Saturs
1. Ievads……………………………………………………………..2
2. Gonoreja ……………………………..…………….……….…….3
2.1. Kā izpaužas gonoreja?……………………………….3
2.2. Kā inficējas ar gonoreju?…………………………..4
2.3 Kādas var būt sekas, ja neārstējas?………………4
2.4. Kas katram būtu jāzin par ganoreju?…………..4
3. Trihomoniāze …………………………………………………..5
3.1. Kas ir trihomoniāze?…………………………………5
3.2. Kā ipaužas trihomoniāze?………………………….5
3.3. Kā inficējas ar trihomoniāzi?……………………..5
3.4. Trichomoniasis urogenitalis……………………..5
4. Hlamidoze………………………………………………………..7
4.1. Kas ir hlamidoze?……………………………………..7
4.2. Kādas pazīmes ir uroģenetālajai hlamidozei?.7
4.3. Kādas sekas var būt neārstējot hlamidozi?…..8
4.4. Chlamydiosis urogenitalis………………………..8
5. Sifiliss…………………………………………………………….11
5.1. Kā izpaužas sifiliss…………………………………..11
5.2. Kā inficējas ar sifilisu………………………………11
5.3. Iedzimtais sifiliss…………………………………….12
6. Izmantotā literatūra un informācijas avoti…….16
Ievads
Seksuāli transmisīvas infekcijas ir bieži sastopamas dažādās valstīs, ieskaitot arī Latviju. Pēdēja laikā Latvijā novēro strauju saslimstības skaita pieaugumu, tādēļ tiek pievērsta pastiprinata sabiedrības uzmanība, lai informētu cilvēkus par STI un izsargāšanās veidiem.
Latvijā saslimstība ar seksuāli transmisīvajām jeb venīriskajām infekcijām vēl jo projam ir ļoti izplatīta. Tiek prognozēts, ka saslimšanas skaits ar tādām slimībām kā sifiliss un gonoreja turpinas augt.
STI izplatību veicina bieža seksuālo partneru maiņa, dzimumattiecības ar gadījuma paziņām, personīgās higiēnas neievērošana, ka arī prezervatīva neizmantošana seksa laikā.
GONOREJA
Kā izpaužas gonoreja?
Pirmās slimības pazīmes parādās 3-10 dienas pēc inficēšanās (inkubācijas periods), bet var parādīties arī pēc 3 nedēļām, vai arī slimība var noritēt bez sūdzībām. To cik ātri pēc inficēšanās rodas sūdzības un cik izteiktas ir šīs sūdzības ir atkarīgs no mikrobu skaita, viņu aktivitātes un no cilvēka organisma pretošanās spējām. Sūdzības pie gonorejas var būt:
• izteiktas: galvenās sūdzības ir par stipriem izdalījumiem no urīnizvadkanāla; sāpēm un dedzināšanas sajūtu urīnācijas laikā vīriešiem var būt priekšādiņas iekaisums (pietūkt), urīnizvadkanāla atveres apskārtums, pietūkums. Var rasties biežas un sāpīgas erekcijas, ejakulātam (spermai) var būt piejauktas asinis ; sievietēm sūdzības ir par izdalījumiem no dzimumorgāniem, dedzinošu sajūtu urinācijas laikā, niezošu un dedzinošu sajūtu ārējo dzimumorgānu rajonā, smaguma sajūtu vēdera lejas daļa; Šādas sūdzības var būt pie visām seksuāli transmisīvajām infekcijām, kuras izraisa iekaisuma procesu urīnizvadkanālā – trihomoniāzes, hlamidiozes, gardnerellozes, kā arī pie zarnu nūjiņas un citu mikroorganismi izraisīta iekaisuma procesa.
• neizteiktas: izdalījumi no urīnizvadkanāla parādas pēc ilgākas urīna aizturēšanas, tie ir gļotaini vai strutaini. Urinācijas laikā var būt sūdzības par nelielu dedzināšanas sajūtu. Vīriešien urīnizvadkanāla atvere būs apsārtusi un tūskaina, var būt priekšādiņas iekaisums (apārtums, piepampums); izdalījumi no urīnizvadkanāla parādās pēc ilgākas urīna aizturēšanas, tie ir gļotaini vai strutaini. Urinācijas laikā var būt sūdzības par nelielu dedzināšanas sajūtu.
• bez sūdzībām: Šajā gadījumā cilvēks kļūst par gonokoka nēsātāju un slimība norit hroniskā formā. Šajā gadījumā cilvēks kļūst par gonokoka nēsātāju un slimība norit hroniskā formā.
Šādas sūdzības var būt pie visām seksuāli transmisīvajām infekcijām, kuras izraisa iekaisuma procesu urīnizvadkanālā – trihomoniāzes, hlamidiozes, gardnerellozes, kā arī pie zarnu nūjiņas un citu mikroorganismi izraisīta iekaisuma procesa.
