Vai attiecības var veidot mākslīgi? Jā! Kāpēc ne?
Mūsdienās viss tiek iegūts mākslīgi! Zinātne nepārtraukti attīstās, radot arvien jaunas tehnoloģijas, kas paver cilvēcei kādreiz pat neiedomājamas un brīnumainas iespējas. Cilvēku, kura veselība ir tik bezcerīgā stāvoklī, ka viņš eksistē gluži kā augs, ar īpašu aparatūru iespējams uzturēt pie dzīvības. Pateicoties dialīzes aparātam jeb mākslīgajai nierei, iespējams paildzināt cilvēka, kas cieš no akūtas nieru mazspējas, dzīvi. Jau gadiem tiek lietotas visdažādākās protēzes, kas ir mākslīgi instrumenti fiziski nepilnvērtīgu cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanai – cilvēkam var būt mākslīgi zobi, kas izskatās un pilda savas funkcijas gluži kā īsti, varbūt pat labāk! Tad jautājums – ar ko mākslīgais ir sliktāks kā īstais?
Medikamenti! Lielākā daļa sintezēti ķīmijas laboratorijās un to molekulu aktivitāte un līdz kar to efektivitāte bieži vien ir daudzkārt augstāka par dabīgās vielas analogu, kas sākotnēji tika iegūts no augu vai dzīvnieku valsts produktiem. Visas vakcīnas ir izstrādātas, lai mākslīgi radītu atbildes reakciju uz “svešajiem, nelūgtajiem viesiem” asinīs. Tā varētu turpināt bezgalīgi…Galu galā – pat pārtika, ko lietojam uzturā, augļi, dārzeņi, gaļa, lielākoties ir mākslīgi iegūti. Kurš gan nav dzirdējis par t.s. modificēto pārtiku! Ja pat cilvēku, tik sarežģītu organismu, var radīt mākslīgi, tad viss pārējais vairs neizbrīna!
Bieži vien izrādās, ka mākslīgi radītais ir kvalitatīvāks, lētāks, ērtāks un visādi citādi labāks par dabīgo. Salīdzināšanai – koka materiāls un pēc jaunākajām tehnoloģijām iegūta plastmasa. Nenoliedzami mūsu sadzīvē nozīmīgāku vietu ieņem plastmasa, jo pēc savām fizikālajām īpašībām tā daudz labāk ir piemērota dažādu priekšmetu un detaļu pagatavošanai nekā koks. Nu, re – un koks ir dabā augošs, bet plastmasa mākslīgi iegūta…
Kultivēti augi dod bagātīgāku ražu nekā šīs pašas sugas savvaļā augošie augi. Tad kāpēc gan arī cilvēku attiecības nevarētu kultivēt mākslīgi un iegūt labus rezultātus? Visiem pazīstams „dabīgais” attiecību attīstības modelis, kas sastāv no 3 fāzēm:
1.jeb iemīlēšanās fāze ir diezgan egoistiska padarīšana. Rodas simpātijas (labi vēl, ja abpusēji), kas vairojas un emocijas kļūst arvien stiprākas, kaisle, tāda pieķeršanās, ka cilvēks vairs nevar pat iedomāties savu dzīvi bez otra. Tad seko
2.fāze jeb mīlestība, kas ir mierīgāka, stabilāka par pirmo, tā raksturojas ar savstarpēju sapratni, cieņu, uzticību, un visbeidzot iestājas
3.fāze – pieradums, kad abiem vienkārši ir ērti un komfortabli kopā un nav īpašas vajadzības un vēlmes neko mainīt, bet nav arī sākotnējo emociju un kaisles.
„Mākslīgi” kultivētās attiecībās vienkārši nav pilnīgas pirmās fāzes, un, lai arī cik tas skumji neliktos –daļēji arī otrās… Tas nozīmē, ka rodas zināmas simpātijas, ir interesanti, jautri kopā pavadī laiku, bet šīs simpātijas paliek sākotnējā etapā, tās nepāraug lielākās un dziļākās jūtās, augstākā līmenī, ko definējam ar vārdu “mīlestība” , nav spilgtu emociju un kaisles, tātad tiek apieta iemīlēšanās fāze, bet ir ērta un patīkama kopā būšana. Jā, zināma burvība zūd, jo nav tik spēcīgu emociju, kaisles, bet šāds attiecību attīstības modelis aiztaupa arī daudz ciešanu. Cilvēki šādās attiecībās vēsāk raugās uz lietām, vieglāk pieņem tik būtisko principu, ka mums šajā pasaulē nepieder nekas un neviens un tātad pret otru cilvēku nevar izturēties kā pret savu īpašumu, un visbeidzot – šādās attiecībās valda harmonija tāpēc vien, ka abi zina – viņi ir izvēlējušies viens otru uz nenoteiktu laiku, nav jābaidās, ka noplaks vai pavisam zudīs spēcīgās jūtas, jo tādu vienkārši nav, un nevar pazaudēt to, kā nav… Ir tikai klusa simpātija vienam pret otru un ērta un patīkama kopā būšana, kas, ja paveicas, pēc laiciņa tiešām pāraug mīlestībā.
