Anoreksija un bulīmija

Ievads.

Šodienas sabiedrībā pastāv ļoti izteikta vēlme, īpaši sieviešu vidū, būt tievai. Neatkarīgi no sava svara, gandrīz katra sieviete vēlas būt slaidāka vidēji par 5kg. Šī vēlme pēc slaiduma daudzu sieviešu un meiteņu vidū arvien biežāk kļūst slimīga, kas izpaužas tādās slimībās kā anoreksija, bulīmija.
Ikviens no mums ēd, jo tas ir nepieciešams un tas sniedz mums baudu. Tomēr, ne visi cilvēki ir vienādi – starp mums ir lielas atšķirības. Viens ēd vairāk, cits – mazāk, vienam ātri pieaug liekais svars, citam – nē. Ir sastopami arī cilvēki, kas pārāk lielā mērā uztraucas par savu svaru. Tādēl vai nu ēd par maz, vai atkal par daudz. Tādējādi viņi var kaitēt savam veselības stāvoklim, jo nereti saslimst ar tādām slimībām, kā – anorexia nervosa un bulimia nervosa.
Anoreksija (apetītes trūkums) un bulīmija (slimīga ēstgriba) ir atšķirīgi stāvokļi, lai gan cilvēks vienlaicīgi var ciest gan no viena, gan no otra. Parasti bulīmija parādās pēc vairāku mēnešu anoreksijas perioda.
Sievietes ar šīm slimībām slimo 10 reizes biežāk nekā vīrieši. Visbiežāk ar anoreksiju vai bulīmija slimo pusaudži, lai gan nereti uzskata, ka šīs slimības ir pieaugušo problēma.
Anoreksija parasti sākas tīņu vecumā. Ir dati, ka piecpadsmit gadu vecumā ar to slimo 1 no katrām 150 meitenēm. Anoreksija var novērot arī ātrāk – bērnu vecumā, vai vēlāk – ap 30 gadiem. Parasti slimo meitenes no inteliģentām, labi situētām ģimenēm
Bulīmija vairāk skar sievietes 20-30 gadu vecumā. Ir zināms, ka bulīmiju novēro 3 no katrām 100 sievietēm.
Šie, visi skaitļi ir ļoti lieli, ja sakaitītu kopā, cik daudz cilvēki ir starp mums ar šo slimību, mēs redzētu, ka tas ir liels skaitlis.
Reāli anoreksija parasti sākas ar to, ka jaunietes atsakās no augstas kaloritātes produktiem; daudzas sevi ierobežo ar veselīgās pārtikas lietošanu, piemēram, augļi, dārzeņi, jogurts, maize ar kliju piedevu. Daļa pacienšu stāsta, ka iemesls svara samazināšanai ir bijuši nepatīkamie klasesbiedru, draugu vai ģimenes locekļu izteicieni, kas attiecas uz it kā lieko svaru vai figūru. Svara samazināšana notiek ar dažādu ātrumu: daļa zaudē svaru lēni un pamazām, bet daļa pat visai īsā laikā zaudē 25 % no sava svara. Jo ātrāk notiek svara zaudēšana, jo straujākas ir somātiskās izmaiņas. Straujo svara zudumu sekmē arī intensīvie fiziskie vingrinājumi, kas parasti ir raksturīgi ar anoreksiju sirgstošajām jaunietēm. Vēl raksturīgi ir tas, ka šīm meitenēm ir īpaši ēšanas rituāli un ir ļoti izvēlīgas attiecībā uz ēdienu. Raksturīga ir arī apziņā izkropļota ķermeņa shēma, kas noved pie pilnīgi maldīga ķermeņa proporciju vērtējuma, īpaši – vēdera un gurnu. Bez tam anoreksijas slimniecēm ir interesantas personības iezīmes: godkāre, pakļāvība, tai pašā laikā arī uzstājība un ietiepība, parasti šīs meitenes ir diezgan intravertas un pats galvenais – viņu intelekts parasti ir virs vidējā.

Vēsture.

