Senās Grieķijas māksla

Satura rādītājs

1. Ievads 3

2. Senās Grieķijas mākslas aizsākšanās 4

2.1.Senās Grieķijas arhitektūra un tēlniecība 5

2.2. Senās Grieķijas glezniecības izpausme traukos 8

2.3.Lielās grieķu mākslas revolūcija 8

2.4.Cilvēka ķermeņa attēlojumi mākslā 9

2.5.Teātra pirmsākumi Senajā Grieķijā 9

3. Nobeigums 13

4. Izmantotā literatūra 14

5.Pielikums 15

ievads

Gadsimtiem ilgi grieķu kultūra ir sajūsminājusi eiropiešu prātus un dara to vēl šobaltdien. Senās Grieķijas kultūra bija Seno Austrumu kultūras mantiniece, tomēr gūstot jaunas kultūras tradīcijas, tieši sengrieķu kultūra kļuva par visas Eiropas kultūras šūpuli. Īpaši jāuzsver tas, ka senie grieķi ir ne tikai pārmantojuši un attīstījuši, pielāgodami sa

a
avām vajadzībām un paceldami jaunā pakāpē, iepriekšējo kultūru izstrādāto mantojumu (piemēram, reliģijas, amatniecības vai rakstības sfēras), bet arī radījuši tādas kultūras formas un darbības virzienus, ko iepriekšējos gadsimtos nepazina nedz citas tautas, nedz arī viņi paši, proti, filozofiju, zinātni, vēsturi, literatūru u.c. Vienlaicīgi grieķi apzinājās savu piederību vienotai kultūrai, kas gan nebija absolūts lielums. Pastāvēja atšķirīgi dialekti, politiskie režīmi, reliģiskās paražas, nebija vienota arī vērtību skala.

Seno grieķu mākslas izpratnes specifiku var saprast, vienīgi ņemot vērā, no vienas puses, viņu īpašo es
s
stētisko ievirzi, no otras, – aktīvo sabiedrisko un politisko dzīvi, ar kuru māksla bija visciešākā mērā saistīta.

Izprast Seno Grieķiju tās veselumā nozīmē pirmām kārtām norādīt un atklāt tās pamatstruktūras, to dominanti, kas veido un padara veselo par veselumu, nevis par elementu sa
a
ajukumu vai daļu konglomerātu. Tas arī ir šī darba uzdevums – apjēgt vienu no eiropeiskās civilizācijas stūrakmeņiem kā īpašu fenomenu ar tām atbilstošo uzvedības modeli, domāšanas veidu, dzīves stilu.

Senās Grieķijas mākslas aizsākšanās.

Senākie mākslas stili ir radušies Austrumu despotu jūgā oāžu valstīs, kur nežēlīgi karsē saule un ražu dod tikai upju apūdeņotā zeme, un tie ir palikuši gandrīz nemainīgi jau turpat tūkstoš gadu. Pavisam citādi apstākļi bija mērenākā piejūras klimata zonās – daudzajās lielajās un mazajās Vidusjūras austrumdaļas salās un Grieķijas un Mazāzijas pussalu saldūdeņiem bagātajās piekrastēs. Šie reģioni nebija pakļauti tikai vienam valdniekam. Tajos patvērumu meklēja dēkas alkstoši kuģinieki – bieži vien pirātu vadoņi, kas apbraukuši puspasaules un savos tālajos ceļojumos ietirgojuši vai salaupījuši milzum bagātības, noglabājuši tās Egejas jūras ostu pilsētās un pilīs. Šo

o
o reģionu galvenais centrs sākotnēji bija Krētas sala, kuras valdnieki reizēm izrādījās pietiekami bagāti un vareni, lai liktu saviem sūtņiem doties uz Ēģipti, ar salinieku mākslas darbiem izraisot apbrīnu pat šajā valstī. Neviens īsti nezināja, kā sauca senās ciltis, kuras valdīja Krētas salā un kuru mākslas paraugus atdarināja Grieķijas cietzemē, īpaši Mikēnās. Jaunie pētījumi lika domāt, ka šīs ciltis runāja grieķu pirmvalodu. Vēlāk, ap 1000.g.pr.Kr., pār Grieķiju un Mazāzijas pussalas piekrasti pārvēlās jauns kareivīgu cilšu iebrukuma vilnis no Eiropas, un šī
ī
īm ciltīm izdevās sakaut pirmiedzīvotājus. Tikai dziedājumos, kuri stāsta par šīm kaujām, ir pārvērtusies kāda daļiņa no tā skaistuma un greznības, kas piemitusi ilgstošajos karos iznīcinātajai Krētas mākslai, – jo tie ir Homēra poēmu dziedājumi, un starp jaunatnācējiem bija grieķu ciltis, kuru vārdi mums zināmi no vēstures. Pirmajos pāris iekarotāju kundzības gadsimtos viņu mākslas darbi bija vēl diezgan raupji un primitīvi. Tajos nemaz nav jaušamas krētiešu stila līksmais dzīvīgums, drīz gan šķiet, ka stila stingrībā un vienkāršumā tie centās pārspīlēt pat ēģiptiešu darbus. Māla traukus rotā vienkārši ģeometriski ornamenti, un, ja tos papildina kāda aina no grieķu sadzīves, tad tā cieši iekļaujas šajā kompozīcijā.

