Baltais āmulis ir āmuļu dzimtas (Loranthaceae) daudzgadīgs, ziemzaļš pusparazītisks krūms. Parasti krūmi ir lodveidīgi, ir arī nokarenas formas. To diametrs sasniedz pat līdz 120 cm. Stumbrs ir kails, iedzelteni zaļš, ļoti trausls. Lapas iedzeltenas vai olīvzaļas, pretējas, lancetiskas vai iegareni ovālas, ādainas, 3-6 cm garas un 1-1,5 cm platas. Augs divmājnieks: sievišķie ziedi sīki, pa 3-6 dihotomisko zaru galos ar nokrītošu, četrdaļīgu zaļgandzeltenu apziedni. Vīrišķie ziedi lielāki, ar četrdaļīgu apziedni. Zied aprīlī, maijā. Auglis – sākumā zaļa, vēlāk balta, spīdīga, 9-10 mm plata oga ar gļotainu mīkstumu un vienu baltu, lipīgu sēklu.
Baltais āmulis ir pusparazītisks krūms, kas Latvijā aug uz dažādu lapu koku (parastās liepas, parastās kļavas, āra bērza u.c.) zariem.
Baltais āmulis sastopams Latvijas dienviddaļā: Latgalē Preiļu un Daugavpils rajonā un Kurzemē Liepājas rajonā. Tikai 1999. gadā balto āmuli atrada arī Talsu rajonā Nevejā uz āra bērza. Liepājas rajonā baltā āmuļa aizsardzībai ir izveidots Gaviezes āmuļu dabas liegums.
Baltais āmulis ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā I kategorijā.
…………………………………………………………………………………………………………………….
Bezdelīgactiņa ir daudzgadīgs prīmulu dzimtas lakstaugs. Lapas rozetē, ar kātiem, otrādi lancetiskas vai iegareni otrādi olveidīgas. Lapu virspuse gandrīz kaila, apakšpuse vairāk vai mazāk balta, it kā miltaina. Ziednesis 5-30 cm garš, augšdaļā balti sarmains. Arī ziedu kauss un ziedkāti ar dziedzermatiņiem. Ziedi pa 5-25 čemurā, violeti vai sārti violeti, retāk balti, ar īpatnēju smaržu. Zied maijā, jūnijā. Auglis – pogaļa.
Bezdelīgactiņa pašlaik vēl sastopama gandrīz visā Latvijas teritorijā; tā vienīgi nav atrodama dažviet Latgalē un Augšzemē. Auga atradņu skaits stipri samazinājies 20. gadsimta otrajā pusē, kad meliorētas lielas mitro pļavu un zāļu purvu platības augsnes kultivēšanai. Izzūdot mitrajām, kaļķainajām pļavām un zāļu purviem, ir samazinājusies bezdelīgactiņas izplatība.
Eiropā tā galvenokārt sastopama Skandināvijā un Baltijā, arī Eiropas kalnos, Krievijā no tās rietumu robežas līdz pat Tālajiem AustrumiemJau pagājušajā gadsimtā Eiropā bijuši mēģinājumu aizsargāt šo skaisto augu. Tā Vīnē no 1910. gada aizliegts pārdot bezdelīgactiņu.
Bezdelīgactiņa ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā II kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Bezdelīgactiņa ierakstīta Igaunijas Sarkanajā grāmatā IV kategorijā un Lietuvas Sarkanajā grāmatā II kategorijā, kā arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
…………………………………………………………………………………………………………………….
Šķēplapu cietpaparde ir daudzgadīgs, ziemzaļš, līdz 20 cm augsts lakstaugs ar tumši zaļām, stīvām, ādainām, vienkārt plūksnaini dalītām lapām, kuru plātne ir līdz 40 cm gara un 4-6 cm plata. Lapas daļas asimetriskas ar dzeloņaini zāģzobainu malu. Lapu apakšpuse, kāts un galvenā ass ar brūniem plēkšņmatiņiem. Sporas eliptiskas.
Augu 1987. gadā Tērvetē atrada J. Steņķevics. Bija tikai viens papardes cers ar 40-45 cm garām un 4-5 cm platām lapām. Atradnes biotops ar mīkstu meža zemi krasi atšķīrās no augam raksturīgā biotopa. Pēc auga atrašanas LU Botāniskajā dārzā mēģināja izdiedzēt šķēplapu cietpapardes sporas no Tērvetes, taču nesekmīgi.
Augu jau pagājušā gadsimta 90.-ajos gados kāds izraka un šī atradne vairāk nepastāv.
Tā vispārējās izplatības apgabals aptver Viduseiropu, Vidusjūras apgabalu, Skandināviju, Vidusāziju, Sibīriju, Tālos Austrumus, Himalajus, Ziemeļameriku. Tā biotopi ir klinšainas vietas, akmeņaini noguvumi, kalnu tundras ar mitrām neitrālām augsnēm.
Augs ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā I kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Augs ierakstīts Igaunijas Sarkanās grāmatas I kategorijā, kā arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
………………………………………………………………………………………………………………..
