Man nebiju grūti izvēlēties par, kuras valsts attīstību rakstīt jaunajos laikos. Es izvēlējos rakstīt par Angliju, jo es zināju, ka pa šo valsti var daudz ko atrast. Es uzzināju arī daudz ko jaunu par Angliju. Man visvairāk patika rakstīt par Anglijas iekšpolitiku, jo tur norisinājās daudzas lietas. Rakstot par saimniecību uzzināju par fabrikas un tehnikas attīstību kā arī daudz ko par sabiedrību un ārpolitiku. No visa šī darba es varu secināt to, ka Anglija bija viena no attīstītākajām valstīm jaunajos laiks.
Iekšpolitika
Stāvoklis Anglijā 16. gs. sākumā
Jau no viduslaiku otrās puses angļu tautā bija spēcīga tieksme atsvabināt savu baznīcu no pāvesta varas. Tomēr vēl 16. gs. sākumā pāvesta iespaids Anglijas baznīcas dzīvē bija diezgan liels. Arī daļu no saviem ienākumiem angļu baznīca bija spiesta sūtīt uz Romu. Visu to angļu tauta sajuta kā apkaunojošu atkarību no svešas varas. Šai pašā laikā angļu laicīgās kārtas bija nemierā arī ar katoļu baznīcas lielajām bagātībām un tās garīdznieku privilēģijām. Tomēr tautas nemiers pagaidām nevarēja izpausties uz āru. Katoļu baznīca bija šai laikā ķēniņa varas aizstāve, tāpēc ķēniņš turēja par vajadzīgu to savukārt aizsargāt pret uzbrukumiem. Stāvoklis mainījās, kad pats ķēniņš Indriķis VIII (1509-1547) aiz personīgiem motīviem sanaidojās ar pāvestu. Izmantojot tautas noskaņojumu viņš varēja tagad it viegli saraut sakarus ar pāvestu, kā arī spert pirmos reformācijas soļus.
Indriķa VIII baznīcas reformas soļi
Sarāvis sakarus ar pāvestu, Indriķis VIII pirmajā laikā joprojām vēl sevi uzskatīja sevi par katoļu baznīcas locekli. Viņš paturēja līdzšinējo baznīcas iekārtu, mācības un dievkalpošanas veidu. Bet, novērojis, ka sevišķi klosteros valda liels nemiers ar viņa rīcību, ķēniņš apņēmās tos iznīcināt. Klosteru lielie
zemes īpašumi, kas sastādīja apmēram sesto daļu
no visas Anglijas zemes platības nonāca Indriķa rīcībā. Pēc tam viņš izdeva rīkojumus par angļu baznīcas iekārtu un tās mācībām. Kas nevēlējās ķēniņa rīkojumiem padoties, tos bargi sodīja. Piemēram, ar nāvi sodīja bijušo kancleru Tomasu Moru, kas negribēja atzīt Indriķi VIII par Anglijas baznīcas galvu. Indriķa ticības rīkojumos tomēr nebija noteiktības: dažreiz tie svērās vairāk uz luterānisma, bet pēc tam – atkal uz katolicisma pusi.
Anglikāņu baznīcas izveidošanās
Kad Indriķis VIII mira, angļu baznīcā viņa pretrunīgo rīkojumu dēļ valdīja diezgan liela neskaidrība. Indriķis VIII pēcnācējs bija viņa dēls Edvards VI teikšanu ieguva Kenterberijas virsbīskaps Kranmers, ko uzskata par t. s. Anglikāņu baznīcas īsto izveidotāju. Anglikāņu baznīca ieņēma it kā vidus stāvokli starp katolicismu un luterānismu. Tās mācības sakrīt ar Lutera un pa daļai Kalvina uzskatiem. Bet no otras puses, anglikāņu paturēja katoļu baznīcas ārējo iekārtu, kā arī lielu daļu no tās dievkalpošanas ceremonijām. Dievkalpošanas kārtība anglikāņu baznīcā noteikta ar īpašu, parlamenta apstiprinātu „vispārīgo lūgšanas grāmatu”, kuru anglikāņi lieto līdz pat mūsu dienām.
