Alūksnes bānītis

Anotācija

Darbā analizēts-bānīša vispārīgais raksturojums. Bānīša vēsture. Bānītis mūsdienās. Bānīša izmantošanas iespējas.
Darba mērķis:
Noskaidrot bānīša vēsturi un senos notikumus.
Darba uzdevumi:
1. Iepazīties ar bānīša vēsturi un raksturojumu.
2. Apkopot informāciju par bānīti.
3. Analizēt visu, kas saistīts ar bānīti.
4. Iepazīstināt skolēnus un skolotājus ar izstrādātajiem informatīvajiem ieteikumiem.

Kultūrvēsturiskajā sekcijā secināts, ka pēc vairāku gadu bānīša kursēšanas ir mainījies tikai tas ,ka bānītim vairs nav kravas vagonu, tas nepiegādā vairs pārtiku, bet pārvadā tikai pasažierus ,turklāt bānītim vairs nav tik daudz vagonu kā agrāk.
Darba struktūra :darbs sastāv no ievada,8 nodaļām,12 apakšnodaļām,secinājumiem,9 izmantoto informācijas saraksta un 6 pielikumiem. Darbā ir 2 aptaujas un 16 attēli.

Saturs

.Anotācija 2
1.Ievads 4
2.Mazbānīša vēsture 5
2.1.Bānītis 1890-1900 6
2.2Bānītis 1901-1903 6
2.3Bānītis1904-1914 6-7
2.4.Bānītis1925-1919 7
2.5.Bānītis1920-1940 7-8
2.6. .Bānītis1941-1945 8
2.7.Bānītis1946-1965 8
2.8.Bānītis1966-1990 9
2.9.Bānītis 1991-2002 9
3.Mazbānītis mūsdienās 10
3.1.Bānītis-vispārējais apraksts 11
3.2.Alūksnes-Gulbenes stacijas 12
4.Bānīša nozīme 13
5.Bānīši Latvijā 14
6. Alūksnes vispārīgs raksturojums 15
7. secinājumi 16
8. .Izmantotie informācijas avoti 17
9.pielikums 18-23

Ievads.

Mans zinātniski pētnieciskais darbs ir par tēmu „ Bānītis-kultūrvēsturiskais piemineklis,” jo uzskatu ,ka tās izvēle padziļinās manas zināšanas par Alūksnes novada vēsturi un kultūras svarīgākajām attīstības norisēm.

Vēlējos papildināt zināšanas par Alūksnes novada kultūrvēsturisko mantojumu, tāpēc izvēlējos šo tēmu. Tēma mani loti ieinteresēja un, rakstot šo darbu, esmu uzzinājusi daudz ko jaunu par savu dzimto pilsētu. Ieteiktu arī katram uzzināt savas dzimtās vietas vēsturi.
Mērķis: Izzināt Alūksnes pilsētas vēsturi, apgūt zinātniski pētnieciskā darba izstrādes pamatus un izpētīt Bānīša vēsturi.
Darba uzdevumi;
1. literatūras un faktu materiāla apzināšana un atlase,
2. iegūtā materiāla analīze.

Hipotēze: Pazeminoties tūristu skaitam palielinās risks slēgt bānīša stacijas.