Nonākot gonokokiem acī – var rasties neatgriezeniski iekaisuma procesi acs ābolā un diennakts laikā iespējams zaudēt redzi.
Orālā seksa laikā inficējoties ar gonoreju veidojas iekaisuma process mandelēs. Rodas angīnai līdzīgas sūdzības – sāpes kaklā, kuras pastiprinās rīšanas akta brīdī; palielinās kakla limfmezgli.
Anālā seksa laikā inficējoties ar gonoreju rodas iekaisums taisnajā zarnā. 50% gadījumu slimība norit bez sūdzībām, bet var būt: niezoša, nepatīkama sajūta anālās atveres rajonā, izdalījumi no anālās atveres, šķidra vēdera izeja, strutu vai asiņu piejaukums izkārnījumiem, velkoša sajūta starpenes rajonā.
Kā inficējas ar gonoreju?
Seksuālo kontaktu laikā – vaginālā, anālā un orālā seksa laikā.Var inficēties ar sadzīves priekšmetiem – kopīgi ar slimu cilvēku lietojot dvieļus, dušas sūkļi, u.c.
Kādas var būt sekas, ja neārstējas?
Neārstējot akūtu gonorejas izraisītu iekaisumu ar laiku tas kļūst par hronisku iekaisumu. Infekcija var izplatīties tālāk un izraisīt
GONOREJA
Gonoreju izraida baktērijas, ko sauc par gonokokiem. Gonoreja ir hroniska slimība, kas pakāpeniski izplatās arvien dziļāk urīna un dzimumceļos. Slimības pazīmes ir strutaini izdalījumi no urīnizvadkanāla, sāpes un dedzināšanas sajūta urinēšanas laikā, reizēm arī dzimumlocekļa galviņas iekaisums. Slimībai izplatoties, rodas sāpes oliņās un vēdera lejas daļā, kā arī rodas nepieciešamība bieži urinēt.
Kas katram būtu jāzin par ganoreju?
Tā ir lipīga slimība, ar ko inficējas galvenokārt dzimumkontaktu ceļā, retāk – lietojot slimnieka sadzīves priekšmetus – sūkļus, mitru dvieli, veļu. Slimība var noritēt gan akūti, kad slimības izpausmes ir spilgti izteiktas, gan slēpti, kad slimības izpausmes ir vāji izteiktas vai to vispār nav.
Pēc dzimumattiecībām ar personu, kas slimo ar gonoreju, sūdzības rodas apmēram pēc nedēļas vai desmit dienām. Vīriešiem biežākās sūdzības ir šādas: izdalījumi no urīnkanāla, nieze vai dedzinoša sajūta urīnkanālā, sāpes urinācijas laikā, asins piejaukums urīnam, urīnkanāla atveres apsārtums, pietūkums vai salipums no rīta.
Sievietēm biežākās sūdzības ir šādas: ārējo dzimumorgānu apsārtums, dedzinoša niezes sajūta, izdalījumi no dzimumceļiem, sāpes urinācijas laikā, menstruālā cikla traucējumi.
Ja gonorejas slimnieks neievēro higiēnas normas un pēc tualetes apmeklējuma nemazgā rokas, gonorejas izraisītāju – gonokoku ar strutām – var ienest acīs, izraisot acu iekaisumu, kas apdraud redzi.
Ko darīt, lai nesaslimtu ar gonoreju? Jāatturas no gadījuma dzimumsakariem. Ārpuslaulības dzimumsakaros vienmēr jālieto prezervatīvs. Jālieto atsevišķi, individuāli higiēnas piederumi (sūkļi, dvieļi u. c.).
Trihomoniāze
Kas ir trihomoniāze?
Bieži sastopama infekcijas slimība, kuru izraisa Trichomona vaginalis. Ar trihomoniāzi slimo galvenokārt sievietes. Vīrieši ir trihomonu nēsātāji – tas nozīmē, ka viņi paši neslimo, bet inficē savas partneres.
Kā izpaužas trihomoniāze?
Trihomoniāze bieži norit bez sūzībām – kļūstot par hronisku infekcijas slimību. Bet var būt akūta urīnceļu infekcijas pazīmes:
• izdalījumi no urīnizvadkanāla;
• nepatīkama, dedzinoša sajūta urinācijas laikā;
• velkoša, smaguma sajūta starpenes rajonā;
vīriešiem pie akūtas trihomoniāzes mēdz būt dzimumlocekļa priekšādiņas tūska, urīnizvadkanāla apsārtums, diskomforta sajūta erekcijas un ejakulācijas laikā;
sievietēm pie akūtas trihomoniāzes var būt nieze, dedzinoša sajūta ārējo dzimumorgānu apvidū un to gļotādas pietūkums un apsārtums.
