Planēta ir liels debess ķermenis, kurš riņķo ap zvaigzni tās gravitācijas ietekmē un kurā nenotiek zvaigznēm raksturīgi procesi.
Starptautiskās Astronomiskās apvienības Saules sistēmas planētas definīcija – planēta ir astronomisks objekts, kas:
• 1) riņo ap Sauli,
• 2) tam ir pietiekama masa, lai paša gravitācija tam radītu lodveida hidrostatiski līdzsvarotu (gandrīz apaļu) formu,
• 3) tā orbītas tuvumā nav citu kaimiņu
Objektu, kas atbilst 1. un 2. punk tam, bet ne atbilst 3. punk tam, un ja tas nav pavadonis, sauc par pundurplanētu.
Saules sistēmā ir astoņas planētas:
• Merkurs
• Venēra
• Zeme
• Marss
• Jupiters
• Saturns
• Urāns
• Neptūns
Pundurplanētas:
• Cerera
• Plutons
• Erīda
Saules sistēmas planētas pēc fizikālajām īpašībām iedala Zemes grupas planētās un milzu planētās
2.
MERKURS.
Merkurs ir Saulei tuvākā un mazākā Saules sistēmas planēta. Merkuram nav pavadoņu, lai gan tas ir mazāks par Jupitera pavadoni Ganimēdu un Saturna pavadoni Titānu.
Merkurs ir mazākā Zemes grupas planēta, Merkura ekvatoriālais diametrs ir aptuveni 4 879,4 km, tas ir 0, 38 Zemes diametri. 70% Merkura sastāva sastāda metāliski materiāli un atlikušos 30% – silikātieži. Merkurs ir otra blīvākā planēta Saules sistēmā – 5,43 g/cm³ (mazliet mazāk par vidējo Zemes blīvumu). Merkura lielais blīvums sniedz ziņas par tā iekšējo uzbūvi un blīvums tiek izskaidrots ar salīdzinoši masīvu kodolu, kas varētu sastādīt līdz pat 42% no visa planētas tilpuma (Zemes kodols sastāda tikai 17% no visas planētas tilpuma). 30 gadus tika uzskatīts, ka Merkura kodols ir cietā formā, jo tik mazai planētai tas nevarētu būt šķidrs. Merkura virsmu klāj daudzi krāteri un Merkura virsmas attēlus var viegli sajaukt ar Mēness virsmas attēliem – tie ir ļoti līdzīgi. Daudzie krāteri liecina, ka planēta jau miljardiem gadu ir ģeoloģiski neaktīva.
1. 100–200 km bieza garoza
2. 600 km bieza mantija
3. Kodols (rādiuss 1,800 km)
Merkura orbīta ir ļoti ekscentriska – Merkura attālums līdz Saulei mainās robežās no 46 līdz pat 70 miljoniem kilometru. Merkurs Sauli apriņķo 88 dienās. Merkura orbīta attiecībā pret Zemes orbītu ir nobīdīta par 7 grādiem un šī iemesla dēļ no Zemes ir iespējams novērot Merkura pāriešanu pār Saules disku, kad Merkurs ir redzams kā mazs melns punkts uz Saules diska, parasti tas notiek reizi septiņos gados.
3.
VENERA.
Venēra ir otrā planēta no Saules mūsu Saules sistēmā, kas ir viena no zemes grupas planētām. Tā ir trešais spilgtākais objekts (spilgtākie ir Saule un Mēness) pie debess sfēras. Venēras orbīta atrodas zemes iekšējā orbītā, attālums līdz Venērai mainās no 45 līdz 259 milj. kilometru. Tā kā vidējais attālums no Saules līdz Venērai ir 108,2 milj. km, tad Venēra saņem no Saules vismaz divas reizes vairāk saules enerģijas nekā Zeme, turklāt siltumnīcas efekta rezultātā planētas temperatūra pieaug līdz 730k (450°c). Oglekļa dioksīda blīvie mākoņi labi laiž cauri Saules redzamo gaismu, bet aiztur no planētas atstaroto siltumu, kā rezultātā planētas temperatūra krasi pieaug. Venēras atmosfēra ir klāta ar biezu (no sērskābes pilieniem, kas radušies saules stariem iedarbojoties uz atmosfērā esošo ogļskābo gāzi, sēru un ūdens tvaikiem) mākoņu segu, kas pārklāj visu planētu, turklāt atmosfēra griežas ātrāk par pašu planētu (virs Venēras ekvatora 65- 70 kilometru augstumā vējš sasniedz 100 km/s lielu ātrumu, planētas ass kustības virzienā). Atmosfēras spiediens, gandrīz pilnībā sastāvošs no ogļskābās gāzes, 90 reizes pārsniedz zemes atmosfēras spiedienu, kāds ir Zemes okeānā 900 m dziļumā! Turklāt uz planētas virsmas nokrišņu veidā nonāk sērskābes lietus.