Arhitektūra un tēlniecība.

Vienkāršība un lakonisms daļēji šķiet saglabājies sengrieķu arhitektūras stilā, kurš, lai cik tas būtu dīvaini, vēl šobaltdien redzams mūsu pilsētas ielās. Senajā stilā izmantotais doriešu orderis savu nosaukumu ieguvis no kādas sengrieķu cilts. Ar savu askētisko dzīvesveidu vēsturē iegājušie spartieši arī piederēja pie doriešiem. Un celtajās ēkās nav neviena nevajadzīga elementa vai vismaz tāda, kura lietderība mums nav izprotama. Vissenākie doriešu tempļi, iespējams, bijušas koka celtnes, kas sastāvējušas tikai no nelielas taisnstūra telpas, kurā novietota dieva statuja, un izturīgiem koka stabiem tai visapkārt, kas balstīja jumtu. Šo pilsētvalstu vidū visizcilākā vieta mākslas vēsturē ir Atēnām Atikā.

Ap 600.g.p.m.e. citas grieķu ciltis sāka būvēt līdzīgas celtnes no akmens1. Koka balstus nomainīja akmens kolonnas, uz kurām balstījās smagas akmens sijas. Šīs sijas tiek dēvētas par arhitrvātiem un viss siju pārsegums – par antablementu. Celtnes augšdaļā, kurā, šķiet, vēl rēgojas siju gali, saskatāmas koka arhitektūras iezīmes. Siju galos parasti tika izdarīti trīs iegriezumi, ko dēvē grieķu vārdā – triglifi. Laukumu frīzē starp triglifiem sauc par metopu. Vispārsteidzošākais šajos agrīnajos tempļos, kas tik nepārprotami atdarina koka būves, ir konstitūcijas vienkāršība un harmoniskums. Ja celtnieki būtu izmantojuši parastus četrstūrainus stabus vai arī cilindriskas kolonnas, tempļi droši vien izskatītos smagnēji. Taču senie celtnieki papūlējās kolonnas vidusdaļu nedaudz paplašināt un augšdaļu – sašaurināt. Tādejādi kolonnas šķiet gandrīz elastīgas, it kā jumta smaguma mazliet saplacinātas, tomēr formu tās nav zaudējušas. Gandrīz vai rodas iespaids, ka tās ir dzīvas būtnes, kas stalti nes tām uzkrauto nastu. Lai gan vairāki no šiem senajiem tempļiem ir tiešām plaši un iespaidīgi, tie tomēr nav tik milzīgi kā ēģiptiešu celtnes. Neraugoties tajos, mēs saprotam, ka cilvēki tos cēluši citiem cilvēkiem.

IV gadsimta p.m.e. Grieķijas mākslinieciskās kultūras centri bija Pelopenēsa un Mazāzijas rietumi piekrastes pilsētas, pieauga mākslinieciskās aktivitāte Silīcijā un Melnās jūras piekrastes pilsētās. Šai laikā tempļi sāka zaudēt vadošā celtnes tipa nozīmi. Tos nomainīja sabiedrisku sapulču celtnes, kā arī dažādas būves, kurās iemūžināja valdnieka piemiņu.