Anālā seksa laikā inficējoties ar trihomonām var rasties iekaisums taisnajā zarnā. Parasti slimība norit bez sūdzībām, bet var būt: niezoša, nepatīkama sajūta anālās atveres rajonā, velkoša sajūta starpenes rajonā.
Kā inficējas ar trihomoniāzi?
Seksuālo attiecību laikā – vaginālā, anālā un orālā seksa laikā. Iespējams inficēties no partnera – pārnesot infekciju ar rokām uz kurām atrodas gļotas vai citi izdalījumi, kuros atrodas trihomonas (abpusējas masturbācijas laikā).
Inficēšanās notiek galvenokārt dzimumkontakta ceļā, bet TV saglabā dzīvotspēju mitros izdalījumos, sūkļos, ūdenī. Tāpēc inficēšanās var notikt arī sadzīves kontakta ceļā.Iespējams inficēties no sadzīves priekšmetiem – kopīgi ar slimu cilvēku lietojot dvieļus u.c.
(trichomoniasis urogenitalis)
Etioloģija.
Slimības izraisītājs Trichonoma vaginalis (TV) ir vienšūnas organisms ar ekscentrisku kodola novietojumu, pārvietojoties ar viciņu un undulējošas membrānas palīdzību. Krāsojās ar metilēnzilo zilā krāsā, ar Grama metodi- gramnegatīvi, ar citoloģiskām metodēm (Romonovska- Gimzas, Leišmana)- diferencēti. Citoplazma krāsojas no gaišzilas līdz tumšzilai. Kodols- sārtā krāsā. TV lielums ir nedaudz lielāks par segmentkodolainiem leikocītiem, to lielums ir 5-30 x 2- 5 m. Sastopamas arī sīkākas un stipri lielākas šūnas. TV lielums atkarīgs no vairošanās ātruma un makrovides. Parazītu formas mēdz būt dažādas: klasiskas, ovālas, ieapaļas, bumbierveida un netipiskas- amēbveida.
Patoģenēze.
TV, nokļustot maksts gļotādā vai urīnizvadkanālā, sāk vairoties, izraisot iekaisumu. TV izplatās pa audu spraugām amēbveidīgi. TV parazitēšanai labvēlīgāka ir skāba vide, kurā ir glikogēns.Inkubācijas periods. 3-4 dienas līdz 2-3 nedēļas.
Diagnostika
Materiāla iegūšana. Materiālu ņem no urīnizvadkanāla, dzemdes kakla un maksts.
Bakterioskopiskās metodes Natīvā materiālā. Izdalījumus no uroģentitālā trakta ieskalo fizioloģiskā šķīdumā un nekavējoties mikroskopē gaismas mikroskopā tumšā redzes laukā. Iespējams veikt fāzu kontrastmikriskopiju. Trihonomu diagnostikā var izmantot arī pirmā rīta urīna sedimentu. Natīvā materiāla izmeklēšana ļoti svarīga vīriešiem, jo tiem trihonomas atrast ir grūtāk nekā sievietēm.
Bakterioloģiskā metode.
Pēdējā laikā diagnostikai lieto reti, jo trihomonu augšana notiek lēni(2 nedēļas- 1 mēnesi). Uzsēšanu veic uz specializētām standartbarotnēm.
Imūnfluorescences tests- bet dārdzības dēl tos lieto ļoti reti.
Diferenciāldiagnostika
Galvenokārt ar laboratoriskām metodēm, diferencē no citām seksuāli transmisīvām uroģenitālām infekcijām, kā arī traumastiskiem un ķīmiskiem bojājumiem, alerģiskām reakcijām, disbakteriozes, hipovitaminozes, zarnu parazītu (spalīšu) izraisīta iekaisuma, toksikodermijas, parasta pemiga (pemphigus vulgaris).
HLAMIDIOZE
Kas ir hlamidioze?
Hlamidiozi izraisa baktērija, kas parazitē cilvēka šūnās. Dabā sastopami vairāki hlamīdiju veidi. Hlamīdijas cilvēkam var izraisīt iekaisuma procesu acīs, locītavās, dzimumorgānos un elpošanas orgānu sistēmā. Parasti slimību izraisa jaukta infekcija – hlamīdijas, trihomonas, gonoreja un citi mikroorganismi dažādās kombinācijās.
Kādas pazīmes ir uroģenitālajai hlamidiozei?