Maz bānīša vēsture

Jau vairāk kā 100 gadus katru rītu gadu no gada, pamodinājis Pullāna ezera krastā dzīvojošos, Alūksnei sveicienus nes mazais, mīļais „bānītis”. Kā čakls rūķītis tas čukčina Alūksnes augstienē, nesot lauku ļaudis uz zinību kalniem, uz satikšanos ar radiem un draugiem, vienkārši uz darbu vai tirgu…atvizina arī mūsu viesus. Brauciens ar šo vilcieniņu ir vienreizēja iespēja baudīt Latvijas nostūra dabu, kurā ir visas Latvijas ainavu daudzveidība-līdzenumi Gulbenes pusē un kalnu pauguri ar sīkām, mazām upītēm tuvāk Alūksnei.
33 km garais Gulbenes-Alūksnes šaursliežu dzelzceļa posms pašlaik ir vienīgais Latvijā vispārējās lietošanas dzelzceļš.Pa dzelzceļu tiek nodrošināta pasažieru satiksme starp 2 rajonu centriem- Gulbenes un Alūksnes pilsētām ,kuri atrodas Latvijas ZA daļā- Vidzemē ,attiecīgi 184 km un 204 km attālumā no Rīgas. Tas brīnumainā kārtā ir saglabājies no 19.gs beigās un 20.gs sākumā būvētās dzelzceļa līnijas Stukmaņi (Pļaviņas) – Vecgulbene –Alūksne –Valka, kuru kustību atklāja 1903.gada 15.augustā.
Laika gaitā dzelzceļš, būves ap to ir mainījušās. Būtiskākās pārmaiņas „bānīša” dzīvē notika I pasaules kara laikā, kad stratēģisku apvērsumu dēļ posms Stukmaņi- Vecgulbene tika pārbūvēts par platsliežu dzelzceļu. Attīstoties autotransportam nerentabls kļuva posms Alūksne- Ape.
Mazais dzelzceļš ir nesaraujami saistīts ar kultūrvēsturiskajiem un dabas objektiem tā apkārtnē. Ar senu kultūrvēsturi pazīstamā Alūksnes pilsēta, Ates dzirnavmuzejs, Stāmerienas pils un ezers, kā arī gleznainie Pededzes upes krasti aicina baudīt pirmatnējo dabu un cilvēku radītās kultūrvēsturiskās vērtības .
Par tradicionāliem sāk veidoties ik gadus septembrī rīkotie Bānīša svētki. Bet sākot ar 2002.gadu sezonas laikā no maija līdz oktobrim Gulbenes- Alūksnes dzelzceļā tiks rīkoti dažādi pasākumi, kuru kulminācija būs kārtējie Bānīša svētki katru gadu-septembra 1. svētdienā.

2.1.Bānītis 1890 – 1900
1890. gadu sākumā tiek apspriests jautājums par šaursliežu dzelzceļa Stukmaņi – Vecgulbene – Alūksne – Valka būvniecību. 1898. gadā darbību uzsāk Vidzemes pievedceļu sabiedrība, kuras mērķis ir dzelzceļa Stukmaņi-Valka būvniecība un apsaimniekošana. Tajā pat gadā tiek apstiprināts dzelzceļa būvprojekts un tiek uzsākti būvdarbi. Vidzemes pievedceļu sabiedrība uzsāk zemes darbus vienlaicīgi no abiem dzelzceļa galapunktiem. 1900. gada otrajā pusē zemes klātnes sagatavošana sliežu ceļam un staciju ēku būvniecība posmos Valka – Alūksne un Vecgulbene – Stukmaņi ir gandrīz pabeigta. No līnijas gala punktiem dzelzceļnieki sāk sliežu ceļa likšanu. Savukārt posmā Vecgulbene – Alūksne, kuru pēc projekta vajadzēja nodot ekspluatācijā kā pēdējo, vasaras beigās staciju ēkām Gulbenē, Stāmerienā un Alūksnē ir ielikti pamati.
Jau 1900. – 1901. gadā Vidzemes pievedceļu sabiedrība jaubūvējamā šaursliežu dzelzceļa vajadzībām iegādājas 14 Krievijā būvētas modernas un jaudīgas četrasu A sērijas tvaika lokomotīves.

2.2.Bānītis 1901 – 1903
Jaunajā 1901. gada būvsezonā celtniecības darbi aktivizējās. Togad vasaras sezonā dzelzceļa trasē dažbrīd vienlaicīgi bija nodarbināti pat vairāk nekā 1500 cilvēku. Neskatoties uz to, pagaidu satiksmi no gala punktiem atklāja gandrīz gadu vēlāk nekā plānots – 1902. gada 13. oktobrī. Tiesa, vilcieni posmā Valka – Alūksne daudzmaz regulāri kursēja jau kopš 1902. gada aprīļa, bet sākot jau no 1903. gada jūlija ik dienas visas līnijas garumā apgrozībā bija divi vilciena sastāvi. Oficiālā 212 km garās Stukmaņu – Valkas līnijas atklāšanas ceremonija notika 1903. gada 15. augustā.

