Vikingu nauda

Statuss un dārgmetāli

Skandināvijas ekonomika piedzīvoja nozīmīgas izmaiņas Vikingu laikmetā. Tā sākumā tikai dažiem cilvēkiem Skandināvijā bija zināšanas par naudas kalšanu. Neliels daudzums ārzemju monētu ienāca reģionā pateicoties tirdzniecības sakariem ar Rietumeiropu un Islamisko pasauli Austrumos. Taču, izņemot galvenos tirdzniecības centrus Hedebija un Ribeju Dānijā, nekur citur Skandināvijā nauda kā tāda nebija pazīstama. Tamdēļ naudas vērtību, kas nonāca vikingu apdzīvotajās zemēs, noteica tas cik daudz zelts vai sudrabs bija izlietots tās kalšanā, un tā atradās apgrozībā līdzās citiem dārgmetāliem.
Šis ir arī viss, kas ir zināms par dārgmetālu ekonomiku, kurā dārgmetāla svars un tā tīrības pakāpe bija svarīgākais un nevis forma kādā dārgmetāls atradās. Tuvu un tālu visizplatītākais metāls bija sudrabs, kaut gan arī zelts tika lietots. Sudrabs bija apgrozībā gan stieņu gan arī rotaslietu un ornamentu veidolā. Nereti dārglietas tika saskaldītas mazākos gabalos lai iegūtu precīzu vajadzīgā sudraba masu. Importētās monētas un to fragmenti tika pielietoti tieši tādā pašā veidā. Tirgotājiem vienmēr bija līdzi mazi svari, lai varētu precīzi nosvērt metālus, kā rezultātā eksistēja ļoti precīza tirdzniecības un apmaiņas sistēma pat bez patstāvīgi kaltas naudas.
Dārgmetāli bija arī bagātības un varas simbols. Kā jau daudzas tautas viscaur vēsturei, arī vikingi demonstrēja savu bagātību un statusu valkājot greznas rotaslietas, jeb ar grezni izrotātiem ieročiem. Ļoti bieži citu valstu monētas tika izkausētas, lai tiktu izmantotas kā izejmateriāls rokassprādzēm, kaklarotām un brošām. Citreiz pašas monētas tika lietotas kā rotaslietas. Bagātības izrādīšana vikingiem bija vairāk nozīmīga, nekā ideja par uz monētu naudu balstītu ekonomiku.

Iepazīšanās

Reidi devītā gadsimta beigās iepazīstināja monetārajām ekonomikām. Franku impērijā eksistēja stipri centralizēta naudas kalšana, kuru ieviesa Čarlzs Lielais jau ap pirmā zināmā vikingu reida laiku. Un, lai gan impērija tika sadalīta pēc 840. gada, dažās karalistēs arī turpmāk saglabājās vienotas sudraba naudas liešanas tradīcijas.
Galvenajām Anglosakšu karalistēm katrai bija sava nauda, un tieši Anglijas bagātības iespējams bija galvenais iemesls vikingu ekspansijai. Austrumanglijai, Kentai, Mersiai un Rietumeseksai bija sava sudraba nauda, lai gan Kentiešu nauda izzuda kad to 820.gadā pakļāva Rietumeseksu. Ziemeļumbrijā arī bija sava nauda, taču atšķirībā no citurienes tā bija kalta no vara un bronzas un tamdēļ nebija tik vērtīga. Šāda nauda acīmredzot vikingus pārāk daudz neinteresēja.
Gan Anglijas, gan kontinenta iedzīvotāji regulāri maksāja vikingiem lai tie uzturētu mieru ar viņiem. Taču nereti arī šīs nodevas neatturēja vikingus no viņu sirojumu veikšanas. Šādi maksājumi bija izplatīti arī devītajā gadsimtā un ir daudz liecību gan Anglosakšu, gan Franku hronikās kā valdnieki noslēdz mieru ar sirotājiem. Miera noslēgšana, protams, bija tikai pieklājīgs izteiciens, kas patiesībā nozīmēja samaksāšanu lai sirotāji aizietu projām un nereti iesaistīt arī lielas naudas summas, kā, piemēram, 7000 mārciņu, ko samaksāja Franku valdnieks Čarlzs 845. gadā. Pat Alfrēds Lielais, kurš bija slavens ar savu pretošanos, bija reiz spiest noslēgt ar vikingiem mieru. Būtiska devītā vikingus ar Rietumeiropas valstu gadsimta beigu Anglijas iezīme bija mazu svina svaru izmantošana, kuru augšdaļā bija ievietotas Anglosakšu monētas. Tos iespējams izmantoja vikingi, lai svērtu maksājumus monētās.