Dobais cīrulītis ir daudzgadīgs matuzāļu dzimtas (Fumariaceae) lakstaugs. Sakņu gumi nesimetriski, tie no apakšas vai iekšas pakāpeniski satrūd. Tādejādi vecākiem augiem izveidojas gumi ar dobumiem. Stublājs 10-30 cm garš, taisns, vienkāršs, lapas 2, ar gariem kātiem, zilganas. Lapu plātnes div- vai trīskārt dziļi dalītas. Ziedi cilindriskā ķekarā pa 10-20. Ziedu seglapas veselas, nedaudz violetas, 2-3 reizes garākas par ziedu kātiņiem, nosmaiļotas. Ziedi violeti, purpursarkani, zaļgandzelteni vai balti, ar resnu strupu piesi. Zied aprīlī, maijā. Ziedu nektāru var izmantot tikai kukaiņi ar gariem snuķīšiem – kamenes, bites, tauriņi un odu tēviņi, vienlaicīgi izdarot zieda apputeksnēšanu. Auglis – iegarena, 10-12 mm gara un 4-5 mm plata pogaļa. Dobā cīrulīša sēklas ir ar piedevu, kas satur daudz eļļas.
Augs sastopams reti ēnainos mežos un krūmājos. Zināmas auga atradnes Latvijas rietumu un vidus dienviddaļā. Latvijā atrodas dobā cīrulīša izplatības ziemeļu robeža.
Vispārējās izplatības apgabals aptver Eiropu, Kaukāzu, Mazāziju.
Dobais cīrulītis ierakstīts Latvijas Sarkanās grāmatas I kategorijā un Ministru Kabineta noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Lietuvas Sarkanajā grāmatā augs ierakstīt II kategorijā. Tas ierakstīts arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
…………………….
Krūma čuža pieder pie rožu dzimtas. Tas ir līdz 1,5 m augsts, vasarzaļš, stipri zarains krūms ar sarkanbrūnu vai pelēku mizu. Lapas nepārī plūksnaini saliktas no 5, retāk 7 lapiņām, kas klātas ar zīdainiem matiņiem. Ziedi zeltdzelteni, divdzimumu, retāk viendzimuma pa vienam augšējo lapu žāklēs vai kopā pa vairākiem ķekarveidīgās vai čemurveidīgās ziedkopās, 1,5-3 cm plati. Zied no jūnija līdz augustam. Ziedus galvenokārt apputeksnē mušas un bites. Auglis – matainu riekstiņu kopauglis.
Latvijā vienīgā krūma čužas atradne ir Čužupurvā pie Kandavas Abavas kreisajā krastā. Te šo augu pirmo reizi 1847. gadā atrada M.Zeilers. Šajā vietā pazemes avoti uzskalojuši biezu saldūdens kaļķu slāni. Virs tā izveidojušās savdabīgas pļavas un zemais purvs, kur bez krūma čužas aug arī vēl citas aizsargājamo augu sugas, kā Devela grīslis, rūsganā melncere, Pallasa sausserdis, odu gimnadēnija, bezdelīgactiņa u.c. Taču – krūma čuža prasa savai augšanai un attīstībai ļoti specifiskus augsnes un mitruma apstākļus. Arī tas, ka šeit sastopami daudzi citi reti aizsargājami augi, liek domāt, ka krūma čuža te ir autohtons (vietējais) augs un Čužupurvs ir unikāls dabas objekts.
1987. gada pavasarī Čužupurvs izdega. Pēc ugunsgrēka notika sekmīga Čužupurva veģetācijas atjaunošanās.
Literatūrā (Latvijas PSR flora, III sēj. u.c.) minētā krūma čužas atradne Slīteres Zilo kalnu nogāzē kļūdaini uzrādīta kā autohtona.
Krūma čužas vispārējās izplatības apgabals aptver ziemeļu puslodes mēreno joslu, kur tā sastopama gan kalnos, gan līdzenumos un upju ielejās bagātīgi mitrās augsnēs. Eiropā tā sastopama vairākās izolētās atradnēs Anglijā, Īrijā, Ālandu salās, Gotlandē un Dienvideiropas kalnos. Tas liek domāt, ka agrāk krūma čuža ir bijusi izplatīta daudz plašāk, tāpēc šodien tā uzskatāma par retu sugu.
Krūma čuža ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas I kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Čužupurva dabas liegums ietilpst Abavas ielejas dabas parkā.
Krūma čuža ierakstīta Igaunijas Sarkanās grāmatas IV kategorijā un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā. Lietuvā šis augs nav atrasts.
Krūma čužas lapas bagātas ar C vitamīnu. Sibīrijā un Tālajos Austrumos tās izmanto tējas pagatavošanai. Dendrologi pēdējā laikā čužas sauc par klinšrozītēm.
………………………………………………………………………………………………………………
Jūrmalas dedestiņa ir daudzgadīgs, 15-50, pat 70 cm garš lakstaugs ar spēcīgu, zarainu sakni un pacilu, kāpelējošu, zarainu stublāju. Lapas sastāv no 4-5 lapiņu pāriem. to galotnes strupas, pie pamata lapiņas ķīļveidīgi sašaurinātas. Ziedi ķekaros lapu žāklēs, purpursarkani, 14-22 mm gari. Auglis lineāri iegarena, 4-5 cm gara un ap 7-8 mm plata pāksts ar 6-11 sēklām. Zied jūnijā, atsevišķus ziedošus eksemplārus var atrast arī vēlāk. Augam raksturīga zilgana apsarme, uz lapām veidojas plāna vaska kārtiņa. Šīs kseromorfās pazīmes kā arī dziļā sakņu sistēma ļauj tam augt sausajos kāpu smiltājos un sāļajās augsnēs.
