legionari

Leģionāri

1941. gada vasarā Latvijā radušās nacionālo partizānu vienības vācieši pavēlēja likvidēt, nepieļaujot Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Ar vācu Drošības policijas un SD operatīvās grupas “A” komandiera SS brigādenfirera Valtera Štālekera 1941. gada 20. jūlija rīkojumu tika uzsākta pirmo latviešu kārtības dienesta slēgto vienību formēšana ar pulkvedi-leitnantu Voldemāru Veisu priekšgalā. Šīs vienības sākotnēji veidoja brīvprātīgie, kuri gribēja atriebt 1940.-1941. gada padomju okupācijas režīma nomocītos un uz Sibīriju deportētos tuviniekus, kā arī vēlējās turpināt militāro karjeru. 1941. gada 21. oktobrī kā pirmais uz Austrumu fronti devās 16. latviešu kārtības di

i
ienesta bataljons pulkveža-leitnanta Kārļa Manguļa vadībā. Ar augstākā SS un policijas pavēlnieka Ostlandē un Ziemeļkrievijā SS obergrupenfirera Fridriha Jekelna 1942. gada 11. februāra uzsaukumu sākās latviešu kārtības dienesta bataljonu lielvervēšanas akcija. 1942. gada vasarā brīvprātīgo pieplūdums apsīka, redzot, ka vācieši negrasās atjaunot Latvijas armiju un latviešu karavīrus nereti izmanto nevis frontē, bet gan cīņās pret padomju partizāniem un citu uzdevumu veikšanai Baltkrievijā, Ukrainā un Polijā. Latviešu slēgtās vienības sākotnēji sauca par kārtības dienesta, no 1942. gada 11. jūnija – aizsardzības dienesta, bet no 1943. gada 24. maija – par po
o
olicijas bataljoniem. Kara laikā no Latvijas iedzīvotājiem saformēja 42 latviešu un 7 krievu policijas bataljonus, kurus izkaisīja Austrumu frontē no Somu jūras līča līdz Melnajai jūrai.

Pēc Vācijas bruņoto spēku ofensīvas apsīkuma Austrumu frontē un sakāves pie Staļingradas 1942.-1943. gada ziemā vāciešiem radās nepieciešamība ve
e
eidot aizvien jaunas militāras vienības no okupēto Eiropas valstu iedzīvotājiem. Ādolfa Hitlera vadlīnijas, ka tikai vāciešiem drīkst būt ieroči, SS reihsfirers Heinrihs Himlers izmantoja savās interesēs attiecinot to tikai uz piederību vērmahtam, bet no nevācu tautām pakāpeniski veidojot savu SS karaspēku. Lai sekmētu leģiona formēšanu, tā izveidošanā iesaistīja Latvijas Zemes pašpārvaldi ar ģenerāli Oskaru Dankeru priekšgalā, kas centās panākt Austrumu frontē izkaisīto dažādo latviešu vienību apvienošanu. Piekrītot leģiona formēšanai, pašpārvaldes ģenerāldirektori izvirzīja prasības, ka leģiona vadībai jābūt latviešu, apmācību ilgumam – 6 mēneši un tām jānotiek Latvijā, leģionu drīkst iesaistīt tikai kaujas darbībā Austrumu frontes ziemeļu sektorā un latviešu karavīriem jābūt tādām pašām tiesībām kā vāciešiem. Lielāko daļu šo prasību vācieši tomēr ignorēja, noraidot latviešu centienus panākt vismaz ierobežotu Latvijas autonomiju. 1943. gada 23
3
3. janvārī A. Hitlers mutiski atļāva H. Himleram izveidot “Latviešu SS brīvprātīgo leģionu”. 8. februārī Ļeņingradas frontē pēc sastāva internacionālās 2. motorizētās SS brigādes rindās kaujās iesaistītos trīs – 16., 19. un 21. latviešu kārtības dienesta bataljonus apvienoja vienkopus un piešķīra tiem “Latviešu SS brīvprātīgo leģiona” nosaukumu. A.Hitlera rakstiskā pavēle par leģiona formēšanu sekoja 1943. gada 10. februārī un skanēja šādi: «Pavēlu izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Vienību lielums un veids atkarīgs no rīcībā esošo latviešu vīru skaita.

