Dž. Boulbijs savās lekcijās izklāsta savu attīstības psiholoģijas teoriju par cilvēku pieķeršanos, kas tikusi formulēta ar mērķi atvieglot klīnisko diagnosticēšanu un emocionāli traumētu pacientu un viņu ģimenes locekļu ārstēšanu. Kaut gan ārstu vidū šo pētījumu izmantošana tiek ieviesta ļoti minimāli, autors uzsver šo pētījumu svarīgumu cilvēces pētīšanā”( 1.5.lpp.).
‘”Daudzi vecāki sākot ģimenes dzīvi galvenās rūpes pievērš bērniem. Un cik liela ir vilšanās, kad bērni izaugot nav attaisnojuši vecāku cerības(1.7.lpp.).” Tādēļ autors uzsver cik svarīga ir viņa izstrādātā etoloģiskā metode, ar kuras palīdzību tiek izpētīta kādi procesi iespaido bērna stabilu izaugsmi un veselīgu attieksmi pret apkārtējo pasauli. Nenoliedzami bērna audzināšana ir viens no svarīgākajiem un vajadzīgākajiem ģimenes uzdevumiem. Bet diemžēl mūsu dienās lielākais uzsvars tiek likts uz cilvēku saražotajiem materiālajiem labumiem. Autors izsaka trauksmi par to, ka mūsu dienās cilvēki un sabiedrība par dzīves normu sāk pieņemt ačgārnus pieņēmumus un kļūdainas dzīves normas( 1. 8.lpp.). „Tādēļ autors iesaka etoloģisko pieeju lai izprastu bērna uzvedību un reakciju uz to. Autors izpētot bērnu izturēšanos dzīves pirmajā gadā secina, ka tad bērnam izveidojas pirmās uzvedības pamatprocesi, ar kuru palīdzību bērns sazinās ar saviem vecākiem un signalizē par nepieciešamību pēc tiem. Bērna aktivitāti raksturo vajadzība redzēt māti. Pie zemas intensitātes bērnam pietiek tikai ar signālu par mātes esamību. Pie vidējas intensitātes bērnam rodas vēlēšanās sajust māti, pieskarties tai. Visaugstākā intensitātē bērns ir uztraucies un nemierīgs. Lai to nomierinātu ir nepieciešama mātes ilgstoša apmīļošana( 1.9.lpp.).Autors pamana, ka šī pieķeršanās un savstarpējais atbalsts ir nepieciešams arī pārējiem cilvēkiem dažādos vecumos. Autors secinot salīdzina, ka dažādas emocijas arī rada cilvēkā dažādas jūtas, proti, prieks rada drošību un tuvību, savukārt bēdas un dusmas rada vientulības un nedrošības sajūtas. Pielietojot etoloģisko pētījumu metodi var izpētīt arī vecāku uzvedību, kura ir zināmā mērā ieprogrammēta un attīstās noteiktu paražu un ietvaru robežās attīstoties līdz ar pieredzi(1.10. lpp.). Autors norāda, ka senāk šis uzskats stipri atšķīrās no tagadējā, piešķirot pārāk lielu nozīmi vai nu instinktiem vai nu arī pieredzei. Tādejādi var secināt, ka katrs uzvedības veids ir atšķirīgs viens no otra. Pirmkārt, katrs no minētajiem veidiem veic bioloģiski atšķirīgu funkciju – aizsardzību, vairošanos, barošanu, apkārtējās vides iepazīšanu. Otrkārt, katram uzvedības veidam ir raksturīgas savas, no citiem atšķirīgas uzvedības detaļas: vēlēšanās apkampt vecākus atšķiras no bērna mierināšanas un aprūpēšanas, zīšanas un barības košļāšanas darbības atšķiras no tām darbībām, ko veic seksuāla akta laikā. Arī uzvedības veidi šajā uzvedībā nav vienmēr atkarīgi viens no otra( 1. 11.lpp.).