2.3.Bānītis 1904 – 1914
Pirmajos dzelzceļa ekspluatācijas gados apjomīgākais un ienesīgākais Vidzemes pievedceļu sabiedrībai bija kokmateriālu transports uz Pērnavas celulozes rūpnīcu, tomēr liels īpatsvars bija arī labības, spirta, linu un citu lauksaimniecības ražojumu transportēšanai. Pasažieru pārvadājumi, lai arī notika pēc saraksta, tomēr bija pakārtoti kravu transportēšanas interesēm.
1906. gadā Vidzemes pievedceļu sabiedrības rīcībā bija 25 pasažieru un 150 preču vagoni ar kravnesību 10 tonnas. Tie bija izgatavoti pēc pasūtījuma vagonbūves rūpnīcā “Russobalt” Rīgā. Palielinoties pārvadājumu apjomiem, vagonu skaits drīz vien izrādījās nepietiekams, tāpēc 1911. gadā Vidzemes pievedceļu sabiedrība vācu uzņēmumam A. Koppel pasūtīja vēl vairākus preču vagonus ar kravnesību – 12,5 tonnas.
Pirmie darbības gadi parādīja, ka iecerētās peļņas vietā dzelzceļa ekspluatācija Vidzemes pievedceļu sabiedrībai nes zaudējumus. Lai arī 1911. gadā dzelzceļa sabiedrībai zaudējumus izdevās samazināt, tomēr rentabls šis dzelzceļš nekļuva arī turpmākajos gados.

2.4.Bānītis 1915 – 1919
Kara gados 1915. – 1916. gadā krievu armija dzelzceļa posmu Stukmaņi – Vecgulbene pārbūvēja par platsliežu līniju ar sliežu platumu 1524 mm.
1919. gadā dzelzceļš tika izmantots Igaunijas armijas vajadzībām.
Pasaules kara gados un neatkarības cīņu laikā dzelzceļi Latvijas teritorijā bija stipri izpostīti, tajā skaitā arī Vecgulbenes – Alūksnes – Valkas līnija, kura atradās tiešā kara darbības zonā.
Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1918. gadā šī līnija līdz ar citiem dzelzceļiem nonāca valsts īpašumā.

2.5.Bānītis 1920 – 1940
Vilcienu kustību posmā Vecgulbene – Alūksne atjaunoja 1920. gada 15. martā. Satiksmi visā līnijā līdz Valkai un arī tālāk uz Rūjienu un Ipiķiem atjaunoja tikai 1921. gada 6. septembrī, jo starp Valku un Api dzelzceļš bija nopostīts vairāk nekā 14 km garumā.
Līnijā izmantoja Mp sērijas un Tp sērijas tvaika lokomotīves.
1921. gadā Latvijas dzelzceļu virsvalde no Igaunijas nopirka divas jaudīgas piecasīgās SP sērijas lokomotīves ar piekabināmiem tenderiem, kuras bija izgatavotas 1914. gadā Orenstein & Koppel rūpnīcā Vācijā. Lai pilnībā atrisinātu lokomotīvju deficītu Vidzemes šaursliežu dzelzceļos 1923. gadā Latvijas dzelzceļu virsvalde Vācijā pasūtīja 10 jaunus Linke Hofmann pasažieru vagonus un modernās Rp sērijas lokomotīves, kā arī pasūtīja kravas vagonu daļas. No šīs firmas piegādātajām daļām Latvijas dzelzceļu Galvenajās darbnīcās Liepājā uzbūvēja 30 segtos kravas vagonus un 10 platformas. Nozīmīgs papildinājums bija 1924. gadā saskaņā ar Latvijas – Krievijas miera līgumu no Krievijas saņemtās piecas Pp sērijas lokomotīves, būvētas Kolomnas rūpnīcā.

2.6.Bānītis 1941 – 1945
Otrais pasaules karš, it sevišķi tā beigu posmā, radīja Latvijas dzelzceļa saimniecībai ievērojamus postījumus. Vācu karaspēkam atkāpjoties un padomju aviācijas uzlidojumu rezultātā 1944. gadā gandrīz pilnībā bija iznīcināts Gulbenes dzelzceļa mezgls un paralizēta Vidzemes šaursliežu dzelzceļa līniju darbība.
Karš lokomotīvju parkā ienesa lielas izmaiņas, jo lielākā daļa no Latvijas dzelzceļu lokomotīvēm kara beigu posmā tika iznīcinātas vai izvestas.
Pēc kara Latvijas dzelzceļus iekļāva vienotā PSRS dzelzceļu sistēmā, kuras ietvaros notika arī Vidzemes šaursliežu dzelzceļu atjaunošana.
Jau 1945. gada nogalē durvis vēra Gulbenes depo šaursliežu lokomotīvju remonta jaunais cehs un decembrī, kā pirmo, atjaunoja vilcienu kustību Gulbenes – Apes posmā.