Mēģinājums atjaunot katolicismu
Edvards VI mira, būdams tikai 16 gadus vecs. Troni ieguva viņa vecākā māsa – Indriķa VIII un Katrīnas Aragonietes meita Marija (1553 – 1558). Tā bija fanātiska katoliete, kas apprecēja ar tikpat dedzīgu katoļu fanātiķi – Spānijas ķēniņu Filipu II. Ar viņai padevīgā parlamenta palīdzība Marija uzsāka katolicisma atjaunošanu Anglijā. Atcēla iepriekšējo valdnieku laikā izvestās baznīcas reformas. Par Anglijas baznīcas galvu atkal atzina pāvestu. Stājās spēkā arī agrākie likumi par ķeceru vajāšanu. Uz to pamata protestantisma piekritējus sāka bargi sodīt. Lielā skaitā viņus sadedzināja uz sārta, starp citu – arī Kranmeru. Savas nežēlības un daudzo nāves spriedumu dēļ Marija dabūjusi ‘’asiņainās’’ nosaukumu. Viņas valdīšana tomēr turpinājās tikai piecus gadus. Pēc Marijas Asiņainās nāves uz Anglijas troņa nāca viņas jaunākā pusmāsa – Annas Boleines un Indriķa VIII meita Elizabete ( 1558 – 1603).Viņas laikā anglikānismu atkal atjaunoja.
Galvenais pasākums, ko Elizabete veica visā savasvaldīšanas laikā, bija cīņa ar katolisko Spāniju Anglijas nacionālo interešu labā.
Puritānisma izplatīšanās Anglijā
Reformāciju Anglijā bija izveduši tās valdnieki, balstīdamies uz viņiem padevīgo parlamentu. Reformācijas darbu viņi bija uzsākuši aiz politiskiem, pa daļai arī personīgiem motīviem. Reliģiskie motīvi viņu rīcībā bija spēlējuši visai niecīgu lomu. Bet šai pašā laikā Anglijā bija ļaudis, kas ar katoļu baznīcu nebija apmierināti arī aiz reliģiskiem motīviem. Valdības izvestās baznīcas reformas viņus neapmierināja. Pēc viņu domām, anglikāņu baznīcā ir palicis pārāk daudz katolicisma atlieku, tāpēc ir vajadzīga pilnīgāka baznīcas ‘’tīrīšana’’. Šādas pilnīgākas reformācijas prasītājus sauca par puritāņiem. Puritāņi pieturējās pa lielākai daļai pie kalvinisma mācībām. Vēlāk starp puritāņiem radās novirziens, kas gāja tālāk, pieprasot pilnīgu ticības brīvību, kā arī atsevišķu draudžu patstāvību ticības lietās. Šī pēdējā novirziena piekritējus sauca par independentiem. Puritāņiem angļu tautā radās daudz piekritēju. Starp anglikānismu un puritānismu XVII gs. izcēlās asas cīņas ar ievērojamām politiskām sekām.
Reformācija Anglijā
Kopš 1485. g. Anglijā pie varas atradās Tjūdoru dinastija. Laikā, kad Eiropas zemēs sākās reformācija, Anglijā valdīja Henrijs VIII Tjūdors – ļoti nežēlīgs cilvēks, kurš savus mērķus īstenoja jebkuriem līdzekļiem. Viņš izrēķinājās ar saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem par visniecīgākajām pārkāpumiem.