Hlamidioze bieži norit bez sūdzībām un slimības pazīmēm. Slimības pazīmes var parādās 4-15 dienas pēc inficēšanās. To, cik ātri pēc inficēšanās rodas sūdzības un cik izteiktas ir šīs sūdzības ir atkarīgs no mikrobu skaita, aktivitātes un no cilvēka organisma pretošanās spējām. Sūdzības pie hlamidiozes var būt:
• izteiktas: galvenās sūdzības ir par izdalījumiem no urīnizvadkanāla; sāpēm un dedzināšanas sajūtu urīnācijas laikā,
vīriešiem var būt priekšādiņas iekaisums (pietūkt, apsārtums), urīnizvadkanāla atveres apsārtums un pietūkums. Uz dzimumlocekļa galviņas gļotādas var rasties sīki, sārti plankumi. Izdalījumi no urīnizvadkanāla parasti ir gļotaini, bet var būt arī strutaini. Var būt biežas un sāpīgas erekcijas, ejakulāts (sperma) var būt ar asinīm;
sievietēm var būt niezoša un dedzinoša sajūta mazo kaunumu lūpu rajonā, kuru var pavadīt smaguma sajūta vēdera lejas daļa, novēro menstruālā cikla traucējumus – tās var būt sāpīgākas, neregulāras un ilgākas;
• neizteiktas: izdalījumi no urīnizvadkanāla parādās pēc ilgākas urīna aizturēšanas, tie biežām mēdz būt gļotaini. Urinācijas laikā var būt sūdzības par dedzināšanas, kņudēšanas sajūtu urīnizvadkanālā. Vīriešiem būs nedaudz apsārtusi un tūskaina urīnizvadkanāla atvere, var būt priekšādiņas apsārtums;
• sūdzības vispār var nebūt: Šajā gadījumā slimība norit hroniskā formā. Šajā gadījumā slimība norit hroniskā formā.
Nonākot hlamīdijām acī – var rasties hronisks plakstiņu iekaisums. Sūdzības ir par plakstiņu apsārtumu, asarošanu un izdalījumiem no acs. Hlamīdijas acī var iekļūt orālā seksa laikā vai mikrobu acī ienest var ar rokām uz (abpusējas masturbācijas laikā vai pēc tualetes nenomazgājot rokas).
Orālā seksa laikā inficējoties ar hlamīdijām rodas iekaisums mandelēs un mutes gļotādā. Rodas angīnai līdzīgas sūdzības – sāpes kaklā, kuras pastiprinās rīšanas akta laikā. Var palielināties kakla limfmezgli.
Anālā seksa laikā inficējoties ar hlamīdijām, var rasties iekaisums taisnajā zarnā. Visbiežāk slimība norit bez sūdzībām, bet var būt sūdzības par: niezošu, nepatīkamu sajūtu anālās atveres rajonā, izdalījumiem no anālās atveres, šķidru vēdera izeju, strutu vai asiņu piejaukumu izkārnījumiem, velkošu sajūtu starpenes rajonā. Hronisks iekaisums veicina hemoroīdu veidošanos un var veicināt taisnās zarnas ļaundabīgu audzēju attīstību.
Kādas var būt sekas neārstējot hlamidiozi?
Hlamīdijas izraisa hronisku iekaisuma procesu, ietekmē cilvēka imūno sistēmu. Hlamidioze var izraisīt locītavu patoloģijas
HLAMIDIOZE
Hlamidiozi izraisa baktērijas – hlamīdijas, kas dzīvo inficētās personas dzimumceļos un citās gļotādās.
Slimība ir grūti ārstējama un tās ārstēšanā nepieciešams lietot noteiktas grupas antibiotikas. Slimība var būt ilgstoša, bez izteiktiem simptomiem, taču var izraisīt nopietnus bojājumus – hronisku urīnceļu iekaisumu, neauglību u.c.
Slimības pazīmes ir strutaini izdalījumi no urīnizvadkanāla, sāpes un dedzināšanas sajūta urinēšanas laikā.
(chlamydiosis urogenitalis)
Hlamidioze ir visbiežāk sastopamā seksuāli transmisīvā uroģenitālā infekcija, kas var izraisīt ilgstoū iekaisumu ar komplikācijām un skart arī konjuktīvu un locītavas. ASV gadā reģistrē vairāk nelā 4 mlj slimības gadījumu, Eiropā- apmēram 3 mlj slimības gadījumu. 25-55% gadījumu tā izraisa vīriešu negonokoku uretrītu.
Etiloģija.
Hlamīdijas ir mazs grmanegatīvas baktērijas , kas ir oblogāti parazīti un var attīstīties tikai intraceluāri šūnu citoplazmatiskos ieslēgumos (Halberšteina- Provaceka ķermenīšos). Šie ieslēgumi ir hlamīdiju kolonijas.
Cilvēka uroģenitālo hlamidiozi ierosina baktērijas Chlamydia trachomatis D, E, F, G, H, J, K, seroloģiskais tips. Nelabvēlīgos apstākļos hlamīdijas transformēkās par L formām, kas var ilgstoši parazitēt šūnā, radot minimālu antigēnukairinājumu. Imūndepresijas vai imūndeficīta gadījumā L formas reversē, izraisot slimības uziesmojumu.