No 1943. gada marta līdz 1944. gada septembrim Latvijā norisinājās vairākas mobilizācijas akcijas. Iesaukšanu le
e
eģionā sākotnēji pamatoja ar vācu 1941. gada 19. decembra noteikumu par darba pienākuma ieviešanu ieņemtajos Austrumu apgabalos, bet vēlāk formāli atsaucās uz pirmskara Latvijas Kara klausības likumu. Latvijas ģenerālkomisariāta Darba un sociālās pārvaldes paspārnē nodibināja pārbaudes vadības štābu, bet mobilizācijai pakļauto sarakstus sastādīja policija. Sākotnēji jauniesauktajiem bija dota nosacīta izvēles iespēja starp dienestu leģionā, vērmahtā un darba dienestā. Vēlāk pārbaudes akcijas veica «SS papildinājumu komanda «Ostlande», bet no 1944. 14. februāra iesaukšanu pārņēma jaunizveidotā “SS papildinājumu komanda “Latvija”” (SS-Ersatzkommando Lettlland) leģiona ģenerālinspektora vadībā. Līdz ar totālās mobilizācijas izsludināšanu 1944. gada jūlijā tai tika pakļauti 1906.-1928. gadā dzimušie vīrieši. Mobilizācija leģionā notika arī 1944. gada septembrī un oktobrī Kurzemē. Kaut arī vairākums pakļāvās mobilizācijai, daudzi mēģināja no izvairīties vai pat dezertēja. Sākotnēji bargākais sods par izvairīšanos no mobilizācijas bija līdz pat 6 mēnešiem ieslodzījuma. 1943. gada 24. novembrī nodibināja Sevišķo kara tiesu, paredzot arī nāves soda piespriešanu. 1944. gada vasarā Berlīnē pat pieņēma lēmumu, ka ikvienu personu, kas nepakļaujas mobilizācijai 48 stundu laikā, var nošaut.

Leģiona veidošana lielā mērā notika tiešas mobilizācijas rezultātā. Īsto brīvprātīgo bija samērā maz, un to īpatsvars nepārsniedza 15-20%. Tas, ka nacistu okupācijas vara visur lietoja apzīmējumu “brīvprātīgie”, bija viltus manevrs, 1907. gada Hāgas Starptautiskā konvencija aizliedza okupētājvalstīm mobilizēt iekaroto zemju iedzīvotājus. Tomēr konkrētajos vēsturiskajos apstākļos liela daļa leģionāru savu atrašanos leģionā saprata ar cīņu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, neskatoties uz to, ka tā notika Vācijas bruņoto spēku rindās, jo cita militāra spēka, kas varētu aizkavēt padomju okupācijas atgriešanos, vienkārši nebija. Atšķirībā no Rietumeiropas, kur tās okupēto valstu iedzīvotāji piedzīvoja tikai vienu – nacistiskās Vācijas – okupāciju, bet, neskatoties uz to, nereti brīvprātīgi stājās okupētājvalsts karaspēkā, latviešu leģionāri, kaut arī vairākums bija mobilizēti, cīņā pret tās valsts karaspēku, kura bija likvidējusi Latvijas neatkarību, iznīcinājusi Latvijas armiju un veikusi represijas pret civiliedzīvotājiem, bet vēlāk draudēja to okupēt otrreiz.

Vācijas bruņotajos spēkos izveidotās ieroču SS divīzijas bija sadalītas trīs kategorijās: 1) vācu brīvprātīgie – SS Divisionen (14 divīzijas), 2) ģermāņu rases brīvprātīgie – SS Freiwilligen Divisionen (11 divīzijas), 3) galvenokārt Austrumeiropas tautām piederīgie – Divisionen der Waffen-SS (16 divīzijas). Latviešu leģiona vienības piederēja pie šīs pēdējās – kategorijas, kas nozīmēja pakļautību, nevis piederību SS organizācijai. Arī frontes apstākļos leģiona vienības pakļāvās vērmahta augstākajai pavēlniecībai un to piederība SS karaspēkam bija tīri formāla. Leģiona vienību nosaukumi un dienesta pakāpes bija savādākas nekā vācu SS vienībām. Pirms dienesta pakāpēm parasti bija burti Leg. (vēlāk Waff.), nevis SS, un vienību nosaukumos burti SS bija minēti nevis sākumā, bet beigās kā der SS. Arī SS pavēlēs leģiona vienības un leģionāru paaugstināšana dienesta pakāpēs vienmēr bija minēta atsevišķi. Atšķirībā no vācu SS vienību dalībniekiem, kuri zvērēja uzticību, drošsirdību un paklausību līdz nāvei Vācijas Valsts vadonim un kancleram, latviešu leģionāriem bija jāparaksta paklausības zvērests «Dieva vārdā» Vācijas bruņoto spēku virspavēlniekam un tikai cīņā pret boļševismu. Turklāt sākotnēji oficiāli nēsāt ieroču SS zīmotnes leģionāriem bija aizliegts, kaut arī to nācās darīt. Bez tam leģionāri uz zīmotnēm nēsāja uzlecošu saulīti – 15. divīzijā, un ugunskrusta zīmi – 19. divīzijā. Īpaša atšķirības zīme uz formastērpa rokas augšdelma bija sarkanbaltsarkans vairodziņš ar vai bez uzraksta “Latvija”

