No visām problēmām, ar kurām ir saskārušies cilvēki savā pastāvēšanas vēsturē, vissamezglotākā un sarežģītākā laikam ir paša cilvēka izzināšanas problēma. Lai cik daudzos virzienos ir pētīts cilvēks, un lai cik daudz teoriju ir izvirzīts par cilvēku, vienalga atradīsies kāda cilvēku grupa vai arī paša cilvēka tādas iezīmes, kuras atšķirsies no tā rāmja kurā viņu mēģinās ierāmēt. Nevienprātība un strīdi, neraugoties uz vienu un to pašu faktu pasauli , rodas tāpēc, ka cilvēki savu atšķirīgo pamatpieņēmumu dēļ nonāk pie atšķirīgiem skaidrojumiem. Pasaulē ir apmēram 5 miljardi cilvēku un starp viņiem nevar sameklēt divus līdzīgus cilvēkus, kas būtu vienādi gan pēc izskata, gan pēc uzvedības un rīcības. Un jo vairāk cilvēku pēta, jo daudzšķautnaināks un daudzveidīgāks tas kļūst. Cilvēku mūsu dienās pēta tādas zinātnes, kā astroloģija, teoloģija, filozofija, literatūra, kā arī daudz dažādas sociālās zinātnes. Bet neskatoties uz to cilvēks un viņa darbība ir radījusi pasaulē apkārtējās vides piesārņotību, kodolatkritumus, globālo siltuma efekta sākšanos, terorismu, narkomāniju, rasu diskrimināciju, karu un nabadzību. Mūsu dienās vairāk nekā jebkad ir radusies vajadzība pēc šo problēmu ātrākas atrisināšanas, un šeit būtu liela loma Dieva vārda izpratnei un sekošana tam.
Pirmo reizi par cilvēka dziļāku izpēti sāka runāt jau grieķu un romiešu laikos. Viņi mēģināja izzināt cilvēka iekšējo pasauli un mēģināja arī dalīt to. Arī jēdzienu par cilvēka trihotomo un dihotomo uzbūvi savos tapšanas pirmssākumos sāka aplūkot baznīca, kura savos pētījumos balstījās uz svētajiem rakstiem. Kā pamatu cilvēka trihotomai dabai kalpoja 1Moz. 2.7.:” Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu nephesh” .Bet tas diemžēl ir tikai Bībeles tulkojums, kurā nav dziļāk izprasta senebreju valodas būtība. Daudzi pētnieki senebreju valodai ir piegājuši tulkojot to burtiski. Senebreju vārdi nephesh, ruah, bazar un leb ,grieķiskā tulkojumā psihē, pneuma, soma, sarks un kardia tiek tulkoti, kā sirds, dvēsele, miesa un gars. Bet senebreju valodai nav svarīgi cilvēku iekšējie modeļi, bet gan tā izsaka kompleksās pieredzes formu. Un līdz ar to vārdus nephesh, basar, ruah un leb ir jāsaprot, kā, cilvēks ar neapmierinātām vajadzībām, nevarīgais cilvēks, pilnvarotais cilvēks un saprātīgais cilvēks. Un sekojot šīm tulkojumam jāsaprot, ka te ir domāts cilvēks kopumā no dažādiem iekšējās uztveres un attiecību aspektiem. Pie trihotoma skatījuma pastāv briesmas, ka cilvēks var nonākt pavisam nepareizā cīņā ar sevi un sevī. Gars kā Dieva vadīts nostājas pret miesu un dvēseli. Ja kāds cilvēks dzīvo savā spēkā, sacelšanās stāvoklī pret Dievu, mēģinājumā pašam gribēt būt kā Dievam – tas ir miesīgi -, vai arī viņš dzīvo samierināšanās attiecībās ar Dievu, zina, ka viņam nepieciešama atpestīšana caur Jēzu, un pieņemt to attiecībā uz visām savas dzīves jomām – tas ir garīgi – . Šeit tiek parādīta vesela cilvēka dažāda attieksme pret Dievu. Dievs pats mūs aicina mīlēt Viņu ar visu sirdi, visu dvēseli un ar visu savu spēku. Kā tas varētu notikt, ja vienīgi gars varētu stāties attiecībās ar Dievu. Šos atsevišķos skatījumus nav iespējams attiecināt citu uz citu kā atsevišķas zonas (topoloģiskā nozīmē), izņemot to, ka tie vienmēr runā par vienu un to pašu “ cilvēcisko veidojumu’. Bībelē vairākās vietās ir teikts gan par cilvēku kopumā gan arī par sirds, dvēseles, gara ekvifunkcionalitāti (jēdzienu savstarpējo aizvietojamību). Piemēram : Ps.139:14; Brīnišķi ir tavi darbi , mana dvēsele to labi zina; Mk.2:8, Jēzus savā garā nomanīja tos pie sevis pašiem tā domājam; Mt.9:4,Un Jēzus viņu domas redzēdams, sacīja: “ Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs?’; Sal. pam. 24:14, Centies iegūt gudrību tavas pašas dvēseles labā”; Jņ 14:1,”Jūsu sirdis lai neizbīstas!”; Moz.41:8, “ Un no rīta viņš bija satraukts savā garā”; 5 Moz.6:5,”Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas sirds, no visas savas dvēseles…”; Rm.2:15,”Jo ar to viņi pierāda, ka bauslība ir ierakstīta viņu sirdsapziņā un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno…”; Kor. 5:3,” Kaut gan miesīgā tālumā, bet garā pie jums, es it kā klāt būdams esmu jau nolēmis…”