2.7.Bānītis 1946 – 1965
Pirmajos pēckara gados Gulbenes depo izmantoja dažas palikušās Rp sērijas, kā arī no Puikulē vāciešu saspridzināto lokomotīvju daļām savāktās Pp sērijas lokomotīves. Tikai 1950. gadā šīs novecojušās “tvaicenes” sāka nomainīt ar Vācijā būvētajām Gr sērijas tvaika lokomotīvēm. Pirmā jauno pēckara vagonu – platformu partija ar kravnesību 8 tonnas pienāca 1949. gadā no Veimāras rūpnīcas Austrumvācijā. 50. gadu beigās no Altajas rūpnīcas Krievijā dzelzceļš saņēma pirmos segtos kravas vagonus un platformas ar kravnesību 20 tonnas.
Tajā pat laikā, iegādājoties komfortablos Polijas rūpnīcā “Pafawag” būvētos pasažieru vagonus, notika kvalitatīvs lēciens pasažieru ērtību palielināšanā.
1958. gadā Gulbenes – Apes posmā uzsāka ekspluatēt pirmo šaursliežu dīzeļlokomotīvi TU2, kas būvētas Kalugas rūpnīcā, Krievijā.
1963. gadā, pēc triju Baltijas republiku dzelzceļu apvienošanas un Baltijas dzelzceļa pārvaldes izveidošanas, Gulbenes depo lokomotīvju brigādes sāka vest vilcienus līdz Valgai. Igaunijas stacija Valga kļuva par Gulbenes – Alūksnes – Apes dzelzceļa galapunktu, jo karā izpostīto dzelzceļa mezglu Valkā neatjaunoja.

2.8.Bānītis 1966 – 1990

60. gadu beigās, attīstoties autotransportam, lokālais sliežu transports arvien vairāk sāka zaudēt savu nozīmi. 1970. gadā slēdza vilcienu kustību posmā Valga – Ape, bet ar 1973. gada 1. janvāri pārtrauca pārvadājumus arī no Apes līdz Alūksnei. Drīz pēc tam slēgtajos posmos tika arī demontēti un nodoti metāllūžņos sliežu ceļi. Domājams, Alūksnes – Gulbenes posmu tolaik neslēdza tikai tālab, ka to izmantoja kravu, galvenokārt akmeņogļu, transportam no Gulbenes stacijas pārkraušanas punkta uz Alūksnē dislocētajām padomju armijas daļām.
1984. gadā dzelzceļam piešķirts tehnikas pieminekļa statuss.
1987.. gada 12. martā pārtrauca pasažieru pārvadājumus posmā Gulbene-Alūksne, sakarā ar vagonu neapmierinošo tehnisko stāvokli. Pret dzelzceļa slēgšanu uzstājās vietējās pašvaldības, valsts un sabiedriskās pieminekļu aizsardzības organizācijas. Pēc jaunu pasažieru vagonus iepirkšanas 1987. gada otrajā pusē kustību šajā dzelzceļa posmā atjaunoja. 1988. gadā Baltijas dzelzceļš Kambarkas rūpnīcā Krievijā iegādājās divas jaunas TU7A lokomotīves.

2.9.Bānītis 1991 – 2002
1992. gada oktobrī VAS “Latvijas dzelzceļš” Gulbenes – Alūksnes posmā pārtrauca kravu pārvadājumus. Lai arī pasažieru pārvadājumi turpinās, tomēr to skaits pēdējos 10 gados ir gājis mazumā.
Pēc bērnu dzelzceļa slēgšanas Rīgā 1997. gadā uz Gulbeni pārved divas TU2 dīzeļlokomotīves un 1960. gadā Polijā ražotus pasažieru vagonus.
2002. gada 3. janvārī dzelzceļa līnijas apsaimniekošanu pārņem SIA “Gulbenes-Alūksnes bānītis”.
Valsts piešķirtā dotācija un pasažieru pārvadājumu pārņemšana privātās kompānijas SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis” pārziņā ir garants šī dzelzceļa tālākai darbībai.
Tādejādi bānītis jaunajā tūkstošgadē ir ne tikai nozīmīgs vietējā transporta līdzeklis divu rajonu iedzīvotājiem, bet arī funkcionējošs valsts nozīmes vēstures pieminekļa komplekss.