Leģiona 15. un 19. divīzijas komandieri bija vācieši, un divīziju štābi sastāvēja no vācu virsniekiem. Latviešiem piešķīra divīzijas kājnieku priekšnieka amatu, kurš vienlaikus bija latviešu sakaru virsnieks divīzijas štābā. Latviešu virsnieki kaujas vienībās bija pulku, bataljonu un rotu komandieri. Leģiona augstākais latviešu virsnieks bija Latviešu SS brīvprātīgo leģiona ģenerālinspektors ģenerālleitnants Rūdolfs Bangerskis. Viņa tiesības tomēr bija stipri ierobežotas, un viņš nevarēja ietekmēt leģiona vienību darbību kaujas apstākļos, bet veica tikai leģionāru iesaukšanas un inspicēšanas darbu, kā arī tika izmantots propagandas nolūkos. Leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieks no 1943. gada maija līdz 1944. gada vasarai bija pulkvedis Aleksandrs Plensners, pēc tam līdz pat kara beigām – virspulkvedis Artūrs Silgailis. Jauniesaukto leģionāru apmācības notika Bolderājā, Paplakā, Cekulē, Vaiņodē, Jelgavā un citur Latvijā, kā arī frontes apstākļos vai tās aizmugurē Krievijā un Vācijā. Problēmas sagādāja tas, ka vācieši negribēja atzīt latviešu tiesības piešķirt un paaugstināt leģiona virsnieku dienesta pakāpes.

1943. gada 24. janvārī izveidoto Latviešu SS leģionu 15. martā pārdēvēja par Latviešu SS brīvprātīgo brigādi, kuras sastāvu veidoja 6 kārtības dienesta bataljoni, no kuriem izveidoja divus – 39. un 40. – grenadieru pulkus. No 1943. gada 22. oktobra līdz 7. janvārim tās nosaukums bija 2. latviešu SS brīvprātīgo brigāde. 1943. gada 15. februārī izdeva pavēli par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas formēšanu. No 1943. gada oktobra līdz 1944. gada jūnijam to sauca 15. latviešu SS brīvprātīgo divīzija, pēc tam – 15. ieroču SS grenadieru divīzija (latviešu nr. 1). 1944. gada 7. janvārī 2. latviešu brigādi sāka pārveidot par 19. latviešu SS brīvprātīgo divīziju, bet 1944. gada maijā to nosauca par 19. ieroču SS grenadieru divīziju (latviešu nr. 2): 1943. gada 26. maijā H. Himlers noteica, ka «vārds Latviešu leģions ir kopjēdziens visām latviešu vienībām, kas ir izveidotas SS ieroču un policijas ietvaros {..] 1. Latviešu SS brigāde [..] 2. Latviešu SS brīvprātīgo divīzija [..] 3. Latviešu policijas bataljoni». Vācijas bruņoto spēku sastāvā vēl tika izveidoti 3 policijas pulki, 6 robežapsardzības pulki, 5 būv pulki, vairāki būvbataljoni, aviācijas leģions “Latvija” un citi latviešu militārie formējumi. 1927. un 1928. gadā dzimušos jauniešus, kā arī ap 1000 meitenes un sievietes, 1944. gada vasarā iesaistīja Vācijas gaisa spēku palīgdienestā. Latvieši dienēja arī Vācijas armijas izpalīgu (HilfsWillige) rindās, Vācijas kara flotē un citās vienībās. Vairāk nekā 3000 latviešu leģionāru apbalvoja ar 1. un 2. šķiras Dzelzs krustiem, deviņu latviešu vārdi ir ierakstīti Vācijas bruņoto spēku Goda sarakstos, bet sešpadsmit latviešu karavīri saņēma Vācu krustu zeltā. Divpadsmit latviešu leģionāri Otrā pasaules kara laikā kļuva par Bruņinieka pakāpes Dzelzs krusta kavalieriem. Kopumā Vācijas bruņoto spēku rindās Otrajā pasaules karā cīnījās apmēram 110 000-115 000 latviešu karavīru, apmēram 30 000-50 000 no viņiem savas dzīvības atstāja kauju laukos.

Jauniesauktie leģionāri.

Rīgā, 1943.g.