Lai gan badošanās kā askētiskas prakses vai ārstnieciskas metodes aizsākumi meklējami tūkstošiem gadus senā pagātnē daudzu kultūru ietvaros, tomēr pats jēdziens anorexia nervosa pastāv tikai kopš 1874.gada. Kā norāda J.Bemporads (Bemporad), zinātniskajā terminoloģijā to ieviesa Viljams Gulls (Gull), karalienes Viktorijas ārsts, aprakstot kādas jaunas meitenes slimības vēsturi. Gadu agrāk – 1873.gadā, lietojot apzīmējumu l`anorexie hysterique , līdzīgu slimības izpausmi aprakstījis arī Lesks (Lesque). Tiem sekoja vairāku citu pētnieku darbi 19.gs. pēdējā dekādē. Savukārt 20.gs. interese par anoreksiju pieauga iespējams tādā pat proporcijā kā reģistrēto slimības gadījumu skaits. Savus pētījumus publicēja tādi autori kā Skrabanks (Skrabanck) – 1983.gadā, Brumbergs (Brumberg) – 1988.gadā, Vandereikens (Vandereycke) – 1994.gadā, Van Dīss (Van Deth) – 1994.gadā un Bemporads 1996.gadā, kuri pierādīja, ka mērķtiecīgas badošanās gadījumi atrodami vairākus gadsimtus senā cilvēces pagātnē. Šie mērķtiecīgie gribas akti parādās dažādos vēstures periodos un liek pētniekiem domāt, ka noteikta rakstura sociālie un ekonomiskie faktori rada iespēju indivīda psihopatoloģijai izpausties anorektiskas uzvedības formā. Tādejādi šo pētījumu rezultātā anoreksijas sindroms pirmo reizi tika saistīts ar sabiedrībā pastāvošajiem sociālajiem un kultūras faktoriem .
Bulīmiju var uzskatīt par mūsu gadsimta problēmu, kuru ir ietekmējusi arī stereotipu nomaiņa, vispārējo kultūras vērtību izmaiņas – ilustrācija šīm izmaiņām var būt kaut vai fakts, ka vēl pēc Pirmā pasaules kara bulīmijas gadījumi tika aprakstīti kā kazuistika, bet vēlākajos gados saslimšanas gadījumu skaits arvien pieauga. To noteikti var saistīt ar lomu maiņu un ar sociālo lomu konfliktiem. Ļoti ticami, ka tieši šie cilvēki, kuri tik saasināti uztver sava dzimuma sociālos kritērijus – „veiksmīgais, izskatīgais, ar dzīvi apmierinātais un profesionāli augošais cilvēks”, un tādi kulti, kā skaistuma, veiksmes vai varas kults, kas Rietumu sabiedrībā šobrīd ir aktuāli, ir tendēti nenovērtēt sevi un izturas ļoti paškritiski.

Anoreksija.

Ar terminu „anoreksija” mūsdienās medicīnā apzīmē apetītes trūkumu vai nespēju ēst (piemēram – kakla sāpju dēļ ir apgrūtināta rīšana un slimnieks izvairās no ēdiena), taču Anorexia nervosa jeb nervu anoreksija – tā jau ir ēšanas traucējuma diagnoze. Izdala arī pre-anoreksiju, kas principā ir anoreksijas sākumstāvoklis ar tādiem pašiem simptomiem un visbiežāk pāriet anoreksijā, tā kā šis dalījums nav īsti pareizs.
Orexis tulkojumā no grieķu valodas nozīmē „vēlme, alkas pēc kaut kā”, priedēklis an- apzīmē noliegumu. Šis tulkojums arī precīzi pastāsta galveno nervu anoreksijas dabu – šī slimība ir cīņa ar savām vēlmēm, nevis ar apetīti, patiesībā ēdiens ir tikai līdzeklis un izpausme pavisam citiem procesiem.

Anoreksijai(Anorexia nervosa)raksturīgās iezīmes
bailes no aptaukošanās,
nepietiekošs uzturs,
ievērojams svara zudums,
pārmērīgas fiziskās aktivitātes (vingrošana).

Anoreksijas cēloņi:
• ģenētiskie faktori, psihiskā slodze pubertitātes vecumā, kad notiek izmaiņas ķermenī,
• neatrisināti ģimenes konflikti,
• sabiedrībā pastāvošie uzskati par slaiduma ideāliem.

Anoreksijas pazīmes:
• anoreksijas simptomi ir svara zudums līdz 50% no sākotnējā svara,
• anoreksijas pacientes jūtas visu laiku resnas, kaut arī svars ir stipri zem normas, un cenšas panākt vēl lielāku svara zudumu,
• lai samazinātu svaru, anoreksijas pacientes uzņem ļoti niecīgu uztura daudzumu un izvairās no produktiem ar lielu kaloritāti,
• dažas pacientes brīžiem vispār tikai badojās,
• visbiežāk uzturs šo sieviešu dzīvē ieņem centrālo vietu, jo patstāvīgi ir jācīnās ar bada sajūtu,
• anoreksijas pacientes var iedalīt divās grupās: pirmās visu laiku ietur diētu savukārt
otrai grupai brīžiem parādās bulīmijas pazīmes,
• daudzas anoreksijas pacientes ne tikai ierobežo savu apetīti līdz minimumam, bet papildus vēl lieto caurejas līdzekļus un veic sportiskas aktivitātes,
• ja svars ir vismaz par 15% zem normāla svara, tad tiek uzstādīta diagnoze anoreksija,
• daudzas pacientes sver 30kg.

Anoreksijas sekas:

• dažāda veida bojājumi organismā,
• izkrīt mati,
• hormonālie traucējumi, • problēmas ar ādu,
• izzūd menstruālais cikls,

• ūdens uzkrāšanās šūnās,
• muskuļu vājums, • dažādas sekas organismā, ko izsauc nepietiekams vitamīnu un minerālvielu daudzums.

