Memoriāldzīvokļa vēsture
Nams celts 1911. gadā pēc arhitekta E. Poles projekta bankas vajadzībām, bet augšējos stāvos izvietoti dzīvokļi. Andrejs Upīts ar ģimeni uz šo dzīvokli pārceļas 1951. gada janvārī un nodzīvo te mūža pēdējos deviņpadsmit gadus. A. Upīša muzejs dibināts 1972. gadā. Kopš 1974. gada apmeklētājiem muzejā pieejamas trīs memoriālās istabas. Bijusī rakstnieka guļamistaba un mājsaimnieces Alīdas Stepes istaba savienota vienā telpā, izveidojot muzeja atvērto viesistabu, kurā iekārto krājuma materiālu izstādes un notiek sarīkojumi.
Pirms iepazīšanās ar memoriāldzīvokli jāatgādina, ka uz šejieni A. Upīts pārceļas 73 gadu vecumā, kad radošākais mūža cēliens jau aiz muguras. Un tomēr…
Šajā dzīvoklī 1951. gada rudenī rakstnieks pabeidz pēdējo daiļdarbu- romānu „Plaisa mākoņos”. „Pēc tam, kad 1952. gadā ar 21. sējumu noslēdzās manu oriģināldarbu publikācija kopotos rakstos, nevienu dienu neesmu juties kā pensijā vai atpūtā palaists, bet joprojām palicis spalvas darbonis.”
Līdz pēdējam dzīves rudenim top darbi literatūras teorijā, vēsturē un publicistikā. Istabu iekārtojumā, sadzīves priekšmetos, fotogrāfijās un it īpaši bibliotēkas grāmatās kā spogulī fokusējas Andreja Upīša personība, darba stils.
Ēdamistaba
Virs dīvāna A. Upīša paša izgatavotā rāmī fotogrāfa Ulda Brauna 1963. gadā fotografēts rakstnieka un viņa sievas dubultportrets. „Olga Upīte tieši latviešu literatūrā neieies, bet netieši viņa būs tur klāt, jo kopš 1905. gada viņa bijusi klāt ar savu gādību, rūpību, laipnību, mīļumu un saprašanu visam, ko rakstījis lielais Tautas rakstnieks.” /No literatūrzinātnieka Kārļa Krauliņa nekrologa „Upīšmāti izvadot” 1973. g. 9. 6./ slimības laikā 1970. gadā rakstnieks izgatavo bloknotu, kurā ikdienas atzīmē temperatūru, pulsu. Atšķirtā lappuse- 17. novembris- A. Upīša pēdējā dzīves diena. Viņš mirst plkst. 23.00 slimnīcā.
Uz galdiņa- grāmatas, žurnāla „Karogs” pēdējā izlasītā burtnīca. Pat slimības dienās A. Upīts paliek uzticīgs savam principam „neizlaist no redzesloka nevienu latviski uzrakstītu rindu”, it īpaši prozā, literatūras kritikā. Daudz pasvītrojumu radies, lasot rakstnieces Dagnijas Zigmontes romānu „Fragments” žurnālā „Karogs”.
Uz dīvāna- paša pagatavots kartona paliktnis, uz tā rokraksta lapa, datēta ar 1970. gada 17. oktobri. Aizsāktie memuāri „Cīņas reālisma sēklas izaugsme sīkstās vārputnes velēnā” paliek pus paveikti.
„Kad Upīts ar lielām pūlēm rakstīja iecerētās grāmatas nodaļas, viņš juta arī, ka uz slikto pusi pārmainās viņa rokraksts. Sākumā viņš vainoja sliktās pildspalvas, bieži tās mainīja. Pēc viņa nāves līdzās pēdējām rokraksta lapiņām atradās veselas 8 pildspalvas.” /No Jāņa Upīša atmiņām./
uz ēdamgalda rakstnieka pēdējo gadu piezīmju bloknots. Atvērtajā lappusē- plāns rakstu krājumam „Rudens zelmenis”, ko viņš kārtoja pēdējā vasarā kopā ar brāļa dēlu filoloģijas zinātņu kandidātu Jāni Upīti.