No tā var izsecināt vairākas tēzes:
• Nav nekā, ko cilvēks nedarītu kā visa būtne. Viņš domā vai jūt ar savu dvēseli/garu un ar savu sirdi;
• Nav nekā, ko cilvēks dara vai piedzīvo, kam nav nekāda sakara ar Dievu. Ikviens cilvēktēls, kurš atstāj ārpusē cilvēka attiecības ar Dievu, lai cik arī zinātnisks neizliktos ir redukcionistisks. Kad es runāju par cilvēku , man ir jārunā par Dievu. Cilvēka attiecības ar transcendento ir fundamentālas un kā viņa eksistences izejas punkts, ceļš, kā arī mērķis;
• Bībeles nedalītais cilvēktēls nozīmē arī to, ka Jēzus nodrošinātā atpestīšana attiecas uz visu cilvēku, uz viņa miesu, uz viņa sociālajām un psihiskajām problēmām, uz viņa attiecībām ar Dievu, tātad ne tikai uz viņa dzīvi pēc nāves vai svētdienas dievkalpojumā;
• Dievs cilvēku radīja kā savu reprezantu un padarīja to par spējīgu pildīt šo lomu. Kur esam mēs tur, valda Dievs. Mums bija dotas spējas realizēt šo lomu;
• Cilvēkam un līdz ar to ikvienam cilvēkam Dieva acīs ir liela vērtība.” Pēc mūsu līdzības “ norāda uz tuvās radniecības attiecībām starp Dievu un cilvēku. Jaunajā savienībā Dievs ir mans tētis;
• Dievs ir ieplānojis cilvēku kā sociālu būtni. Vīrietis un sieviete 1.Mo 1:26 parāda mūs kā sociālu būtni, ierobežotu un ar nepieciešamību pēc papildinājuma;
Daudzas problēmas terapijā un dvēseļu kopšanā ir kaut kādā ziņā saistītas ar traucējumiem vienā vai vairākos no šiem aspektiem. Tie ir vispārējās un individuālās grēkā krišanas sekas. Līdz ar to nav pamatojams uzskats, ka psihoterapija nodarbojas ar dvēseli, un dvēseļu kopšana – ar cilvēku garu. Mēs vienmēr saskaramies ar cilvēku kopumā. Šo cilvēka trihotomo iedalījumu vairāk vajadzētu izprast kā funkcionālu hierarhiju nevis kā substanciālu sadalījumu trijās daļās. Cilvēka viengabalainība tādejādi paliek neskarta. Un tikai tagad, noskaidrojuši šo cilvēka uzbūves modeli varētu sākt runāt par atsevišķām tās daļām, piemēram, sirds psiholoģija. Sirds apzīmē cilvēka Es. Tā ir pati persona.” Jo no sirds pilnības mute runā” Mt.12:34.Sirdij kā visu cilvēka funkciju centram piemīt arī centrālā nozīme attiecībās ar Dievu: “ jo ar sirds ticību panākama taisnība”Rm.10:10. Sirds aptver visus procesus cilvēkā, kurus no ārpuses nav iespējams novērot. Bet attiecīgais cilvēks spēj šos procesus apzināti reģistrēt. Citiem vārdiem, sirds ir mana subjektīvā pasaule, kas otram cilvēkam nav tieši pieejama: Cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet tas Kungs uzlūko sirdi” Sal.16,7b. Mēdz būt arī neprātīga sirds (Rm.1:21)vai apcietināta sirds (Efez.4:18). Jēzus runā par savu mācekļu cietsirdību (Mk.16:14). Bībele vedina padomāt par cilvēka rīcības modeli, kuru nosaka sirdsapziņa, sirds rīcība. Dievs vēlas izmainīt mūsu rīcību caur mūsu sirdsapziņu.” Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs” Rm.12:2. Bībeles vēstījuma mērķis ir ne vien iekšējais psihiskais process, bet arī izmainoša rīcība. “Bet ko tu redzi skabargu brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs,-un redzi, baļķis tavā paša acī? Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.”.Mt.7:3-5.Izrietot no šiem vārdiem vajadzētu saprast, ka tieši tur pastāv risks “ dvēseļu kopšanai “ un arī citām terapijām, ka tās aprobežojas vienīgi ar “iekšējo” un atstāj bez ievērības cilvēka rīcības dimensiju.