Anoreksijas attīstības gaitai ir raksturīgas trīs fāzes:

• Pirmā fāze sākas kā parasta notievēšana, bet pakāpeniski process pārvēršas par badošanos un kļūst par uzmācību. Lai gan slimnieks uzskata, ka viņš vairs nav atkarīgs no ēdiena, viņš nepārtraukti par to domā. Svars strauji krītas, novājēšana ir izteikta un satrauc ģimeni. Lielākā daļa anoreksijas gadījumu tiek pārtraukti šajā stadijā.
• Otrā fāze iestājas, ja badošanās turpinās. Otrajā fāzē izbeidzas menstruācijas, samazinās asinsriņķošana rokās un kājās, kā rezultātā rodas salšanas sajūta, krītas koncentrēšanās spējas. Ja stāvoklis neuzlabojas, pacientu parasti ievieto slimnīcā. Daļa pacientu jūt pacilātu noskaņojumu, jo izsalkuma sajūta ir zudusi. Šajā stadijā stāvoklis vēl ir labojams.
• Trešās fāzes laikā pacients sver ap 30 kg. Organisma vielmaiņa sāk izmantot pēdējos enerģijas resursus. Tauku krājumi ir izlietoti. Paaugstināta uzņēmība prêt infekcijām. Pacienta pamatnoskaņojums ir apātija. Ja pacients atsakās ēst ir nepieciešama intravenozā asins barības vielu ievadīšana. Daļa pacientu šajā stadīja mirst, daudzi izdara pašnāvību.

Dažreiz, ja tiek novērsti anoreksijas simptomi, bet netiek novērsti tās ceļoņi, kuru dēļ ir radusies saslimšana (problēmas ģimenē, skolā, utt.), ir iespējams, ka slimniece atkārtoti saslimst ar anoreksiju. Daļai slimnieku periodiski novēro bulīmiju, t.i., īslaicīgu negausīgu pārēšanos. Reizēm tā mainās ar anoreksijas periodiem.

Secinājumi
1. Anoreksija-apetītes trūkumi, šī slimība ir cīņa ar savām vēlmēm, nevis ar apetīti, patiesībā ēdiens ir tikai līdzeklis un izpausme pavisam citiem procesiem.
2. Anoreksijas slimnieki parasti baidās no aptaukošanās un no liekām kalorijām.
3. Anoreksijas cēloņi ir ģenētiskie faktori, psihiskā slodze pubertātes vecumā, neatrisināti ģimenes konflikti un sabiedrība radītie tēli par tieviem cilvēkiem.
4. Anoreksija var arī būt iedzimta.

Bulēmija.

Bulīmijas raksturīgākās iezīmes:

bailes no aptaukošanās,
pārmērīga ēšana,
normāls ķermeņa svars,
periodisks raksturs,
vemšana un/vai caurejas līdzekļu lietošana.

Fakti par bulīmiju:

• no bulīmijas 99% gadījumos cieš tieši sievietes,
• parasti sievietes savus ēšanas traucējumus slēpj un tikai pēc pāris gadiem mēģina ārstēt šo slimību,
• vecumā no 18-35 gadiem apmēram 2,5% sieviešu slimo ar bulīmiju,
• sievietes, kas slimo ar bulīmiju, bieži vien cieš no mazvērtības kompleksiem,
• lai celtu savu pašapziņu bulīmijas pacientes cenšas iegūt ideālu-slaidu augumu,
• bulīmijas pacientēm ir ļoti lielas bailes no pieņemšanās svarā, tāpēc viņām ir pārspīlēta interese par svaru,
• ideālai-slaidai figūrai ir noteicošā loma,
• tā kā rīšana mijās ar badošanos, tad pastāv krasas svara svārstības, tomēr bulīmijas pacientēm svars visbiežāk ir normas robežās,
• lai izārstētu bulīmiju, ir jānormalizē ēšanas paradumi un vienlaicīgi jāveic psihoterapija, lai noskaidrotu šīs slimības cēloņus,
• izārstēšanās iespējas: 40% gadījumos tiek gūti izteikti, 20% gadījumos – niecīgi panākumi, bet 40% gadījumi paliek bez rezultātiem.
Bulīmijas pazīmes:
• bulīmijas simptomi ir nekontrolēta pēkšņa rīšana, kur īsā laikā tiek uzņemts liels pārtikas daudzums, apmēram 3500kcal,
• parasti tiek ēsti ogļhidrātiem un kalorijām bagāti ēdieni, kā cepumi, kūkas, šokolāde, čipši, saldējums,
• lielais pārtikas daudzums tiek uzņemts neapzināti, nespējot to kontrolēt,
• rīšanas lēkme ilgst apmēram 1-1,5h,
• šīs lēkmes atkārtojas vairākas reizes nedēļā, atsevišķām pacientēm pat vairākas reizes dienā,
• pēc rīšanas notiek apzināta vemšanas izsaukšana vai arī tiek lietoti medikamenti, kas izsauc caureju, tādā veidā novēršot pieņemšanos svarā,
• starplaikos starp rīšanas lēkmēm tiek ievērota diēta vai arī tiek ēsts ļoti maz, līdz ar to sieviete cieš no bada sajūtas,
• šī bada sajūta plus vēl stress vai kaut kādas problēmas, tas viss kopā, tad arī izsauc šīs rīšanas lēkmes.
Bulīmijas sekas:
• tā kā bulīmijas pacientēm ir nepietiekams uzturs, līdz ar to rodas hormonālas izmaiņas, kā arī izmaiņas vielmaiņā.

