Albērs Kamī “Svešinieks”

Albērs Kamī ir viens no eksistenciālisma piekritējiem. Eksistenciālisti uzskata, ka dzīve ir nejaušību un neizbēgamu šķietamību haoss, no kā cilvēkam ir iespējams izvairīties.

Arī šī grāmata, manuprāt, saturēja eksistenciālisma idejas. Pirmajā personā aplūkoti notikumi, kutu galvenais varonis neizceļas ar īpašu raksturu, idejām, viedām pārdomām.

“Taču es atbildēju, ka esmu jau mazliet atradinājies rakņāties savās izjūtās(..)”

Galvenā persona īpaši nepretojoties tiek ierauta notikumu virpulī, kā rezultātā tiek nogalināts cilvēks. Lasot šo grāmatu, šī cilvēka nāve šķiet tīra nejaušība, parasts notikums. Bet no otras puses, ir baisi lasīt par tādu noziegumu tik vienaldzīgā raksturojumā.
Lai nu kā, top skaidrs, ka galvenais varonis nav gluži parasts cilvēks – viņš ir “svešinieks”.
Šī atšķirtība visvairāk parādās tad, kad tiek uzsākts tiesas process par izdarīto noziegumu. Klajā tiek vilkti fakti, ka viņš nav raudājis mātes bērēs. Patiesībā šie fakti tiek nolikti tādā gaismā, lai parādītu to, ka viņš ir aukstasinīgs slepkava. Nevienam nenāk pat prātā, ka pasaulē ir neskaitāmi citi cilvēki, kas bērēs neizrāda emocijas, kurus par to neliek cietumā. Nevienam neliekas vajadzīgs padomāt par to, ka atsvešinātība ģimenē nav nekas tāds, par ko būtu jāliek cietumā un jāsoda ar nāvi.

Manuprāt, šeit parādās autora ironija par cilvēku un cilvēkiem. Cilvēki ir tik ļoti pieraduši pie tā, kādi viņi ir, ka mazākās novirzes – kaut vai emociju neizrādīšana – šķiet vislielākais noziegums. Neviens jau no sabiedrības nedomā, kā rīkots pats situācijā, kad stāv ar revolveri rokās pretim arābam, bruņotam ar nazi apstākļos, kad nevar saskatīt, kas notiek apkārt.

Patiesībā sabiedrība sodīja viņu par atšķirībām, par to, ka viņš nebija tāds, kā visi. Un varbūt arī par to, ka viņš teica patiesībā atklātāk nekā citi.

“Ikviens cilvēks vairāk vai mazāk ir vēlējis nāvi tiem, kurus mīl.” Iespējams, šie vārdi ietver vairāk patiesības, nekā varētu likties.

Viens no notikumiem, kuros visvairāk atspoguļojas autora attieksme, kas, manuprāt, ir sarkastiska, ir epizode ar tiesnesi, kad tas centās galvenajam varonis ieborēt galvā savas vērtības un kristīgo ticību, tā teikt “ar Bībeli pa pieri”. Tā vien šķiet, ka šis tiesnesis mēģina vēl kaut ko labot, vēl pēdējā brīdi viņu labot, normalizēt, iedzīt vispārējos rāmjos, jo jūtas atbildīgs par šo pazudušo cilvēku. Viņam šķiet, ka šis emociju trūkums un vienaldzība ir patiesais noziegums, varbūt ka pat pret visu sabiedrību. Šis cilvēks taču nav tāds kā citi, viņš neraud, kad raudāja citi, viņš netic Dievam!

Arī pati sabiedrība tiek atspoguļota kā ārkārtīgi tukša . Nāk žurnālisti un vaļsirdīgi atzīst, ka pārspīlē nozieguma raksturu, lai citiem būtu interesanti, un pats varonis, redzot, ka viņam izrāda laipnību, jau grib par to teikt paldies.

Lai gan viņš nav līdzīgs pārējiem, viņš taču nav sliktāks vai zemāks. Arī viņš atzīst, ka vienu brīdi jau grib raudāt, izjūtot šo sabiedrības spiedienu un naidīgumu. Viņš arī domā par lietām tāpat kā citi. Un cilvēki, kas viņu pazīst labāk, atzīst, ka viņš ir nosvērts, bet ka tas jau nav noziegums.

Iespējams, ka viņš gadījās nepareizā vietā un nepareizā laikā, bet man šķiet, ka īstajā vaina ir nepareizos sabiedrības uzskatos par to, kas ir cilvēks.
Šī sabiedrība uzskatīja, ka cilvēks ir tas, kas tic Dievam, kas raud bērēs, kas atklāti runā par visām savām jūtām, domām, kas krīt izmisumā…

Bet grāmatā atspoguļotais cilvēks ir atšķirīgs, viņš ir vienkāršs, viņš pats ir izdarījis noziegumu un pats savā sirdī to izsver un sevi tiesā. Viņam patiesībā citi cilvēki nemaz nav vajadzīgi, lai pie kā pieķertos, viņam pietiktu arī ar pilnīgu noslēgtību, jo galvenais ir apmierināt savas vēlmes.
Šis cilvēks nejūt vēlmi pēc jūtām, par kāzām viņš runā bez emocijām.
“Es atbildēju, kamēr to izdarīsim, tiklīdz viņa vēlēsies.”

Viņš pasauli novēro no malas un izsver arī to no malas. Viņam pietiktu ar vienu dienu šajā pasaulē, lai atlikušo daļu dzīvotu noslēgtībā, cietumā.
“Un tad es sapratu, ka ikviens cilvēks, kas nodzīvojis kaut vai vienu dienu, varētu bez kādām grūtībām nodzīvot cietumā simt gadu.”

Iespējams, ka viņš ir jauna cilvēka modelis, bet varbūt ka viņš ir tāds, kā citi nevar uzdrīkstēties būt. Šis cilvēks daudz pievērš uzmanību tam, kā apkārtne, ārējie apstākļi viņu ietekmē, viņš negrib saņemties un to ignorēt, viņš daudz domā par diskomfortu un neērtībām.

Ir grūti saprast, kurš cilvēks grāmatā varētu būt atbilde uz jautājumu par cilvēku.

Ir viens cilvēks – indivīds, bet pakļauts visām normām, tāds, kas cenšas pielāgoties citiem un rīkoties saskaņā ar to, ko no viņa pieprasa. Viņš bez žēlastības var noknābāt citu, kas neatbilst kādam no šiem kritērijiem visas sabiedrības labā. Tāds cilvēks ir viens un ir visi, cilvēks=sabiedrība.

Un ir otrs, vientulis, cilvēks, kuru nemoka pašpārmetumi, kaut kādi kompleksi, jo viņš vairāk vai mazāk domā tikai par sevi. Viņš ir indivīds, bet nevar izdzīvot starp citiem. Un, ja pasaule būtu pildīta ar tādiem, kā viņš, manuprāt, viņam nebūtu iespējams saglabāt savu individualitāti.