Šādu attiecību pluss ir arī tāds, ka šķiršanās nav tik sāpīga kā „dabīgajā” attiecību modelī, jo, lai arī izveidojas zināms pieradums vienam pie otra, abi apzinās, ka ir doti viens otram tikai uz laiku, ka neko nevar sev paturēt mūžīgi, un ja attiecības ir sevi izsmēlušas, vienkārši jābūt pateicīgiem zvaigznēm par to, ka ir bijis lemts būt kopā (neatkarīgi no tā, cik ilgi). Šajā kopā pavadītajā laikā ir gūta zināma dzīves pieredze, abi ir viens no otra kaut ko iemācījušies un guvuši, un, nu, mierīgi uztverot faktu, ka vairs nebūs kopā, gatavi doties uz priekšu bez jebkādas aizvainojuma sajūtas, dusmām vienam pret otru un ir pilnībā atvērti tam, kas zvaigznēm šoreiz padomā…
Tātad – mākslīgais vai dabīgais? Izvēle pastāv vienmēr, jautājums tikai – vai cilvēka nākotnes vīzija nav pārāk romantiski „rozā”, jo tā vietā, lai gaidītu savu princi / princesi, dažkārt ir lietderīgi uzņemties iniciatīvu, uzņemties vairāk atbildības par savu likteni un pacensties radīt kaut ko savām rokām, šajā gadījumā – izaudzēt mākslīgi mīlestību, kas var izrādīties nebūt ne sliktāka par dabīgi uzdīgušām jūtām, varbūt pat ar dziļāku un spēcīgāku sakņu sistēmu…Vai pamanījāt ? Šajā gadā pāreja no rudens uz ziemu noritēja bez Tumsas iestāšanās. Nespēju atcerēties nevienu citu gadu, kad rudens savas rotas TIK KRĀŠŅI un DĀSNI būtu dāvājis. Pērļainus mākoņus dzidri zilgtajās debesīs. Siltus vakarus – dālijas pie maniem logiem savas koši sarkanās ziedgalvas tik stalti turēja līdz pat pēdējai oktobra dienai. Un Saule! Rietot tādus ZELTA starus pārvērpa pāri mežu galiem! Acis žilba no tāda spožuma! Vai to visu pamanījāt? Vai bijāt vērīgas un uzmanīgas? Ikdienas darbos it viegli var piemirsties pacelt acis pret debesīm un ļaut sev pašai kaut uz mirkli saplūst ar viskrāšņāko gleznu kāda vispār ir tikusi radīta. Pēc lapu zelta virpuļa dažas dienas vēlāk sāk krist sniega pārslas. Sākumā nedaudz un lēni, atgādinot mannas putraimus. Šie sīkie pārslu graudiņi lēni virpuļoja lejup uz zemi – vairāk un vairāk apsedzot zemes brūno garozu. Un jau pret vakaru, kur vien acis pavērās, visur bija BALTĀ krāsa. Nākošais rīts atnesa PASAKU mežā. Pār ceļu pārliekušies jaunie bērziņi kā arkas ar sniega pērļu piebērtiem zariem. Kas būtu pasaka bez stirnām? Nu, protams, viena no tām burtiski ieskrēja krūtīs – pati satrūkdamās.
Kāds varbūt teiks – „tā ir iztēle” vai ”tā nenotiek”. Tā nav ne iztēle, ne brīnumi vai sapnis un tā notiek ne tikai mežā, ne tikai rudens zeltā vai ziemas sniegos. Tā notiek ik dienu un nedēļu, ik brīdi un vienmēr – tieši mums blakus un mūsu acu priekšā. Pavisam kas cits – vai mēs to pamanām un tam pievēršam savu uzmanību. Jo tik daudz kas spēj aizvilt malā un mūsu acu skatiens kā piekalts lūkojas …. tukšumā. Jā, tas var būt TV ekrāns, tā var būt avīze vai žurnāls, pat sarunu biedra acis. Tā var būt mācību grāmata vai daiļliteratūras vāki. Tas var būt seminārs vai konference. Tas var būt pat pašu mājas logs, kuram pretim lūkojas citi logi. Bet kā tad tā, vai tajā var būt tukšums? Vai tiešām? Ak, vai – var gan būt. Pie tam pat tik liels, ka rudens tumšie vakari liekas biedējoši un rietošās saules ZELTA stari tā arī netiek pamanīti. Kur nu vēl niecīgās sniega pārslas. Un BALTAIS balodis pie loga savu vēsti var pazaudēt. Jo mēs viņu nepamanījām, pārliekuši galvu pār ļoti svarīgu dokumentu. Ak, Debesu Tēvs, PALDIES TEV, ka tomēr pacēlu galvu un balodis savu vēsti man nodeva. Paldies par ziemas vakariem – kad var aizdegt sveci un vienkārši tāpat lūkoties tās liesmiņā, aizmirstot par skolas eksāmeniem. Kad var vienkārši tāpat spēlēties ar sunēniem. Astoņiem maziem Krievijas laikas kucēniem. Kad var ļauties iekšējām sajūtām, kas nekļūdīgi saka – aizver grāmatu, uzvelc drēbes un dodies laukā no siltās istabas. Jo tās arī ir visīstākās mācību stundas – lai ieraudzītu, saklausītu un sajustu. Tad arī stirnas var ieskriet tieši krūtīs. Un sniegā un ledū izplaukst rozes, tieši pa vidu sniegputenim un naktij. Pa vidu mums pašiem un mums cieši blakus.
Ir aizdegta pirmā Adventes svece. Tas ir pirmais solis pretim SIRDS SVĒTKIEM. Kad Ziemassvētku brīnumā iedegas ne tikai sveces koši zaļajā eglē. Kad zvaigznes debess kupolā iededz visas varavīksnes krāsas – tās tikai ir jāierauga. Un nedaudz jāpastiepjas pirkstgalos, lai izvēlētos vienu no tām savam svētku tērpam par rotu un dāvātu citiem. Tiem, kuriem mazāk tiek un kuriem vairāk salst. Un ja būsim īpaši uzmanīgi un vērīgi – tad mums būs lemts ieraudzīt to viskrāšņāko zvaigzni. Kā to sauc? Sirdī mēs katrs tās vārdu turam svētu – ikkatrs.