Sastopams kāpās, vietām arī liedagā Baltijas jūras un Rīgas jūras līča austrumu krastā. Visplašāk jūrmalas dedestiņa sastopama baltajās kāpās. Augu savos darbos min jau floristi 19. gs. vidū.
Jūrmalas dedestiņa ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas II kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Augs ierakstīts Igaunijas Sarkanās grāmatas IV kategorijā un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
………………………………………………………………………………………………………………
Dzeltenā dzegužkurpīte ir orhideju dzimtas daudzgadīgs lakstaugs ar resnu, ložņājošu sakneni. Stublājs 20-50 cm garš, ieapaļš, galotnē nedaudz noliekts, pie pamatnes ar brūnām lapu makstīm. Lapas 3-4, eliptiskas, nosmailotas, 10-17 cm garas un 3,5-7 cm platas. Zieds 1, retāk 2-3 vai vairāk stublāja galotnē. Apziedņa lapas 5, iesārti brūnas, galotnē nosmailotas. Zieda lūpa kurpveidīga, atstāvoša, 3-4 cm gara, īsāka par pārējām apziedņa lapām, dzeltena, iekšpusē ar sārtbrūnganu lāsmojumu. Zied maijā, jūnijā. Auglis – pogaļa.
Dzeltenās kurpītes zieda īpatnējā uzbūve nodrošina svešapputi. Kurpveidīgā zieda lūpas iekšpusē atrodas dziedzermatiņi. Tie izdala smaržīgu, eļļainu šķidrumu, kas pievilina bites. Bite, iekļuvusi ziedā, meklē no tā izeju. Vienīgā iespēja izkļūt no zieda ir, piespiežoties pie drīksnas, tur atstāt no iepriekšējā zieda atnestos ziedputekšņus – t.i. apputeksnējot ziedu. Lienot tālāk caur šauro atveri bite uz muguras savāc jaunu ziedputekšņu devu, kas tādā veidā aizceļo uz nākamo ziedu.
Sastopama reti skrajos lapu koku mežos, krūmājos, meža pļavās kaļķainās augtenēs izklaidus visā Latvijā. Nav zināmas atradnes Latvijas dienvidrietumdaļā. Augs ļoti izvēlīgs apgaismojuma ziņā.
Herbārijā to pirmo reizi Latvijas teritorijā ievācis pirmais latviešu botāniķis J. Ilsters Pļaviņu apkārtnē. Dzeltenā kurpīte ir krāšņākā Latvijas savvaļas orhideja.
Dzeltenās kurpītes vispārējās izplatības apgabals aizņem Eiropu un Āzijas ziemeļdaļu, Mongoliju, Koreju, Ķīnu un Japānu.
Tas ir viens no pirmajiem augiem, kas pasaulē ņemts likuma aizsardzībā, tā ierakstīta visu Eiropas valstu Sarkanajās grāmatās. Dzeltenā dzegužkurpīte ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas II kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu.
Auga biotopus apdraud meža izstrāde, meliorācija. Augam kaitē arī daudzie puķu “mīļotāji”, kas augu izrok un pārstāda savos dārzos.
Dzeltenā dzegužkurpīte ierakstīts Igaunijas Sarkanās grāmatas IV kategorijā, bet Lietuvas Sarkanās grāmatas II kategorijā kā arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
………………………………………………………………………………………………………………
Stāvlapu dzegužpirkstīte ir daudzgadīgs lakstaugs. Tās gumi dalīti 2-4 daļās. Stublājs stāvs, taisns, dobs, pie pamatnes līdz 1 cm diametrā, pie ziedkopas pamatnes dažkārt sārts, rievains. Lapas 4-6, gaiši dzeltenzaļas, bez plankumiem, vairāk vai mazāk šaurā leņķī vērstas uz augšu, ar kapucveidīgu galu, gareniski sakļāvušās. Pieziedlapas lancetiskas, zaļas, dažreiz sārtas, sīkiem tumšiem punktiņiem. Apakšējās pieziedlapas garākas par ziediem, augšējās virs neizplaukušajiem ziediem veido cekulu. Ziedi ļoti blīvā, 4-12 cm garā cilindriskā vārpā stublāja galotnē. Tie ir samērā sīki, purpursārti, gaiši sārtvioleti, laškrāsā vai bāli dzelteni. Pēdējo izdala kā īpašu pasugu var. ochroleuca. Zieda lūpa gandrīz vesela, rombiska vai trīsdaivaina. Auglis -pogaļa. Zied maijā, jūnijā.
Aug palieņu un mitrās, kūdrainās pļavās, zāļu purvos. Tipiskā sārtziedainā forma sastopama diezgan bieži visā Latvijā. Stipri retāka ir pasuga ar bāli dzeltenajiem ziediem. Tā sastopama kaļķainos zāļu purvos kopā ar rūsgano melnceri, bezdelīgactiņu, parasto kreimuli u.c. aizsargājamajām augu sugām
Sugas vispārējais areāls aptver gandrīz visu Eiropu, Kaukāzu, Vidusāziju un Rietumsibīriju.
Ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas IV kategorijā, Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu.
Ierakstīta Igaunijas Sarkanās grāmatas III kategorijā. Tā ierakstīta arī Dānijas un Meklenburgas Sarkanās grāmatas I kategorijā.