1610. Galileo Galilejs Itālijā pavērsa pret debesīm pirmo teleskopu. Viņš atklāja Venēras fāzes. 1761. gadā Lomonosovs, pētot Venēras pāriešanu Saules diska priekšā, konstatēja, ka uz Venēras ir atmosfēra. Venēras aktīva izzināšana sākās apmēram pirms 40. gadiem pateicoties radio astronomiskajiem novērojumiem un izpētes zondēm.. Lai labāk izpētītu Venēru no 1970. gada tika sūtītas izpētes zondes (Venēra, Vega, Pioneer-Venus), ar kuru palīdzību notikta iežu virsmas ķīmiskā sastāva izpēte un dažu virsmas bilžu iegūšana. Uz Venēru tika aizsūtītas vairāk kā 20 ASV un Krievijas zondes, kas ir rekordskaitlis. 1990.g. ASV kosmiskā zonde Magelāns sāka pētīt (kartografēšanas nolūkos) Venēru. Radiolokācijas kartes noskaidroja, ka uz planētas lielākā daļa ir līdzenumi, kuriem pāri slejas lieli klinšu masīvi vairāku kilometru augstumā augstākie ir Maksvela kalni, 11.km augstāki par vidējo planētas virsmas augstumu). Tika iegūtas ziņas par triecienveidojumiem uz planētas virsmas, meteorītu radītas pēdas. Uz planētas ir daži lieli krāteri ap 3km augsti un 500m plati, bet lielākoties krāteri ir 100m augsti un 2- 3 km diametrā. Salīdzinājumā ar Saules sistēmu, Venēras virsma ir diezgan jauna, paši vecākie krāteri ir ap 800 milj. gadus veci. Triecienu rezultātā radušos krāteru izsviestā magma pēc meteorīta ietriekšanās netiek izsviesta lielā rādiusā, bet gan izkausētā veidā iztek apkārt krāteriem. Venērai ir gandrīz apļveida orbīta, kuru tā apriņķo 225 Zemes diennaktīs. Rotācijas periods Venērai ir 243,019 Zemes diennaktis. Ap savu asi tā griežas orbītas kustības pretējā virzienā. Saullēkts un saulriets uz Venēras ir tikai divas reizes gadā, tādēļ, ka Venēras diennakts ir vienlīdzīga 117 mūsu planētas diennaktīm. Ekvatoriālais diametrs Venērai ir 12104 km. Svars- 4,87∙1024 kg (pēc izmēra un svara Venēra ir tikai nedaudz mazāka par Zemi). Venērai nav dabīgo pavadoņu. Blīvums tai ir 5,24 g/см3. Brīvā kritiena ātrums uz planētas ir 8,87 m/с2. Lēnās rotācijas dēļ Venērai praktiski nav magnētiskā lauka. Orbitālais ātrums Venērai ir 35,0 km/s.
4.
ZEME.
Zeme ir trešā planēta Saules sistēmā, skaitot no Saules. Piektā lielākā planēta Saules sistēmā, lielākā planēta no Saules sistēmas iekšējām planētām. Zemei ir viens dabiskais pavadonis – Mēness.
Zemes masa ir 5,9742×1024 kg, tā ir visblīvākā planēta Saules sistēmā. Ik dienas Zeme kļūst smagāka par vairākiem simtiem tonnu pateicoties nokritušajiem meteoriem.[5] Šis pieaugums neveido jūtamu Zemes masas pieaugumu. Zeme izveidojusies apmēram pirms 4,57 miljardiem gadu un tās dabiskais pavadonis, Mēness, sāka riņķot pa savu orbītu pirms 4.53 miljardiem gadu. Pašlaik Zeme ap Sauli apriņķo 365,25 dienās. Planētas maksimālais slīpums attiecībā pret rotācijas plakni ir 23,4°.
Zeme ir vienīgā zināmā planēta, uz kuras atrodas ūdens šķidrā stāvoklī. Zeme ir vienīgais zināmais debesu ķermenis Visumā, kur ir attīstījusies un eksistē dzīvība un kur ir saprātīgas būtnes – cilvēki. Zemes unikalitāti nosaka tas, ka tai ir magnētiskais lauks un slāpekļa-skābekļa atmosfēra, kuri aizsargā Zemes virsmu no dzīvībai kaitīgās Saules radiācijas daļas. Atmosfēras apvalks aizsargā Zemi arī no daudziem mazajiem meteorītiem, kuri, ielidojot atmosfērā, sadeg.