Slimības sekas:

Lai gan joprojām nav zināmi slimības izraisītājfaktori, ir skaidrs, ka anoreksija un bulīmija ir nopietni ēšanas traucējumi, kas laikus jāārstē. Gan badošanās , gan ilgstoša vemšana un caureja izraisa nopietnas sekas. Tās saistītas ar nepieciešamo uzturvielu: olbaltumu, ogļhidrātu, tauku, vitamīnu un minerālvielu trūkumu, kas ar laiku rada pat dzīvībai bīstamu stāvokli.

Badošanās sekas:

traucēts miegs,
aizcietējumi,
uzmanības un koncentrēšanās traucējumi,
mēnešreižu zudums,
depresija,
pastāvīga aukstuma sajūta,
trausli, viegli lūstoši kauli,
izteikts muskuļu vājums,
nāve.

Ilgstošas vemšanas sekas:

kuņģa sulas skābju izraisīti zobu emaljas bojājumi,
neregulāra sirdsdarbība,
muskuļu vājums,
nieru bojājums,
epilepsijai līdzīgas krampju lēkmes.

Caurejas līdzekļu lietošanas sekas:

sāpes vēderā,
zarnu gļotādas un muskuļu bojājums, kas izraisa ilgstošus aizcietējumus.

Atškirība starp bulēmiju un anoreksiju.

Atšķirībā no anoreksijas slimniecēm, bulīmiķes ir sabiedriski aktīvākas, vismaz ārēji neizskatās noslēgtas, labprāt komunicē ar citiem cilvēkiem, tādā veidā meklējot piepildījumu savai vientulībai. Paanalizējot sīkāk, iesaistīšanās attiecībās nav īsti normāla, meitenes meklē atbalstu, padara sevi atkarīgas no cilvēkiem, kam ļoti pieķeras. Tāpat bieži vien meitenes iesaistās nekontrolētos seksuālos piedzīvojumos, gadījuma sakaros, mēdz uzvesties vulgāri, izaicinoši – patiesais iemesls atkal ir sajust savu vērtību, dzirdēt komplimentus, justies vajadzīgai un iekārotai.
Uzmanības pievēršanai meitenes var arī zagt, lietot dažādus medikamentus, narkotikas, pievērsties kaitīgiem ieradumiem, lai arī patiesībā arī tās ir izpausmes, kas liecina par nespēju kontrolēt sevi un savas kaislības. Protams, šāda uzvedība nav normāla un nedod to piepildījumu, kāds dabiski būtu vajadzīgs, tāpēc meitenes atgriežas pie vecā, uzticamā sevis „piepildīšanas” paņēmiena – pārēšanās.
Atšķirībā no anoreksijas slimniecēm, bulīmijas pacientēm ķermeņa masa nav samazināta. Parasti tā ir normāla vai pat palielināta. Pārēšanās ar sekojošu atbrīvošanos no ēdiena nav efektīva svara zaudēšanas nolūkā un pacientes bieži pašas to apzinās, taču pieradums pie ēdiena „mierinošā” efekta un sekojošas bailes no liekā svara ir pārāk spēcīgas, lai pārtrauktu šo apburto loku.
Kādu laiku pēc slimības sākuma pacientēm parādās sūdzības arī par kuņģa-zarnu trakta darbību – vemšanas reflekss nāk pat tad, kad to vairs nevēlas izraisīt, regulāri ir nepatīkamas atraugas. Ja tiek lietoti caurejas līdzekļi, tad, pārtraucot lietošanu, var būt aizcietējumi. Raksturīgi ir zobu emaljas bojājumi no kuņģa skābes, kas skar zobus vemšanas laikā.
Bulīmija, tāpat kā anoreksija, ir jāārstē kompleksi – ar medikamentiem un psihoterapiju, lai nostiprinātu pacientes pašapziņu, normalizētu tieksmes un vēlmes. Efektīva ir grupas terapija, kur var saņemt pietiekami lielu atbalstu, kas šīm meitenēm ir ļoti nepieciešams.
Bulīmija var pāriet anoreksijā un arī pretēji anoreksija bulīmijā. Bulīmija var arī kombinēties ar anoreksiju, kad periodā starp ēšanas lēkmēm cilvēks ievēro stingru diētu un, kad uznāk ēšanas lēkme, tad atkal pārēdas. Bulīmija sākas vēlāk nekā anoreksija. Parasti tās sākums ir ap 15 gadiem, bet turpināties tā var ilgāk, līdz aptuveni 40 gadiem.