Lai gan Anglijā, tāpat kā citur Eiropā, izplatījās protestantu idejas, reformācija Anglijā notika apstākļos, kas atšķīrās no reformācijas gaitas citviet Eiropā. Te izveidojās protestantu baznīca, kas jūtami atšķīrās no Lutera, Cvinglija un Kalvina protestantu baznīcām. Romas katoļu baznīcas kundzības likvidēšanai par iemeslu noderēja Romas pāvesta atteikums atzīt Henrija VIII šķiršanos no sievas, Svētās Romas impērijas imperatora un Spānijas karaļa Kārļa V radinieces. Saniknotais Henrijs VIII 1534. G. Panāca Anglijas parlamenta lēmumu atdalīt Anglijas baznīcu no Romas pāvesta varas. Valsts kanclers Tomass Mors, kurš iebilda pret to, tika sodīts pat ar nāvi. Pēc karaļa pavēles Anglijā slēdza klosterus, to zemes un īpašums pārgāja valsts pārziņā Par baznīcas galvu Romas pāvesta vietā kļuva Anglijas karalis. Anglijā aizliedza pārdot grēku atlaides, tika iztulkota Bībele angļu valodā, vienkāršotas baznīcas ceremonijas, bet visumā anglikāņu baznīcas maz atšķīrās no katoļu baznīcas. Henrijs VIII aizliedza arī darboties citu novirzienu protestantu sludinātājiem.
Stjuartu valdīšanas sākums
Valdošā anglikāņu baznīca karalienes Elizabetes laikā 16. gs. otrajā pusē pret puritāņiem izturējās iecietīgi. Karaliene prata ne tikai sadzīvot ar puritāņiem, bet arī vienoties ar parlamentu. Tāpēc pretrunas un dažādās intereses, kas bija radušās Anglijas sabiedrībā, atklātā, asā formā neizpaudās, līdz kamēr tronī kāpa Stjuartu dinastijas karalis Džeimss (Jēkabs) I (1603 – 1625) un Čārlzs (Kārlis) I (1625 – 1649). Džeimss I bija pārliecināts anglikānis un tūlīt uzsāka puritāņu vajāšanu. Būdams absolūtās monarhijas piekritējs, viņš uzskatīja, ka karaļa vienpersoniskā vara ir Dieva iedibināta, tāpēc karalim nav jārēķinās ar tautas domām un sava darbība nav jāsaskaņo ar tautas pārstāvjiem – parlamentu. Džeimss I dēls Čārlzs I nepārtraukti naidojās ar parlamentu par nodokļu lielumu un ticības jautājumiem. Karalis gribēja ievākt jaunus nodokļus un atjaunot katolicismu. Parlaments tam nepiekrita. Beidzot 1629. gadā karalis parlamentu padzina un valdīja bez tā 11 gadus. Ar savu rīcību Čārlzs I aizskāra gan tautas politiskās brīvības (pārstāvniecību parlamentā), gan arī reliģisko pārliecību. Viņš bija pret sevi noskaņojis lielu daļu angļu sabiedrības. Turklāt karalis bija uzsācis neveiksmīgu karu par Skotiju, kaut ganviņam nebija stipras armijas, kā arī trūka naudas tās papildināšanai. Patvaļīga nodokļu ievākšana cerētos panākumus nedeva. Jaunu nodokļu apstiprināšanai karalis bija spiests 1640. gadā sasaukt parlamentu.
Kārļa II absolūtisma un katolicisma centieni
Izmantojot laikmeta reakcionāro noskaņojumu, Kārlis II atgriezās pie pirmo Stjuartu politikas. Viņš centās stiprināt ķēniņa varu, ierobežojot parlamenta tiesības. Bez tam viņš izturējās labvēlīgi pret katoļiem, cenšoties panākt par jaunu katolicisma nostiprināšanos Anglijā. Tomēr, salīdzinot ar pirmajiem Stjuartiem, viņš rīkojās apdomīgāk, izsargājās no pārāk asām sadursmēm ar parlamentu un bieži piekāpās tā priekšā.
Parlamenta opozīcijas
Sevišķi neapmierināts parlaments bija ar ķēniņa soļiem absolūtisma un katolicisma nostiprināšanā. Kad ķēniņš bija apturējis pret katoļiem vērstos soda likumus, parlaments cēla pret to protestu, un ķēniņš bija spiests savu rīkojumu atcelt. Baidīdamies no katolicisma nostiprināšanās, parlaments gāja vēl tālāk un 1673. gadā izdeva t. S. ‘’zvēresta likumu’’. Šis likums noteica, ka valsts un sabiedriskos amatus var ieņemt tikai tādas personas, kas nodevušas zvērestu, ka atzīst ķēniņa virsvaru pār baznīcu. ‘’Zvēresta likums’’ bija vērsts galvenokārt pret katoļiem, kuriem sakarā ar to vajadzēja izstāties no valsts dienesta. Vajadzēja atkāpties no flotes ģenerāladmirāļa amata arī pašam ķēniņa brālim un troņmantniekam – Jorkas hercogam Jēkabam (vēlākam ķēniņam Jēkabam II), jo arī viņš bija pārgājis katoļu ticībā.