„Pētot jaunās māmiņas pirms dzemdībām atklājās, ka tām māmiņā, kurām pirms dzemdībām tika sniegts pastāvīgs atbalsts un rūpes no citu sieviešu puses, dzemdības veica uz pusi īsākā laikā nekā tās māmiņas, kurās atradās pirms dzemdībām vienas. Arī kontakts ar bērnu aprūpētajām māmiņām bija labāks. Kaut gan vēlākie pētījumi izteica šaubas par šiem atklājumiem, tomēr arī cirtots pētījumos varēja redzēt labākus rezultātus tām māmiņām, kuras pirms dzemdībām tika aprūpētas un visādi atbalstītas( 1.18-19.lpp.).” „Pēc dzemdībām autors salīdzinot savus pētījumus ar citiem pētījumiem secina, ka sākotnēji mātes veic visai līdzīgas darbības lai rastu kontaktu ar saviem bērniem. To, ka tas bērns ir viņas pašas māte sajūt tikai pēc kāda zināma laika. Mātes komunicēšanās ar savu bērnu notiek ar dažādu skaņu un glāstu palīdzību. Savukārt bērns atbild ar roku un kāju tirināšanu( 1.12.lpp.)” ”. Māte turpmākajā laikā komunicējot ar savu bērnu pieskaņo savu uzvedību bērna darbībām.( 1.13.lpp.) Pētot bērnus 12-24 mēnešu vecumā tika veikts atklājums, ka bērni savā starpā komunicējot brīnumainā kārtā spēj ievērot secību savstarpējo sarunu laikā. Tātad bērni vēl pirms runāt mācēšanas jau ir iemācījušies sarunu veidu. Līdz ar to autors secina, ka tie bērni ar kurām mātes ir atraduša vistuvāko kontaktu turpmākajā dzīvē retāk raud un vairāk sadarbojas ar savu māti.( 1.14.lpp.).” „Pētot mazos bērnus atklājās arī tas, ka bērni atdarina visas vecāku īpašības. Piemēram, maziem bērniem, kuriem ar māti ir bijušas labas attiecības un mātes ir tūlīt atsaukušās uz bērna dotajiem signāliem , arī bērniem paaugoties ir tieksme palīdzēt citiem( 1. 20.lpp.)”. „Pētījumos par to kāda ir bijusi vecāku bērnības un tagadējo bērnu audzināšanas attiecības ir bijušas stipri līdzīgas. Vēlākā attieksme pret bērniem ir cieši saistīta ar paša nodzīvoto bērnību(1. 21lpp.).” „ Pētot bērna attiecības ar māti un tēvu, zinātnieki secināja, ka attiecību modeļi ir praktiski vienādi. Bērns nosaka attiecību modeļa veidošanos. Tātad atšķirību nav nekādu( 1.15.lpp.)”. „Zinātnieks izdara secinājumus, ka vecāki savā audzināšanā nedrīkst vadīties no stingrības pozīcijām, un būt pārlieku pieļāvīgi. Bērns ir jāatbalsta ar padomiem un piemēru un jāļauj tam attīstīties iedrošinot to(1.16.lpp.).”
Nobeigumā autors uzsver, ka viņa mērķis ir palīdzēt topošajiem vecākiem kļūt par apzinīgiem un labiem vecākiem saviem bērniem. Prast sagatavoties bērna ieņemšanai, dzemdībām un bērna audzināšanas grūtībām. Ļoti lielu nozīmi autors piešķir savstarpējai vecāku komunikācijai un pieredzes apmaiņai, kā arī savstarpējai palīdzībai bērnu audzināšanā. Autors optimistiski nobeidz ar vārdiem, ka tomēr vēl ir daudz labvēlīgo ģimeņu, kuras saprot bērna problēmas un ir gatavi sniegt savu atbalstu citām ģimenēm( 1.23.lpp.).