Ap 380. –330.g.p.m.e. radīja Asklēpija svētnīcas ansambli Epidaurā. Tas bija dievs, kas ārstēja visas miesas un gara vainas. Viņa kults īpaši izplatījās IV gadsimtā p.m.e., kad veco dievu, polisas aizstāvju kulti jau mazāk atbilda sabiedrības noskaņām. Gleznainā ielejā uzceltais Epidauras svētnīcas ansamblis ievērojami atšķīrās no Olimpijas, Delfiem un citiem grieķu kulta centriem. Aisklēpija templis Epidaurā ieņēma pieticīgu vietu starp svētceļnieku apmešanās vietām, dziedinātavu, ģimnāziju, stadionu, teātri – grandiozu būvi ap 120 m diametrā ar 55 skatītāju vietu rindām un apbrīnojamu akustiku. Teātri uzcēla 360.-330. gadā p.m.e. Polikleits Jaunākais. Ievērojami attīstījās celtniecība 370. gada p.m.e. jaundibināmajā Arkādijas svinību centrā – Megapoles pilsētā. Ap IV gadsimta vidu p.m.e. tur uzcēla teātri, kura diametrs bija 145 m un kurā ietilpa 44 000 skatītāju. Līdzās šim teātrim atradās celtne ar pārsegumu Arkādijas savienības pārstāvju sapulcēm. Šīs celtnes griestus balstīja vairāk nekā sešdesmit lokā izvietotu kolonnu, kas ļāva no jebkuras vietas labi redzēt tribīni. IV gadsimta otrajā ceturksnī p.m.e. Mazāzijas dienvidrietumu piekrastē atjaunoja Kārijas galvaspilsētu Halikarnāsu. Galvenās celtnes pilsētas kompozīcijas kodolā bija dievu tempļi, pils un valdnieka kapenes. Visievērojamākā no šīm celtnēm bija arhitektu Piteja un Satira celtās Kārijas valdnieka Mausola kapenes, ko sauca par Mauzoleju un senatnē uzskatīja par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Šīs divstāvu celtnes pirmajā stāvā bija kapenes. To apņēma aklas sienas. Otrais stāvs bija domāts heroizētā aizgājēju kultam. Tam apkārt bija joniešu kolonāde, virs kuras pacēlās pakāpju piramīda, ko vainagoja četrzirgu kaujas ratos stāvošā Mausola un viņa sievas skulptūras. Mauzoleju rotāja skulptūras, kuras bija darinājuši tā laika ievērojamākie tēlnieki – Skops, Leohars, Briaksīds un Timotejs. Mauzoleja arhitektoniskajās formās ir apvienoti divi elementi – grieķu joniskā kolonāde un austrumu pakāpju piramīda. Atšķirībā no citām celtnēm, kas bija saistītas ar polisas vajadzībām, Mauzolejs kalpoja valdnieka piemiņas iemūžināšanai. Tāds bija arī fililejs, ko Olimpijā uzcēla Maķedonijas Filips, atzīmējot uzvaru pie Haironejas (338. gadā p.m.e.). Tā bija apaļa celtne, ko apņēma joniskā ordera kolonāde. Filieja iekšējās sienas rotāja korintiešu ordera puskolonnas. Filipejā bija novietotas Maķedonijas valdnieku statujas, ko no zelta un ziloņkaula bija veidojis tēlnieks Leohars. Tādu godu parasti tai laikos parādīja tikai dieviem. Senā Grieķijā ap VI gadsimtu p.m.e. mākslinieki ir tiekušies pēc savdabīgas harmonijas. Savus darbus viņi centās pēc iespējas tuvināt priekšteču darinājumiem un stingri ievēroja no tiem pārmantotos neapstrīdamos mākslas likumus. Pirmo reizi ķērušies pie akmens statujas kalšanas, grieķu tēlnieki izmantoja paraugam ēģiptiešu un asīriešu statujas. Zināms, ka grieķi pētījuši un atdarinājuši ēģiptiešu mākslinieku modeļus un mācījušies no viņiem, kā atveidot stāvošu jaunu cilvēku, atsevišķas viņa ķermeņa daļas un muskuļus, kas tās satur kopā1. Taču vienlaikus statujas rāda arī, ka to autors nav apmierinājies ar gatavām formulām, lai cik labas tās