Bānītis mūsdienās

Mūsdienās bānītis ir modernizēts. Tagad bānītis kursē ar elektrisko lokomotīvi, bet agrāk ar tvaika lokomotīvi. Bānīša pasažieru vagoni ir atjaunoti, tajos ir arī mīkstie krēsli, bet cik pats ZPD autors ir ievērojis vagons ar mīkstajiem krēsliem kursē tikai svētdienās, bet darbadienās ir neērtie koka krēsli. Cenas arī ir paaugstinājušās.
Ziemās sliedes mēdz aizsnigt, bet priekš tam ir domāti speciāli aparāti ar ko tiek notīrīts sniegs pirms bānītis veic savu maršrutu, pie pašām bānīša pieturām jeb stacijām sniegu notīra cilvēki, kas strādā, lai sliedes uzturētu kārtībā.
Vasarās pie šaursliežu mazā bānīša pulcējas ļoti daudz tūristu, tas liek mums secināt, ka bānītis ir tīri iecienīts tūrisma objekts. Autors ir ievērojis to ,ka pie Alūksnes dzelzceļa stacijas ir pulcējušies un sagaidījuši bānīti ļoti daudzu eksotisku tautu pilsoņi, kā piem. Korejieši, nēģeri, arī amerikāņi, brazīļi, u.t.t.
Alūksnes- Gulbenes bānītis ir nesis Latvijas vārdu pasaulē, kas mums ir ļoti izdevīgi tūrisma ziņā. Tas arī palielina Latvijas ienākumus.

3.1.Bānītis-vispārējais apraksts

Gulbenes – Alūksnes dzelzceļa posms ir vienīgais vispārējās lietošanas šaursliežu dzelzceļš Baltijā. Tā sliežu platums ir 750 mm. 33 km garais posms ir saglabājies no šaursliežu dzelzceļa līnijas Stukmaņi – Valka, kuras ekspluatācija sākās 1903.gadā. Gulbenes – Alūksnes bānītis ir vienīgais dzelzceļš Latvijā, kurš atzīts par valsts nozīmes kultūras pieminekli. Šo dzelzceļa līniju apsaimnieko privāta kompānija “Gulbenes – Alūksnes bānītis”, kura ir FEDECRAIL (Eiropas tūrisma un muzejdzelzceļu federācija) biedrs. Pa dzelzceļu notiek regulāri pasažieru pārvadājumi starp divu rajonu centriem un šajā maršrutā pēc saraksta kursē trīs vilcienu pāri dienā. Pārvadājumiem izmanto 20. gs. 60. un 80. gadu dīzeļlokomotīves un vagonus. Šobrīd tiek restaurēta arī tvaika lokomotīve. Bānīti ir iecienījuši tūristi, jo līdzās dzelzceļam ir gleznaina apkārtne, kā arī interesanti dabas un vēstures objekti. Dzelzceļa apsaimniekotāji rīko dažādus pasākumus, piemēram, svētku braucienus Lieldienās, Ziemassvētkos un ikgadējos Bānīša svētkus.
[2;67]