„Eriks Eriksons savā personības attīstības psihosoiālajā teorijā par galveno ietekmējošo faktoru uzskata sabiedrību tās vispārējā nozīmē. Eriksons savā teorijā norāda, ka cilvēka attīstība notiek visā dzīves garumā. Lai labāk uzskaitītu atšķirības autors sadalīja cilvēka dzīvi astoņās stadijās. Katrā no tām indivīdam ir jāapmierina noteiktas vajadzības. Atkarībā no tā cik kvalitatīvi tās tiek veiktas atstājot uz cilvēku iespaidu viņa attīstības turpmākajā dzīvē. Tas nozīmē, ka katrā stadijā var parādīties divi pretēji jaunveidojumi – pozitīvais vai negatīvais. Pozitīvais sekmē cilvēka attīstību, negatīvais traucē( 2.49.lpp.).
„1.stadija ir pirmais bērna attīstības gads. – bērna socializācijas sākums. Šajā posmā ir svarīgs bērna kontakts ar māti. Notiek bērna pamatuzticēšanās vai mpamatneuzticēšanās iemaņu attīstība.
2. stadija ir bērna 2-3 dzīves gads kad sāk attīstīties bērna balss un kustības aparāts un rodas konflikts starp autonomiju un kaunu , nedrošību. Šajā periodā bērns ir jāatbalsta, jāiedrošina, jāpalīdz pārvarēt bailes un nedrošību. Jāsargās izmantot pārāk bargus sodus, kas savukārt var bērnā radīt agresivitāti.
3. stadijā, 4-5 dzīves gadā bērnu galvenā funkcija ir pasaules izzināšana, rotaļas un aktīvas darbības. Šajā periodā iniciatīvu var nomākt pastāvīga vainas apziņa. Ir jāpalīdz bērnam attīstīt sarunu prasmi, spēju komunicēties ar citiem( 2.50.lpp.).
„4. stadija ir no 6-11 gadu vecumam, kas raksturīga ar aktīvu pasaules izzināšanu. Bērns sāk mācīties izgatavot dažādas lietas. Bērnam ir jāpalīdz iekļauties dažādās aktivitātēs. Attīstās centība , kuru var nomākt mazvērtības sajūta. Šajā posmā ir svarīgi attīstīt bērna iedzimtos dotumus.
5. . stadija aptver laika posmu no 12 līdz 18 gadiem, kuros kurā jaunietis apgūst savu identitātes izjūtu. Jaunietī izveidojas vai nu izveidojas stabila identitātes izjūta vai nu iestājas identitātes krīze. Nozīmīga lomu spēlē iespēja apgūt kādu no sociālajām lomām.
6. stadija ir 19-23 gadi, kas tiek raksturoti kā pieauguša cilvēka agrais vecuma posms. Šajā stadijā konflikts var rasties starp intimitāti un izolāciju. Ir nepieciešamas stabilas attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvi.
7. stadija, 24-64 gadi, ir pieauguša cilvēka stadija. Konflikts var rasties starp pozitīvo jauno un negatīvo stagnāciju. Ir jāveic sabiedriski derīgi darbi, aktīvi jāiesaistās bērnu audzināšanā, citādi var rasties iespēja ieciklēties sevī un iestigt stagnācijā.
8. stadija, pēc 65 gadiem, ir vecuma periods. Konflikts var rasties starp pozitīvo un negatīvo pašnovērtējumu( 2. 50.lpp.)”.
„Nobeigumā autors par bērniem secina, ka jebkurā vecumā ir nozīmīgi lai bērns būtu labās attiecībās ar vecākiem, jācenšas lai tas varētu apmierināt savas vajadzības un līdz ar to attīstītu neatkarību, patstāvību un pašcieņu( 2.52.lpp.)”.
Izmantotā literatūra.
1. Boulbijs Dž. „Drošais pamats”R. Rasa ABC, 1998.
2. Eriks Eriksons.”Personības attīstības psihosociālā teorija”.