………………………………………………………………………………………………………………..
Bruņcepures dzegužpuķe ir daudzgadīgs lakstaugs ar olveidīgiem vai gandrīz lodveidīgiem gumiem ar pavedienveidīgām piesaknēm. Stublājs gaišzaļš, 20-50 cm garš ar 3-7 spīdīgi zaļām lapām, kuras atrodas stublāja apakšdaļā. Ziedkopa blīva, 4-10 cm gara un 3,5-5 cm plata piramidāla, vēlāk cilindriska vārpa. Pieziedlapas plēvainas, violeti sārtas. Apziedņa ārējā gredzena lapas ārpusē bālganas, iekšpusē violetas ar 3 purpursarkanām dzīslām. Ziediem samanāma kumarīna smarža. Visas apziedņa lapas, izņemot lūpu, satuvinātas un veido smailu, olveidīgu ķiveri. No tās arī augs dabūjis savu nosaukumu. Ķivere iekšpusē bālgani sārta, reti balta, iekšpusē violeta ar purpursarkanām dzīslām. Lūpa 10-14 mm gara, šķelta 3 daļās. Piesis divreiz īsāks par sēklotni, strups, baltgans vai bāli sārts. Zied maijā, jūnijā.
Aug mitrās pļavās, laucēs, atmatās, mežmalās. Latvijas teritorijā šo augu pirmo reizi atradis K. Heigels Rīgas apkārtnē 19.gs. vidū. Augs sastopams izklaidus visā valsts teritorijā, galvenokārt Kurzemes vidus un dienvidu daļā, Zemgalē, Vidzemē. Nav zināmas tā atradnes no Latgales vidusdaļas. Arī cilvēki ar savu darbību sekmē šī retā un skaistā auga iznīcināšanu to izrokot un izplūcot.
Auga izplatības apgabals aptver gandrīz visu Eiropu, Kaukāzu, Mazāziju, Irānu, Mongolijas ziemeļdaļu, Rietumu un Austrumu Sibīriju.
Augs ierakstīts Latvijas Sarkanās grāmatas III kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Augs ierakstīts Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā, Lietuvas Sarkanās grāmatas I kategorijā un Igaunijas sarkanās grāmatas IV kategorijā.
………………………………………………………………………………………………………………
Baltijas efeju dažreiz nepareizi sauc par vijīgo efeju. Efeju ģintī ir vairākas sugas. Tās visas ir ar vijīgiem dzinumiem. Tāpēc nav pamata šo īpašību pierakstīt vienai sugai.
Baltijas efeja ir arāliju dzimtas krūms ar ložņājošu vai kāpelējošu , Latvijas apstākļos līdz 4-5 m garu stumbru. Lapas mūžzaļas. Veģetatīvo dzinumu lapas trīsdaivainas vai piecdaivainas. Ģeneratīvo dzinumu lapas ovālas vai rombveidīgas. Ziedi čemurveidīgās ziedkopās. Zied augustā, septembrī. Auglis – melna oga.
Baltijas efeja Latvijā sastopama Piejūras ģeobotāniskajā rajonā. Šis augs kā sastopams Dundagas mežos (t.i. Slīterē, jo agrākajos laikos pie Dundagas piederēja viss Kurzemes ziemeļu pussalas gals) minēts jau K. Ledebura Krievijas florā, kas iznāca no 1842.-1853. gadam latīņu valodā Štutgartē. No Slīteres Baltijas efeju 1852. gadā, atsaucoties uz Lēnerta darbiem, Igaunijas, Livonijas un Kurzemes sēklaugu aprakstā (vācu val.) min F. Vīdemanis un E. Vēbers. J. Dērings (Döring) 1887. gadā rakstīja, ka apmeklējot Dundagu, tās īpašnieks T. fon Osten-Zakens viņam pastāstījis par efeju, kas augot Zilajos kalnos gan Dāvidalā, gan arī pie tās. Šodien botāniķiem ir zināmas efejas atradnes Slīteres nacionālajā parkā, taču ne Dāvidalā, ne arī tās gravā efeja šodien nav atrasta.
Līdz šim Baltijas efeja Latvijā bija atrasta tikai neziedoša. Par Baltijas efeju kā neziedošu 1925. gadā rakstīja baltvācu botāniķis K. Kupfers. 1998. gada rudenī LU Botāniķu ekspedīcija (I. Berga, A. Piterāns) Rucavā atrada ziedošu efeju, kas bija krietni pakāpusies uz augšu gar koka stumbru. Protams, arī šajā gadījumā nav jādomā, ka mūsu klimata apstākļos efeja varētu nogatavināt augļus un dīgstošas sēklas.
Baltijas efeja ir ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā I kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu.