3.2.Alūksnes un Gulbenes stacijas

Alūksnes stacija celta 20. gadsimta sākumā. Tās konstrukcija bija identiska Vecgulbenes šaursliežu dzelzceļa stacijas ēkai. 1944. gadā ēka daļēji sagrauta. Tagadējā stacija ir tikai viena trešdaļa no vecās stacijas ēkas.
Gulbenes dzelzceļa stacijas ēka (Dzelzceļa ielā 8) ir viena no lielākajām un greznākajām staciju ēkām Latvijā. Ēka celta klasicisma stilā pēc pazīstamā arhitekta, profesora Pētera Federa (1868 – 1936) projekta. Tās celtniecība pabeigta 1926. gadā.
Ēka sagrauta 1944. gadā uzlidojumu laikā, tā atjaunota sākotnējā izskatā tūlīt pēc kara.
SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis” dibināta 2001. gada 20. februārī ar mērķi saglabāt Latvijā vienīgo vispārējās lietošanas šaursliežu dzelzceļu un nodrošināt tajā regulārus pasažieru pārvadājumus, kā arī sniegt pakalpojumus, kas rosinātu tūrisma attīstību Ziemeļaustrumu Vidzemes reģionā.
Uzņēmējsabiedrības dibinātāji ir Gulbenes pilsētas, Alūksnes pilsētas un Stāmerienas pagasta pašvaldības, Latvijas Dzelzceļnieku biedrība, kā arī sešas privātpersonas.
SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis” reģistrēta Uzņēmumu reģistrā 2001. gada 20. aprīlī (reģ. nr. 40003542763); pārreģistrēta komercreģistrā 2004. gada 15. decembrī.
2001. gada laikā sakārtota nepieciešamā dokumentācija, saņemta pasažieru pārvadājumu licence un drošības sertifikāts, kā arī noslēgti līgumi ar VAS “Latvijas dzelzceļš” par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu un šaursliežu dzelzceļa kompleksa iznomāšanu un ar LR Satiksmes ministriju par pasažieru pārvadājumiem pa dzelzceļu.
2002. gada sākumā no VAS “Latvijas dzelzceļš” tiek pārņemti ritošais sastāvs, ēkas, būves un inventārs un 2002. gada 3. janvārī uzņēmējsabiedrība sāk veikt pasažieru pārvadājumus maršrutā Gulbene – Alūksne.
2007. gada martā izdarītas izmaiņas statūtkapitāla daļu struktūrā par labu privātajam kapitālam – SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis” privāto dalībnieku skaits palielināts līdz astoņām privātpersonām. [3;56]

Bānīša nozīme
Autora uztvere par bānīti ir tāda:
Bānītis ir ļoti liela Alūksnes un Gulbenes kultūrvēsturiskā mantojuma sastāvdaļa, jo bānīša vārds tiek nests ne tikai Latvijā, bet arī ārpus Latvijas. Ja bānītis vairs nekursētu, tad tas ietekmētu pārvietošanos no Gulbenes līdz Alūksnei, autobusi būtu pārpildīti un ne jau visi ,kas brauc ar bānīti varētu tikt un paspēt uz autobusu.

Ieteikumi:
Pēc autora domām vajadzētu atvēlēt nedaudz vairāk līdzekļu dzelzceļa sakopšanai un uzturēšanai kārtībā.
Atjaunot arī pārējos pasažieru vagonus kur ir koka krēsli.
Papildus ievietot galdiņus, lai pasažieriem būtu kur novietot līdzi paņemto pārtiku, vai arī mantas.
Ja būtu pietiekoši daudz līdzekļu, autors ieteiktu atjaunot agrāko dzelzceļa līniju, kas darbojās pirms I pasaules kara.

4.1Bānīši Latvijā

Lai arī nav īsti zināms, kad un kāpēc latvieši savus šaursliežu dzelzceļus sāka saukt par bānīšiem, tomēr šajā mīlīgajā nosaukumā nav grūti saskatīt tā izcelsmi no vācu vārda „ die bahn ”, kura viena nozīme ir dzelzceļš. Dzelzceļa transports Latvijas teritorijā līdz pat Pirmajam pasaules karam aplūkojams kontekstā ar šī transporta attīstības tendencēm Krievijas impērijā, kuras rietumu province tolaik bija Latvija. Šeit dzelzceļš pirmo reiz ienāca 19.gs. piecdesmitajos gados ,kad Latgalē uzsāka nozīmīgās Sanktpēterburgas-Varšavas līnijas būvdarbus. Drīz vien, 60-70. gados, vilcieni sāka kursēt arī Rīgas-Daugavpils, Rīgas –Jelgavas, Daugavpils-Vitebskas, Rīgas Tukuma, Rīgas-Pleskavas un citās Krievijas reģiona saimnieciskās dzīves attīstībai nozīmīgās dzelzceļa līnijās.