būtu, un sācis eksperimentēt pats uz savu roku. Tā, piemēram, viņš acīmredzot ļoti vēlējies izpētīt, kā veidoti cilvēka ceļgali. Varbūt viņam tas nav izdevies līdz galam un viņa statuju ceļgali ir vēl mazāk pārliecinoši nekā ēģiptiešu tēlnieka darinājums, taču galvenais šeit ir tas, ka viņš nolēmis paļauties nevis uz veciem priekšrakstiem, bet gan pats uz sevi. Runa vairs nav par gatavu formulu apgūšanu cilvēka ķermeņa attēlošanai. Ikviens grieķu mākslinieks gribēja atrast tikai sev raksturīgu manieri cilvēka atveidam. Ēģiptieši savu mākslu bija balstījuši uz zināšanām. Grieķi paļāvās uz to, ko redzēja. Reiz aizsākusies šī revolūcija vairs nebija apturama. Tēlnieki savās darbnīcās izmēģināja jaunas idejas un jaunus paņēmienus, un katru jauninājumu tūdaļ uztvēra pārējie, papildināmi ar saviem atklājumiem. Viens atklāja, kā labāk, modelēt rumpi, cits -, ka statuja izskatās nedaudz atraisītāka, ja uz pamatnes stingri balstījās tikai ar vienu kāju1. Vēl kāds cits atrada, ka seju var atdzīvināt, lūpu kaktiņus it kā smaidā izliecot uz augšu. Grieķu eksperimentos gadījušās arī kļūmes. Smaids dažreiz atgādina mulsu smīnu, un mazliet brīvāka poza liekas samākslota2.V gadsimta pēdējo gadu desmitu un IV gadsimta pirmo gadu desmitu p.m.e. tēlnieks Dēmetrijs no Alopekes galīgi atmeta tipisko tēlu, kas valdīja viņa priekšteču daiļradē. Viņš radīja portretus, cenzdamies sniegt portretējamo raksturīgās īpatnības, nevairīdamies pat no kroplīga veca cilvēka ķermeņa tēlojuma.Citāda bija ievērojama no Paras salas nākušā tēlnieka Skopa daiļrade. Viņš radīja tipiskus tēlus, un viņa skulptūras parasti bija mitoloģiska rakstura. Taču atšķirībā no bezkaislīgajām. V gadsimta p.m.e. figūrām tēli ir vētrainu dvēseles pārdzīvojumu pilni. Tādi ir bakhiskā ekstāzē trakojošā menāda vai arī saspringtas ciešanu izteiksmes pilnās ievainoto karavīru galvas stipri bojātajā frontonu grupā Atēnas templī Tegejā. Arī šī tempļa celtnieks bija Skops. Viņa laikabiedrs tēlnieks Prāksitels savā daiļradē spilgti izteic hēdonistisko (baudītāja) attieksmi pret mākslu. Prāksitels galvenokārt veidoja ar Dionīsa saistītu dievību vai mīlestības un skaistuma dievietes Afrodītes statujas5. Šīs skulptūras ir rāma miera, salda garduma pilnas un reizē ar to tehniski izcili meistarīgi darinātas. Sevišķi slavena senatnē bija Afrodītes statuja, kas atradās Knidas pilsētā.IV gadsimta vidū un otrajā pusē p.m.e. darbojās Līsips no Sikionas. Jaunie vēsturiskie apstākļi spēcīgi ietekmēja šī meistara sociālo stāvokli: viņš bija Maķedonijas Aleksandra portretists un galma mākslinieks3. Līsips bija visai ražīgs mākslinieks: viņš darināja vairākus Aleksandra portretus, grandiozu grupu, kas attēloja maķedoniešus kaujā pie Grānikas, Hērakla varoņdarbus u.c4. Līsipa darbu varoņi ir enerģijas pilni, kūsājošas darbības un cīņas sprieguma pārņemti. Autors tos rāda cīnoties pret ienaidniekiem, plēsīgiem zvēriem vai arī atpūšamies pēc paveikta varoņdarba, taču šī atpūta nav laisks gardums, bet īsa atelpa pirms jauniem veikumiem. Līsipa laikabiedrs bija Atēnu tēlnieks Leohars. No šī meistara darbiem Romas laika kopijā līdz mūsdienām nonākusi Apollona statuja, kas plaši pazīstama ar Belvederes Apollona nosaukumu.