Cilvēks kā miesa-dvēsele-gars. Kā piemērs šim skatījumam ir izraksts no Bruno Šrēdera grāmatas:”ikviena ārstēšana, kura atstāj bez ievērības gara dimensiju, veicot psihisku un psihofizioloģisku problēmu risināšanu, noteikti aizšaus garām mērķim!…Pareizai izpratnei mums jāatšķir Dieva sākotnējie radīšanas nodomi no šodienas stāvokļa. Vispirms Dievs ņēma kaut ko priekšmetisku un izveidoja miesu . Tad iedvesa dzīvības dvašu (gars) un cilvēks kļuva dzīva dvēsele. Ādams un Ieva atradās “trīsdimensiju “ ideālstāvoklī – līdz grēkā krišanai. Līdz tam gars bija cilvēka dominējošā sastāvdaļa un valdīja pār dvēseli un miesu. Pie gara atmiršanas nonāca grēkā krišanas rezultātā…Tagad cilvēks ir tāds, ka vienīgi gars spēj nodot pozitīvus impulsus dvēselei un miesai. Ja gara nav pār cilvēku valda dvēsele. Taču dvēsele ir cilvēciska un tāpēc tā pati no sevis nav spējīga būt laba”.
Ķermenis, matērija – gars? Jau grieķiem pastāvēja priekšstats , ka matērija sastāv no kaut kā cieta, taustāma, nedalāma. Viņi pat nosauca matērijas vismazāko daļiņu par atomu. Ja sākotnēji likās, ka transcendentais dabaszinātnes attīstības gaitā arvien vairāk būs spiests atkāpties, tāpēc ka galu galā vajadzētu pastāvēt iespējai visu racionāli izskaidrot, tad tagad, gluži pretēji, izrādās ka mums tik taustāmi pieejamā materiālā pasaule arvien vairāk izrādās šķietamība. Mūsu dienās zinātnieki atklāj arvien mazākas un mazākas matērijas daļiņas. Zinātniekiem pat nācās atzīt, ka droši vien ātrāk tiks sasniegta iespējamās fizikāli tehniskās novērojamības nekā “ substances” sadalāmības robeža. Tāpat arī A.Enšteina atklājums, ka enerģija un matērija ir savstarpēji pārvēršamas viena otrā, mūsdienu fizikai lika apglabāt mums visiem pierasto priekšstatu par redzamās pasaules materialitāti. Fizika ir nonākusi pie atziņas, ka matērijai nav substancionāla daba. Matērija ir enerģija, starojums, bet nevis substance. Un šīs vismazākās daļiņas turas kopā ar līdz šim vēl neizprastiem spēkiem no tā izriet, ka visa pasaule turas kopā nezināma spēka ietekmē. Un vienīgais kaut cik zināmais izskaidrojums mūsu zemes pastāvēšanai ir Dievs un tā esamība. Dievs to radīja no nekā. Dieva vārds ir tas, kas satur visu kopā. Dievs runā, un Viņa vārdam piemīt mums neaptveramā spēja manifestēties šajā redzamajā realitātē kā enerģijai, kā elementārdaļiņai, kā vibrācijai. Un Viņš atrodas pastāvīgās attiecībās ar šo pasauli, šīm lietām. ”Jo Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais, Viņā radītas visas lietas debesīs un virs zemes, redzamās un neredzamās, gan troņi, gan kundzības, gan valdības, gan varas. Viss ir radīts caur Viņu un uz Viņu, bet Viņš pats ir pirms visa, un viss pastāv Viņā”. Tāpēc mēs runājam par visas esamības personālo realitāti: tāpēc, ka visas radības sākums ir meklējams Dieva gribā radīt šo pasauli un arī tās turpmākā pastāvēšana ir iespējama vienīgi caur Viņa turpmāk uzturošo vārdu”. Tātad arī uz cilvēku var skatīties dažādi, gan no materiālā viedokļa, gan no garīgā viedokļa. Tādā kārtā zinātne gribot negribot ir nākusi talkā lai palīdzētu izskaidrot ticīgo aprindu pasaules skatījumu. Ir