Patoģenēze.
Inficēšanās notiek , baktērijai Chlamydia trachomatis nokļūst uz gļotādas. Hlamīdiju tiecamšūnas ir cilindriskā un pārejas epitēlija šūnas. Uz šūnu virsmas nokļūst hlamīdiju elementārķermenīši (EĶ), kas ir nobriedušas mikroorganisma formas un nodrošina infekcijas izplatīšanos. Šī mikroorganisma forma var pastāvēt ārpus organisma izstabas temperatūrā 24-36 h un iet bojā ultravioleto staru un dezinficējošo līdzekļu iedarbībā, kā arī vārot. Šūnā EĶ pārvēršas rtikulārķermenīšos (RĶ) ar aktīvu metabolismu un strauju vairojas. RĶ nobriest, inficētā šūna sabŗuk, un atbrīvojās jauni EĶ. Šis cikls ilgt 48-71h.
Inkubācijas periods- 5-14 dienas un ilgāks.
Diagnostika
Bakterioskopiskā metode.
Uztriepēs no urīnizvadkanāla vai dzemdes kakla, kuras krāsotas pēc Romanovska- Gimzas metodes, meklē citoplazmatiskus ieslēgumus šūnās (hlamīdiju kolonijas). Bakterioskopija ir nejūtīga metode, kas dod iespēju slimību konstatēt tikai 15-25% gadījumu, to izmanto arvien retāk. Šim testam ir tikai orientējoša nozīme.
Bakterioloģiskā metode (kultūrdiagnostika).
Šis ir vērtīgs un specifisks diagnostikas tests. Hlamīdijas no slimības perēkļa kultivē šūnu kultūrās vai vistu embrijos. Šūnu kultūrā C. trachomatis tiek noteikta pēc citoplazmatisko ieslēgumu klātbūtnes. Metode ir sarežģīta un dārga, tādēļ maz pieejam. To plāsi nelieto, bet izmanto tikai ļoti sarežģītos gadījumos diferenciāldiagnostikā.
Imūnseroloģiskās metodes
Tiešā īmūnfluorescences metode- TIFR (Chlamydia trachomatis direct specimen test)TIFR gadījuma paraugi tiek iegūti ar tamponu tieši no C. trachomatis inficēta dzemdes kakla kanāla, urīnizvadkanāla, taisnās zarnas vai ŗikles ģļotādas, kur atklāj ekstracelulāros EĶ. Paraugos no kunjunktīvas var atklāt ekstracelulārus EĶ, ieslēguma ķermenīšus vai abus. Diagnostikai jābalstās tikai uz EĶ klātbūtni. Ar vairumu krāsošanas metožu nevar noteikt EĶ. Ar TIFR var noteikt un izdalīt EĶ tiešos paraugos no pacienta. Tests ir vienkārš un ātrs hlamīdiju infekcijas diagnostikai. Uzskata, ka TIFR testa jūtība it 92%, bet specifiskums- 98%.
Imūnfermentu analīzes testi (IFA). Lieto galvenokārt pie IgA un IgG antivielu noteikšanas testus- netieši cietās fāzes imunfermentatīvi testi, kuros iezīmētais enzīms ir mārrutku peroksidāze.
Molekulārbioloģiskās metodes.
Polimerāzes ķēdes reakcija (PCR)- ir visjūtīgākais un augsti specifisks tests hlamidiozes diagnostikā. Testa metodika ir sarežģīta, tā veikšanai ir nepieciešama speciāla aparatūra. PCR testu izmanto, lai noteiktu C. trachomatis antigēnu amplificētos paraugos. Daudzi pētnieki izmanto DNS testus dažādu mikroorganismu noteikšanai. Specifisko DNS ķēdes posmu pakļaujot daudzpakāpju apmplificēšanai, sasniedz lielu jūtību. Ziņo par 80- 100% PCR jūtību, 93-98% specifiskumu. Par izmeklējamo materiālu izmanto uztriepju materiālu no dzemdes kakla, urīnizvadkanāla un urīnu.
C.trachomatis un Neisseria gonorrhoeae diagnostika ar DNA zondi (GEN PROBE). Šis ir otrs molekulārbioloģisks tests, kas pēdējā laikā ieguvis popularitāti hlamīdiju un arī gonorejas diagnostikā. Tā ir metode, kurā izmantotas luminiscenti iezīmētas DNS zondes, kas komplementāras mērķorganisma ribosomālai RNS. Izmeklējamais materiāls- nokasījums no cervikālā kanāla, urīnizvadkanāla vai konjunktīvas.
Diferenciāldiagnostika.
Tikai laboratoriska no citām uroģenitālām infekcijām.
Hlamidiozes diagnostikas testu jūtības salīdzinājums.
