ALKOHOLISMS, TĀ IETEKME UZ ORGANISMU
Alkoholiskos dzērienus cilvēki pazīst un lieto jau no seniem laikiem. Mūsdienās, redzot plašo alkoholisko dzērienu piedāvājumu un pielietojumu, tiek aizmirsta to patiesā ietekme uz organismu. Liekas, ka alkohols palīdz atbrīvoties no ikdienas problēmām, ļauj justies pacilātiem un jautriem, vairo drosmi un pašapziņu. Taču tās ir maldīgas izjūtas.
Alkohols ir spēcīga narkotika, kas rada atkarību, īpaši, ja tas tiek lietots daudz un bieži.
Par alkoholu parasti sauc etilspirtu. Tā ķīmiskais nosaukums ir etanols, un pēc uzbūves tas pieder pie vienvērtīgiem spirtiem (C2H5OH). Etanols ir narkotiskā viela, kas toksiski darbojas uz centrālo nervu sistēmu.
Līdzīgi citām narkotiskām vielām, arī alkohola iedarbībai un centrālo nervu sistēmu ir 3 stadijas: uzbudinājuma, narkozes un agonālā stadija. Sākotnēji, nonākot galvas smadzenēs, alkohols nomāc kavēšanas procesus smadzeņu garozā, un pārsvaru iegūst uzbudinājuma procesi. Tas izpaužas kā eiforija – pacilāts garastāvoklis un raksturīgais reibums. Šai stadijā cilvēks kļūst bezrūpīgs, pļāpīgs, zūd paškritika un paškontrole. Parasti palielinās ēstgriba un pieaug dzimumtieksme. Ja alkohola koncentrācija asinīs turpina pieaugt, tiek nomākti arī uzbudinājuma procesi galvas smadzenēs – cilvēks kļūst miegains, var būt apziņas traucējumi un pat bezsamaņa. Lielas alkohola devas rada gan galvas, gan muguras smadzeņu nomākumu. Šai stadijā izzūd refleksi, atslābst muskulatūra, var apstāties sirdsdarbība un elpošana, jo tiek nomākti dzīvībai svarīgi centri iegarenajās smadzenēs.
Alkohola reibumu jeb akūtu saindēšanos ar alkoholu var arī iedalīt stadijās atkarībā no alkohola koncentrācijas asinīs.
Viegls alkohola reibums, kad alkohola saturs asinīs ir 0,5 – 1,5 0/00. Tas atbilst augstāk minētajai uzbudinājuma stadijai.
Vidējs alkohola reibums, kad alkohola saturs asinīs ir 1,5 – 2,5 0/00. Šai stadijā novēro intensīvas garastāvokļa maiņas – cilvēks kļūst kašķīgs, neapmierināts, aizvainots. Tas bieži noved pie konfliktiem. Reibumā cilvēks parasti aizmieg un guļ dziļā miegā. Pēc pamošanās ir intoksikācijas pazīmes – sausums mutē, slāpes, galvassāpes, gausums. Vairākas dienas saglabājas samazinātas fiziskās un psihiskās darbaspējas, jo alkohols pēc tā lietošanas organismā saglabājas vēl vismaz 48 stundas.
Smaga reibuma pakāpe, kad alkohola saturs asinīs ir 2,5 – 3 0/00. Tas atbilst narkozes vai agonālai stadijai. Zināms, ka vienreizējā nāvējošā deva cilvēkam ir apmēram 1 litrs degvīna.
Alkohola reibuma pakāpe ir atkarīga no izdzertā daudzuma, dzēriena stipruma, dzeršanas ātruma, un tā, vai pirms dzeršanas ir kaut kas ēsts.
Kas tad ir alkoholisms? Alkoholisms ir pārmērīga alkoholisko dzērienu lietošana, kas nelabvēlīgi ietekmē veselību un kaitē darba, sadzīves un materiālās labklājības apstākļiem. Medicīniskā nozīmē alkoholisms ir nepārvarama, nekontrolējama tieksme pēc alkoholiskiem dzērieniem.
Statistikas dati liecina, ka attīstītās valstīs viena trešdaļa iedzīvotāju alkoholu nelieto vispār – ir atturībnieki, otra trešdaļa ir sadzīves alkoholiķi, kuri alkoholu ikdienā lieto reti vai reizēm nelielos daudzumos. Bet pārējiem sabiedrības daļai ir nopietnas problēmas saistītas ar pārmērīgu alkohola lietošanu. Tas nozīmē, ka vidēji viena trešdaļa iedzīvotāju ir alkoholiķi.
Pēdējo gadu laikā Latvijā ir vērojama tendence palielināties to skolēnu skaitam, kas lieto alkoholu. Bez tam arvien jaunāki skolēni nobauda apreibinošos dzērienus. Pēc pēdējiem statistikas datiem Latvijā 88% 16 gadus vecu skolēnu jau bija lietojuši alkoholu.
