Aiziet vienam pa jūru un neapmaldīties.

Pāri jūrai slīd balti mākoņi, kuru kontūras labi atspoguļojas jūras ūdenī. jūra ir mierīga, ūdens dzidrs, tīrs. Kā lielu brīnumu cilvēka acs pirmo reizi vēro jūru. Nē, viņš nav pie jūras, viņš tikai atradis lādē, uz kuras sakrājusies liela putekļu kārta, attēlu, kurā redzama jūra.

Un nemaz labāk neprasīt, kāpēc tieši šodien atvēris šo lādi, kāpēc tieši šis attēls. Atbildes nebūs, vai arī viņa mute tukši atkārtos beznozīmīgu vārdu – nezinu, nezinu, nezinu. Re, re tas attēls tiek vērots visos sīkumos. Cilvēks dr

r
roši vien domā, cik skaisti, cik romantiski, bet tomēr nē, viņam paliek bail. No kā?

No tā, ka jūra pēkšņi, tāpat kā pasakā skaistā, čaklā meitene pārvērtīsies par raganu, pārtaps briesmonī, aprīs smiltis mutuļos, izšļāks putas un pie reizes saslapinās arī viņa rokas, kājas. Bail, bail, bail. Viņš laikam nespēj iedomāties, ka var taču staigāt pa smiltīm tāpat. Nu, ja cilvēkam ir tik lielas bailes, tad lai neiet tik tuvu, lai neiet, pārraus vēl nervu šūnas, tad gan vairs nebūs labi.

Ko do
o
od tas, ka cilvēks, noticējis brīnumam, jūras brīnumam, nespēj ne spert kāju uz tās pusi.

Žēl, ka mēs, cilvēki, tādi esam, ierāvušies iekšā kā bruņurupucis savā mājā briesmu brīžos un nelienam laukā, kamēr neesam pārliecināti, ka briesmas ir garām. Bet sliktākais ir
r
r tas, ka mēs savās mājās tupam pārāk ilgi, kamēr puse krāšņās dzīves zieda ziedlapiņām ir jau nobirušas. Laikam gan cilvēki tā ir pieraduši pie šim bailēm, pie šīs ieraušanās un neiešanas vienam nekur.

Pasniedz viņam plaukstu, lai viņš var ielikt savu rociņū tajā, lai viņš nāk pal’enām ārā no sava midzeņa.Ooo, tagad viņš ir drošs, drošāks vēl pat par pašu tautas varonu Lācplēsi, jo viņa roka tadag ir drošībā. Nē, viņa roku neapšļakstīs nedz jūras ūdens, neapdedzinās vēja aukstās blāzmas. Tagad cilvēks ir drošs, tagad viņs nu ir liels. Un tā vienmēr, vai tā būs vienmer, jūs jautāsiet??? Nav jābūt pārāk gudram, lai saprastu, ka tā nebūs viss. Cik grūti cilvēkam aiziet vienam uz jūru.

Un cilvēks atkal cīnās viens pats ar
r
r sevi, ar bailēm un alkām pēc brīnuma tuvuma. Ko cilvēks dara? Viņš dopmā un beidzot atrod sev glābiņu? Jā, jūras te nemaz nav, un, lai viņs brauktu kaut kur tālāk, tas nu būtu no viņa prasīts par daudz. Jūra ir liela, tai nevar redzēt galu, tā ir briesmīga. Cilvēks no sevis taisa varoni. Viņš stāsta savam prātam, ka viņš ir liels, ka viņam nav bail.

Viņš aizietu uz jūru, bet te tās nav. Jūra, jūra, jūra. Plašumi, stihijas, risks un
n
n bailes, bet varbūt tas ir azarts?

Nē, nesmīdiniet mani, nestāstiet, ka aiziet vienam uz jūru un neapmaldīties ir grūti. Drīzāk grūtāk ir apmaldīties. Jūra ir plaša, bet tas nenozīmē, ka tās ceļi ir bezgalīgi. Tie tāpat kā dzīves iet krustu šķērsu, te tie sākas un te tie atkal beidzas. Tad jau mēs varam izsecināt, ka cilvēks baidās pats no savas dzīves, baidās tajā iebrist pārāk dziļi un nemācēt atrast atpakaļceļu. Teikšu kā ir – vajag jau mācēt jau brist. Tā, lūk!

Dzīve vienā acu mirklī cilvēka sejā ievilkusi savādas grumbas, vai dzīvei tā tīk, vai tā ir cilvēka vaina, to nezina neviens. Un tikai tagad acs saskata loga rūtī smilts pēdu, tikai tagad viņš saprot un nožēlo. Un to, ka visu mūžu bangojusi jūra, to cilvēks, ierāvies sevī, nav pamanījis.

Un varbūt tā arī ir labāk.

Bet tomēr varbūt ne..?

Leave a Comment