Ludza.
Ekskursijas laikā tūristi iepazīstas ar Ludzas vēsturi, kultūrvēsturiskā centra objektiem un Ludzas Amatnieku centra darbnīcā apgūst seno arodu prasmes.
Maršruta garums: ~ 2 km (pilsētas teritorijā)
Maršruta ilgums: ~ 1 – 4 stundas
1. Ludzas pareizticīgo baznīca
2. 800 gadu pilsētas jubilejai veltīts piemiņas akmens;
3. Ludzas pilsētas vēsturiskais centrs;
4. Otrā Pasaules karā kritušajiem karavīriem veltīts piemineklis;
5. Dievmātes skulptūra
6. Karņicku kapela
7. L. Tomašickim veltīts piemiņas akmens blakus Dievmātes skulptūrai;
8. Zvanu tornis;
9. Ludzas Romas katoļu
10. Livonijas ordeņa pilsdrupas
11. Ludzas Novadpētniecības muzejs
12. Ludzas Amatnieku centrs
Naktsmitnes-Viesu māja Vīksnas ****
0,5 km no Ludzas pilsētas robežas, viesiem piedāvā istabas saimnieku mājas otrā stāvāIsnaudas pagasts, Martiši, Ludzas rajons, LV -5716.e-pasts:Piedāvājums: 4 gultasvietas un 2 papildvietas2divvietīgi numuri ar atsevišķu virtuvi/DBL- 11 Ls/pers.Lauku pirts- 25 Ls/3stundas, bērnu rotaļu laukums, terase, piknika vieta…….. Tel.: 29466588
Tel.: 28629829
Edinasana- Kafejnīca KRISTĪNE
Baznīcas 25
Tālr. 65781326, 2652888
Uzņēmums pašā vecpilsētas sirdī, ir Latgales kulinārā mantojuma dalībnieks, kafejnīcā piedāvā garšīgus ēdienus no apkaimē audzētiem produktiem, klāj galdus banketiem, apkalpo grupas.
Var uzņemt ap 75 cilv.
Kafejnīca LUDZAS MAIZNĪCA
Dagdas 17
Tālr. 26461981, 65707358
Ātri, lēti, garšīgi. Klāj galdus pēc pieteikuma 100 cilv
Vispārējā informācija:
Iedzīvotāju skaits: 9730
Platība: 1053 ha
Ludzas pilsēta. Šo skaisto, ezeriem un mežiem bagāto novadu Latvijas rītu pusē Baltijas latgaļu ciltis dzīvošanai izvēlējās jau 1. g. t. p. m. ē. Par to liecina 14 apmetnes, vairāk kā 25 pilskalni un aptuveni 70 kapukalni. Starp Mazo un Lielo Ludzas ezeru, garas kalna kaupres galā pacēlās latgaļu koka pils novada robežu aizsardzībai, apkārt tai sāka augt rosīga un bagāta pilsētiņa, kuru nodēvēja pils ķēniņa meitas Lūcijas vārdā par Ludzu. Pirmo reizi Ludzas vārds rakstiskos avotos minēts 1177. gadā Kijevas Ipatijas hronikā, kur minēts fakts par kņazam Rjurikamar 238 uzņēmumiem, 356 tirgotavām, skaistu katoļu koka dievnamu, slimnīcu, ģimnāziju, staciju, muzeju, taču 1938. gada ugunsgrēkā un kara gados zaudēja gandrīz visu vecpilsētas koka apbūvi un stratēģiski nozīmīgākās celtnes. Ludza allaž atradusies svarīgā tirdzniecības ceļu krustpunktā starp Eiropu un plašo Krievzemi, šis apstāklis noteicis zemes un cilvēku likteņus- to savā īpašumā centušies iegūt gan krievi, gan zviedri, gan poļi, gan vācieši. Gadsimtu gaitā te uz dzīvi apmetušies arī igauņi, krievu vecticībnieki, baltkrievi, ukraiņi, ebreji. Šodien pilsētas seju un nākotni iezīmē nozīmīgo ceļu un notikumu krustcelēs, sadzīves un tradīciju, kultūras un mākslas mijiedarbība. Kopš 2004.gada- Ludza -Eiropas Savienības robežpilsēta un tilts starp Eiropas un Krievijas zemēm. Ludzas pilsētas draugi – sadraudzības pilsētās Vācijā, Itālijā, Krievijā, Baltkrievijā, Lietuvā, Igaunijā, Gruzijā ,Ukrainā.