Nr. Diagnostikas tests Testa jūtība (%)
1. Polimerāzes ķēdes reakcija (PCR) 90-100
2. Kultūrdiagnostika 60-80
3. Imūnfluorescences tests (TIFR) 55-75
4. Imūnfermentaanalīze (IFA) 50-70
5. DNS zondes metode( GEN PROBE) 50-70
6. Eksprestesti 40-60
SIFILISS
Kā izpaužas sifiliss?
Pēc inkubācijas perioda, kas ilgst no 7 līdz 100 dienām – vidēji 21 dienas pēc inficēšanās, rodas viena vai vairākas čūliņas. Čūla rodas vietā, kur organismā iekļuvis mikrobs:
• uz dzimumorgāniem, makstī, uz sēkliniekiem;
• anālās atveres rajonā;
• uz pirksta (ja inficēšanās notikusi masturbācijas laikā);
• vēdera priekšējās sienas;
• mutē, uz lūpām, mēles (ja inficēšanās notikusi orālā seksa laikā).
Čūliņa var būt dažāda lieluma, parasti nesāpīga ar sacietējumu zem tās. Pievienojoties citai infekcijai, čūliņa var kļūt sāpīga. Parasti čūliņu pamana mazgājoties vai kārtojot dabīgās vajadzības, bet, ja čūliņa atrodas makstī, uz dzemdes kakla vai taisnajā zarnā to slimnieks pats nepamana. Čūliņa vidēji saglabājas 1,5 mēnesi un sadzīst arī bez ārstēšanas.
Nedēļas laikā pēc čūliņas parādīšanās, palielinās tuvākie limfmezgli. Tie var būt pat baloža olas lielumā, parasti nesāpīgi.
Vidēji 3 mēnešus pēc inficēšanās uz ķermeņa parādās sīki, sārti izsitumi, kurus cilvēks ne vienmēr pats var pamanīt. Šie izsitumi saglabājas pāris nedēļas un izzūd arī bez ārstēšanas.
Nākošie izsitumi rodas vidēji pēc 1,5 mēneša. Tie ir lielāki un lokalizējas uz gļotādām, dzimumorgāniem, plaukstām, pēdām, ķermeņa sānu virsmām. Uz skausta rodas bālgani plankumi, sāk izkrist mati. Šī stadija var ilgt vairākus gadus.
Neārstējoties, 3 -10 gadus pēc inficēšanās ādā, gļotādā, iekšējos orgānos, nervu sistēmā, lielajos asinsvados veidojas īpaši veidojumi – gummas vai tuberkuli. Tie rada smagas anatomiskas izmaiņas un orgānu funkciju traucējumus.
Kā inficējas ar sifilisu?
Ar sifilisu inficējas seksuālo kontaktu laikā:
• vaginālā (ievadot dzimumlocekli makstī);
• orālā (uzbudinot vai apmierinot partneru ar mēles un lūpām);
• anālā (dzimumlocekli ievadot taisnajā zarnā) seksa laikā;
• pastāv arī risks inficēties skūpstoties un petinga laikā (abpusēja masturbācija);
• lietojot kopīgas šļirces un adatas ar sifilisu inficētu cilvēku;
• pārlejot slima cilvēka asinis;
• var inficēties ar sadzīves priekšmetiem – kopīgi ar slimu cilvēku lietojot dvieļus, švames;
• ar sifilisu slima sieviete var inficēt savu bērnu grūtniecības vai dzemdību laikā, kā arī barojot bērnu ar krūti.
Iedzimtais sifiliss.
No 1995. gada februāra līdz novembrim Latvijā Valsts bērnu klīniskās slimnīcas “Gaiļezers” jaundzimušo nodaļā ārstējās 12 ar sifilisu slimu bērnu. 11 bērnus agrīnā neonatālā periodā pārveda no Rīgas dzemdību iestādēm ar nosūtīšanas diagnozi “intrauterīnās inficēšanās risks”. Mātei bija sifiliss. Triju nedēļu vecu bērnu atveda ar ātro medicīnsko palīdzību no mājām. Nosūtīšanas diagnoze: toksiski septisks stāvoklis. Stacionējot bērna vispārējais stāvoklis tika vērtēts par ļoti smagu, un viņš tika ievietots intensīvās terapijas nodaļā. Iestājoties anamnēzes dati par mātes sifilisu nebija zināmi.
Tā kā pirmā apskatē bija konstatēti rozeolu tipa izsitumi, ādas lobīšanās no plaukstām un pēdām, hipertermija, hepatolienālais sindroms un stiprs centrālās nervu sistēmas nomākums, diferenciāldiagnozes nolūkā tika paņemtas asinis Vasermaņa reakcijas noteikšanai. Trešā dienā pēc stacionēšanas no veneroloģiskā dispansera tika saņemts paziņojums par Vasermaņa reakciju “++++”, septītā dienā bērns nomira. Diagnoze pirms nosūtīšanas uz patologanatomisko izmeklēšanu: iedzimts agrīns aktīvs sifiliss. Diagnoze apstiprinājās.