Glezniecības izpausmes traukos.

Šie trauki parasti tiek dēvēti par vāzēm, lai gan daudz biežāk bija domāti vīnam vai eļļai, nevis puķēm1. Vāžu apgleznošana Atēnās attīstījās par nozīmīgu mākslas nozari, un podnieku darbnīcās nodarbinātie gleznotāji tikpat dedzīgi kā citi mākslinieki vēlējās ieviest savā darbā jaunākos atklājumos2. Agrīnā periodā vāzes, kas attiecināmas uz VI gadsimta p.m.e., vēl saskatāma ēģiptiešu metodes ietekme. Vissvarīgāko atklājumu – zīmējumu perspektīvā vai raksturā – izdarīja tieši gleznotāji3. Tas bija ārkārtīgi svarīgs mirklis mākslas vēsturē, kad ap 500.g.p.m.e. mākslinieki pirmo reizi uzdrīkstējās uzgleznot cilvēka kāju pretskatā. Daudzajos tūkstošos ēģiptiešu un asīriešu darbu, kas nonākuši līdz mums, nekas tamlīdzīgs nav redzams. Ēģiptiešu mākslas mācība nav tikusi vienkārši atmesta kā nederīga. Grieķu mākslinieki vēl joprojām centās cilvēka auguma kontūras izzīmēt, cik vien iespējams, skaidri un gleznā ielikt tik daudz no savām zināšanām par ķermeņa uzbūvi, cik varēja atļauties, nenodarot pāri kopskatam. Viņiem vēl joprojām patika skaidras kontūras un līdzsvarota kompozīcija, un viņi nepavisam netaisījās iemūžināt mirklīgus iespaidus. Viņu mākslas izejas punktā vēl joprojām bija vecum vecā formula – cilvēka auguma atveids, kāds tas izveidojies daudzu gadsimtu gaitā. Tikai viņi šo formulu vairs neuzskatīja par absolūti negrozāmu visos virzienos.

Lielās grieķu mākslas revolūcija.

Lielā grieķi mākslas revolūcija, kas ietvēra dabisko formu un perspektīvas atklājumu, norisa laikposmā, kas varbūt ir pats apbrīnojamākais visas cilvēces vēsturē. Tas ir laika posms, kurā grieķu pilsētu iedzīvotāji sāka apšaubīt senās tradīcijas un leģendas par dieviem un bez aizspriedumiem iedziļināties lietu dabā. Tomēr mums nav jāiedomājas, ka tā laika mākslinieki piederēja pie pilsētu inteliģences aprindām. Bagātnieki, kas pārvaldīja šo pilsētu dzīvi un brīvo laiku pavadīja tirgus laukumos, nemitīgi diskutējot, un varbūt pat dzejnieki un filozofi uz tēlniekiem un gleznotājiem lielākoties noraudzījās no augšas kā uz zemākas kārtas pārstāvjiem. Mākslinieki paši ar savām rokām pelnīja sev iztiku, turklāt bieži vien smagā fiziskā darbā. Netīri, nosvīduši viņi nopūlējās savās darbnīcās kā vienkārši melnstrādnieki, tāpēc “smalkā” sabiedrība viņus neuzskatīja par sev līdzīgiem.Lai nu kā, grieķu mākslinieku ieguldījums savas pilsētas sabiedriskajā dzīvē tomēr bija nesalīdzināmi nozīmīgāks par jebkura ēģiptieša vai asīrieša amatnieka uzdevumu, jo lielākā daļa grieķu pilsētu, īpaši Atēnas, bija demokrātijas, kurās bagāto snobu nicinātājiem darba rūķiem tomēr tika atļauts daļēji piedalīties pilsētas pārvaldē. Tieši tajā laikā, kad Atēnu demokrātija bija sasniegusi visaugstāko attīstības līmeni, grieķu māksla piedzīvoja vislielāko uzplaukumu. Pēc persiešu karaspēka sakāves atēnieši Perikla vadībā sāka atjaunot sagrautās celtnes. 480.gadā p.m.e. bija izlaupījuši un nodedzinājuši uz svētajām Atēnu klintīm celtos grieķu tempļus jeb Akropoli. Nu tos vajadzēja atjaunot, tik diženus un krāšņus, kādus neviens vēl nebija redzējis. Pekikls nebija snobs. Sengrieķu avotos atrodamas ziņas, ka pret māksliniekiem viņš izturējās kā pret sev līdzvērtīgiem.

Cilvēka ķermeņa attēlojums mākslā.

