Dzīve

Tieši tā – varbūt rīt. Šodien Tev nav laika. Rīt Tu aizkavēsies. Tev neatliek laika sev. Arī ne citiem. Kas notiek? Kur Tu paliec? Vai soli aiz manis? Varbūt vienu pirms? Es nezinu! N E Z I N U! Es vispār neko nezinu. Un nesaprotu. Bet – kurš tad zina? Laikam taisnība vien ir tiem, kas saka, ka jāļaujas mirklim un jāizdzīvo mirklis. Jābauda tas neilgais laika sprīdis, kad esi te. Es nevaru prasīt, lai Tu vienmēr esi līdzās. Kopā būšana nav ti

i
ikai domāšana vienam par otru. Arī Tev ir savas lietas. Arī man. Cik sasodīti grūti to ir saprast!

Es droši vien vēlos pārāk daudz. Gluži kā vecajā teicienā – iedod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku. Arī es tagad vēlos būt kopā ar Tevi arvien biežāk. Ir tik brīnišķīgi pamosties kopā. Būt ar Tevi. Aizmigt. Tādā brīdī zūd laiks.

Cik ātri gan var pierast pie kāda! Cik ātri spēj iemācīties būt līdzās, klausīties un jautāt. Un tikai es zinu, cik nepatīkami ir ne

e
esaņemt atbildes. Bet es saņemu ko vairāk. Tevi. Katram savas dīvainības un paradumi. Arī man.

Es tomēr esmu gatava. Ieturēt distanci un nepierast pa īstam. Lai ir! Ir jo brīnišķīgāk izbaudīt to mirkli, kad esam līdzās, ja nezinām, kad tas nā
ā
āks un ies. Jā, es pārspīlēju. Es zinu, kad būs šis mirklis. Vai man ir par maz? Varbūt.

Varbūt rīt tu iesi, lai atgrieztos.

Leave a Comment