Cits gadījums. Bērnam dzimstot stāvoklis vidēji grūts. Īsa nabassaite. Kliedz spalgi, spilgta ekstremitāžu trīce. Nezīž. Vispārēja cianoze, āda spīdīga, lobās, tūskaina. Ķermenis disproporcionāls: īsas ekstremitātes, īss kakls, šaura pieresdaļa, uzrauti pleci, deguna deformācija. Aknas 2 cm zem ribu loka, palpējams liesas apakšējais pols. Sirds un plaušas bez patoloģijas. Māte no bērna atteicās. Piektā dienā pēc dzemdībām bērnu pārveda uz slimnīcas jaundzimušo nodaļu. Nosūtīšanas diagnoze: nenobriedis, hipotrofisks jaundzimušais ar II-III pakāpes hipoksiskas ģenēzes hemolikvordinamikas traucējumiem, uzbudinājuma sindromu. Antenatāls CNS bojājums. Intrauterīna infekcija.
Stacionējot bērna ķermeņa masa 2280 g, stāvoklis vērtēts par smagu. Apskates laikā pīkstīgs kliedziens, hiperestēzija, rupja trīce. Intensīva periorāla cianoze un akrocianoze. Sejas un cirkšņu pastozitāte. Izteikta ādas lobīšanas visā ķermenī. Hemorāģija sejā un cīpslenēs. Uz vaigiem, plaukstām un pēdām simetriska ādas hiperēmija un infiltrācija (Hohzingera simptoms). Struto acis. Virs plaušām pavājināta elpošana. Lielais avotiņš 2×2 cm, galvaskausa šuves pavērtas. Spinālā automātisma refleksi vāji. Nezīž, tiek barots ar zondi. Piektā mūža dienā sākta ārstēšana ar penicilīnu, deva – 100 DV/kg ik dienu intramuskulāri. Stāvoklis saglabājās smags līdz trešai mūža nedēļai neiroloģiskās simptomātikas un ādas trofikas traucējumu dēļ.
Vispārējais stāvoklis stabilizējās pirmā mēneša beigās. Bērns sāka aktīvāk zīst, mazinājās neiroloģiskā simptomātika, izzuda pārmaiņas ādā.
Apkopojoša klīniskā atrade jaundzimušajiem (n=12).
Klīniskie dati Gadījumu skaits %
Īss gestācijas laiks 9 75
Mazs galvas apkārtmērs 4 33
Hepatolienālais sindroms 5 41
Dzelte 3 25
Pemphigus syphiliticus 3 25
Hohzingera simptoms 2 16
Palielināti limfmezgli 2 16
Kardīts 2 16
Meningīts 2 16
CNS uzbudinājums 9 75
Keratokonjunktivīts 2 (no 10) 20
Specifisks osteohondrīts (rentgenoloģiskā atrade) 4 33
CNS nenobriedums, ishēmiskas pārmaiņas smadzenēs (neirosonoskopiskā atrade) 6 50
Subependimāla, intraventrikulāra hemorāģija (neirosonoskopiskā atrade) 6 50
Hidrocefālija (attīstījās vēlāk) 4 33
Pemphigus-smaga dermatoze, ko raksturo pūšļu veidošanās uz ādas un gļotādām Uzmanību pievērš tas fakts, ka daudzas bērnu mātes, ar agru iedzimto sifilisu, nav izgājušas paredzēto izmeklēšanu sieviešu konsultācijā grūtniecības laikā. Viņas vai nu vispār nav griezušās konsultācijā, vai arī Vasermaņa reakcijas izmeklējumi tika veikti tikai pirmajā grūtniecības periodā, vai arī formāli divreiz, bet ar mazu intervālu starp izmeklējumiem sakarā ar vēlu stāšanos uzskaitē.
Anamnēzes dati mātēm (n=11)
Dati Skaits %
18 – 24 gadu vecums 9 81
Pirmā grūtniecība 4 36
Saslima ar sifilisu grūtniecības laikā 5 45
Nav bijuši venerologa uzskaitē 4 36
Nav bijuši ginekologa uzskaitē 6 54
Nav saņēmuši profilaktisko pretsifilisa terapiju 7 63
Dzemdības norisēja ar komplikācijām 5 45
Priekšlaicīgas dzemdības 2 18
Apkopojošus priekšstatus labākai iedzimtā sifilisa izpratnei sniedz mācību grāmatas, cita speciālā literatūra un ekspertu atzinumi. Literatūrā atzīmēts straujš iedzimtā sifilisa gadījumu skaita pieaugums Latvijā (1), taču nav analizēti tā cēloņi. Varētu uzskatīt, ka iedzimtais sifiliss radies pacientu nepietiekamas profesionālas aprūpes dēļ, jo pašreiz iespējams nodrošināt efektīvu iedzimtā sifilisa profilakses pasākumu kompleksu, kas novērš šās slimības manifestāciju auglim un ar šādu diagnozi nākamam pilsonim nav jādzimst. Taču pāšreiz Latvijā iedzimtā sifilisa gadījumā virkne profilakses pasākumu nav īstenota un šāda fakta cēloņi netiek meklēti un novērsti.