Kas to izraisa?
Ar šo slimību slimo galvenokārt jaunas meitenes, kas, iespējams, nespēj atrast savu vietu dzīvē un tāpēc domā, ka iemesls varētu būt saistīts ar ķermeņa svaru. Bieži ar šo slimību slimo meitenes, kurām ir pārāk stingri vecāki, ar šo neēšanu viņas cenšas parādīt, ka pašas ir noteicējas pār savu ķermeni. Atstumtība ģimenē un draugu lokā var būt galvenais iemesls šai slimībai. Vēlreiz jāuzsver, ka tā ir psiholoģiska slimība, tāpēc nepametiet savus bērnus un draugus novārtā, lai tas nekad neskartu viņus.
Liela loma ir arī iedzimtībai – ja jūsu mamma ir cietusi no anoreksijas vai bulēmijas, tad 50% iespēja, ka tas varētu skart arī jūs.
Dažādi eksperti apgalvo, ka meitenes, kas atsakās no ēdiena, parāda attieksmi, ka nevēlas kļūt pieaugušas, nevēlas, lai tām parādās krūtis, nevēlas sākt dzimumdzīvi, uzņemties atbildību u.t.t. respektīvi, tās nevēlas kļūt pieaugušas. Ļoti liela loma ir stresam, piemēram, liekot eksāmenus, pārceļoties uz jaunu dzīves vietu, sākot jaunu darbu, uzzinot par grūtniecību vai pārtraucot attiecības ar mīļoto cilvēku, – tas viss var pamudināt sievieti sākt nepamatotu badošanos, kas var beigties ar anoreksiju vai bulēmijas.
Kādas var būt sekas?
Spēcīgā, nepamatotā diēta noved līdz straujam svara zudumam un stipri novājina organismu. Ķermenis sāk izskatīties pēc skeleta, redzami izspiežas kauli, kājas atgādina sērkociņus un krūtis samazinās. Anoreksija var ilgt vairākus gadus un izraisīt dažādas veselības problēmas, pastiprinātu apmatojumu uz sejas, sirds slimības un krūts vēzi.
Ārstēšana.
Parasti 50 – 70% meiteņu tiek izārstētas pilnībā, taču ārstēšana ir ļoti sarežģīta, jo slimnieks pats neatzīst, ka ir slims. Visbiežāk šīs meitenes ir pārliecinātas, ka visu dara pareizi. Ja jums ir aizdomas, ka kāds ģimenes loceklis vai draugs slimo ar aneroksiju, nekavējoties sāciet runāt ar viņu, pastāstiet to vecākiem un, protams, nekavējoties lūdziet padomu ārstam Anoreksija prasa nopietnu ārstēšanu, bieži vien pat slimnīcā, izmantojot gan medikamentus, gan psihoterapiju, gan piespiedu barošanu. Svarīgi ir pieiet anoreksijas ārstēšanai nopietni, jo 15-20% gadījumu diemžēl beidzas ar nāvi.
Ir zināms visai maz par iemesliem, kāpēc dažām sievietēm rodas bulīmija.
Pastāv vairākas terapeitiskās ārstēšanas iespējas: individuāla ārstēšana, grupu terapija vai ģimenes terapija. Labi ārstēšanas rezultāti ir kombinētai ķermeņa un psihoterapijai, kur tiek attīstīti sievietes apspiestie resursi. Terapijas efektivitāte ir atkarīga no katra slimnieka individuālajām īpatnībām. Dažādu skolu un terapeitisko virzienu piekritēji ziņo par sekmīgiem ārstēšanas rezultātiem – sākot no psihoanalīzes, ģimenes terapijas, uzvedības terapijas, beidzot pat ar indiešu jogu

Kā izvairīties no anoreksijas un bulīmijas?
Ēšanas traucējumi ievērojami biežāk ir satopami labi attīstītās rietumu valstīs. Tas saistīts ar uzskatu “tievs – tātad skaists”. Televīzijā, žurnālos un laikrakstos redzamās skaistās, slaidās modeles kļūst par meiteņu ideāliem un elkiem. Rezultātā gandrīz katrs no mums reizi pa reizei ievēro kādu diētu. Tomēr citus tas noved pie slimības – anoreksijas vai bulīmijas.
Ir svarīgi pieturēties pie veselīga uztura principiem, nevis ievērot mokošas un nevajadzīgas diētas. Tikai sabalansējot uzturu ar fizisko aktivitāti var gūt labus panākumus svara reducēšanā. Atcerieties – vienmēr jāievēro mērenība!
Bieži vien ēšanas traucējumi attīstās depresijas, uzmanības trūkuma vai psiholoģisku pārdzīvojumu dēļ. Būtu jāatceras, ka ēšana ar mēru sniedz baudu, bet ar to nevar atrisināt dzīvē radušās problēmas. Necentieties sarežģījumus atrisināt badojoties vai pastiprināti ēdot! Ja nepieciešams izrunājieties ar tuviniekiem vai draugiem, ja nepieciešamas lūdziet palīdzību psihoterapeitam!
Lai ārstētu ēšanas traucējumus, vispirms svarīgi tos atpazīt. Ja jūs pamanāt jebkurus anoreksijas vai bulīmijas simptomus, nekavējoties jāgriežas pēc palīdzības. Vilcināšanās, piemēram, anoreksijas gadījumā, var novest pie smagiem veselības traucējumiem vai pat nāvei.
Vieglākos gadījumos pacientiem ar ēšanas traucējumiem spēj palīdzēt psihoterapeits. Taču diezgan lielai pacientu daļai nepieciešama nopietna ārstēšana pie psihiatra, ņemot palīgā medikamentus.

Secinājumi.

