Istaba

Sēžu istabas kaktiņā un uzmetu aci Tev, iekšēji lūdzot, nu paskaties uz mani.

Redzu tavas kustības, augumu, izskatu, rokas, uzvedību, domas, sāpes, jūtas, vēlmes.

Tavas acis klīst pa istabu, apstājoties pie cilvēkiem, priekšmetiem, domām.

Lūdzu, paskaties uz mani, es arī te esmu un gribu tavu uzmanību.

Lēnām jūtu, Tavas aci vēro mani, pārslīd pāri augumam un apstājas pie acīm.

Neuzdrīkstos paskatīties uz Tevi, bet Tu nenovērsies, iegrimis domās un vēlmēs.

Jūtu, Tu tuvojies, lēnām uzmanīgi, veltot skatienu apkārtējiem, ērti iekārtojies man blakus.

Jūtu Tava auguma siltumu.

Vietas ir ma

a
az, Tu man piespiedies cieši klāt.

Šķiet, dzirdu Tevi elpojam, šķiet, redzu tevi domājam.

Ir auksts, bet segu ir maz.

Tu palien zem manējās segas un piespiedies vēl ciešāk klāt.

Tava galva atrodas uz spilvena, man blakus.

Tavas acis ir pievērstas televizoram, bet es jūtu Tavu elpu uz mana kakla.

Es aizveru nogurušās acis un jūtu Tava auguma siltumu.

Ir tik labi, tik silti, tik jauki.

Gribu, lai Tu neaizej, paliec man blakus, bet zinu, drīz Tu iesi.

Ļaujos domām un cerībām, kaut zinu kā rīt sāpēs, dziļi sāpēs.

Acis ci

i
iet, Tev šķiet esmu aizmigusi, Tava roka atrodas uz manējās.

Tava galva atrodas uz mana pleca.

Tu saproti, es guļu, Tu lēnām pieliecies pie manas auss.

Klusu jo klusu iečuksti “Es gribu tevi”.

Un atraujies no manis, lēnām izejot no istabas, bet Tavas acis ne

e
epamet mani.

Mēs mīlam viens otru, mēs gribam viens otru, bet.

Zinam tas nav iespējams, un nebūs iespējams, kaut arī ļoti vēlamies.

Leave a Comment