Baltijas efeja ierakstīta Igaunijas Sarkanajā grāmatā II kategorijā, bet Lietuvas Sarkanajā grāmatā I kategorijā kā arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
………………………………………………………………………………………………………………
Peldošais ezerrieksts ir viengadīgs ezerriekstu dzimtas ūdensaugs. Stublājs garš, lokans. To kā enkurs ezera gruntī notur iepriekšējā gada rieksts no kura augs izaudzis. Uz ūdens peldošo lapu rozete blīva, līdz 15 cm plata. Lapu kāti 2-7 cm gari, to augšdaļa paplašināta, iegareni eliptiska un pildīta ar gaisa audiem (aerenhimu), kas notur lapu rozetes peldošā stāvoklī. Lapu plātne rombveidīga vai ieapaļi rombveidīga, 3-4 cm plata un 3-3,5 cm gara. Ziedi sīki, balti, divdzimumu, pa vienam lapu žāklēs. Zied jūlijā, augustā. Ziedi atveras rītos tikai uz dažām stundām. Pēc apputeksnēšanās, kas galvenokārt ir pašappute, zieds ieliecas ūdenī un tur izveidojas auglis – kauleņveidīgs rieksts ar 2 vai 4 izaugumiem. Šie izaugumi ir pārkoksnējušies kausa zobiņi.
Strīdīgs ir jautājums par auga sistemātisko piederību. Vieni speciālisti uzskata, ka ir tikai viena ļoti polimorfa suga – peldošais ezerrieksts, kurai arī Latvijas teritorijā atzīmētas vairākas formas. Citi turpretī uzskata, ka ir 25-30 un pat 200 ezerriekstu sugu.
Augs pirmo reizi Latvijā, kā to liecina herbāriju materiāli atrasts 1870. gadā Klaucānu ezerā, kas atrodas Jēkabpils rajonā. Visu šo laiku augs palicis uzticīgs Klaucānu ezeram, izplatījies tuvējā Priekulānu ezerā, bet tagad, kā to liecina J. Smaļinska pētījumi, izplatījies pat kādā meliorācijas grāvī un atrasts arī Podvāzes upē. Pakrates ezerā Balvu rajonā peldošo ezerriekstu atrada 1935. gadā.
Dabas enciklopēdijā norādīts, ka ezerrieksts agrāk audzis arī Viesītes ezerā, Rencēnu dzirnavezerā kā arī Varakļānu apkaimē. Kā rāda novērojumi augs pēdējā laikā labi aug un attīstās, par ko liecina auga bagātīgās audzes Klaucānu, Priekulānu un Pokrotas ezerā.
Peldošais ezerrieksts mūsu apstākļos ir viengadīgs augs, kurš katru gadu aug no jauna, zied, nogatavina auļus, kuri nogrimst ezera dūņās, kur pavada ziemu, lai nākošā gada pavasarī dīgtu un izaugtu atkal jauni augi. Ir norādījumi, ka ezerrieksta augļi dūņās dīgtspēju saglabā 2-3, pat 10 gadus.
Pēcledus laikmeta siltākajos posmos ezerrieksts Eiropā un arī Latvijā ir bijis daudz vairāk izplatīts. Par to liecina ezerrieksta augļu atradumi kūdrā un purvu ezeru nogulumos kā arī vēsturnieku atradumi arheoloģiskajos izrakumos.
Augs ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā I kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Peldošā ezerrieksta audzes ezeros ierakstītas Ministru kabineta 2000. gada 5. decembrī pieņemtajā “Īpaši aizsargājamo biotopu veidu sarakstā”.
Lietuvas Sarkanajā grāmatā peldošais ezerrieksts ierakstīts 0. kategorijā.
Peldošais ezerrieksts ierakstīts arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
………………………………………………………………………………………………………………
Parastā īve ir mūžzaļš īvju dzimtas neliels zarains koks vai krūms. Stumbrs ar sarkanīgi vai pelēki brūnu mizu, kas veciem kokiem plēkšņveidīgi nolobās. Savvaļā parastā īve sastopama kā divmāju augs, kultūrā dažreiz arī kā vienmājas. Skujas tumšzaļas, plakanas. Vīrišķie ziedi dzeltenās zvīņās pa vairākiem kātainās galviņās. Sievišķie ziedi pa vienam skuju žāklēs. Katrs sievišķais zieds ir ar vienu sēklaizmetni. Tam pie pamata attīstās gredzenveidīgs meristematisks valnītis no kura vēlāk izveidojas spilgti sarkana sēklsedze, radot maldīgu iespaidu, it kā būtu izveidojušās ogas. Parastā īve zied aprīļa beigās, maija sākumā.
Parastā īve ir Latvijā ceturtais savvaļas skuju koks. To sauc arī par platpaegli. Rudeņos ar parastās īve zaļajām sēklām ar sarkanu sēklsedzi barojas putni, tā izplatot īves sēklas. Zaļās sēklas ar sarkano sēklsedzi atgādina ogas. Taču nav pareizi parasto īvi saukt par ogu īvi, kā to dažreiz dara, jo tai kā kailsēklim nav auglenīcas un līdz ar to nav arī augļa.
Parastās īves tāpat kā Baltijas efejas izplatība saistīta ar Piejūras ģeobotānisko rajonu: tā atrasta Rucavā, Slīteres nacionālajā parkā, Engures un Ķemeru apkārtnē arī Vidzemes jūrmalā Salacgrīvas apkārtnē.
Parastā īve ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā I kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Parastās īves atradņu aizsardzībai un saglabāšanai jāveido mikroliegumi.