Cita Zemes īpatnība, kas to atšķir no pārējām apzinātajām planētām, ir Zemes garozas tektoniskā aktivitāte. Zemes garozai ir divi galvenie veidi – okeāniskā Zemes garoza un kontinentālā Zemes garoza. Abu veidu Zemes garozas atrodas nepārtrauktā kustībā un to kustība arī nodrošina Zemes ekosistēmas stabilitāti un attīstību. 71% Zemes virsmas klāj okeāni, bet atlikušo daļu sastāda kontinenti un salas.
Pirmais Zemes attēls no kosmosa tika iegūts 1959. gadā no Explorer 6 pavadoņa. Jurijs Gagarins bija pirmais cilvēks, kas ieraudzīja Zemi no kosmosa 1961. gadā. Savukārt Zemes uzaušanu no Mēness apvāršņa pirmā ieraudzīja Apollo 8 komanda 1968. gadā.
5.
MARSS.
Marss ir Saules sistēmas planēta, ceturtā planēta no Saules. Marss nosaukts romiešu kara dieva vārdā. Marsu bieži dēvē arī par “Sarkano planētu” tā sarkanās krāsas dēļ. Marsam ir divi pavadoņi – Foboss un Deimoss. Marss pieder pie Zemes grupas planētām.
Marsa diametrs ir apmēram 6 804,9 km, tas ir aptuveni divreiz mazāks nekā Zemei. Marsam ir relatīvi blīva atmosfēra, kas gan sastāv lielākoties no oglekļa dioksīda (95,32%). Marsa virsmas vidējā temperatūra ir -63°C. Marsa diennakts garums ir aptuveni 24,6 stundas.
Marsa astronomiskais simbols ir , aplis ar no tā ziemeļaustrumu virzienā izejošu bultu. Šis simbols attēlo dieva Marsa vairogu un šķēpu (bioloģijā tas apzīmē vīrišķo dzimumu).TEMPERATURA uz ekvatora svārstās no +30°C pusdienlaikā līdz -80°C pusnaktī. Polu tuvumā temperatūra var kristies līdz -143°C.
Marsa atmosfēra, kura sastāv galvenokārt no ogļskābās gāzes, ir ļoti retināta. Atmosfēras spiediens uz Marsa virsmas ir 160 reizes mazāks nekā uz Zemes virsmas – 6,1 milibārs vidējā Marsa virsmas līmenī (uz Zemes 1013,25 milibāri). Lielo virsmas augstuma atšķirību dēļ spiediens ļoti atšķiras. Lielākais spiediens uz Marsa virsmas ir 8,4 milibāri Ellādas baseinā (4 km zem vidējā virsmas līmeņa), bet Olimpa kalna virsotnē (27 km virs vidējā līmeņa) tas ir 0,5 milibāri. Atšķirībā no Zemes, Marsa atmosfēras masa mainās gada laikā sakarā ar polāro “cepuru” ikgadējo kušanu un izveidošanos, kuras satur daudz ogļskābās gāzes.
6.
JUPITERS.
Jupiters ir piektā planēta no saules un pieskaitāms pie gāzes gigantiem tāpat kā Saturns, Urāns un Neptūns. Jupiters ir 2.5 reizes masīvāks par visām pārējām Saules sistēmas planētām kopā ņemot, tā masa ir tik liela, ka baricentrs starp Sauli un Jupiteru atrodas virs Saules virsmas (1.068 Saules rādiusi no Saules centra). Jupiteram ir virkne dabisko pavadoņu. Pirmos četrus Jupitera pavadoņus atklāja jau 1610. gadā Galileo Galilejs. Starpplanētu kosmiskās zondes atklāja arī Jupitera gredzenu sistēmu, līdzīgu tai, kāda ir ap Saturnu, tikai mazāku. Tā masa ir 318 x lielāka par Zemes masu, pēc diametra tas ir 11 reizes lielāks un tilpums ir aptuveni 1300 reizes lielāks nekā Zemei, kas to padara par lielāko planētu saules sistēmā. Ja Jupiters būtu vēl aptuveni 10 x lielāks, tad dzīļu temperatūra būtu piemērota kodolu sintēzes procesiem. Diezgan dabiski, ka lielā Jupitera gravitācija ir lielā mērā ietekmējusi Saules sistēmas izveides procesus: : lielākajai daļai planētu orbītas atrodas tuvāk Jupitera orbitālajai plaknei nekā Saules ekvatoriālajai plaknei (Merkurs ir vienīgā planēta kuras orbitālā nobīde ir tuvāk Saules ekvatoram), lielākā daļa no īsā perioda komētām pieder pie Jupitera grupas (pateicoties