Dažus gadus vēlāk – 1679. g. – parlaments izdeva svarīgo ‘’Habeas corpus act’’ , ko dēvē par trešo angļu ‘’brīvības hartu’’. Šis ‘’akts’’ nodrošināja angļu pilsoņus pret patvaļīgiem arestiem. Likums noteica, ka nevienu angli nevar arestēt bez rakstiskas pavēles, kurā pieminēti aresta iemesli. Bez tam viņš pats vai viņa piederīgie varēja pieprasīt, lai tiesa apskata aresta likumību. Ja tiesa neatrada aresta iemeslus par likumīgiem, tad arestēto nekavējoties atsvabināja, dodot viņam tiesības celt sūdzību pret nelikumīgās brīvības laupīšanas vaininiekiem.
Jēkaba II valdīšana
Jēkabam II sevišķi tuvu pie sirds stāvēja katolicisma atjaunošana Anglijā. Neievērojot ‘’zvēresta akta’’ noteikumus, Jēkabs II sāka iecelt par valsts amatpersonām un virsniekiem arī katoļus. Amatpersonas, kas šos ķēniņa rīkojumus neatzina, padzina no vietām. Londonā ieradās un uzsāka savu darbību jezuīti. Beidzot Jēkabs II izdeva rīkojumu par ticības iecietību, kas pirmām kārtām nāca par labu katoļiem. Rīkojumus sacēla angļu tautā lielu uztraukumu. Bija pavēlēts nolasīt to visās baznīcās. Bet anglikāņu garīdznieki tā nedarīja, un septiņi bīskapi pat iesniedza ķēniņam lūgumu, lai viņš savu rīkojumu atceļ. Par to šos bīskapus apcietināja un nodeva tiesai. Tiesa viņus tomēr attaisnoja; šāds spriedums visā tautā sacēla lielu prieka sajūsmu.
Ilgais parlaments. Konflikts ar karali
1640. gadā sasauktajā parlamentā bija ievēlēti ievērojamākie juristi, literāti un publicisti, jaunās muižniecības un pilsētu buržuāzijas pārstāvji. Karaļa atbalstītāji bija mazākumā. Šis parlaments darbojās 13 gadus, un to nosauca par Ilgo parlamentu. Parlaments tūlīt atcēla bezparlamenta laikā karaļa izdotos likumus un uzliktos nodokļus, kā arī pasludināja, ka karalim nav tiesību parlamentu atlaist, tādas tiesības ir tikai pašam parlamentam. Deputāti izvirzīja karalim vairākas revolucionāras prasības; to pieņemšana stipri ierobežoja karaļa absolūto varu Anglijā. Čārlzs I atteicās pieņemt šīs prasības un nolēma izrēķināties ar opozīcijas vadītājiem. Čārlzs I aizbrauca no Londonas, sāka pulcināt karaspēku un pieteica karu parlamentam.