Parastā īve ierakstīta Igaunijas Sarkanajā grāmatā II kategorijā un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
………………………………………………………………………………………………………………
Lielajai kosai veidojas divējāda tipa dzinumi – pavasarī no tās sakneņa izaug brūngans bezhlorofila fertilais jeb auglīgais dzinums. Tas ir nezarots, 25-30 cm garš un līdz 13 mm resns ar satuvinātām makstīm, kuras veido 20-30 lancetiski īlenveidīgi zobiņi. Uz šiem dzinumiem attīstās sporu vācelīšu sastats jeb strobils uz kura veidojas sporofili ar sporangijiem. Sporangijos attīstās lielās kosas sporas. Sporas ir lodveidīgas, gludas, ar elatērām – 2 lentveidīgām struktūrām, kuras sporai sausumā attinas un sporas savstarpēji saista un tās izplatās grupās. Pēc to izsēšanās auglīgie dzinumi atmirst un pavasara beigās, vasaras sākumā izaug bāli, neauglīgie sterilie dzinumi, kuri sasniedz līdz 160 cm garumu. Uz tiem atrodas mieturos sakārtoti, zaļi, ieslīpi augšup vērsti zari, kuru šūnās atrodas hlorofils un tie veic asimilāciju.
Lielajai kosai Latvijā zināma tikai viena atradne – Ventas labajā krastā pie Piešu mājām Zlēku pagastā. Novērojumi rāda, ka augs katru gadu te veido sporas, taču savu izplatību Latvijā nepaplašina. Lielas kosas atradne Ventas krastā atrodas uz izplatības apgabala ziemeļrietumu robežas.
Vispārējais sugas izplatības apgabals aptver Eiropu, Kaukāzu un Ziemeļameriku.
Lielā kosa ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā I kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Tās aizsardzībai izdalīts “Piešdangas dabas liegums”.
Lielā kosa ierakstīta Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
………………………………………………………………………………………………………………
Alpu kreimule ir daudzgadīgs pūsleņu dzimtas lakstaugs. Lapas dzeltenzaļas, rozetē. Tās ir iegareni olveidīgas vai eliptiskas, 1,5-4,5 cm garas un 0,6-1,2 cm platas, gļotainas un spīdīgas. Uz lapām attīstās divējāda tipa dziedzermatiņi: vieni ar garu daudzšūnu kātiņu, otri ar īsu vienšūnas kātiņu. Garo dziedzermatiņu izdalītajās gļotās iestieg kukaiņi un citi sīki bezmugurkaulnieki. Savukārt garie dziedzermatiņi izdala vielu, kas pēc kukaiņu pielipšanas izraisa lapu saritināšanos. Tad uz lapā iekļautajiem kukaiņiem iedarbojas īso dziedzermatiņu izdalītais gremošanas ferments, kas ķīmiski sadala kukaini, bet īso dziedzermatiņu šūnas uzsūc izšķīdinātās barības vielas. Šīs šūnas ir saistītas ar lapas vadaudiem. Kad notvertais kukainis ir sagremots, lapa atkal atritinās. Tādejādi šie augi minerālvielas neiegūst no augsnes, bet satverot un sagremojot sīkus kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. Ziednesis viens vai nedaudzi, ar vienu ziedu. Zieda vainags divlūpains, ar piesi, 1-2 cm garš, balts, apakšlūpa ar diviem dzelteniem plankumiem. Zied maijā, jūnijā. Auglis apmēram 1 cm gara pogaļa.
Alpu kreimulei Latvijā bija zināma tikai viena atradne – Staburaga klints uz kuras kaļķainā substrāta lēni plūstošais un iztvaikojošais ūdens kā arī klints novietojums pret ziemeļiem nodrošināja šim augam atbilstošu zemu temperatūru. Staburaga atradni iznīcināja 1965. gadā, uzpludinot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi.
Dažus Alpu kreimules eksemplārus pārstādīja uz Raunas Mazā Staburaga kur augam bija līdzīgi apstākļi kā Daugavas Staburagā. Kādu laiku tur bija izveidojusies neliela Alpu kreimules populācija. Pēc nepārbaudītām ziņām Alpu kreimule 2001. gadā tur nav redzēta.
Alpu kreimules biotopi ir avotaini purvi, alpīnās pļavas, klinšu plaisas. Augam ir sadalītais vispārējās izplatības apgabals: viena daļa atrodas Skandināvijas pussalas ziemeļos, otra – Eiropas kalnos – Alpos un Pirenejos, bet trešā – Himalajos. Atsevišķās atradnes starp šīm izplatības apgabala daļām liecina, ka suga agrāk bijusi ar daudz plašāku izplatību.
Alpu kreimule atzīta par pēcleduslaikmeta subarktiskā laika atlieku Latvijas florā. Toreiz, ledājam atkāpjoties, izveidojās tundrai līdzīga veģetācija, kas, klimatam mainoties, saglabājās tikai nedaudzās vietās, kur patvērās arī Alpu kreimule.
Alpu kreimule ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā I kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu
Alpu kreimule ierakstīta Igaunijas Sarkanajā grāmatā II kategorijā un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
………………………………………………………………………………………………………………
Dzeltenā kurpīte ir daudzgadīgs gundegu dzimtas lakstaugs. Tās stublāji aug ceros, tie ir 1-1,5 m gari. Apakšējās lapas ar gariem kātiem, staraini šķeltas, augšējās sēdošas. Ziedi 2,5-3 cm gari, gaiši dzelteni, blīvos, apakšējā daļā zarainos ķekaros. Zied no jūnija līdz augustam. Dzeltenā kurpīte ir viens no skaistākajiem Latvijas savvaļas augiem. Taču jāatceras, ka tāpat kā zilā kurpīte, kuru audzē dārzos kā krāšņumaugu, tā ir indīga.
