiem darbiem ir ieguvusi grāmata “Par slaveno vīru liktenīgo piedalīšanos”, kurā viņš stāsta par stoistiskiem morāles principiem, pierādot ka, tikumīgu apmierinājumu dod cilvēkam izpildīta pienākuma apziņu.
Drūms un traģisks, kolorīts aprakstā efektīvi kontrastējas ar jautru dzīvespriecīgu garastāvokli visā izlasē. Septiņas kundzes un 3 jaunekļi iet projām no saduļķojošas pilsētas uz savrupmāju, kas atrodas Florences apkārtnē un patīkami pavada laiku pastaigās, spēlēs, dančos un noveles stāstos.
Dante Aligjeri
Dante Aligjēri (arī Dante, itāliešu Dante Alighieri) 1265. gada maijā vai jūnijā, Florencē, † 1321. gada 14. septembrī Ravennā) bija itāliešu dzejnieks un filozofs. Dantes “Dievišķā komēdija” (La divina commedia) tiek uzskatīta vienlaikus par vienu no izcilākajiem darbiem gan viduslaiku, gan renesanses literatūrā. Dantes mūza ir bijusi Beatriče, kuru viņš iepazina 9 gadu vecumā, kad viņai bija 8 gadi. Visu mūžu Beatriče ir viņa dievinātā. Daudz darbu ir veltīti viņai, un viņa arī ir iesaistīta, piemēram, “Dievišķajā Komēdijā”.
Citi nozīmīgi Dantes darbi ir Convivio (“Dzīres”), La Vita Nuova (“Jaunā dzīve”).
Dantes traktāts “Par tautas valodu” (latīņu valodā) tiek uzskatīts par pirmo zinātnisko darbu romāņu valodniecībā.
,,DIEVIŠĶĀ KOMĒDIJA”
14. gs.
Dante savu darbu nosaucis vienkārši par komēdiju, bet 16.gs. vidū sajūsminātie lasītāji sāka lietot epitetu ,,dievišķā”, un tā uz visiem laikiem – ,,Dievišķā komēdija”. Tas ir darbs, uz kā ir balstīta Dantes pasaules slava.
Poēma iedalīta 3 lielās daļās, kas atbilstoši katoļu baznīcas mācībai attēlo 3 viņpasaules daļas”:
ELLE, ŠĶĪSTĪTAVA, PARADĪZE.
Katru no šīm daļām veido 33 dziedājumi un prologs darba sākumā, kopā – 100 dziedājumi, katra daļa beidzas ar vienu un to pašu vārdu – ,,zvaigznes”. Katrai daļai ir savs raksturīgais krāsu tonis:
ELLE – sabiezinātas, draudīgas krāsas (sarkanā un melnā),
ŠĶĪSTĪTAVA – maigākas, bālākas (pelēkzilas, zaļganas, dzeltenas),
PARADĪZE – apžilbinošs spožums un dzidrums (gaišas krāsas).
Poēmas pamatā ir viduslaiku literatūrā populārais ,,sāpju ceļa” žanrs, tas ir, stāsti par to, kā cilvēkam izdevies ielūkoties viņpasaules noslēpumos. Dante ved cilvēku pazemē, lai spriestu tiesu par cilvēku noziegumiem un netikumiem, lai piespiestu tos dzīvot, kā pienākas.
ELLE – tēlodams elli, Dante parāda dzīvu cilvēku galeriju, kam piemīt dažādas kaislības, tie cits no cita stipri atšķiras, parasti šie tēli ir cilvēkiem pazīstamas personas. Ellē liesmo politiskas kaislības, tāpat kā zemes virsū. Grēcinieki ar Danti sarunājas un strīdas par sava laika politiskajām tēmām. Nav nejaušība, ka ellē atrodas daudzi Dantes politiskie pretinieki, bet paradīzē – draugi. Velni uzmana, lai grēcinieki nepaceltos virspusē, ar ķekšiem grūžot tos atpakaļ piķī.