Senais priekšstats, ka ir svarīgi cilvēka ķermeņa struktūru, tā galvenās “eņģes” – ja tā var izteikties -, kas satur kopā viņa locekļus, parādīt visraksturīgākajā rakursā, mudināja mākslinieku izpētīt kaulu un muskuļu uzbūvi, lai patiesīgi atveidotu cilvēka augumu, kas ir saskatāms pat zem apģērba krokām. Patiesībā veids, kādā grieķu mākslinieki izmantoja apģērba drapējumu, lai iezīmētu atsevišķas ķermeņa dalās, pierāda, cik lielu nozīmi viņi piešķīruši anatomijas zināšanām. Šīs līdzsvars starp seno likumu stingri ievērošanu un rīcību brīvību šo likumu ietvaros padarīja grieķu mākslu tik ļoti apbrīnojamu vēlākajos gadsimtos. Tieši šā līdzsvara dēļ mākslinieki arvien no jauna atgriezušies pie seno grieķu meistardarbiem, meklēdami tajos padomu un iedvesmu. Lielisku kompozīcijas izjūtu apliecina ikkatrs šā laikposma grieķu mākslas darbs, taču paši senie grieķi daudz augstāk vērtēja pavisam ko citu: jaunapgūtās iemaņas brīvi attēlot cilvēka augumu jebkurā pozā vai kustībā deva iespēju atklāt viņa gara dzīvi. Līdz mūsdienām ir nonākuši dižā grieķu filozofa Sokrāta skolnieka liecības, ka viņa skolotājs, kurš pats savulaik bija mācījies tēlnieka amatu, mudinādams māksliniekus atklāt “dvēseles darbu”, izmantojot novērojumus, , “ kā cilvēka izjūtas ietekmē viņa ķermeņa kustības”. Tieši šī spēja likt saskatīt cilvēka pozā viņa “dvēseles darbu” pārvērš vienkāršu kapakmeni izcilā mākslas darbā. Grieķu darinātais Hēgejas kapakmens palikdams vienkāršs un skaists savā kompozīcijā, kura nav viss stūraina un neveikla kā ēģiptiešiem, bet gan brīva un atraisīta. Veids, ka abu sieviešu roku līniju izliekums norobežo kapakmens augšdaļu un kā šīs līnijas sabalsojas ar krēsla kāju izliekumu, tērpa krokojumu ap Hēgejas augumu, kas izstaro rāmu mieru, – tas viss rada to vienkāršo harmoniju, kas pasaulē ienāca tikai līdz grieķu mākslu 5. gadsimtam p.m.e.

Teātra pirmsākumi Grieķijā

Teātra Senajā Grieķijā ir cēlies no Dionīsa kulta, kas Grieķijā ir ienācis no Trāķijas vai Frīģijas.Mīti stāsta, ka Dionīss bijis ciešanu un kaislību dievs. Hēra esot Dionīsu nogalinājusi. Viņa uzsūtījusi tam titānus, kuri, gribēdami noziegumu noslēpt, saplosījuši līķi gabalos un apēduši. Taču Atēnai izdevies saglabāt Dionīsa sirdi, no kuras viņa pagatavojusi īpašu ēdienu un iedevusi to ēst Tēbu valdnieka meitai Semelei, kura kļuvusi grūta no Zeva. Mīti, kā arī Eiripīda traģēdija “Bakhantes” stāsta par to, ka pēc dzemdībām Tmola kalnā (grieķiem tas skaitās svēts) Semeli ķeris zibens, bet Zevam izdevies Dionīsu paglābt un viņš to iešuvis savā gurnā. Dionīss iemantojis arī savu vārdu Dithyrambus, kas grieķiski nozīmē “divreiz dzimis”. Tā sauca arī odas, kas tika dziedātas par godu Dionīsam.

Šis mīts atspoguļojas arī Dionīsa kultā, kuru veica visā Grieķijā. Pirmajā fāzē notika simboliska dieva nogalināšana, tika atcelti visi aizliegumi, kas regulēja savstarpējās attiecības. Rezultātā notika orģijas – cilvēki pārmērīgi dzēra vīnu, stājās dzimumattiecībās pat ar vistuvākajiem radiniekiem. Tika arī saplosīts svētais dzīvnieks (āzis vai vērsis). Tas imitēja cilvēka savienošanos ar dievu. Notika pirmatnējā haosa imitēšana. Šīs orģijas uzskatīja par kalpošanu Dionīsam un Dēmetrai. Nākamā frāze bija skumjas par nodarīto, kas varētu būt visai pašsaprotami. Trešā fāze – dieva atdzimšana. Stabilizējās vispārējā līksmība, dzīves ritēja tālāk. Notika arī atdzimšanai veltītas mistērijas, taču tajās piedalīties varēja tikai iniciētie, atšķirībā no pārējiem kulta pasākumiem, kuros piedalījās visa tauta.

