Aleksandra Grīna romāna „Nameja gredzens” analīze.

Aleksandra Grīna romāna „Nameja gredzens” analīze.

Autors romānu „Nameja gredzens” publicēja 1931.gadā. 20.-30. gadi bija būtisks periods gan latviešu literatūras, gan kultūras attīstībā. Šajā laika posmā Latvijas senatne kļuva par galveno latviešu vēsturnieku un rakstnieku izpētes objektu, bija nesen izveidojusies Latvijas Universitāte, radās nacionālās zinātnes skolas. Aizvien vairāk parādījās raksti par dažādiem Latvijas vēstures posmiem, tapa plašāka interese par tautas vēsturi.

Aleksandrs (īstajā vārdā – Jēkabs) Grīns dzima 1895.gadā. Savā mūžā autors pārdzīvoja pirmo pasaules karu, kas pēc Millera reālskolas beigšanas pārrāva plānus mācīties Tē

ē
ērbatas Universitātē, dienējot vairākās armijas daļās. Vēlāk darbojās vairākās laikrakstu redakcijās – „Rīgas Ziņās”, „Brīvajā Tēvijā”, „Latvī” u.c. Tad rakstīja populārzinātniskus izdevumus, kā arī pasaules ģeogrāfisko apskatu „Zemes un tautas”. Ar laiku sāka nopietnāk pievērsties daiļradei, rakstīja stāstu un drīz vien radās pirmais romāns ”Nameja gredzens”. Vēlāk A.Grīns nonāca Latvijas ievērojamāko rakstnieku sarakstā.

Romāna „Nameja gredzens” pamattēma ir par dzimtas goda aizstāvēšanu, varaskāri un alkām pēc brīvības. Svarīgākās problēmas, ar kurām saskaras tēli, ir sabiedrības slāņu nesaskaņas un tautu cīņas par va
a
aru (to politiskās intrigas). Tāpat liela uzmanība tiek pievērsta ģimenes tradīcijām, ticībai, senču materiālā un morālā mantojuma saglabāšanai.

Darbā ir divas sižeta līnijas, galvenā – par kņazu Gundaru un viņa ceļu uz varu pār Kurzemes hercogisti, bet blakuslīnija atspoguļo kādas latviešu dzimtas tr
r
raģiskos notikumus. Kņazs Gundars ieradās pie sava vectēva, kurš pirms nāves paspēja izstāstīt par senča Nameja, bijušā Zemgales valdnieka, testamentu un gredzenu. Testamentā teikts, ka „vienīgi gredzena valkātājs būs likumīgais Zemgales valdnieks”.

Gundars šo gredzenu uzreiz atrada kādā senā vāzē, kas vectēvam bija rokās, un nolēma doties ceļā, lai izcīnītu varu pār šo zemi. Gundars satika poļu huzārus un veco kancleru Zamoiski, kurš solīja viņu pēc valahu kara vest uz Varšavu pie ķēniņa Zigismunda, iepazinās ar skaisto Sandomiras kundzi, taču beigās šis ceļš, kurā bija gan grāfi, karaļi un kancleri, aizveda viņu līdz karaļa cietumam. Tērvetes pilskalnā kņazs Gundars gāja bojā.

Sižeta blakuslīnija vēsta par Silenieku dzimtu. Saimnieka Diekļava meitu pakāra par sava bērna nogalināšanu, kaut gan mazulis piedzima nedzīvs, ģimene bi
i
ija satriekta. Piektajā dienā pēc šī notikuma, Silenieku tēvs nomira. Jaunākais dēls Kaspars solīja atriebt sava tēva un māsas nāvi. Pienāca veļu laiks, viss pagasts jūtās nemierīgi, suņi kauca un visur kaut kas čabēja. Silenieka dēli nolēma, ka jaunākajam rijā jācienā veļi (lai spokošanās beigtos). Vēlāk tika nogalināts muižas amtmaņa dēls Joahims Brunnengrēbers, trīs vecākos Silenieka dēlus apcietināja un spīdzināja.

Šajā darbā ir ļoti daudz tēlu, tāpēc, lai būtu vieglāk sekot līdzi sižetam, es tos sakārtoju piecos līmeņos. Pie pirmā līmeņa pieder ga

a
alvenie tēli – kņazs Gundars un Silenieku ģimenes jaunākais dēls Kaspars. Abās sižeta līnijās viņi ir pamattēli. Viņu likteņi satikās. Kņazs Gundars Kasparu sūtīja cīņā pret hercogu un muižniekiem, kur Silenieku dēls mira.

Pie otrā tēlu līmeņa es iekļāvu Gaidi, veco kareivi, kurš ceļoja kopā ar kņazu Gundaru, viņu saucot par „kungu”, un vecākos Silenieku ģimenes dēlus – Mārci, Kristapu un Ingusu. Šie sekundārie tēli sniedza morālo atbalstu galvenajiem tēliem, tādēļ es tos saliku kopā.