1.Bulīmija -psihiskas dabas slimība, kas izpaužas kā ēšanas traucējumi, kur badošanās mijās ar nekontrolējamām rīšanas lēkmēm, kam seko apzināta vemšanas izraisīšana vai dažādu medikamentu lietošana, lai novērstu pieņemšanos svarā.

2.Bulīmijas sakumā bieži sākas depresija.

3.Bulīmija parasti ir raksturīga ar to ka cilvēki baidās no aptaukošanās. Viņi pārmērīgi daudz ēd un pēc tam atvemj.

4. No bulīmijas 99% gadījumos cieš tieši sievietes.

5. Izārstēšanās iespējas: 40% gadījumos tiek gūti izteikti, 20% gadījumos – niecīgi panākumi, bet 40% gadījumi paliek bez rezultātiem.

6. Tā kā bulīmijas pacientēm ir nepietiekams uzturs, līdz ar to rodas hormonālas izmaiņas, kā arī izmaiņas vielmaiņā.

Patiess stāts.
Kristīne (20), toreiz 16:
«Nu… katram jau tas ir cits stāsts, bet lielākoties atbilde ir meklējama savas vērtības neapzināšanā, neticēšanā saviem spēkiem. Ja liekas, ka dzīvē neveicas, nespēj tikt galā ar personiskām vai sadzīviskām problēmām, tad viens no veidiem, kā sevi apliecināt ir… tievēt par katru cenu. Varbūt skan paranoiski, bet tievēšana (un arī sasniegumu gūšana) meitenei dod drošības sajūtu — sajūtu, ka tu dzīvē vēl spēj kaut ko kontrolēt, ka spēj sasniegt kaut ko vairāk nekā citi, ka esi pārāka kādā dzīves jomā. Arī manā gadījumā iespēja būt slaidākai par citām bija noteicošā. Man tas likās svarīgi, īpaši jau šajā laikmetā, kad cilvēka ārējais izskats un modes tendences pieprasījums ir pēc anorektiska izskata modelēm…
Vai būt skeletam ir skaisti?
Šķita, ka viens no veidiem, kā patikt puisim, ir atbilst visiem izdomātajiem skaistuma etaloniem — izskatīties kā skeletam, kaut gan puiši ne vienmēr tam piekritīs, bet… ir arī tādi puiši, kurus vairāk interesē tas, lai viņiem blakus būtu meitene, ar kuras izskatu varētu lielīties draugiem — gluži tāpat kā ar mašīnu, telefonu vai māju. Vienīgais, kas viņus interesē — draudzene modeles izskatā, vienalga, kāda cena par to ir jāmaksā… Arī es to piedzīvoju un ticu, ka neesmu vienīgā meitene, kurai puiša novērtējuma dēļ dzīve sagriezās kājām gaisā un sākās skrējiens pakaļ mistiskam etalonam, jo zuda bremzes… 🙁 Mans kādreizējais DRAUGS (atļaušos viņu tā nosaukt, kaut gan viņš nav šā vārda vērts) par galveno mūsu attiecību stūrakmeni uzskatīja manu izskatu. Tas kļuva par slimīgu pedantismu, jo es zaudēju veselīgu attieksmi pret dzīvi. Nemitīgās piezīmes panāca savu — mēs izšķīrāmies, un es sāku zaudēt svaru. Tā kā bija vasara, sāku pārtikt tikai no zaļumiem un ogām.
Centos nedomāt par ēšanu, pat negāju uz virtuves pusi, uzturējos ārā, strādāju dārzā. Sākumā noteicu sev laiku, kas jāiztur, lai pēc tam kaut ko varētu apēst — dienā divas reizes. Un panākumi bija, jo sāku zaudēt svaru. Papildus nemitīgi vingroju, piemēram, vēdera presīti taisīju dienā vismaz divsimt reižu. Un tad iestājās moments, kad svara sarukšana apstājās. Lai kaut ko darītu lietas labā, sāku vemt. Izvēmu pat to mazumiņu, ko ieēdu. Pilnīgi neko neēst nespēju, jo reiba galva. Tā sākās sevis mānīšana. Briesmīgākais bija tas, ka pastāvīgi bija vilka apetīte un domas ap ēdienu vien grozījās. Vemšana bija lielisks veids, kā ēst visu pēc kārtas. No malas izskatījās, ka ēdu visu, bet patiesībā bija vēl trakāk nekā tad, kad pārtiku tikai no zaļumiem. Tā bija tikai un vienīgi spītība, muļķība…
Man likās, ja kļūšu tievāka, pieaugs puišu interese par mani, bet notika tieši otrādi! Daži labi draugi man centās iestāstīt, ka ne jau auguma slaidums dzīvē ir galvenais, bet vai es klausījos?!! Un tā es kļuvu tik tiešām ļoti tieva, tagad, to atceroties un paskatoties fotogrāfijās, kļūst neomulīgi, jo tagad (nevis toreiz) es redzu kaut ko skeletiņam līdzīgu. Situācija kļuva nekontrolējama, jo patiesībā tā ir psiholoģiska problēma, kas atsaucas uz ārējo veidolu. Tagad ir patiešām jocīgi apzināties, ka ar psihi viss nebija kārtībā.
Ne miņas no mēnešreizēm .
Es sapratu, ka vairs nevaru tikt ar sevi galā, jo ieslēdzās tāda kā sevis iznīcināšanas programma. Pat tad, kad biju sasniegusi vēlamo rezultātu — šausmīgu, pārdabisku tievumu, ko bija drausmīgi grūti noturēt, sevis iznīcināšana turpinājās. Tas viss mani ļoti ietekmēja, kļuvu nervoza, trūka enerģijas, dzīvesprieka, bet neapmierinātība ar sevi un apkārtējiem turpināja pieaugt. Nekad neaizmirsīšu uztraukumu par katru lieko svara gramu (!!!) — šīs bailes mani mocīja pastāvīgi. Mērījos un svēros katru mīļu brīdi.
Mans rekords bija 42 kilogrami, ar augumu 1,68 m, bet vidukļa apkārtmērs toreiz bija 51 centimetrs — ģindeņa apkārtmērs. Es pati sapratu, ka vairs nav labi, jo jutu, kā mainījās draugu un klasesbiedru attieksme pret mani. Ir svarīgi, lai cilvēkam blakus būtu kāds, kurš spētu palīdzēt, — pats slimais jau vairs neko neredz. Visvairāk pārdzīvoja mana mamma, kurai man arī jāpasakās par to, ka izkļuvu no šā apburtā loka, un vēl manai pašreizējai otrajai pusītei — bez viņa es diez vai būtu atguvusi dzīvesprieku, pašapziņu un izpratni par to, ka ne jau ķermeņa svars ir pats galvenais, ko vīrietis redz sievietē.