Kāpēc cilvēki kļūst par alkoholiķiem? Alkoholisma attīstības pamatā ir bioloģiskie, sociālie un psiholoģiskie faktori. Ar bioloģiskiem faktoriem saprot iedzimtību – alkoholiķu bērniem pastāv lielāks risks kļūt par alkoholiķi (to saista ar pārmantotām bioķīmiskām īpatnībām). Arī sociālie apstākļi veicina alkoholisma attīstību. Jo plašāka ir alkoholisko dzērienu pieejamība, jo biežāk sastopamas ar alkoholu saistītas problēmas. Mūsu valstī alkoholiskie dzērieni ir plaši pieejami – nopērkami gandrīz katrā pārtikas veikalā visu diennakti, bez tam to cenas nav īpaši augstas. Liela nozīme ir reklāmai, kas īpaši jaunus cilvēkus mudina lietot alkoholu. Reklāmas rāda, ka alkohols spēj sniegt īpašu baudu, palīdz skumjos brīžos, ir lietojams draugu lokā vai kopā ar mīļoto cilvēku. Bez tam mūsu sabiedrība akceptē un pat popularizē alkohola lietošanu. Protams, svarīga nozīme ir arī katra cilvēka personībai – par alkoholiķiem biežāk kļūst vāji, depresīvi, vientuļi cilvēki.
Sadzīves alkoholisms. Tam raksturīga gadījuma, epizodiska iedzeršana parasti svētkos, jubilejās vai īpašos gadījumos. Patiesībā, jau šai laikā pieaug izturība pret alkoholu (tolerance), tiek izdzerts arvien lielāks alkohola daudzums, līdz rodas tieksme pēc tā. Sadzīves alkoholisma gadījumā intoksikācijas gadījumā cilvēkam rodas aizsargreflekss – vemšana. Pierodot pie alkohola, šī reakcija izzūd, un, ja tā nerodas, lietojot pat lielas alkohola devas, tad jau ir izveidojies hronisks alkoholisms.
Hronisks alkoholisms attīstās, ja alkoholu lieto sistemātiski. Regulāri lietojot alkoholu, cilvēks pierod pie tā, veidojas tolerance un efekta sasniegšanai nepieciešamas arvien lielākas alkohola devas. Ar laiku izveidojas nepārvarama tieksme (atkarība) pēc alkohola un pārtraucot dzeršanu parādās abstinences jeb paģiru sindroms. Alkoholismam izšķir 3 stadijas.
I jeb neirastēniskā stadija parasti rodas pēc 1-5 gadus ilgas sistemātiskas alkohola lietošanas (visbiežāk 21-25 gadu vecumā). Tā ilgst 1-3 gadus. Raksturīga ir tieksme pēc alkohola – tiek izmantotas un meklētas jebkuras iespējas iedzert. Ir pieradums pie lielām alkohola devām, kas neizsauc vemšanas aizsargrefleksu. Ir tieksme piedzerties līdz smagai reibuma pakāpei, bez tam sākas dzeršana vienatnē. Šai stadijā abstinence vēl nav radusies, un dzeršana neturpinās ilgāk par vienu dienu.
II jeb narkomānijas stadija parasti ilgst 4-6 gadus. Visi pirmās stadijas simptomi kļūst smagāki, šai stadijā ir maksimālā izturība pret alkoholu. Attīstās abstinences sindroms, ko izdodas pārtraukt tikai ar alkoholu. Parādās dzeršanas periodi jeb “plosti”, kad notiek pastāvīga pārmērīga alkohola lietošana. Sākot ar otro stadiju mainās cilvēka personība – zūd emocionalitāte, godīgums un paškritika, cilvēks kļūst rupjš.
III, gala jeb encefalopātijas stadija parasti iestājas ap 40 gadu vecumu. Raksturīga ir tolerances krišanās – cilvēks nepanes lielas alkohola devas un sāk lietot vājākus dzērienus (vīnus). Alkohols vairs nerada labsajūtu, bet ir vajadzīgs tikai abstinences pārtraukšanai. Skaidri saskatāma personības degradācija – zudušas ētiskās un estētiskās normas, cilvēks zaudē kritisko attieksmi pret savu stāvokli. Novēro arī intelekta degradāciju, kas noved pie plānprātības. Šai stadijā bieži attīstās alkohola delīrijs (apziņas aptumšošanās), redzes un dzirdes halucinācijas, greizsirdības murgi. Alkohols rada arī smagas pārmaiņas aknās, piem., hepatītu (aknu iekaisumu), aknu cirozi. Ja alkoholiķi ar aknu cirozi turpina lietot alkoholu, viņu vidējais dzīves ilgums ir 5 gadi.
Alkoholisma gadījumā biežāk novēro aizkuņģa dziedzera slimības, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas, izmaiņas sirds – asinsvadu sistēmā. Regulāriem alkohola lietotājiem ir arī problēmas dzimumdzīvē – bieži novēro impotenci.
Būtiski saprast, ka ilgstoši, regulāri lietojot alkoholu ikviens kļūst par hronisku alkoholiķi, nodarot kaitējumu sev, savai ģimenei, sabiedrībai. Tāpēc svarīgi izvairīties no pārlieku biežas alkohola lietošanas