Dzeltenā kurpīte sastopama ļoti reti strautu un upju krastos baltalkšņu krūmājos Vidzemes augstienē visvairāk Aronas upes augštecē un Latgales dienviddaļā Indricas krastos. Latvijā dzeltenā kurpīte kā austrumnieciska suga sasniedz sava izplatības apgabala rietumu robežu.
Tās vispārējais izplatības apgabals aptver Eiropas mežu un stepju joslu.
Ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas I kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu.
Dzeltenā kurpīte ierakstīta Igaunijas Sarkanās grāmatas I kategorijā un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
…………….…………….…………….…………….…………….…………….…………….…………….
Ārstniecības ķiplocene ir divgadīgs krustziežu dzimtas lakstaugs. Gan vārpstveidīgā sakne, gan arī auga virszemes daļas ir ar ķiploku smaržu. smarža veidojas glikozīdam sinigrīnam sadaloties un dodot ēterisku eļļu ar īpatnējo smaržu. Stublājs stāvs, līdz 100 cm garš, vienkāršs vai nedaudz zarains. Rozetes un apakšējās lapas ar gariem kātiem, sirdsveidīgi nierveidīgas, augšējās lapas gandrīz sēdošas, trīsstūrainas, asi zobainas, gari nosmailotas. Ziedi vienkāršos vai zarainos ķekaros, balti. Zied no maija līdz jūlijam. Augļi 2-9 cm gari un 1,5-2,5 mm plati pāksteņi.
Aug skrajos, galvenokārt lapu koku mežos, krūmājos, dažkārt arī ruderālās vietās pilsētās un apdzīvotās vietās. Sastopama reti Latvijas rietum- un vidusdaļā.
Vispārējās izplatības apgabals aptver Eiropu, Kaukāzu, Vidusāziju, Himalajus. Ieceļojusi arī Ziemeļamerikā.
Ārstniecības ķiplocene ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas III kategorijā.
…………….…………….…………….…………….…………….…………….…………….…………….
Laksis ir daudzgadīgs sīpolu dzimtas (Alliaceae) lakstaugs. Tā sīpols garens, slaids, līdz 5 cm garš un 1 cm resns. Lapas 2 (reti 3), nedaudz īsākas par stublāju, lancetiskas ar 3-5 cm platu plātni, uz galotni un pamatu sašaurinātas. Stublājs 15 – 40 cm garš, trīsšķautnains vai gandrīz apaļš. Ziedi ciešā, pušķ- vai lodveidīgā čemurā, balti. auglis – pogaļa ar trim sēklām. Zied maijā, jūnijā. Augs, it sevišķi lapas ar izteiktu ķiploku smaržu, kas jūtama jau pa gabalu no lakšu audzes aizvēja pusē.
Laksis aug ēnainos, mitros mežos, galvenokārt gāršās, kur veido lielākas un mazākas audzes. Kalcifils augs. Latvijā laksis sasniedz savas izplatības apgabala austrumu robežu. Tas nav atrasts valsts ziemeļaustrumos un dienvidaustrumos, pārējos rajonos izklaidus, reti. 2001. gadā to atrada Zemgalē, Tērvetē. Tipiskas lakša audzes redzamas Slīteres nacionālajā parkā Zilo kalnu nogāzēs, kur tas aizņem simtiem kvadrātmetru platību veidojot blīvas audzes.
Lakša vispārējās izplatības apgabals aptver Eiropu no Skandināvijas līdz Vidusjūras piekrastei, Balkāniem un Kaukāzam.
Laksis ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā III kategorijā un Ministru Kabineta noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu.
Laksis ierakstīts Igaunijas Sarkanajā grāmatā III kategorijā, bet Lietuvas Sarkanajā grāmatā II kategorijā, kā arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
…………….…………….…………….…………….…………….…………….…………….…………….
Sibīrijas mēlziede ir kurvjziežu dzimtas daudzgadīgs lakstaugs ar īsu sakneni un kuplām bārkšu saknēm. Stublājs stāvs, rievains, kails, dobs, 30-100 cm garš, parasti vienkāršs, nezarains, brūni sārts, ar nedaudzām lapām. Lapas pamīšus, vienkāršas, veselas, ieapaļas vai trīsstūrainas, 8-12 cm garas un 7-10 cm platas ar bult- vai sirdsveidīgu pamatu. Apakšējās lapas ar gariem kātiem, augšējās ar īsu kātu, sēdošas, ar maksti. Ziedi kurvīšos, īsos kātos, vienkāršos vai saliktos ķekaros stublāja galotnē. Kurvīšu ārmalā 7-8 zeltdzelteni sievišķie mēlesziedi, kurvīšu centrā divdzimumu stobrziedi. Zied jūlijā, augustā. Auglis – ribains sēklenis.
Aug nelielās grupās kaļķainās, purvainās pļavās, krūmājos, avoksnājos. Latvijā sastopams ļoti reti. Tā atradnes zināmas tikai no Vidzemes austrumdaļas.
Auga vispārējās izplatības apgabals aptver Austrumeiropas un Sibīrijas mērenos un dienvidu apgabalus.
Augs ierakstīts Latvijas Sarkanās grāmatas I kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Augs ierakstīts Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā, Igaunijas Sarkanās grāmatas II kategorijā un Polijas Sarkanās grāmatas I kategorijā.