Dante raksta vīrišķīgā, koncentrētā, enerģiskā valodā, nevairās no rupjiem, zemiem, vulgāriem izteicieniem.
Visas minētās īpatnības ,,Dievišķo komēdiju” kā daiļdarbu saista ar renesanses mākslu, jo tā bija renesanses mākslas īpatnība – spriega interese par šīszemes dzīvi un cilvēku.
Visu Dantes poēmu caurvij alegorijas: tumšais mežs – cilvēka zemes dzīve, kas pilna grēcīgu maldu, trīs grēki – netikumi, kas cilvēku dzen postā, – lauva (lepnība), vilkumāte (alkatība), pantera (juteklība).
Lai atrastu maldu ceļu, cilvēkam jāiepazīst pašam sevi. Par katru grēku cilvēki Dantes ellē saņem sodu, kas attēlo grēcinieku dvēseles stāvokli:
baudkārie griežas elles virpulī (simboliskā nozīmē tas ir viņu kaislību virpulis),
niknie tiek gremdēti smirdīgā purvā, kur nežēlīgi cīnās cits ar citu,
tirāni ķepurojas verdošās asinīs,
burvjiem un pareģiem pagrieztas galvas atpakaļ, jo tie plātījušies ar spējām zināt nākotni,
nodevēji tiek mocīti ar aukstumu, kas simbolizē viņu auksto sirdi.
ŠĶĪSTĪTAVA – te uzturas tie grēcinieki, kas nav nolemti mūžīgām mokām un var vēl attīrīties no izdarītajiem grēkiem. Šķīstīšanos simbolizē 7 burti ,,P” (lat. val. pecatum – grēks), ko eņģelis ar zobenu uzvelk dzejniekam uz pieres, un tas apzīmē 7 nāves grēkus. Dantem, ejot pa šķīstītavas lokiem, šie burti tiek pa vienam nodzēsti. Sodi šeit ir tikpat simboliski kā ellē.
Danti Vergīlijs atstāj, uzkāpis ar to kopā pa šķīstīšanas kalna pakāpieniem līdz zemes paradīzei, kur Vergīliju nomaina Beatriče, vadot to debesu paradīzē.
PARADĪZE – Beatriče paceļas no vienas debesu sfēras otrā, un Dante lido viņai līdzi, savas mīlestības spēka virzīts. Viņa mīlestība attīrās no visa pasaulīgā, grēcīgā, lai kļūtu par tikumības un reliģijas simbolu. Tās galamērķis ir skatīt dievu, kurš pats ir ,,mīlestība, kas sauli ved un zvaigznes”.
,,Dievišķā komēdija” bija sarakstīta vienkāršā, tautai saprotamā valodā (itāļu, nevis latīņu), tas arī sekmēja poēmas straujo popularitāti tautā.
Dantes poēma bija domāta tautai, un viņa to pieņēma. Sevišķa popularitāte bija 19.gs. nacionālās atbrīvošanās gados, kad Danti sāka cildināt kā dzejnieku – trimdinieku, cīnītāju par Itālijas apvienošanu.
Jau 14.gs. poēmas fragmenti skanēja laukumos.
Pirmais komentētājs, kurš par Danti lasīja lekcijas, bija Bokačo. Šī iedibinātā tradīcija Itālijā saglabājusies līdz mūsdienām.
Secinājumi
Dante Aligjeri, Džovanni Bokačo un Frančesko Petrarka ir bijusi izcili renesanses laikmeta literāti. Slavenajiem autoriem bijis daudz kā kopīga – Bokačo un Perarka abi darbojušies Francijā, Petrarka bijis pazīstams ar Danti. Viņu darbos tika atspoguļotas renesanses un humānisma idejas, kā arī apvienotas laicīgas un garīgas vērtības.
Pielikums.
V. A. Bugro glezna “Dante un Vergīlijs ellē” (1850)
Džovanni Bokačo Frančesko Petrarka