[4;13]

Alūksnes vispārīgais raksturojums
Pa Vidzemes līkumoto šoseju dodoties garākā ceļā, pēc 200 kilometru brauciena no Rīgas robežas mūs sveicina Alūksne.
Alūksne atrodas Latvijas ziemeļaustrumos, Alūksnes augstienē, Alūksnes ezera krastā. Pilsētas nosaukums cēlies no vārda “aluksna”, kas apzīmē avotainu, dūksnainu vietu mežā. Tāda ir Alūksnes apkārtne.
Vēstures dokumentos Alūksne pieminēta jau 1284.gadā, kad tā parādās Pleskavas I un II hronikā ar nosaukumu “Alyst” un “Volyst”. Pēc vācu ordeņa pils baznīcas uzcelšanas radās apdzīvota vieta, kuras vāciskais nosaukums – Marienburga minēts visos senajos rakstos un plānos par Alūksni un tās apkārtni. Alūksne miesta tiesības ieguva 1881.gadā. Līdz ar šaursliežu dzelzceļa Gulbene-Valka izbūvi 1903.gadā Alūksne sāka attīstīties straujāk un 1920.gadā, kad iedzīvotāju skaits sasniedza 2000, Alūksnei tika piešķirtas pilsētas tiesības.
Šodien pilsēta ir rajona centrs un tajā dzīvo gandrīz 10 000 iedzīvotāju.
Alūksnei ir savi pilsētas lepnumi – ziemas ar īstu, tīru sniegu, gleznains, makšķernieku un atpūtnieku iecienīts ezers, romantiskas strūklakas iekoptā pilsētas parkā. Skaists ir Saules tilts, pār to ejot, no sirds jāvēlas kas īpašs un ir cerība, ka tas piepildīsies. Parkā uzmanību piesaista Krievijas ķeizarienes Katrīnas I (viņa ir mūsu pusē uzaugusi) dzīvesbiedra Pētera I ozolā uzmestu ratu riteni. Bībeles muzejā var aplūkot pirmo latviešu valodā tulkoto bībeli un uzzināt par tuvā un tālā pagātnē notikušām lietām. Uzkāpjot baznīcas tornī, paveras patīkamas izjūtas sniedzošs skats uz apkārtējo pasauli no putna lidojuma.
Pilsētas attīstība nākotnes vīzijās saistās ar atrašanos Igaunijas un Krievijas pierobežas tuvumā, ar iekļaušanos pārrobežu savstarpējos ekonomiskajos sakaros, kā arī veicinās tūrisma pakalpojumu attīstību.
Alūksnes rajons ir viens no mežainākajiem Latvijas novadiem. Rajons robežojas ar Igaunijas Republiku (103,8 km robeža) un Krievijas Federāciju (46,4 km), kā arī ar Valkas (51,7 km), Gulbenes (98,1 km) un Balvu (57,4 km) rajoniem.
[1;45]

Secinājumi.

Pēc autora domām darbs bija ļoti interesants. Nācās daudz strādāt ,bet visu varēja pagūt laikus. Viegli nebija domāt un rakstīt, kā arī vākt materiālus un to visu pēc tam apkopot .
Autors secināja to, lai arī dzīvo blakus bānītim un to redz katru dienu vairākas reizes, nav tik aizraujoši braukt ar to vai aplūkot, ja nezini tā vēsturi un visus aizraujošos faktus ,kas pagātnē atgadījies ar bānīti.

Izmantotie informācijas avoti.

1. „Aktīvā tūrisma iespējas Vidzemē”, tūrisma informācijas centrs, 2004./2005.
2. J.Polis „Alūksnes mozaika”, izd.Selja Alūksne, 2004., 130.lpp.
3. „Vadonis pa Alūksni un apkārtni”, izd.Saistošie raksti, 73.lpp.
4. „Vidzemes bānītis” T. Altbergs , A.Biedriņš Rīga-Sorosa fons, Latvija , 2002. 95.lpp.
5. http://www.aluksne.lv/dome/Aluksne.htm
6. http://www.aluksne.lv/dome/Turisms.htm
7. http://www.aluksne.lv/dome/Foto_gal.htm
8. http://www.aluksne.lv/dome/karte1.html
9. http://www.banitis.lv/

1.Pielikums

Alūksnei.

Vai skaistāka vēl pilsēta
par Alūksni var būt,
Kur gailis baznīctornī redz
Ko ezers lejā jūt?

Un sirmie Glika ozoli
Šalc spēcīgi ar vien
Jo kuplo zari vainagā
Tie gadsimteņus sien.
(G. Selga)

2.pielikums.

(Licences kopija)

3.Pielikums.

(bānītis ,Alūksnes un Gulbenes stacijas)
4.Pilikums

(Alūksnes stacija)

5.Pielikums

(dzelzceļa karte)

(bānīša lokomatīves)

6.Pielikums

(bānītis no putna lidojuma)