Aiz Plīvura

Acis ir aizsegtas, un viss ko es redzu ir rozā audums priekšā acīm. Saprotu, ka ir sākusies jauna spēle. Spēle, kurā iesaistīti divi cilvēki un dots scenārijs, kura beigās kā likums: “Jāatzīstas mīlestībā”.

Izlīst caur adatas aci un smagi ejot uz priekšu sajust skabargas dzēlienu sirsniņā. Saprast, ka tā vairs nav spēle, bet viss notiek pa īstam. Smaga soļošana pārvēršas par ātrgaitas distanci un beigu beigās jānoskrien kross, nepakrītot. Savādi, sēdēt un apzināties, ka arī tu vari kādam ko dot, ka es

s
si atradis dzīvei mērķi, un esi sācis stāvēt pie starta līnijas. Saredzēt visam jēgu ar laimīgām beigām, un izprast visu, kas notiek. Ja jau kaktuss ir dzīvē dziļi vīlies gurķītis, tad kas tad ir rožu zieds? Varbūt mīlestība, ko vajā greizsirdība, kuru beigās pārņem naids? Varbūt tieši pretēji?

Sēdēt starp četrām sienām un sākt smieties par sevi. Atcerēties brīžus, kuri ir ļoti mīļi, patīkami, kuri iespiedušies visdziļāk sirsniņā, kurus nevēlies aizmirst. Pēc brīža jau attopies tagadnē un pieķer sevi pie domas, ka

a
as tevi pamazām grauž. Sirds pukst strauji. Tā ir kā izsists logs, no kura pāri palicis ir tikai rāmis. Lauskas ir samīdītas un tās ir sadalījušās vēl sīkāk nekā bija. Iet pa ielu un ieraudzīt jau sen iemīlēto cilvēku, kuram es
s
si stipri pieķēries, pasveicināt un ar asarām acīs paiet viņam garām, atskatīties, lai palūkotos, kā viņš aiziet. Satiekoties, lai vienkārši parunātu par ikdienišķām lietām, kājas vairs neklausa, un valoda raustas. Klāt tam visam ir kautrīgums, sāpes un ilgas. It kā muļķīgi, bet gribas skriet prom, jo kauns par savām jūtām.

Dzīve ir kā spēle, kurā jāgriež pudeli, kam veicas tam veicas, kam ne tam jāstāv ceļa malā un jāgaida nākamais tramvajs. Tas atvērs durvis, bet iekāpt vai nē, jāizvēlas tev pašam. Jānotur līdzsvars un nepakrītot, ar paceltu galvu jāturpina iet. Mīlestība nav tikai zieds ar medu vidū, tai ir daudz lielāka nozīme. Sapratne, atbalsts un uzticība līdz galam, un maza liesmiņa, kuru vismaz viens spēj nosargāt, kamēr otrs vazājas apkārt.

Vajag vienu di

i
ienu, lai kādu iemīlētu, bet nepietiek ar mūžību, lai viņu aizmirstu.

Leave a Comment