Šī rituāla galvenais mērķis bija attīrīšanās jeb katarse (grieķiski katharamos- “attīrīšanās”). Svarīga šī rituāla sastāvdaļa bija mūzika, kuras pavadībā cilvēki dejoja.Bija jāpaiet aptuveni 600 gadiem, lai šis rituāls iegūtu dramaturģijas iezīmes.6.gs. šis rituāls bija kļuvis par vienu no populārākajiem kultiem senajā Grieķijā. Tā popularizēšanā liela nozīme bija politiskajām norisēm. Šajā laikā norisinājās tirānijas un aristokrātijas cīņas. Grieķijas tirāni, it īpaši Atēnu Peisitrats, rīkoja greznus svētkus (Lielos Dionīsus), lai gūtu popularitāti zemnieku vidū – Dionīss bija arī auglības dievs.

Svarīga svētku sastāvdaļa bija Dionīsam dziedātā oda – ditirambs. To dziedāja 12 –15 cilvēku koris, kas bija pārģērbušies par Dionīsa baudkārajiem pavadoņiem pusāžiem – puscilvēkiem – satīriem. Viņi sita bungas, spēlēja liras un flautas, dziedāja un dejoja ap Dionīsa tēlu. Viņiem bijušas arī galvas segas falla formā. No šejienes cēlies vārds “traģēdija”(gr. tragos – “āzis”, odē – “dziesma”).Kulta dziesmu uzsāka solists – “ditirambu kora sācējs”, tad darbībā iesaistījās koris. Kora dziesma ik pa laikam mijušās ar trēniem – sēru dziesmām aizgājējiem, kam bijis cildinošs raksturs. Ar laiku solista dziedātā dziesma pārtapa rečitatīvā. Tas ir pirmsākums aktierrunai. Pirmais solista vietā aktieri ielika Tespīds no Atēnām 534.g.p.m.e.. tā sākās grieķu dramaturģija. Šo aktieri sauca par protagonistu vai “atbildētāju” (no gr. hypokritēs). Kopš 484.g.p.m.e. izrādē darbojās arī otrs aktieris – antagonists jeb deiteragonists. Tas bija Aishila jaunievedums. Kopš 468.g.p.m.e. izrādēs darbojās arī trešais aktieris tritagonists, to ieviesa Sofokls.Atēnās izrādes finansēja valsts. Katru gadu notika lugu konkurss. Visi dramaturgi savus darbus iesniedza komisijā. Tika atlasīti 3 traģiķi un 3 – 5 komediogrāfi. Katram autoram nozīmēja vienu no turīgajiem pilsoņiem – horēgiem. Šim pilsonim vajadzēja sponsorēt visus izrādes izdevumus. Neviens no šī pienākuma nevairījās – gluži otrādi – tas bija liels gods. Tajā gadā sponsoru atbrīvoja no nodokļiem. Uzvaras gadījumā laurus plūca arī horēgs (kopš 499.g.p.m.e.), vēlāk arī galvenās lomas atveidotājs aktieris.

Kopš 443.g.p.m.e. strauji pieauga dramatisko darbu skaits, tāpēc izrādes tika uzvestas arī citos svētkos. Vienu lugu nedrīkstēja uzvest divreiz. Traģēdijas drīkstēja skatīties visi, taču komēdijas bija aizliegts skatīties sievietēm un jauniešiem.

Atēnās teātri parasti apmeklēja aptuveni 17 tūkstoši cilvēku. Izrādes notika trīs dienas – katru dienu 11 – 12 stundas. Vienā dienā tika izrādīta viena tetraloģija – trīs traģēdijas un viena satīriskā drāma, ko rādīja, lai skatītāji gūtu garīgu atslodzi.

Laukumu, kur notika uzstāšanās, sauca par orhestru (gr. orhēomai – “dejoju”). Sākumā tas bija taisnstūra formas, vēlāk tas kļuva elipses formas, pēc tam apaļš. Centrā atradās Dionīsa altāris. Skatītāji sākumā sēdēja zemē, vēlāk vienos virs otra izvietotos solos. Vēlāk izrāžu vietu pārnesa uz akropoles paklāji. Sēdvietas tagad tika izveidotas no akmens, tās bija izvietotas kāpņuveidā uz augšu. Vietu, no kuras skatītāji skatījās izrādes, sauca par teatronu (no gr. theatromai – “skatos”).