Pilsoņu karš
1642. gadā Anglijā sākās pilsoņu karš starp parlamenta un monarhijas, t. i., karaļa atbalstītājiem. Karaļa pusē nostājās vecā, aristokrātiskā muižniecība, katoļi un anglikāņu garīdzniecība, bet parlamentu atbalstītāja jaunā muižniecība, pilsētu buržuāzija un puritāniskā baznīca, kā arī zemniecība. Anglija sadalījās naidīgās nometnēs arī reģionāli. Karali atbalstīja Velsā un Anglijas mazattīstītajos ziemeļu un rietumu rajonos, bet parlamentu – Anglijas attīstītajās dienvidu un austrumu provincēs, Londonā un lielajās ostas pilsētās. Karaļa piekritējus sāka dēvēt par ‘’kavalieriem’’, parlamentu piekritējus par ‘’apaļgalvjiem’’. Olivers Kromvels bija pārliecināts puritānis, karaļa varas pretinieks. Kromvela armijā bija dzelzs disciplīna, kas kopā ar puritāņu fanātismu jūtami cēla armijas kaujasspējas. Lielāko uzvaru parlamenta armija guva 1645. gadā kaujā pie Neizbijas ciema. Kromvela rīcībā nonāca dokumenti, kas liecināja, ka karalis cīņā pret savu valsti un tautu ir gribējis saukt palīgā Franciju, tātad izdarījis valsts nodevību. Independentu ietekmē parlaments piesprieda karalim par valsts nodevību nāvessodu, ko izpildīja 1649. gada janvārī.
Čartistu kustība Anglijā
Pēc 1832. g. parlamenta reformas izveidojās divpartiju sistēma. Tās pamatā bija divas lielākās Anglijas partijas toriji un vigi jeb, kā viņus sāka dēvēt, – konservatīvie un liberāļi. Konservatīvie pārstāvēja lauku aristokrātijas intereses, bet rūpnieki, tirgotāju un baņķieru pārstāvji bija liberāļi. Tā partija, kurai bija vairākums parlamenta apakšnamā, sastādīja valdību un bija noteicēja valstī. Pēc vēlēšanu reformas pie varas atradās liberāļi. Taču viņu valdīšanas laikā vienkāršās tautas dzīves līmenis neuzlabojās.
Ārpolitika
‘’Neuzvaramās armādas’’ sagrāve
Pēc Marijas Stjuartes apcietināšanas 1570. g. Romas pāvests pasludināja Elizabetes I varu par nelikumīgu cerībā uz jaunām sazvērestībām Anglijā. Tomēr tās tika atklātas. Mariju Stjuarti kā sazvērnieci sodīja ar nāvi. 1587. g. februārī viņai nocirta galvu. Spānijā šo ziņu uzņēma ar sašutumu un sāka gatavoties karam.
1588. g. vasarā 134 lieli spāņu burinieki ar 20 tūkstošiem kareivju un 3 tūkstošiem lielgabalu devās uz Lamanša jūras šaurumu, lai sakautu Angliju un nostiprinātu savu varenību Eiropā, kas pēc neveiksmēm Nīderlandē bija iedragāta. Abu valstu naidīgajās attiecībās iestājās izšķirošais brīdis.
Arī Anglijā nopietni gatavojās kaujām. Tās rūpniecība bija attīstītāka nekā Spānijā. Angļu kuģi izrādījās pārāki par spāniešu kuģiem, jo uz tiem bija vairāk lielgabalu. Angļu jūrniekiem bija liela pieredze, turklāt viņus komandēja kaujās pieredzējušais pirāts Frensiss Dreiks.
Pirms sadursmes ar spāniešiem Anglijā tika pieņemts lēmums uzbrukt nelielām kuģu vienībām un neielaisties lielā kaujā. Cīņas Lamanša ūdeņos ilga divas nedēļas. Spāniešu flote zaudēja lielāko daļu kuģu un nespēja nokļūt līdz savām karabāzēm Dienvidnīderlandē. Spānieši nolēma, apbraucot Britu salas, atgriezties Spānijā. Taču ceļā vairums kuģu gāja bojā rudens vētrās. Lielā spāņu flote tika gandrīz pilnīgi iznīcināta. Anglija šajās kaujās zaudēja tikai 100 vīrus, bet Spānija – varenību uz jūras.
Angļu iekarojumi Indijā
Pirmos panākumus Indijā angļi guva Septiņgadu kara laikā. 1757. g. jūlijā 3000 vīru liela vienība Roberta Klaiva vadībā spēja uzvarēt Bengālijas valdnieka 70 tūkstoš vīru lielo armiju. Pirms kaujas R.Klaivam bija izdevies slepeni vienoties ar bengāļu armijas komandieri. Angļi apsolīja sabiedrotajiem uzvaras gadījumā Bengālijas valdnieka vietu. Pēc uzvaras pie Plesī par Bengālijas īsto noteicēju kļuva Ostindijas kompānija. Ilgi angļiem pretojās Maisuras pilsēta Indijas dienvidos. Tikai pēc tam, kad angļiem izdevās sanaidot Maisuras pilsētu ar tās sabiedrotajiem, angļi guva iespēju pakļaut tos savai varai.
