Universitāte un sports. Kas kopīgs šiem diviem tik ietilpīgajiem vārdiem? Vai Universitāte var cerēt uz stabilu izaugsmi un attīstību, neveicinot studentu sportu? Vai mūsdienīga sporta attīstība pasaules līmenī vispār iespējama bez universitāšu aktīvas līdzdalības?
Pārcilājot iespējamo atbilžu variantus, pārlapoju Latvijas Universitātes Senātā 2004. gada aprīlī apstiprināto Attīstības stratēģiju, ieskatījos vārdnīcās un, protams, izmantoju arī Google palīdzību.
ASV universitāšu pieredze
Internetā par ASV universitātēm atrodamajos materiālos pārsteidz simetriskās konstrukcijas akadēmiskajās un studentu sportam veltītajās mājas lapās. Ja universitāte ir akadēmiski izcila, tā noteikti lepojas arī ar stabilām sporta tradīcijām, pasaules rekordistiem un atpazīstamām sporta spēļu komandām. Sevišķi izteikti tas vērojams ASV „Ivy” (Efeju) līgas universitāšu gadījumā.
Daudzi no mums sapņo par iespēju veikt pētījumus kādā no šo elitāro augstskolu institūtiem, bet nez vai visi zina, ka šī līga radās kā sporta spēļu apvienība sacensībām starp astoņām ASV universitātēm. Arī pašreiz ikvienā Efeju līgas universitātē ir vairāk nekā 25 meistarkomandas, kas ir ievērojami pārsniedz ASV augstskolu vidējos rādītājus. Efeju līgas universitātes ir ievērības cienīgas arī tāpēc, ka tajās labākie sportisti stipendijas var saņemt, tikai papildinot savus sportiskos sasniegumus ar akadēmiskā darba izcilību. Šis interesantais piemērs apliecina, ka sports nevis traucē grāda iegūšanai specialitātē, bet, tieši pretēji, to veicina. Efeju līgas universitātes izceļas pārējo ASV universitāšu vidū arī ar pārliecinoši lielākajiem bijušo studentu ziedojumiem. Proti, komandas gars, līdzjutēju klubu gaisotne un labvēlīgā attieksme pret savu universitāti nebeidzas ar grāda saņemšanu, jo piederības sajūtu nevar izveidot vienā dienā ar kādas akcijas palīdzību. ASV pieredze apliecina, ka noteiktas pakāpes „radniecisko saišu” izveidošanai starp universitāti un tās bijušajiem studentiem ir nepieciešami gadu desmitiem ilgi „ieguldījumi”. Pie tam tie nav mērāmi tikai naudas izteiksmē.
Sporta un universitāšu autonomijas attīstība
Interesantus faktus par universitāšu sportu spēj atgādināt arī enciklopēdijas, norādot uz kopīgo un atšķirīgo spēlē – rotaļā un sporta sacensībās. Pārskatot vēsturi, varam izsekot kādu vietu sports ieņēmis sabiedrības dzīvē, sākot ar senās Ēģiptes faraonu izrādīšanos, antīkajām olimpiskajām spēlēm līdz pat mūsdienu profesionālā sporta lāstam – neatļautajiem stimulatoriem. Vairāk nekā 3000 gadu garajā cilvēces attīstības posmā, kurā nosacīti var runāt par sporta pazīmēm, universitātes un sports ir bijuši kopā tikai nepilnu tūkstoti gadu. Karaļu un pāvestu dekrēti par universitāšu dibināšanu un tajās studējošo brīvībām ievērojami apsteidza pirmos karaļu izdotos likumus, kas atbrīvoja no aizspriedumiem un aizliegumiem sportot. Lai pieminam kaut vai 1618. gadā izdoto Anglijas karaļa Džeimsa I deklarāciju par sportu, kam vajadzēja samierināt konfliktējošos puritāņus un sīkos muižniekus par atļauju nodarboties ar spēlēm un sportu svētdienās. Taču ar pirmo deklarāciju izrādījās par maz, un tikai ar Kārļa I dekrētu 1633. gadā daļēji izdevās pārvarēt puritāņu milzīgo pretestību sporta spēļu atļaušanai svētdienās.
Arī universitāšu autonomijas attīstība ir pieredzējusi dažādas fāzes un ievērojamu gan sabiedrības, gan arī studentu pretestību jaunievedumiem, vai arī pārāk ilgi saglabātām vēsturiski mantotām akadēmiskā personāla privilēģijām. Latvijā nevienu neizbrīna studentu līdzdalība Universitātes Senātā, studentu tiesības tikt uzklausītam un izteikt atšķirīgu viedokli. Taču vai mēs visi apzināmies, ka šādas tiesības studenti ieguva relatīvi nesen un tikai pateicoties 1960. gadu studentu revolūcijām ASV un Eiropas universitātēs? Interesanti fakti atklājas, salīdzinot to, kādas atšķirības novērojamas sporta vērtību skalās totalitāros režīmos un demokrātiskās attīstītajās valstīs.