Literatūras dati liecina, ka pašreiz iedzimtā sifilisa profilakses sistēma Latvijā nav piemērota vietējiem apstākļiem un praksē ir mazefektīva. Kļūdu analīzi sifilidoloģijā sevišķi svarīgi veikt iedzimtā sifilisa gadījumā, jo ar mērķtiecīgu darbību šāda diagnoze var tikt novērsta. Sifilisa saslimstības ierobežošanā svarīgs pasākums ir agrīna slimības diagnostika, kas nosaka pareizu ārstēšanu un pretepidēmisku pasākumu īstenošanu.
Laikus nediagnosticējot sifilisu: slimība netiek ārstēta, slimnieks ar lipīgo sifilisa formu ilgstoši rada briesmas inficēties veseliem cilvēkiem. Tāpēc būtu nepieciešama valsts palīdzība, lai palīdzētu agrīni diagnosticēt sifilisu grūtniecēm.
Piemēram:
1. Nepieciešama sifilisa ekspresdiagnostikas lietošana visām grūtniecēm un dzemdētājām, lai, agrīni diagnosticējot slimību, būtu iespējams ātrāk sākt profilaktisku terapiju.
2. Jāveido ciešāka saikne un informācijas apmaiņa starp veneroloģiskām iestādēm, dzemdību nodaļām un jaundzimušo patoloģijas nodaļām.
3. Nepieciešama vispārējā sabiedrības sadzīves līmeņa celšana.
4. Jāpilnīgo likumdošana, lai novērstu slimības izplatīšanas.
5. Jāpilnīgo un jāuzlabo veneroloģisko slimnieku dispanserizācija un ārstēšana.
6. Jāoptimizē neonatoloģijas, ginekoloģijas un dzemdībpalīdzības spaciālistu darbs valstī iedzimta sifilisa slimnieku aprūpē.
7. Ar sifilisu slimu bērnu diagnosticēšanā pieļauto kļūdu analīzē jāpiedalās juristam, kas palīdz profesionāli izprast procesa subjektīvo un objektīvo pusi un pirmsizmeklēšanas procesā saskatīt nozieguma sastāva elementus.
Secinājumi
STI ir bīstamas abu dzimumu pārstāvjiem, jo izplatās dzimumakta laikā ar inficētu prtneri, taču ir slimības, kas vairak raksturīgas konkrēti viena vai otra dzimuma pārstāvjiem.
STI var būt gan gan vīrusu gan bakteriālas dabas, taču, piemēram sifiliss, var būt arī iedzimts. Cilvēks var būt arī slimības pārnēsātājs un inficēt citus, bet tajā pašā laikā viņam pašam simptomi neizpaudīsies.
Lielākā daļa STI ir ārstējamas, taču vieglāk ir izvairīties no šīm saslimšanām nekā tās ārstēt.
Izmantotā literatūra un informācijas avoti.
1. A. Rubins, R. Gūtmane, D. Sīgels “Ilustrēta rokasgrāmata dermatoveneroloģijā” 1996. g.
2. I. Brodere, I. Anč3. upāne, M. Lūļa-Frankevica, A. Miltiņš – Iedzimtā sifilisa gadījums. “Latvijas Ārsts” 1997, Nr. 9. , 537 – 538. lpp.
3. J. Glazunova, I. Lubaua – Sifiliss jaundzimušo nodaļā. “Latvijas Ārsts” 1996, Nr. 2., 118 – 120. lpp.
4. B. B. Чеботарев, Л. В. Павлик, Е. Е. Халайчева, Н. Ю. Удовенко, И. А. Антонян “О врожденном сифилисе”.
5. “Весник дерматологии и венерологии” 1997, Nr. 1. , 41 – 44. lpp.
6. “Populārā medicīnas enciklopēdija” 1975. g.
7. www.aids.lv
8. www.seksologija.lv/slimibas/?id=200707310037
9. www.gay.lv/article.php?aid=46 – 44k
10. raksti.daba.lv/referaati/2003/IDundure/hlamidoze.htm – 12k
11. www.liis.lv/vesels/Veseliba/40/40citati.html – 20k
12. www.your-life.lv/hcps/stis.html – 20k