Mūža nogalē rakstnieks gandrīz nemaz neiziet no mājām, bet saiti ar ārpasauli cenšas nezaudēt- rūpīgi izskata presi, dzīvojot līdz valstiskiem un literāriem notikumiem, lieti noder televizors- Rakstnieku Savienības dāvana 90. dzimšanas dienā. „Tagad, kad apmeklēt izrādes ārpus mājas man tikai reti būtu iespējams, televīzijas filma noskatīties kļuvis par nepieciešamu tīkamu parašu.”
Slimība un gadu nasta liedz ārpus apciemot paša stādītos kokus Skrīveru dārzā. Rakstnieks lūdz tuviniekus iepretī dīvānam redzamā vietā virs grāmatplaukta novietot paša celtās un pārbūvētās mājas fotoattēlu ar ziedošu ābeli centrā.
Mākslas darbos, kas novietoti pie sienām /Aleksandra Zviedra glezna, Kārļa Sūniņa akvarelis/ dzīvokļa saimnieks saskatījis „zināmu līdzību, tuvu radniecību ar tā sauktajām dabas ainavām manos romānos”. Ne bez nozīmes virs dīvāna novietots Aleksandra Puškina portrets. 1897. gadā krievu dzejnieka kopoto rakstu sējums pavēris deviņpadsmitgadīgajam zemnieku jauneklim skatu uz pasaules literatūras plašumiem. „Tā bija vienīgā vērtīgākā mākslas grāmata manā nabadzīgajā plauktiņā un to es lasīju caurām dienām.”
Sava bibliotēka A. Upītim visu mūžu ir dzīves nepieciešamība, viņš nemīl izmantot publiskās grāmatu krātuves, jo vārda tiešā nozīmē strādā ar grāmatu- pasvītro, pieraksta savas domas, atzīmē izlasītajā stila un pat drukas kļūdas. Par grāmatu viņš var teikt- „manas universitātes”, jo rakstnieka, akadēmiķa, filoloģijas zinātņu doktora un profesora oficiālā izglītība ir „Skrīveru pagastskolā pavisam kādas septiņas vai astoņas ziemas un arī pāris vasaras.” Viss sasniegts un apgūts pašmācības ceļā. Par grāmatām viņš var teikt tā- mani melnraksti, jo „es parasti izdomāju savu sakāmo jau lasot, atzīmēju pašā grāmatā un vēlāk tik sakopoju recenzijā vai citā rakstā.”
Pēc 2. pasaules kara atgriezies Rīgā, rakstnieks neatrod savas grāmatas- tās izvazātas, tāpat kā pirmā bibliotēka Skrīveros 1. pasaules kara laikā. Pēdējā- trešajā bibliotēkā atrodas vairāk kā septiņi tūkstoši grāmatu un periodikas izdevumu latviešu, krievu, angļu, franču, vācu un citās valodās.
Plauktā Nr. 12 var iepazīties ar šīs bibliotēkas aizsākumu. Par vienu no pirmajiem eksemplāriem kļūst Annas Sakses atsūtītais Alekseja Tolstoja romāna „Sāpju ceļu” izdevums krievu valodā 1943. gadā. A. Upīts intensīvi iegādājas jaunus izdevumus, pērk grāmatas un meklē pēdas pazudušajām. Daļa atrodas Valsts bibliotēkas uzvāktajos fondos- pazīšanas zīmes ir nepārprotamas- pusdzisušais zīmodziņš A. Upīša bibliotēka- autogrāfi, piezīmes, arī paša iesējums. Plauktos Nr. 13 un 14 rakstnieks vienkopus novieto savus oriģināldarbus un tulkojumus- Alekseja Tolstoja „Pēteris Pirmais”, „Sāpju ceļi”, Gustava Flobēra „Salambo”, Rafaello Džovanjoli „Spartaks” u. c. Tiem līdzās daļa no A. Upīša darbu izdevumiem citās zemēs /tulkoti 30 valodās/.