Lai gan galvenā iekarojumu organizētāja bija Ostindijas kompānija, tā vienmēr varēja rēķināties ar Anglijas valdības atbalstu. Kad angļi bija pakļāvuši ievērojamu daļu Indijas teritorijas, tās pārvaldīšanai tika norīkots Anglijas ģenerālgubernators. Anglijas vietvalža rezidence atradās Kalkutā. Viens no galvenajiem Ostindijas kompānijas ienākumu avotiem bija nodokļu uzlikšana Indijas zemniekiem. Nodokļus piedzina ļoti nežēlīgā veidā. Parādniekus bieži pat spīdzināja. Lai vieglāk varētu piedzīt nodokļus, atsevišķus apgabalus nodeva speciālu nodokļu piedzinēju jeb zamindaru pārziņā.
Sipaju sacelšanās
19. gs. pirmajā pusē angļi pabeidza Indijas iekarošanu. Jau gadsimtu sākamā viņi pakļāva lielo, bet iekšējās nesaskaņās novājināto Marathu konfederāciju. Visilgāk angļiem pretojās kareivīgo sikhu valsts Pendžaba. Kaut gan sikhi bija izveidojuši spēcīgu armiju, Pendžabā bieži uzliesmoja savstarpējās nesaskaņas. Sikhu valsts nestabilitāti izmantoja angļi. 19. gs. 40. gados angļi uzsāka Pendžabas iekarošanu. Lai gan sikhu karaspēks sīksti pretojās, komandieru nodevība palīdzēja angļiem izcīnīt uzvaru. 1849. gadā Pendžaba tika pakļauta.
Saimniecība
Anglijas saimnieciskās dzīves uzplaukums
Ķēniņienes Elizabetes valdīšanas laikā Anglijā sākas straujš saimnieciskās dzīves uzplaukums. Ļoti sekmīgi attīstījās Anglijas rūpniecība, sevišķi vilnas apstrādāšana. Anglijas rūpniecības uzplaukšanu labvēlīgi ietekmēja nīderlandiešu ieceļotāji, kas ticības vajāšanu dēļ bija spiesti savu dzimteni atstāt: viņi angļiem mācīja pilnīgākus vilnas un citu vielu apstrādāšanas paņēmienus. Reizē ar rūpniecību uzplauka arī angļu tirdzniecība un kuģniecība. Angļu un nīderlandiešu tirgotāji iekaroja Ziemeļeiropas tirdzniecībā to vadošo vietu, kādu līdz tam ieņēma Hanzas pilsētas. Angļiem šai laikā piederēja jau liela tirdzniecības flote.
Nodibinājās arī vairākas sabiedrības tirdzniecisku sakaru uzturēšanai ar svešām zemēm. No tām visievērojamākā vēlāk kļuva ‘’Ostindijas kompānija’’, kas nostiprināja angļu valdību Ostindijā. – No saimnieciskās dzīves nozarēm Elizabetes valdīšanas laikā samērā mazāk iepriecinošu ainu novērojam vienīgi lauksaimniecībā, kur turpinājās zemnieku šķiras pagrimšana (kas bija iesākusies jau viduslaikos). Ļoti nelabvēlīgi zemnieku dzīvi ietekmēja aitkopības attīstība, ko veicināja vilnas pieprasījuma pieaugums tekstilrūpniecībā. Tā kā lieliem zemes īpašniekiem bija izdevīgāk nodarboties ar aitkopību, tad viņi vairs negribēja izrentēt zemniekiem sīkus zemes gabaliņus, bet pievienoja labāk tos savu muižu laukiem. Tāpat viņi centās gan ar taisnīgiem, gan netaisnīgiem līdzekļiem piespiest sīko zemes gabaliņu īpašniekus pārdot viņiem savus zemes stūrīšus. Tas viss veicināja sīko un vidējo zemesīpašnieku šķiras izzušanu Anglijā, tāpēc liela Anglijas zemnieku daļa krita nabadzībā. Gan valdība centās uzlabot viņu stāvokli; tomēr tas varēja līdzšinējo saimnieciskās attīstības procesu tikai aizkavēt, bet nevis apturēt.
