Analītiskā psiholoģija
-1999-
Analītiskā psiholoģija
Jungs K. G. Psiholoģiskie tipi. – R. : Zvaigzne, 1993.
Analītiskās psiholoģijas pamatlicējs ir šveiciešu izcelsmes zinātnieks Karls Gustavs Jungs (1875-1961). Tā balstās uz šādiem pamatpieņēmumiem:
• kultūras pamatā ir nemitīgs simbolu radīšanas process;
• cilvēka psihes kultūras slānis pats par sevi ir ļoti plāns salīdzinājumā ar bezapziņas dzīlēm;
• jaunāko laiku civilizācija ir izstūmusi simbolisko dzīvi bezapziņā, jo tai it kā nav vietas racionāli organizētajā pasaulē.
Viens no Junga mācības centrālajiem jēdzieniem ir arhetips – nepriekšstatāms bezapziņas faktors. Bezapziņā rodas vai pastāv noteiktas shēmas, kas kārto un strukturē cilvēka priekšstatus un izturēšanos, tās ir piedzimtas, pārmantotas formas, kuras nodrošina noteiktu priekšstatu un darbības iespējamību.
Jungs izdala divus būtiski atšķirīgus cilvēku tipus: ekstraverto, kura intereses pirmām kārtām ir saistītas ar ārējiem objektiem un realitāti, un introverto, kura intereses galvenokārt vērstas uz iekšējiem procesiem un savu subjektivitāti. Tie savukārt sadalās funkcionālos apakštipos – mentālajā, emocionālajā (racionālie), sensorajā un intuitīvajā (iracionālie).
Uz visiem tipiem attiecas pamatatzinums: līdzās ar apzināto galveno funkciju tiem ir raksturīga arī relatīvi apzināta palīgfunkcija, kas visādā ziņā atšķiras (taču nav pretrunā) no galvenās funkcijas būtības. Atbilstoši funkciju apzinātajam saturam veidojas arī funkciju grupējumi bezapziņā, turklāt to ievirze ir pretēja apziņai.
Individuācija ir psihiskās nobriešanas un transformācijas process patības izveidošanās virzienā. Ārpasaulē tā izpaužas kā Es (apziņas centrs) un Personas (mākslīga personība, kas cilvēku savstarpējās attiecībās pilda maskas funkciju) veidošanās. Iekšpasaulē tai ir četri posmi: tikšanās ar Ēnu (negācija), ar Anima (sievišķais vīrietī) un Animu (vīrišķais sievietē), Gudro Vīru un Lielo Māti un Patības sasniegšana.