Sākumā aktieris darbojās kopā ar koriuz orhestras . 465.g.p.m.e. Aishils blakus orhestria izbūvēja paaugstinājumu – skēnu, kurā pārģērbās aktieri, glabājās rekvizīti, dekorācijas. Pie skēnu priekšējās sienas norisinājās dramatiskā darbība. Šī siena kalpoja kā fons – tā varēja būt gan pils fasāde, vai tempļa siena. Sienā bija trīs durvis – vidū bija lielākās, malā mazākās. Vidējās parasti veda uz pili, malējās uz pilsētu un ostu. To priekšā atradās paaugstinājums – proskenions, kas ir mūsdienu skatuves priekštecis.

Viens no vecākajiem teātriem ir Dionīsa teātris. To cēla aptuveni 10 gadus (sāka 425.g.p.m.e.). Tas bija 100 m plats. Orhestras diametrs bija 24 m. Soli skatītājiem atradās puslokā uz 78 pakāpieniem. Kopējais teātra augstums bija 30m. Divas ejas sadalīja teatronu trīs sektoros. Kopējais vietu skaits teātrī bija lielāks nekā 17 tūkstoši. Izrādēs tikuši izmantoti arī dažādi skaņas un gaismas efekti, zālē bijusi perfekta akustika.

Aktierus sākumā izvēlējušies paši autori, kas vienlaicīgi bijuši režisori, mūzikas autori, horeogrāfi, arī aktieri (no sengrieķu dramaturgiem aktieris vājās balss dēļ nav bijis tikai Sofokls). Aktieris, kas spēlēja lugas galvenā varoņa – protagonista lomu drīkstēja spēlēt tikai vienā izrādē.

Aktiera augumu pagarināja apavi ar biezu ādas zoli – koturnas. Aktieri uzstājās maskās, kas pauda personāža raksturu, tādēļ viņš pie skatītāja varēja vērsties ar vārdu un žestu. Maskām senatnē bijusi aizsargfunkcija, kas novērsusi no cilvēka negatīvo spēku ietekmi. Bijusi arī otra funkcija, kas ir radniecīga teātra galvenajam saturam – maska spējusi piešķirt cilvēkam kādas citas spējas, tātad tā liek cilvēkam pārvērsties – tā to dara aktieris, ieejot lomā.

Nobeigums

Senās Grieķijas kultūra, protams, neradās tukšā vietā.

Senā Grieķija ir zeme, kuras sasniegumi daudzejādā ziņā lika Eiropas kultūras pamatā. Daudzas mūsdienu zinātņu nozares radušās uz sengrieķu zinātnieki un filozofu darbu bāzes. Sengieķu arhitektūras elementus izmanto mūslaiku celtņu rotāšanai. Literatūra un māksla līdz pat mūsdienām saista sabiedrības uzmanību un izraisa apbrīnu. Daudz skulptūru un citu tēlotājas mākslas darbu līdz mūsdienām nonākuši senu kopiju veidā un daļēji arī orģinālos. Materiālās kultūras palieku milzīgais daudzums dod iespēju iztēloties seno grieķu ārējo izskatu, sīki izpētīt viņu tehniku un ekonomiku, sengrieķu pasaules sabiedriskās attiecības un ideoloģiju.

Rakstot šo referātu , biju pārsteigta par seno grieķu kultūras veidotājiem, par viņu labo attīstību un galvenais viņu tieksmi iegūt jaunas zināšanas un tās pilnveidot savos mākslinieciski bagātajos darbos.

Es pilnībā piekrītu seno gieķu filozofam Engelsam, lai pētītu citu zemju kultūru filozofiju tāpat kā daudzas citas nozares, mums atkal būs jāatgriežass pie šīs mazās tautas sasniegumiem, kuras universiālā apdāvinātība un darbība nodrošinājusi tai cilvēces attīstības vēsturē tādu vietu, uz kādu nevar pretendēt neviena cita tauta.

Izvēloties tematu “ Senās Grieķijas kultūras vispārējo raksturojumu” sākot rakstīt šo darbu, secināju, ka zem tā slēpjas daudz materiālu un avoti. Senās Grieķijas kultūrai ir sava ilga priekšvēsture – sarežģīta un daudzos gadījumos neskaidra. Diezgan lielu Senās Grieķijas kultūras izzināšanai ieguldījuši padomju pētnieki, bet pēc manām domām, to varēja vēl ievērojami paplašināt.

Izmantotā literatūra

1. A.Rubenis “Senās Grieķijas dzīve un kultūra”,R.,”Zvaigzne”, 1994

2. “Senā Grieķija”, R., “Zvaigzne ABC”, 1998

3. “Senās Grieķijas vēsture”, R., “Zvaigzne” 1979

Pielikums