Imitācija

Ideja par naudas kalšanu nebija sarežģīta. Līdzko 9. gs. beigās vikingu sirotāji apmetās uz dzīvi Anglijā viņi sāka kalt arī paši savas monētas. Šodien tā šķiet pašsaprotama lieta, jo mēs esam pieraduši regulāri norēķināties ar naudu, taču tolaik pat viens vienīgs sudraba penijs (vienīgā naudas vērtība tajā laikā) bija ļoti vērtīga lieta, un visnabadzīgākie iedzīvotāji, visticamāk, nevienu monētu savā dzīvē tā arī neredzēja. Un, lai gan monētas ir nedaudz ērtāks maksāšanas līdzeklis, tirdzniecību joprojām galvenokārt noteica sudraba daudzums un tā kvalitāte.
Galvenie iemesli, kamdēļ vikingi pārņēma naudas kalšanu, bija tik pat politiski un kulturāli cik ekonomiski. Kā jau daudzi barbaru iekarotāji, Vikingi novērtēja vairāk attīstīto tautu sasniegumus un vēlējās kļūt kā tās. Naudas kalšana viduslaiku sākuma periodā bija vienīgi kristīgu valstu privilēģija. Paši Anglosakši ieviesa naudu tiklīdz tie pārgāja kristīgajā ticībā, un vikingi darīja tieši tāpat .
Gandrīz visas sākotnējās vikingu monētas bija daudz izplatītāku monētu imitācijas, kas ir izteikti sabiedrībām, kuras pārņem priekšstatu par naudu no kaimiņzemēm. Visizplatītākais bija varenākā Britu salu valdnieka Alfrēda Lielā no Rietumeseksas naudas modelis. Uz daudzām monētām pat iekala Alfrēda nevis valdnieka, kas šo naudu izdeva vārdu. Austrumanglijā vikings Gutrums, Alfrēda krustdēls, kala monētas pēc Alfrēda dizaina, taču ar savu kristāmo vārdu Atelstans uz tām. Citi senākie meti tika kopēti no Bizantiešu un Franku monētām, kas vēlreiz apliecina vikingu plašos kontaktus.

Naudas kalšana Skandināvijā

Citzemju monētas, īpaši musulmaņu sudraba drahmas, bija plaši izplatītas viscaur agrākajiem vikingu laikiem Skandināvijā. Tās atradās apgrozībā kopā ar visdažādākajām citām sudraba formām, taču sudraba plūsma no austrumiem izsīka 10. gs. beigās. Šis bija viens no iemesliem kamdēļ sākot no 980. gadiem sākās jauns vikingu reidu vilnis Rietumos. Anglija bija sevišķi bagāta, un tās valdnieks Etelreds II uzskatīja, ka vienkāršāk ir no Vikingiem atpirkties nevis pulcēt karaspēku, lai ar viņiem cīnītos. Nemaz nerunājot par to, ka šī politika noveda pie Anglijas iekarošanas, tā arī radīja lielu sudraba naudas plūsmu uz Skandināviju. Naudas aizplūšana turpinājās arī tirdzniecības rezultātā Knuta un viņa dēla valdīšanas laikā. Un pat šodien vairāk Anglosakšu monētas tiek atrastas Skandināvijā, nekā Britu apdzīvotajās teritorijās.
Vienlaikus notika arī pakāpeniska mazo karalistu apvienošanās, kā rezultātā izveidojās Dānija, Norvēģija un Zviedrija. Šīs izmaiņas vēsturē tika atspoguļotas ar karaliskās naudas ieviešanu 990. gadu beigās visās trijās karaļvalstīs. Visu trīs valstu karaļi laida apgrozībā naudu ar savu vārdu un titulu uz tās. Izņemot kādu nelielu monētu Dānijā, šī bija pirmā reize, kad monētas tika darinātas Skandināvijā.
Taču naudas kalšanas liktenis bija katrā valstī atšķirīgs. Norvēģijā naudas kalšana sākās ļoti gausi un patiesi attīstījās vienīgi varenā Haralda Hardrada valdīšanas laikā.

Naudas kalšana Skandināvijā

Citzemju monētas, īpaši musulmaņu sudraba drahmas, bija plaši izplatītas viscaur agrākajiem vikingu laikiem Skandināvijā. Tās atradās apgrozībā kopā ar visdažādākajām citām sudraba formām, taču sudraba plūsma no austrumiem izsīka 10. gs. beigās. Šis bija viens no iemesliem kamdēļ sākot no 980. gadiem sākās jauns vikingu reidu vilnis Rietumos. Anglija bija sevišķi bagāta, un tās valdnieks Etelreds II uzskatīja, ka vienkāršāk ir no Vikingiem atpirkties nevis pulcēt karaspēku, lai ar viņiem cīnītos. Nemaz nerunājot par to, ka šī politika noveda pie Anglijas iekarošanas, tā arī radīja lielu sudraba naudas plūsmu uz Skandināviju. Naudas aizplūšana turpinājās arī tirdzniecības rezultātā Knuta un viņa dēla valdīšanas laikā. Un pat šodien vairāk Anglosakšu monētas tiek atrastas Skandināvijā, nekā Britu apdzīvotajās teritorijās.
Vienlaikus notika arī pakāpeniska mazo karalistu apvienošanās, kā rezultātā izveidojās Dānija, Norvēģija un Zviedrija. Šīs izmaiņas vēsturē tika atspoguļotas ar karaliskās naudas ieviešanu 990. gadu beigās visās trijās karaļvalstīs. Visu trīs valstu karaļi laida apgrozībā naudu ar savu vārdu un titulu uz tās. Izņemot kādu nelielu monētu Dānijā, šī bija pirmā reize, kad monētas tika darinātas Skandināvijā.
Taču naudas kalšanas liktenis bija katrā valstī atšķirīgs. Norvēģijā naudas kalšana sākās ļoti gausi un patiesi attīstījās vienīgi varenā Haralda Hardrada valdīšanas laikā (1047. – 1066.g.). Zviedrijā savukārt, naudas kalšana attīstījās strauji tieši no paša sākuma, taču beidzās ar Zviedrijas karaļvalsts sairšanu un atgriešanos pagānismā. Vissekmīgāk veicās Dāņiem. Naudas kalšana attīstījās strauji jau no paša sākuma un vēl vairāk nostiprinājās, kad Knuts apvienoja Dāniju un Angliju. tāpat kā Anglijā, nauda tika kalta vairākās pilsētās, kuras līdztekus kļuva par nozīmīgiem karaļa un baznīcas atbalsta punktiem.

Scroll to Top