gan Jupitera masai gan orbitālajam ātrumam), Kirkvuda sprauga asteroīdu joslā ir radusies pateicoties pamatā Jupiteram, un pat tiek domāts, ka Jupiters ir bijis atbildīgs par agrīno asteroīdu triecieniem iekšējai Saules sitēmai pirms aptuveni 3,8 – 4 miljardiem gadu. Virsmas temperatūra ir ap -130oC (140 K). Jupiteram ir spēcīgs magnētiskais lauks. Ārējā gāzveida sfēra (atmosfēra?) sastāda 2 % no Jupitera radiusa, satur 77 % H un 20 % He, pārējais amonjaks un metāns. Dziļāk viela paliek blīvāka, zināmā mērā līdzinoties šķidrumam (attālumi starp molekulām ir tuvi pašu molekulu izmēriem), bet bez robežvirsmas ar atmosfēru; šī sfēra aizņem 22 % no planētas radiusa, bet apmēram pusi no tā – metālizētā ūdeņraža sfēra, kura rada spēcīgo planētas magnētisko lauku. Dzelzs-silikātu kodols aizņem 1/4 daļu no Jupitera radiusa, tā temperatūra sasniedz 25000 K, spiediens 5 milj.MPa. Daži speciālisti turpretī uzskata, ka Jupiteram dzelzs-silikātu kodola vispār nav. Jupiters uzskatāms par kaut ko vidēju starp pundurzvaigznīti un Zemes tipa planētām.
7.
SATURNS.
Saturns, viena no milzu planētām, ir Saules sistēmas planēta – sestā no Saules. Tā ir otra lielākā Saules sistēmas planēta, nosaukta romiešu dieva Saturna vārdā. Saturna īpaša pazīme ir tā gredzeni, kas sastāv no ledus un putekļiem. Saturnam ir daudz pavadoņu – 48.
Saturna ekvatoriālais diametrs ir 120 536 km, tas ir 9,45 reizes lielāks nekā Zemei. Saturna virsmas vidējā temperatūra ir 143 kelvini. Saturnam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija.
Saturna astronomiskais simbols ir . Tas attēlo dieva Saturna sirpi.
Kopš 2004. gada Saturnu pēta zonde Cassini no planētas orbītas.
8.
URANS.
Urāns, viena no Saules sistēmas milzu planētām, ir septītā planēta no Saules. Tā ir trešā lielākā Saules sistēmas planēta pēc diametra un ceturtā lielākā pēc masas. Urāns ir nosaukts grieķu dieva Urāna vārdā.
Urāna ekvatoriālais diametrs ir aptuveni 51 118 km, tas ir 4 reizes lielāks nekā Zemei. Urāna virsmas vidējā temperatūra ir 68 kelvini. Urānam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija.
Urānam ir divi astronomiskie simboli. attēlo stilizētu H burtu (par godu Urāna atklājējam Viljamam Heršelam), savukārt līdzīgi kā Marsa simbols simbolizē vīrišķo.
9.
NEPTUNS.
Neptūns, viena no Saules sistēmas milzu planētām, ir astotā planēta no Saules. Neptūns ir nosaukts romiešu dieva Neptūna vārdā. Neptūns tika atklāts 1846.g., taču jau iepriekš matemātiķi Ž. Leverjē un Dž. K. Adamss bija noteikusi tā orbītu. Lai arī Neptūns izmēra ziņā ir mazāks nekā Urāns, Neptūna masa ir lielāka nekā Urāna masa. Neptūnam ir 11 pavadoņi. Tam ir arī vismaz 3 planetārie gredzeni.
Neptūna ekvatoriālais diametrs ir 49 528 km, tas ir 3,8 reizes lielāks nekā Zemei. Neptūna virsmas vidējā temperatūra ir 53 kelvini. Neptūnam ir ļoti blīva atmosfēra, kas sastāv galvenokārt no ūdeņraža un hēlija.
Neptūna astronomiskais simbols ir , tas attēlo dieva Neptūna trijzari.
10.
Jaunaglonas AVS
8.grupas audzeknes
Agates Medvedevas
Referats fizika
2008.
2.IEVADS.
3.MERKURS.
4.VENERA.
5.ZEME.
6.MARSS.
7.JUPITERS.
8.SATURNS.
9.URANS.
10.NEPTUNS.
1.
IZMANTOTA LITERATURA.
• Wikimedia Foundation, Vikipēdijas “jumta organizācija”
• Fizika 11.kl. Krūmiņš Jānis u.c.Zvaigzne ABC
• WWW.GOOGLE.LV
• Fizika v-sk. Konspektīvs izklāsts Branka V., Gaumigs V. u.c.Zvaigzne ABC