Vienojošais sportā un zinātniskajos pētījumos
Akadēmiskam pētījumam un sporta sacensībām ir virkne interesantu līdzību. Augstus rezultātus sportā un zinātnē šodien var sasniegt, tikai darbojoties profesionāli, abās jomās praktiski neiespējama ir vienpatņa uzvara, un vismaz gatavošanās stadijā nepieciešams komandas atbalsts. Komandu sporta veidos un elementārdaļiņu fizikas eksperimentālajos pētījumos augsta rezultāta sasniegšanai ir nepieciešams arī citu profesionāļu atbalsts, piemēram, hokejā neiztikt bez psihologa, dietologa, videooperatora, bet „medījot” kvarku – bez programmētāju, inženieru, materiālzinātnieku, celtnieku un citām zināšanām.
Zinātnē laurus komandas dalībnieki saņem ievērojami retāk nekā sportā. Ir muļķīgi mēģināt tieši salīdzināt un novērtēt grūtības pakāpi, treniņu ilgumu, komandas lomu, lai secinātu, vai iegūt Nobela prēmiju fizikā ir grūtāk nekā iegūt olimpisko zeltu maratonskrējienā. Taču vēsture māca, ka sportiskais rūdījums ievērojami palīdz sasniegt augstus rezultātus zinātnē. Pretēju apgalvojumu pierādīt ar faktiem jau būtu nedaudz grūtāk.
Akadēmiskie sasniegumi, zinātniskie atklājumi, izcili zinātnieki ar pasaules vārdu, tāpat kā izcili sportisti vai arī universitātes sporta tradīcijas veicina mūsdienu augstskolas konkurētspēju un palielina tās kultūrvēsturisko nozīmi. Arī mūsu Universitātes vēstures veidošanā visos laikos aktīvi piedalījušies sportisti. Mēs varam lepoties gan ar republikas, gan pasaules, gan olimpisko spēļu laureātiem. Arī pašreizējo Universitātes studentu vidū ir virkne profesionālajā sportā pazīstamu pārstāvju un meistarkomandu.
Sporta nodarbības Latvijas Universitātē
Šos faktus varētu arī nepieminēt, par sportošanu turpināt domāt vai reizēm arī darboties katram individuāli, ja pēdējā laikā nebūtu izskanējusi virkne pārpratumu un pārspīlējumu, sākot īstenot t.s. „obligāto” sportu Latvijas Universitātē „no pavasara semestra”.
Ikvienam Universitātes personāla pārstāvim ir tiesības, pienākumi un arī spēles noteikumi, kurus lietot atsevišķos gadījumos. Lai īstajā reizē izvēlētos pareizos, pirmkārt, nepieciešams iepazīties ar faktiem, kompetencēm un, protams, arī viedokļiem. Pirmais obligātais fakts saistīts ar to, ka Universitātes vadības rīcības atribūts ir rektora rīkojums, kurā tiek noteikti uzdevumi, fiksētas kompetences, termiņi, pienākumi, atbildīgie, u.t.t. Rīkojuma par obligātajām sporta nodarbībām nav bijis. Nebūtu arī korekti aizmirst, ka LU atšķirībā no LLU, RTU un citām universitātēm „obligāto” sportu desmit gadus nespēja nodrošināt galvenokārt tāpēc, ka tai nebija savu sporta centru un līdz nesenai pagātnei arī nepietika resursu pakalpojumu iegādei „no malas”.
Ikvienam sevi cienošam Universitātes pārstāvim būtu vismaz pamatnostādnēs jāorientējas pavasarī Senātā apstiprinātajā Universitātes attīstības stratēģijā. Mums būtu arī jāapzinās sava atbildība par veselīgas nākotnes Latvijas sabiedrības veidošanu šodien. Protams, ikvienam no mums ir arī savi individuāli skata punkti, intereses, iespējas un ierobežojumi. Domāju, ka, tikai konsolidējot resursus, vispārinot pieredzi, kā arī pieļaujot un pēc tam labojot kļūdas, Latvijas Universitāte varēs kļūt par nozīmīgu zinātnes universitāti, kuras laboratorijās, aulās un bibliotēkās mēs varēsim sastapt veselus, harmoniskus studentus un pasniedzējus. Faktu un interpretāciju gūzma daudzkārt pārsniedz šī materiāla apjomu, tāpēc minēšu vēl tikai dažas lietas.
Pirmkārt, no 1. februāra „obligātais sports” netiks uzsākts, taču ceru, ka ikviens, kurš ir jau paspējis „pierakstīties”, vai arī semestra laikā meklēs iespēju izmantot LU atbalstu sportošanai, to saņems.
Otrkārt, aicinu ikvienu, kas konstruktīvi vēlas piedalīties Latvijas Universitātes sporta attīstības modeļu izstrādāšanā, pieteikties pie manas palīdzes Ievas Račko (Ieva.Racko@lu.lv).
Treškārt, novēlot sekmīgu sesiju, aicinu padomāt par to, ko potenciāli slēpj atslēgas vārdi: sports, spēle, rotaļa, universitātes atlētu klubs, Universitātes sports, obligāts priekšmets, izvēles brīvība, Universitātes veidols, „vesela miesa”, un daudzi citi no minētajiem atvasināmi jēdzieni.