…………….…………….…………….…………….…………….…………….…………….…………….
Parastā vairoglape ir daudzgadīgs čemurziežu dzimtas lakstaugs. Tās stublājs ir tievs, ložņājošs, mezglos iesakņojas un dažreiz arī zarojas. Lapas veselas, apaļas, vairogveidīgas, līdz 25 cm garos kātos. Ziedi ļoti sīki, galviņveidīgos čemuros, kuri pa 1, retāk 2 atrodas lapu žāklēs. Ziedkopu kāti vismaz divreiz īsāki par lapu kātiem. Ziedu kāti čemuros ļoti īsi. Ziedi balti vai iesārti. Zied jūlijā, augustā. Auglis eliptisks, līdz 2 mm garš dvīņkarulis.
Latvijā augs atrodams Baltijas jūras un Rīgas jūras līča rietumu piekrastes tuvumā, slapjās kūdrainās augsnēs, mežos, krūmājos, mežu klajumos, pļavās, piejūras ezeru krastos, kā arī starpkāpu ieplakās.
Auga vispārējās izplatības apgabals aptver Eiropu un Kaukāzu. Latvijā tas sasniedz izplatības austrumu robežu.
Parastā vairoglape ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas II kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu.
Augs ierakstīts Igaunijas Sarkanās grāmatas III kategorijā, bet Lietuvas Sarkanās grāmatas 0. kategorijā (izzudis). Ierakstīts arī Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
…………….…………….…………….…………….…………….…………….…………….…………….
Pļavas silpurene ir daudzgadīgs gundegu dzimtas lakstaugs ar spēcīgiem, tumšbrūniem sakneņiem. Apakšējās lapas plūksnaini dalītas, līdz ar kātiem balti spilvainas. Stublājs stāvs, 6-30, pat 45 cm garš, arī biezi klāts ar mīkstiem, zīdainiem matiņiem. Ziedkāti ziedēšanas laikā noliekti, vēlāk, kad nogatavojas augļi – iztaisnojas. Augšlapas dalītas daudzās lineārās daļās. Ziedi nokareni, zvanveidīgi ar bāli violetām, retāk iesarkanām vai iedzeltenām apziedņa lapām. Augļi iegareni, kopā ar irbuli, kas pagarinās sasniedz līdz 6 cm garumu, klāti ar bieziem matiņiem. Zied maijā, jūnija sākumā. Dažreiz novēro atkārtotu ziedēšanu rudenī.
Aug smilšainos klajumos, mežmalās, kāpās, ne bieži izklaidus visā valstī.
Vispārējās izplatības apgabals aptver Austrumeiropas mežu joslu, Vidusāziju, Skandināvijas dienvidu daļu.
Ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas IV kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Ierakstīta Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
…………….…………….…………….…………….…………….…………….…………….…………….
Grīņa sārtene ir 15-50 cm augsts ēriku dzimtas sīkkrūms ar stāviem un tieviem zariem un daudzām lineārām , 2-4 mm garām un 0,3-0,5 mm platām lapām. Lapas pa 4 mieturī. Ziedi pa 2-4 blīvos, gandrīz galviņveidīgos čemuros pagarinātu vasu galos. Ziedu vainags rožaini sārts. Zied jūlijā, augustā. Auglis – pogaļa.
Ļoti reta suga. Kur tā sastopama un kur to pazīst, to sauc arī par zvaniņu virsi. Latvijā bagātākās atradnes ir Ziemupes un Sakas apkārtnē biotopos, ko vietējie iedzīvotāji sauc par grīņiem. Te arī atrodas 1936. gadā dibinātais Grīņu rezervāts. 20. gadsimta pēdējā ceturksnī atrasta arī Nīcā (1975.), netālu no Jelgavas (1978.) un arī Kolkā (1984.). Latvijā grīņa sārtene sasniedz izplatības austrumu robežu. PSRS Sarkanajā grāmatā, kuru izdeva 1975. gada V. Komarova Botānikas institūts pārrakstīšanās dēļ grīņa sārtenei Ziemupes atradnes vietā bija uzrādīta Zilupe.
Grīņu veidošanos noteikuši mikroklimatiski un kultūrvēsturiski apstākļi. Tā ir teritorija ar intensīvu vēju darbību un ar trūcīgu, smilšainu augsni, kas periodiski pārplūst. Cilvēks te pavasaros ir dedzinājis zāli, ganījis lopus, pļāvis sienu. Tādejādi veidojusies savdabīga ekoloģiskā sistēma – rets priežu mežs ar viršiem vai grīšļiem. Kad cilvēks sāka nepārdomāti iejaukties grīņu saimniecībā, rokot grāvjus un grīņus apmežojot, kā arī pēc rezervāta izveidošanas pārtraucot dedzināt zāli, rezultāts bija pretējs gaidītajam – samazinājās grīņa sārtenes izplatība un grīņi sāka aizaugt ar mežu.
Grīņa sārtene izplatīta Eiropā Atlantijas okeāna un tā jūru piekrastēs no Portugāles dienvidos līdz Norvēģijai ziemeļos.
Augs ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā I kategorijā un Ministru Kabineta noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu.
Grīņa sārtene ierakstīta Lietuvas Sarkanajā grāmatā I kategorijā un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.