„Grāmatas Andrejam Upītim ieguva savu īsto seju tikai tad, ja tās bija piemēroti iesietas. Viņš mīlēja labi iesietas grāmatas, rādīja tās ciemiņiem, pat paglāstīja tās iesējumu, ja tas likās sevišķi izdevies un grāmatai piemērots”. /No žurnālista un valodnieka Konstantīna Karuļa atmiņām./
draugi, apsveicēji jubilejās bieži dāvā oriģināli iesietas grāmatas. Plauktā Viļa Lāča dāvana- „Zaļā zeme” ar īpašu japāņu zīda apvāku, blakus A. Mālīša izdotā un dāvātā „Pirmā nakts” greznā ādas iesējumā.
Gaitenis
Saglabāts daļēji memoriāls. Pie sienas Vilhema Purvīša, Īzaka Levitāna, Ivana Šiškina gleznu reprodukcijas- rakstnieka iestiklotas un ierāmētas.
Viesistaba
Apliecina A. Upīša reiz izteikto domu: „rakstnieks ir rakstnieks vai nu visur un vienmēr, vai nekad”. Dzīvokļa greznākās telpas iekārtojums ir pakļauts ikdienas darbam.
Savā bibliotēkā rakstnieks orientējas bez piepūles- katrai grāmatai stingri noteikta vieta. Pirmajos plauktos pie durvīm latviešu klasiskā un jaunākā literatūra, centrā- enciklopēdijas, grāmatas par mākslas vēsturi, krievu klasiķu darbu izdevumi. Plauktos pie loga- žurnāli un mēnešraksti no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienu izdevumiem latviešu un krievu valodās, ārzemju autoru kopotie raksti.
Uz rakstāmgalda paša gatavotās aploksnēs un mapēs krājas izgriezumi no laikrakstiem un žurnāliem, sistematizēti pa tēmām ar pasvītrojumiem un domu pierakstiem.
Rakstāmmašīnā- apcerējums „Cīņai”, veltīts Dantes jubilejai 1963. gadā; nepieciešamības gadījumos A. Upīts savus darbus pārraksta pats.
Visbiežāk cilvēki pie sirmā rakstnieka iegriežas kārtojot dažādus darba jautājumus, viesību reizes ir retas. Andrejos pulcējas tuvākie mājas draugi. „Nebija jau šādos gadījumos viesošanās parastajā nozīmē- ar cienastiem un kausu tukšošanu- bet interesantas pārrunas par literatūru, par aktuāliem dzīves notikumiem. Šā vai tā sarunas vienmēr novirzījās uz kādiem jautriem gadījumiem, kuri saistījās ar literāro dzīvi, un Upīts klausījās un pats stāstīja neapnicis. Dažreiz līdz asarām smējāmies, visi, kas bijām pie viņa aizgājuši.” /No literatūrvēsturnieka Kārļa Egles atmiņām./
Kabinetā
Iepretī pie sienas Friča Roždārza gleznā māja, kurā A. Upīts dzīvo 2. Pasaules kara laikā Ksiņinā, netālu no Kirovas un uzraksta savu populārāko romānu „Zaļā zeme”. Te rodas ieceres daudziem pēc tam Rīgā īstenotiem darbiem, arī „Zaļās zemes” turpinājumam- kultūrvēsturiskajam romānam „Plaisa mākoņos”.
Pārpūle, veicot vienlaikus dažādus sabiedriskus pienākumus un intensīvais darbs pie romāna 1953. gadā izraisa smagu insultu, vēlāk rodas kustību, runas un atmiņas traucējumi. Pēc paša atzinuma „radošā fantāzija cietusi tādā mērā, ka viņš nespēja ar iztēli darboties.” /No Jāņa Upīša atmiņām./
Izveseļošanās periods ieilgst, bet milzīgais gribasspēks un darba sp’;ejas pieceļ rakstnieku no slimības gultas.