Pilsētas vēsturiskais centrs, šaurās pilsētas ieliņas, 19.gs. koka un ķieģeļu vienstāvu un divstāvu būvētie nami ar slēgtajiem pagalmiem vairāku simtgadu laikā ir bijusi neatņemama pilskalna pakājes ainavas daļa, kā pilsētbūvniecības arhitektūras paraugs, kas atrodas valsts aizsardzībā. Uz iegarena paugura, D no pilskalna -7.- 12. gs sena latgaļu apbedīšanas vieta -Odukalna kapulauks, kura atradumi stāsta par Ludzas ezeru krastos izaugušo seno latgaļu pilsētu – rosīgu un bagātu.
Ludzas viduslaiku pilsdrupas – 1399. gadā vācu krustneši pilskalnā starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru Livonijas ordeņa austrumu robežu aizsardzībai uzcēla varenu pili – trīsstāvīgu mūra celtni ar 6 torņiem, 3 vārtiem un 2 priekšpilīm. Livonijas ordeņa maģistrs Vannemars fon Bruggenoje pili cēlis no pelēkajiem laukakmeņiem un sarkanajiem ķieģeļiem un rotājis melniem glazētiem ķieģeļiem. Iekarot pili centušies Krievijas cars Ivans Bargais, Polijas karalis Stefans Batorijs, Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs. Taču kopš 1775.gada pils kalnā palikušas vairs tikai drupas, tā ir iemīļota pilsētnieku un viesu atpūtas vieta, no kuras paveras skaistākā pilsētas panorāma. Ar seno pili, tās ķēniņu un noburto princesi saistās vairākas skaistas leģendas, kuras gidi stāsta ekskursijās.
Tadeuša kapela un zvanu tornis atrodas Baznīckalnā blakus katoļu baznīcai. Poļu muižnieku Karņicku 1738.gadā celtā dzimtas kapu kapela ir koka celtne ar konusveida jumtu un krustu virs tās, ar īpatnējas formas logiem, no ārpuses aizveramiem slēģiem, apmesta iekšpusē un ar dubulto grīdu. Kapelā ir altāris ar Svētā Tadeuša gleznu, un pēc ugunsgrēka kapela kādu laiku kalpojusi kā draudzes dievnams. Zvanu tornis vienīgais saglabājies 1938.gada ugunsnelaimē; atrodas valsts aizsardzībā.
Turpat pāri pilsētai sargājoši rokas pacēlusi stāv 4 m augstā Māras zemes karalienes statuja, ko 1934.gadā veidojis novadnieks Leons Tomašickis ( Latgales Māras Rēzeknē skiču autors). Statujas pakājē uzraksts: “Zemes un jūras valdniece, lūdzies par mums!”
Ludza ir ne vien Latvijas vecākā pilsētā, bet arī vienīgā pilsēta, kuru ieskauj 5 ezeri. Ludzas pilsētas pirmsākumi meklējami Lielā Ludzas ezera krastos, Ludzas Mazā ezers ir lieliska ludzāniešu atpūtas vieta karstajās vasaras dienās- Zaldātu radziņā ir iekārtotas ērtas atpūtas vietas un pludmale, bērnu rotaļu un sporta laukumi. Zvirgzdenes ezera salas ir botāniskais liegums un tā krastos vasarās krāšņi zied ludzāniešu dārzi, Runtortas un Dunakļu ezeri ir labas makšķerēšanas vietas. Tūristiem aizraujoši būs laivu braucieni no Lielā Ludzas ezera.
Ludzas centrālo maģistrāļu krustojumā rotājas Vissvētās Dievmātes aizmigšanas katedrāle, celta vēlā klasicisma stilā 1843.gadā pēc A. Zaharova projekta. Pareizticīgo dievnams šobrīd tiek restaurēts, noteikti ir vērts redzēt skaisto iekšpuses interjeru.