Rūpniecības apvērsuma sākums
Anglija 18. gs., agrāk nekā citās Eiropas valstīs, sākās rūpniecības apvērsums (industriālā revolūcija): pāreja no roku darba uz mašīnu darbu un pāreja no manufaktūras uz fabriku. Rūpniecības apvērsumu veicināja pārvērtības Anglijas laukos, Parlamenta atbalstītā ‘’zemes iežogošanas’’ procesā sīkos zemes īpašniekus un rentniekus padzina no zemes. Anglijas laukos izzuda zemnieku un amatnieku saimniecības un to vietā nostiprinājās lielsaimniecības – muižnieku īpašums; tā apsaimniekošanu vadīja nomnieki. Pārmainījās Anglijas lauku ainava: izzuda zemnieku sētas, bet kilometriem stiepās lielsaimniecību ganības, pļavas un paretam vientuļas muižas. Padzītie zemnieki devās uz pilsētām meklēt darbu manufaktūrās vai palika par kalpiem lielsaimniecībās. Muižu īpašnieki saimniecībā neizmantoto, lieko naudu labprāt ieguldīja pilsētās: ražošanā un tirdzniecībā. Ražošanas straujo attīstību veicināja lēto izejvielu ieviešana no kolonijām, kā arī vergu tirdzniecībā iegūtie līdzekļi, kur Anglijai bija priekšrocības. Ostas pilsētā Liverpūlē, kur nokļuva daudz kokvilnas no Ziemeļamerikas, sāka attīstīties tekstilražošana. Pieprasījums pēc kokvilnas audumiem gan Anglijā, gan ārzemēs pieauga. Radās nepieciešamība aizvien vairāk palielināt to ražošanu.
Fabriku un tehnikas attīstība
Manufaktūras, kur viss tika veikts ar cilvēka rokām, ar savu lēno darbu procesu vairs nespēja apmierināt pieprasījumu. 1765. gadā audējs Džeimss Hārgrīvss izgudroja pirmo vērpjamo mašīnu, ko nosauca savas meitas vārdā par ‘’Dženiju’’. Šo mašīnu ar rokām gan vēl darbināja cilvēks, bet tālāko vērpšanas procesu veica mašīna pati.
1767. gadā izgudroja ūdensdzinēju un vērpjamo mašīnu vairs nevajadzēja darbināt ar rokām. 1771. gadā Anglijā izveidoja pirmo tekstilfabriku ar vairākiem simtiem vērpjamo mašīnu un 600 strādniekiem, kuri tikai piegādāja mašīnām izejvielas, sekoja to darbam, novērsa traucējumus. Tomēr ūdensdzinējus varēja izmantot vienīgi fabrikas, kas bija uzceltas upju krastos. Tas ierobežoja ražošanas izvietojumu, un tāpēc bija jāmeklē jauns dzinējspēks. Šādu jaunu dzinēju – tvaika mašīnu – 1784. gadā izgudroja zinātnieks Džeimss Vats. To veiksmīgi sāka izmantot tekstilrūpniecībā. Mašīnu ieviešana ražošanā prasīja jauninājumus arī citās nozarēs. Tvaika mašīnas darbināšanai bija vajadzīgs kurināmais, tāpēc fabriku attīstība nebija iespējama bez uzlabojumiem ogļu ieguvē. Mašīnu izgatavošanai bija nepieciešams metāls; tas paātrināja dzelzs ieguves un apstrādes attīstību. Dzelzs un ogļu ieguve īpaši uzplauka Anglijas vidienē Birmingemā un Mančestrā. Līdz ar rūpniecības attīstību dažādos Anglijas novados vajadzēja uzlabot saiknes starp dažāda tipa rūpnīcām, kā arī pēc iespējas ērtāk nogādāt ražojumus tirgū. Tas paātrināja šoseju un kanālu būvi. 1814. gadā Džordžs Stīvensons uzbūvēja pirmo tvaika lokomotīvi. 1825. gadā viņa vadībā Anglijā tika uzbūvētas pasaulē pirmais dzelzceļš 56 km garumā.