Tieši mamma man palīdzēja apjaust manu problēmu un mēģināja atrast veidu, kā tikt ar to galā, kā pārvarēt bailes no ēšanas un līdz ar to arī no uzbarošanās. Tieši mammas un VIŅA attieksme man palīdzēja tikt ar sevi galā. Pārliecināšana, sarunas, komplimenti un mīlestība bija tie faktori, kas lika man saskatīt gaismu tuneļa galā. Jā, bija arī ārsta konsultācijas, jo mēnešreižu pusotru gadu vienkārši nebija…
Iesākumā tā bija vienkārši neēšana, kas pēc tam pārvērtās dubultās bailēs — bailēs tievēt vēl vairāk, jo saprāts saka, ka ir par tālu, un neprātīgās bailes ēst, jo pastāv iespēja uzbaroties… Pēc katra apēstā kumosa kļūst neizsakāmi bail — un viss tiek dabūts laukā vemjot… Man bija klasiskais variants — sākumā anoreksija (amenoreja — kad badošanās dēļ pazūd mēnešreizes), to nomainīja bulīmija. Jā, tagad to vairs nebaidos atzīt, tā ir realitāte, un, ja gribi izveseļoties, ir jāatzīst, ka esi slims.»

Liene (18), Kristīnes klasesbiedrene:
To, kā izskatās Kristīne, pamanīju septembrī. Pa vasaru nebijām tikušās, un šajā laika posmā viņa bija ļoti mainījusies. Drēbes cieši piegūla ķermenim, tāpēc visi varēja apskatīt viņas panākumus… Kauli un āda — vidusskolniece izskatījās pēc trīspadsmit gadu vecas meitenītes! Klasē sākās baumas, un es neticu, ka viņa nedzirdēja to, kā meitenes klačojas, jo tas bija patiešām pretīgi un nežēlīgi. Kristīne vienā mirklī iekaroja apspriežamo tematu topu un bonusā ieguva iesaukas, kas neglaimo, piemēram, cērme. Iespējams, daža laba formīgāka meitene Kristīni pat apskauda, jo viņa bija labākā skolniece klasē. Viņai padevās it viss — sākot no svešvalodām un matemātikas, beidzot ar sportu… Kristīne bija labākā, un to viņa centās uzsvērt (panākt) ar jebkādiem līdzekļiem, kas diemžēl neatmaksājās.

Aptauja.
(Aptauja tika veikta portālā draugiem.lv)

1. Vai tu zini, kas ir bulēmija un anoreksija?
• Jā!
• Jā zinu- slimības, kas saistītas ar tievēšanu.
• Tās ir slimības, kuras 1 no 2 neatšķiru
• Aptuveni jā
• Jā
• Zinu, tikai kurš ir kurš, grūti atšķetināt visumā par ēšanas traucējumiem.
• Jā, zinu
• Jā,es zinu,kas tās ir par šaušalīgām meiteņu slimībām
• Jā es zinu, kas bulimija un anoreksija
• kaut ko zinu
• Jā
• Jaaa, zinu.
• Jā zinu, tās ir ar psihi saistītas saslimšanas, ka cilvēkiem liek badoties vai atvemt ēdienu
• Jā.
• Jā, zinu! Anoreksija ir, ja pārāk maz ēd, bet bulīmija, kad grībās ļoti daudz ēst!
• Zinu