Trešajā grupā ietilpst tēli, kurus uztvēru kā simbolus – Sandomiras kņaziete Marija, meitene, kurai Bogislavs dāvāja savu gredzenu, Silenieku tēvs un meita Zane. Visi šie tēli ir epizodiski. Kņaziete Marija, pēc manām domām, ir ragana, jo viņai uz labās rokas ir rēta no sudraba lodes. Viņa simbolizē ļaunumu, tumšos spēkus, kas cenšas galveno tēlu novirzīt no pareizā tēla. Manuprāt, arī tā meitene, kura pēkšņi atzinās Gundaram mīlestībā ir domāta kā šķērslis, tas ir kā kņaza rakstura stingrības pārbaudījums, kuru viņš līdz galam neiztur.

Silenieku tēva un Zanes loma šajā darbā ir ļoti svarīga. Tieši viņu dēļ Kaspars nogalina cilvēku. Mirst jauna sieviete (Zane) un vecs vīrietis (Silenieku tēvs), viņi ir upuri, lai sāktos cīņa par taisnību. Ja nebūtu šo divu nāvju, Kaspars nedotos ceļā, iespējams, arī citiem pēc viņa vairs nebūtu tāda iemesla, neviens necīnītos, bet samierinātos.

Ceturtajā kopā ietilpst tie sekundārie tēli, kas darbā attēloti maz, bet ļoti ietekmējuši sižetu un galveno tēlu likteni kā, piemēram, hercogs Fridriķis, Daukšas tēvs, leitis Donāts, ķēniņš Zigismunds un Joahims.

Piektajā līmenī ietilpst visi pārējie mikro-tēli, kas neko īpašu darbā nemaina un, pēc manā domām, varēja nemaz nebūt kā, piemēram, kādas latviešu ģimenes bērni, kas runā par Pērkona dēlu, Zēdermanlandes hercoga dēls Gillenhjelms, iecaviešu vadonis Kurvenieks, Zviedrijas bruņinieks Ribings, pans Beržinskis un viņa haiduks Kazis un daudzi citi.

Kad darbā meklēju dialogus un aprakstus, kur atklātos kāda kņaza Gundara īpašība, pamanīju, ka šādu tekstu ir ļoti maz. Kaut gan viņš ir galvenais tēls, autors nav viņu īpaši spilgti attēlojis, bet lielāku uzmanību veltījis sižeta pavērsieniem, dabas aprakstiem. Taču dažas iezīmes es pamanīju. Bogislavs ir neatlaidīgs, drosmīgs un apņēmīgs, viņu nebaida citu nievājošā attieksme, piemēram, kņazs Gundars neatkāpās no saviem nodomiem kad Hetmanis teica: „Ko? Tu no tiesas ceri atdabūt Kurzemes hercogisti? Mīļo zēn, mēs tak vakar tikai jokojāmies. Ko visu cilvēki nesarunā dzērumā”. Lai gan kņazs Gundars ir mērķtiecīgs, lielisks cīnītājs, kuru nevar apturēt tādi šķēršļi kā, piemēram, citu neticība viņa spēkiem un smiešanās, tomēr ir kāda slikta iezīme, par kuru pats saka: „Es mīlēju meiteni, kurai bija daiļa seja, asinssarkanas lūpas un blāzmots acu skats. Ar viņu savijoties mīlas skavās, man piemirsās cilts sāpju smeldze un senču vēlējums, un es tapu smagi sodīts (..)”. Katram ir kāds „vājais punkts” , Bogislavu darīja ievainojamu un izklaidīgu sievietes šarms un viltus.

Kāpēc kņazs Gundars devās iegūt varu pār Kurzemes hercogisti? Manuprāt, tā nebija tikai dzimtas goda aizstāvēšana. Darba sākumā rakstīts, ka viņa „acīs liesmoja un dzisa savāda kvēle”, kad vectēvs pastāstīja par testamentu un Nameja gredzenu, kas man liek domāt par tēlam piemītošo varaskāri. Domāju, ka šī došanās ceļā bija arī sevis meklējumi, pašapliecināšanās.

No visiem tēliem man visvairāk patika Kaspars. Viņš ir jaunākais Silenieku dzimtas dēls – pastarītis. Latviešu folklorā jaunākie dēli parasti ir „muļķīši”, kas beigās atklājas tie gudrākie un drosmīgākie. Manuprāt, arī šajā darbā ir līdzīgas iezīmes. Silenieku tēvs saviem dēliem daudz stāstījis par cīņām, pieminējis arī kādu senu paražu, ka uz miroņa kapa jānoliek slepkavas galva, mācījis latviešu dziesmas un ticējumus, kaut gan tajā laikā tas tika liegts. Pastarītis to visu klausījies un mācījies. Manuprāt, viņš kā jaunākais ģimenes dēls, gribējis izcelties brāļu vidū, izdarīt kaut ko ievērības cienīgu.