Sabiedrība
1832. g. parlamenta reforma Anglijā
Industriālā revolūcija ienesa būtiskas izmaiņas ne tikai Anglijas saimnieciskajā bet arī sabiedriskajā dzīvē. Jaunie rūpniecības centri kļuva par lielākajām pilsētām Anglijā, bet strādnieki un fabrikas īpašnieki apvienojās ietekmīgos grupējumos.
Anglijas valsts iekārta bija novecojusi un daudzus neapmierināja. Jaunajā rūpniecības pilsētām nebija pārstāvju parlamentā, bet apdzīvotas vietas, kas būtībā pastāvēja ‘’uz papīra’’, joprojām sūtīja savus deputātus uz parlamentu. Šīs mazās, bieži neapdzīvotās pilsētiņas tautā dēvēja par ‘’satrūdējušajiem miestiņiem’’. Kādreiz tās bija attīstības centri, bet 19. gs. zaudēja jebkādu nozīmi un bieži bija palikušas pat bez iedzīvotājiem. Tās bija izdevīgas torijiem – lielo zemes īpašnieku partijai. Vigi, otra partija, savukārt nostājās jauno sabiedrisko grupējumu pusē, kas prasīja reformēt parlamenta vēlēšanu sistēmu. Vigu līderi parlamentā izmantoja sabiedriskās kustības, kas izvērsās jaunajos rūpniecības centros un 1832. gadā panāca parlamenta reformu.
Pēc jaunā likuma vēlēšanās varēja piedalīties tie Anglijas iedzīvotāji, kam piederēja īpašums un gada ienākumi nebija mazāki par 10 sterliņu mārciņām (tolaik tā bija ļoti liela nauda). Vēlētāju loks ievērojami paplašinājās. Tirgotāji, baņķieri un fabriku īpašnieki ieguva vēlēšanu tiesības. Taču angļu tautas lielākā daļa joprojām bija politiski beztiesiska .
Sabiedrības šķelšanās
Pārmaiņas norisa arī Anglijas laukos. Tur būtībā bija izzudusi dzimtbūšana un angļu muižniecība noslāņojusies vecajā un jaunajā muižniecībā. Vecā aristokrātiskā muižniecība stingri turējās pie savām feodālajām privilēģijām; pati neko nestrādāja, bet turpināja tikai ievākt no zemniekiem gruntsnomu. Tā negribēja mainīt pastāvošo kārtību, bija apmierināta ar savu stāvokli un atbalstīja karali, kas nodrošināja tai mierīgu, bezrūpīgu dzīvi.
Dženriju (sīkie un vidējie muižnieki) tiekšanās pēc brīvākas konkurences mazākiem nodokļiem, karaļa varas ierobežošanas un lielākas ietekmes politikā sakrita ar pilsētu buržuāzijas interesēm. Šīs abas Anglijas sabiedrības kārtas vairs nebija apmierinātas ar apstākļiem valstī. Ar savu beztiesīgo stāvokli nebija apmierināti arī zemnieki un nabadzīgie pilsetnieki.
Izmantotā literatūra
D.Cipulis, ‘’Pasaule. Eiropa. Latvija’’. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.
Fr. Zālītis, ‘’Jauno laiku vēsture I’’. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1993.
Fr. Zālītis, ‘’Jauno laiku vēsture II’’. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1993.
Internets: www.google.lv
I.Gritjānis, J.Staburova, A.Varslavāns, I. Zelmene, L.Zemīte, ‘’Jauno laiku vēsture 17. – 19. gs.’’. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.
V.Kļava, ‘’Eiropa jauno laiku sākumā’’. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1996.