gan vēl arī citi zinātniski argumentēti argumenti pret relģisko pasaules skatījumu. Piemēram, faktu, ka pastāv zināma līdzība starp noteiktiem dzīvnieku veidiem vai arī zināma līdzība starp cilvēku un pērtiķi. Mums nevajadzētu apkarot nevis faktus, bet gan to skaidrojumu evolūcijas teorijas ietvaros. Arī radīšanas priekšstata ietvaros ir iespējams skaidrot šos pašus faktus. Kāpēc šīs līdzības nevarētu būt vienkārši Dieva radīšanas plāna sastāvdaļa, kāpēc tā nevarētu būt bijusi Dieva griba, Viņa personas izpausme, Viņa plāns. Tātad īstus faktus ir jāpieņem, tie neuzbrūk mūsu ticībai, bet, iespējams, ka to dara zināmi skaidrojumi uz bezdievīgu pieņēmumu bāzes. Dabaszinātnes rindās gan bieži un skaļi tiek runāts par maksimāli ”no iepriekšējiem pieņēmumiem brīvu” pētniecību, bet tuvāk aplūkojot visai ievērojama zinātnieku skaita izveidotos moduļus, visādā ziņā ir saskatāma iepriekšējo pieņēmumu ietekme, kuru visādā ziņā būtu bijis iespējams vēl vairāk reducēt, ja vien tas būtu gribēts. Tas nozīmē, ka vairumā gadījumu mums ir darīšana ar metafizisku ietvarkoncepciju, ar pārliecību sistēmu, kas runā pretī bibliskajai un sevišķi rafinētā, viltīgā veidā atbalsta cilvēka valdīšanu. Ticīgajam viņa pamats jau ir dots, centrālie pamatpieņēmumi jau ir doti, viņš vadās no atklāsmes neapšaubāmi dotā. Šajā ietvarā notiek viss domāšanas darbs, uz šī pamata balstās, pats ietvars, pamats, pamatpieņēmumi paši par sevi tiek nevis apšaubīti, bet ticībā pieņemti.
Filozofija un visa sekulārā domāšana šeit, saskaņā ar savu pašsapratni, atrodas pilnīgi citās izejas pozīcijās, tām nav dots nekas “stabils”, to uzdevums ir, pēc to domām, tieši vispirms atrast pamatpieņēmumus, iedibināt šādu domāšanas un skaidrošanas ietvaru. Filozofijas pamatnostāja ir mūžīgā meklēšana. Ebelings ir teicis, ka filozofija” brīnīšanās par pašsaprotamo”, ka galvenais ir palikšana “nepārtraukti meklējošā aplūkošanā” vai, kā sacīja Heidegers, kurš vērtēja “ ticību kā pienākuma apzināšanos pret absolūtu autoritāti, bet domāšanu kā absolūta pienākuma apzināšos pret atvērtību ļaut visam likties apšaubāmam”. Filozofija, dvēseļu kopšanas, ārstēšanas un cilvēka psiho-fiziskie pētījumi ir dažādi, bet tie vienmēr viens otru papildina. Artūrs Konan Doils ir teicis:”Jūs nekad nevarēsiet paredzēt ko darīs kāds no mums, bet Jūs diezgan precīzi varēsiet nosaukt vidējo iespējamo skaitli. Indivīdi var mainīties, bet procents paliek patstāvīgs.” Mūsu dienās cilvēka pētīšana ir radījusi daudz dažādus virzienus gan kā palīdzēt pilnvērtīgāk dzīvot atklājot sevī labākās īpašības, gan kā pārvarēt sevī iekšējās pārslodzes un sarežģījumus, gan kā pārvērtēt savu esamības jēgu. Un jācer, ka cilvēks redzot apkārtējo dzīves procesu, izvērtējot labāk savu lomu šajā pasaulē nonāks pie pareizā secinājuma un pratīs laicīgi sakopt savu dvēseli un līdz ar to vidi, kurā viņš dzīvo.
Izmantotā literatūra:
-“ Bibliska pamata pamatvilcieni”
-“Būtiskais un pakārtotais”- Kas būtībā ir sekulārs?
-“ Par bībeliskās topoloģijas iespējamību un neiespējamību”. Pirmie soļi ceļā pie bībeliska cilvēktēla.
L.Hjells, D.Ziglers “ Personības teorijas.”