2. Ko tu doma par šiem cilvekiem?
• Slimi, kompleksaini cilvēki, kuriem nepieciešama palīdzība.
• Šie cilvēki ir nepārliecināti par sevi, nezin savas stiprās puses, nemīl sevi. Manuprāt, aizsākums tam ir ģimene. Ja bērns starp saviem tuvākajiem cilvēkiem jūtas nenovērtēts, kritizēts, tas padara viņu papildus jūtīgu pret apkārtējo viedokli- izteikumiem, acu skatieniem u.t.t.
• Tā ir psiholoģiska slimība- vai arī apsēstība.
• Nedaudz neapdomīgi cilvēki.
• Neko labu
• Muļķi.
• Viņiem ar psihi kaut kas nav kārtībā.
• Cilvēki ar zemu pašvērtējumu, cilvēki,kas pārspīlēti cenšas būt tievi,kas tic “acuapmānam”.
• Es domāju, ka viņiem vajadzētu ārstēties.
• Viņi ir slimi.
• Traki,kuri nedomā ar galvu
• Žēl, ka viņiem tas ir jāpiedzīvo, jo noteikti, ka viņi nav laimīgi, ka slimo ar šādām slimībām.
• Neko sliktu par viņiem nedomāju, bet viņiem ir jāārstējās.
• Viņiem ir vajadzīga speciālistu palīdzība – emocionāli nestabila vide.
• Tas varētu būt saistīts ar kādu pārdzīvojumu.
• Anoreksiķiem nu nabadziņi, kas slimo un bendē sev veselību.
3. Vai tavi draugi ir ar to saskārušies?

Pārsvarā visi atbildēja nē, ka ne paši, ne viņu draugi ar to neesot saskārušies.

• Nē! Kaut gan atzīšos, ka viduskolas klasēs pati esmu badojusies un izmēģinājusi vienu, otru diētu, kaut gan tam nebija nekāda iemesla. Taču, paldies Dievam, ka tas nenonāca tik tālu… Man parādījās nelielas veselības problēmas, un es nobijos un pārtraucu to darīt.
• Jā esmu saskāries, mana māsīca ar anoreksiju slimoja 12 gadu vecumā.
Viņa veiksmīgi izārstējās, bet vairāk nevienu nepazīstu, kas ar to slimotu.

4.Ko Tu ieteiktu tiem cilvēkiem, kas slimo ar šo slimību?
• Es ieteiktu sevi mīlēt un nebendēt veselību.
• Iemācies pieņemt sevi tādu kādi viņi ir, noteikti ārstēties, meklēt draugu ,ģimenes atbalstu…
• Laikam jau meklēt Dievu! Jo Dievs mūs mīl tādus, kādi esam, bez nosacījumiem. Personīgi man tas ir palīdzējis sevi vairāk novērtēt un pat iemīlēt.
• Griezties pie ārsta.
• Beidzot sākt ēst labi, bet ja tā nopietni, tad jāmeklē profesionāļa palīdzība un jāatzīst, ka tā ir slimība un viņam vajadzīga ārstēšana.
• Rūpēties par sevi.
• Ēdiet NORMĀLI!
• Es iesaku viņiem ārstēties.
• Nesākt badoties ekstrēmi bez ārsta uzraudzības. Un galu gala-mīlēt sevi!
• Kaut nekad to nebūtu sākuši!
• Griezties pēc palīdzības – jo ātrāk, jo labāk.
• Nu noteikti ieteiktu griezties pie speciālista, ārsta vai tamlīdzīgi
• Vispirms reāli apzināties, ka tā ir problēma, kura jārisina un tad pateikt kādam cilvēkam, lai sāktu nepieciešamo ārstēšanu.
• Sākt skriet pa vakariem!
• Padomāt par savu veselību.

Pielikums.

POPULĀRĀKA REKLĀMA PASAULĒ.

Kampaņas modele — 27 gadus vecā francūziete Izabella Karo — stāsta, ka vēlējusies visiem parādīt savu nomocīto ķermeni, lai «cilvēki ieraudzītu un saprastu, pie kā noved anoreksija», ar kuru jaunā sieviete cīnās jau 15 gadus.

Jaslene Mancino

Viktorija Bekhema

Skatoties šis bildes, tā īsti nevar saprast, vai tad tā tiešām ir Lindseja. Mainīta matu krāsa un mātu sakārtojums, kardināli mainīta figūra, un arī krūtis ir palikšas mazākas…Anoreksija?

Parisa

Angelina Jolie

Tara Reid

Izrēliešu modele mirst 23 gadu vecumā sverot 29gk.

Izmantoto avotu saraksts

1) http://www.partika.lv/sakums/Anoreksija/Anoreksija.htm
2) http://wwwww.dieta.lv
3) www.psihologijaspasaule.lv
4) www.ploome.com
5) http://spogulis.calis.lv
6) w.liis.lv/vesels/Veseliba/51/51teksts.htm
7) Gunita Romanovska –„Veselības mācība vidusskolai”(’izdevniecība RaKa” 2005 gads)
8) Sesdiena 2008
9) Kurzemnieks (2008.02. 23.)
10) www.partika.lv
11) www.liis.lv
12) www.postfactum.lv
13) Latvijas Avīze (Trešdiena, 27. Februāris, 2008 )
14) iaptieka.lv