Aktuālas mūsdienu problēmas latviešu rakstnieku stāstos.
Plāns.
Ievads. R.Kalpiņa, A. Kļavis, E. Rubene – aktuālu problēmu risinātāji savos stāstos.
Iztirzājums.
1. R. Kalpiņas stāsts “Smaržas mīļotajai meitenei” – rosinātājs domāt par jauniešu savstarpējām attiecībām.
2. A. Kļavas stāsts “Ja nav ko darīt, piezvani man, dēliņ” – problēmu tēlojums par jauniešu attiecībām ar vecāko paaudzi.
3. Stāsts “Trīs dienas brīvībā” – E. Rubenes skatījumā galveno problēmu tēlojums par jauniešu brīvības alkām un vēlēšanos saglabāt savu “es” neatkarīgi no apkārtējās vides un apstākļiem.
Nobeigums. Latviešu rakstnieku stāsti – rosinātāji domāt par manu attieksmi un rīcību
pret vienaudžiem un vecākiem.
Ilgu laiku literatūras stundās lasījām latviešu rakstnieku stāstus par jauniešu problēmām. Jebkurš no šiem rakstniekiem – R. Kalpiņa, A. Kļāvis, E. Rubene – savos stāstos attēlo dažādus cilvēku raksturus un dzīvesveidus. Man vislabāk patika E. Rubenes stāsts “Trīs dienas brīvībā”, kaut gan es ļoti šaubos, vai stāstā aprakstītais Simonas dzīvesveids reāli ir iespējams. Bet nu par katru stāstu atsevišķi.
“Smaržas mīļotajai meitenei” ir stāsts par Ādolfu un Agati, par viņu tikšanos sakritībām. Ādolfs, manuprāt, ir viltīgs un iedomīgs puisis, kuram pārāk labi ir veicies ar krāpšanos un nu to lietu viņš ir iemanījies veikt, gandrīz vienmēr, bez pieķeršanas. Agate turpretī I attapīga. “Viens no iemesliem, kāpēc Agate atnākusi strādāt uz veikalu, ir vēlēšanās iepazīties ar jaunu, bet nodrošinātu vīrieti,” bet viņa sāk par to šaubīties, un sēžot pie kases par to aizdomājas, kad Ādolfs viņas domas pārtrauc. Tajā mirklī Agate atmeta domas par to, ka ir kļūdījusies veikala izvēlē. Diemžēl Ādolfs viņu piekrāpj un nu Agate ir pazaudējusi sev ļoti dārgo naudu. Vakarā viņi satiekas, bet Ādolfs tēlo līdzjutēju. Stāstā tiek daudz runāts iekšējajos monologos, kas palīdz tuvāk iepazīties ar katra varoņa rakstura īpašībām un viņu būtību. Lasot stāstu, brīžiem nevarēju saprast, vai tiešām tik mantkārīgi cilvēki kā Ādolfs vēl uz pasaules ir.
Bērni vienmēr ir gribējuši lai viņu vecāki viņus ievērotu un pievērst vairāk uzmanības kā vecāki to dara. Par to ir stāsts “Ja nav ko darīt, piezvani man, dēliņ”. Stāsta beigās ir teikts, ka tad kad Ģirts atgriežas mājās, viņš atkal atrod zīmīti – tādu pašu kādas viņš atrada pirms aizbēgšanas. Man tas liekas diezgan neiespējami. Pat tad, ja vecāki ir ļoti, ļoti aizņemti nevar nepamanīt, ka dēls ir aizbēdzis prom no mājām un jau ilgi, ilgi nav bijis mājās. Bet vispār, ja visas neiespējamās vietas no stāsta būtu izņemtas un stāsts būtu nedaudz patiesāks, tad, es domāju, tas patiktu daudz vairāk lasītājiem. Stāsta beigās Ģirts domā, ka viņam tā arī ir lemts aiziet un atnākt, un atkal aiziet un atkal atnākt. Kaut gan daudzi notikumi likās nereāli jutu līdzi puisim. Var jau būt, ka arī tādi vecāki pasaulē ir, bet man ir prieks, ka mani vecāki tādi nav, kaut gan brīžiem griētos lai vairāk līdzinātos viņi Ģirta vecākiem.
Simona ir galvenā varone stāstā “Trīs dienas brīvībā”. Viņas māte ir alkaholiķe, kurai pilnīgi nerūp kas notiek ar viņas meitu, vienīgais, kāpēc vēl pa reizītei māte atnāk pie meitas ir aizņemties vēl naudas. Simona dzīvo it kā savā dzīvoklī. Vienīgi dzīvoklim vairs nav slēdzenes, jo nav naudas nomainīt, tādēļ parasti “draugi” nāk kad grib, bez īpašas aicināšanas. Viņai ir tikai četras labas draudzenes, kuras es gan par tādām nesauktu, bet ja reiz autore viņas tā sauc, tad būs vien jāpiekrīt. Draudzenes, tad, kad tika pieķertas dzērumā pie Simonas, vecākiem stāstīja, ka pie visa vainīga Simona. Tad, kur paliek draudzības galvenā nozīme vienam otra aizstāvēšana un uzticība? Simonai vēl ir atmiņas par Alīnu, kas bija viņas aizbildne, bet Simonai Alīna bija mātes vietā. Nāve viņas izšķīra.
Lasot visus šos stāstus daudz domāju par savu dzīvi, par saviem draugiem, par vecākiem. Nācās izvērtēt, kas patiešām ir mani draugi, nācās piekrist teicienam, ka visas paziņas par draugiem saukt nevar. Ir tāds teiciens par dzīvi: “Kad liekas, ka tev rokās ir jau visas kārtis, dzīve sāk spēlēt šahu”. Dzīve ir pārpilna ar visādiem līkločiem, tāpēc vairs neplānoju plānus nedēlu uz priekšu, jo ātrās idejās, kādas piemēram bija Ģirtam vienmēr piepildās pirmās.