Kaspars atrieba tēva nāvi. Viņš bija drosmīgs un pārgalvīgs, viņā vēl mita jaunības maksimālisms, neapdomība un protestanta gars. Iespējams, neviens no pārējiem brāļiem neko tik šausmīgu nebūtu varējuši izdarīt, viņi pat bijās iet rijā un veļu sasaukšanu, taču Kaspars nebaidījās. Autors rakstījis: „(..)Kaspars nejuta baiļu, tikai krūtīs sitās sirds un locekļiem un mugurai skrēja laiku pa laikam pāri vieglas trīsas (..)”. Domāju, ka arī Kaspars, līdzīgi kā Gundars, gribēja pierādīt savu drosmi, pašapliecināties, taču viņa otrs iemesls māju atstāšanai bija nevis varaskāra, bet atriebe.

Sižeta kāpinājums ir straujš, notikumi spēji attīstās, iespējams, tieši tādēļ ir tik interesanti lasīt šo darbu. Atrisinājums ir krass un negaidīts. Autors „spēlējās” ar lasītāju, neļaujot paredzēt notikumu norisi, dabas tēlojumu ir maz. Tie ir dažu atkāpju sākumos, palīdz iejusties romāna gaisotnē. Tekstā būtiskākais ir sižets, tāpēc lielākajā daļā nav manāma smalki veidota mākslinieciskā valoda, taču, tā kā lielo atkāpju daudzos sākumos ir dabas tēlojumi, tajos atrodami tik daudzi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, ka darba valoda ir līdzsvarota un skaista.

Romānā atkāpju ir daudz, jo autors izvēlējies rakstīt, attēlojot vairākas sižeta līnijas paralēli vai arī gadījumos, kad izlaists kāds laika periods. Bez šādām atkāpēm tekstu būtu ļoti grūti saprast. Man patīk, ka izveidotas tādas kā nodaļas, kas sadala un sistematizē darbu, piemēram, tagad rakstot analīzi, ir vieglāk atrast vajadzīgo rindkopu, teikumu un pat vārdu.

Šajā darbā kontrastu nav daudz. Atradu tikai divus pretstatus – valdnieku un parasto iedzīvotāju dzīvi. Kontrastainas bija gan problēmas, gan sadzīve, pat sarunu tēmas un attieksme pret notiekošo. Ja kņazi, hercogi, karaļi domāja par to, kā iegūt jaunas teritorijas vai nosargāt savu varu, tad zemnieki prātoja, kas nāks pie varas, kā viņi dzīvos un vai paliks dzīvi. Atkārtojumus es nemanīju ne sižetā, ne valodā, pat ne tēlu rīcībā.

Kopumā romāna valoda ir raita, viegli lasāma un krāšņa. No mūsdienu viedokļa tā šķiet pat nedaudz eksotiska, jo atrodami ir vairāki vecvārdi kā, piemēram, „kņazs”, „pans”, „amtmanis”, „muiža” un daudzi citi.

Autora valoda ir tendēta uz sižeta atklāšanu. Kā jau minēju – mākslinieciskā valodas daļa vairāk manāma dabas tēlojumos. Piemēram, autors kādu atkāpi iesāk ar teikumu: „Bija vēss oktobra vakars, un ap nosūbējušiem pils mūriem griezās rudens viesuļi, dzenādami lietus mākoņus un locīdami parkā vecos ošus un zarotos kastaņkokus”. Šajos vārdos atradu epitetus – „vēss(vakars)”, „nosūbējuši(mūri)”, „zaroti(kastaņkoki)” un personifikācijas – „griezās viesuļi”, „dzenādami, locīdami viesuļi”. Taču jāmin, ka dabas tēlojumi ir daudz spilgtāki kā cilvēku raksturojumi. Autors vairāk ļāvis lasītājam pašam iztēloties personu izskatu un noprast rakstura iezīmes.

Tēlu valoda ir interesanta un no mūslaiku viedokļa neparasta. Ievēroju, ka gandrīz katrs jautājums vai atbilde dialogā ietver uzrunu, piemēram, „dēls”, „daiļā”, „tēt”, „kungs”. Tas ir neierasti, jo tagad vairs šādas uzrunas tik daudz nelieto. Brīžiem personas runā formā, kas atbild uz jautājumu „ko darījis”. Piemēram, „klāt gan nedrīkstējis iet”, „vējš sagāzis jumtu”, „nevarējis beigt skatīties”.

Kopumā darbs ir interesants, to ir nedaudz grūti lasīt, jo jāzina vēstures notikumi. Domāju, ka autors, neizmantojot precīzus faktus, lieliski atainojis to laiku. Darbs šķiet ārkārtīgi reālistisks, it kā pats A.Grīns būtu piedalījies notikumu gaitā (iespējams, palīdzējusi pieredze kara laukā). Pēc darba izlasīšanas atradu kādu interesantu faktu, par kuru raksta Ingrīda Kiršentāle: „Romāna īpašā loma, ko pieminējis Andrejs Upīts, radās kā veikls politisks gājiens pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma. Cenzdamies balstīt un popularizēt jauno autoritatīvo režīmu ar vēsturisku analoģiju palīdzību, oficiālie ideologi izmantoja mītu par Kārli Ulmani kā Nameja mantinieku. Šis mīts paradoksālā kārtā tika pamatots ar Aleksandra Grīna romānu, kurā nav ne vēstures faktos balstīta sižeta, ne varoņa”.

Leave a Comment