Ludzas katoļu baznīca – lai stiprinātu katoļticību, poļi 1687.gadā Livonijas ordeņa priekšpilī uzcēla pirmo katoļu baznīcu. 1738. gadā nodegušās baznīcas vietā kanoniķis Abrickis uzcēla lielāko un skaistāko koka baznīcu tā laika Latvijā – ar 2 torņiem, 5 altāriem, bagātīgu liturģisko inventāru. 1938. gadā 11. jūnijā tā nodega lielajā Ludzas ugunsgrēkā, un tikai 1995. gadā Baznīckalnā ticīgajiem durvis vēra atjaunotā baltā baznīca.
Ludzas vecticībnieku lūgšanu nams celts 1923. gadā, tā arhitektūra un iekārtojums ļoti vienkāršs.
Ludzas evaņģēliski luteriskā draudze ir viena no vecākajām, bet šobrīd skaitliski viena no mazākajām. Baznīca tai celta 1864.gadā, vēlāk tajā iebūvētas ērģeles, uzcelts tornis ar zvanu, bet padomju laikā ēka izpostīta, kalpojusi kā graudu noliktava un sporta skola, tagad draudze īpašumu atjauno.
Ludzas ebreju sinagoga celta 1800. gadā kā koka māja un apšūta ar sarkaniem ķieģeļiem, kā viena no 7 pilsētas sinagogām, taču pēckara gados izpostīta un tagad gaida atjaunotni.
Ludzas Novadpētniecības muzejs – viens no eksponātiem bagātākajiem Latgales muzejiem – ierīkots kara vadoņa ģenerāļa Jakova Kuļņeva – 1812. gada Tēvijas kara ģenerāļa – tautas varoņa dzimtas mājā. Tā ekspozīcija plaši atspoguļo novada vēsturi no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Interesanta ir brīvdabas nodaļa, kas ļauj gūt priekšstatu par iepriekšējo gadsimtu ēkām un sadzīvi Latgales laukos – 19.un 20.gs. zemnieku sēta, dūmistaba, rija, vējdzirnavas, podnieka māja – darbnīca. Dabas ekspozīcija ar putnu kolekciju būs interesanta bērniem, bet amatnieku, mākslinieku darbu un izzinošās izstādes – pieaugušajiem, kā arī piedāvātās klūgu pīšanas darbnīcas, linu apstrādes un citas muzeja pedagoģiskās programmas.
Pilsētas krāšņais parks – tāpat kā zaļās ezermalas ieliņas ir ludzāniešu un viesu iemīļota pastaigu vieta, kam pirmsākumi meklējami 19.gs. stādītā ābeļdārza vietā, un kura veidošanā roku pielikuši daudzi iedzīvotāji. Dažādu sugu koku un košumkrūmu, puķu stādījumu ieskautajā parka estrādē notiek tradicionālie pilsētas pasākumi- dziesmu un deju svētki, pilsētas svētki, visdažādākie pasākumi, koncerti un zaļumballes. Ir iekārtotas vairākas jaukas atpūtas vietas – dīķis un strūklaka, parkā slejas piemineklis kritušajiem dzimtenes aizstāvjiem “Sērojošā Dzimtene -māte”.
Latgale cilvēkiem asociējas ne tikai ar zilajiem ezeriem, bet galvenokārt ar savdabīgo kultūras mantojumu, it īpaši – tautas mākslas vērtībām, sadzīves un darba tradīcijām, neatkārtojamo valodu un bagātīgo folkloras pūru, raksturīgo kultūrvidi un vērtībām. Līdz pat 19. gs. latvieši – zemnieku tauta – ikdienas dzīvē un darbā lietojamos priekšmetus visas saimes vajadzībām izgatavoja paši savās mājās uz vietas. Bija arī amatnieki speciālisti – kalēji un podnieki, kuriem kopš 10. gadsimta viņu prasme un darbs bija vienīgais iztikas avots, iegūstot līdzekļus saimniecības ekonomiskai nostiprināšanai, māju izpirkšanai un bērnu izglītībai. Amatniecības tradīcijas ir tautas dvēseles atspulgs – bagātīgs un radošs, tīrs un neatkārtojams.
Izbrauksana-9.00(no rezeknes autoostas)
Ekskursijas ilgums-3h
Cena-3ls
Mob.-29746854
Jaunaglonas AVS
8.grupas audzeknes
Agates Medvedevas
Referats- turisma pamatos
2008.