Anglijas attīstība Olivera Kromvela laikā

Rīgas 45. vidusskolas
11.b klases skolnieces

Referāts vēsturē

Anglijas attīstība Olivera Kromvela laikā
Saturs

Ievads……………………………………………………………………………………………….
Jaunība……………………………………………………………………………………………..
Politiskas karjeras sākums……………………………………………………………………
Pilsoņkara sākums………………………………………………………………………………
Kromvels-pulkvedis……………………………………….. ………………………………….
Parlamenta un armijas konflikts: otrais pilsoņkarš…………………………………..
Otrais pilsoņkarš: Karla I sodīšana ar nāvi …………………………………………….
Īrijas un Skotijas kampaņas (1649–1651) ………………………………………………
Protektorāta iestāde (1653) …………………………………………………………………..
Lords-protektors: problēmas un panākumi………………………………………………
Nobeigums………………………………………………………………………………………….
Izmantotā literatūra……………………………………………………………………………….

Ievads
Sabiedrības attīstības vēsture liecina par to, ka sabiedrība attīstas nevis tekoši, bet lēcienveidīgi. Par šāda veida lēcieniem kalpo revolucijas. Vienas politiskas iekārtas maiņa pret nākamo notiek ar revolūcijas starpniecību. Un jo cietsirdīgāks bija iepriekšējais valdnieks, jo asiņaināka būs revolūcija.
XVII gs. sākumā Eiropa bija pilna ar pretrunām, visā Eiropas teritorijā, it īpaši attīstītākajās valstīs (Anglija, Francija), feodālisms jau gāja postā un viņa vietā prasījās jauna politiskā sistēma. Politiskās pārmaiņas vajadzēja netikai Anglijai, bet arī visai Eiropai.
Anglijā reformācijas ideoloģija pieņēma puritanisma formu. Puritanisms kā reliģioza straume radās ilgi pirms revolūciju situācijas valstī, bet 20-30 g. XVII gs. pārvērtās antikaraliskas opozīcijas ideoloģijā, kas vēlēja starpbrīžus gan baznīcā, gan valstī.
Pakapeniski puritanisms saskaldījās uz prezbiteriāni un indipendiju .
Runājot par Anglijas ekonomiku var pateikt, ka bija tehniski jaunizgudrojumi un pilnveidošanās, bet galvenais — jaunas formas rūpnieciska darba organizācijas, kuras tika aprēķinātas uz masveida preču ražošanu, tas liecināja par to, ka angļu rūpniecība pakāpeniski pārkārtojās uz kapitālistisku saticību. Strauji auga ogles, metālu un vadmalas ražošana.
Panākumus XVII gs. sasniedza arī tirdzniecība. Jau XVI gs. valstī sāka iekārtoties nacionāls tirgus. Arvien lielāku nozīmi zaudēja ārvalstu tirgotāji, kuri agrāk turēja savās rokās gandrīz visu ārējo valsts tirdzniecību. . Angļu tirgotāji arvien biežāk sāka iekļūt ārvalsts tirgū, pie tam ar panākumiem apspiežot savējos konkurentus.
Par spīti rūpniecības un tirdzniecības diezgan jūtamajiem panākumiem, tie nevarēja attīstīties pilnā mērā, tā kā to attīstība bremzējās ar valdošo feodālo iekārtu. Taču vēl arī pie XVII gs. vidus Anglijas pamatā palika par agrāru valsti, kurā lauki dominēja pret pilsētu, zemkopību pret rūpniecību.
Jauna buržuāzija atbalsta monarhiju tikai līdz tam laikam, kamēr viņa iet uz piekāpšanās buržuāziskai valsts attīstībai. Kad absolūtisms sāk bremzēt kapitālisma attīstības ceļu, viņam ir liegts buržuāzijas atbalsts. Angļu parlaments valstī parādīja divus pretējus spēkus – augšparlaments (Lordu palāta) un apakšparlaments (Kopienes palāta). Apakšparlamenta pārstāvji arvien vairāk un neatlaidīgāk mēģināja iespaidot iekšējo un ārējo politiku.
Sabojājās bijusī harmonija starp kroni un parlamentu, bet pretišķības starp buržuāziju un feodālo monarhiju pieņēma konstitūciju konflikta formu starp karali un parlamentu. Šis konflikts turpinājās visas Stjuartu valdes periodā, savukārt Karla I valdīšanas laikā tas sasniedza maksimālo punktu.
Cilveki paši veicina vēstures attistību un notikumus. Tāpat kā Anglijas buržuāziskās revolucijas vestūrē ir tads cilveks, pateicoties kuram ta arī notika. Tads cilveks bija Olivers Kromvels – Anglijas revolucijas līderis.

Mērķi:
• Parādīt politiskās izmaiņas XVII gadsimtā Anglijā
• Izstāstīt par Olivera Kromvela personību, kas ļoti ietekmēja uz Anglijas revolūcijas gaitu
• Paskaidrot Angļu revolūcijas iespaidu uz Eiropas attīstību

Jaunība

Olivers Kromvels (Cromwell, Oliver) (1599–1658), angļu valstvīrs un karavadonis, puritāniskas revolūcijas virsaitis, izcēlies kā Anglijas, Skotijas un Īrijas Republikas lords-protektors, dižens ieguldījums mūsdienīgas Anglijas formējumā.
Kromvels piedzima 25.aprīlī 1599.g. Hantingdone (grāfiste ir Kembridzhshir) tipisku angļu muižnieku – Roberta Kromvelja un Elizabetes Stjuardes ģimenē. Kromvela tēvs ir jaunākais dēls ģimenē, kuras ciltstēvs Tomas Kromvels (ap 1485–1540) bija tuvs biedrs Genriham VIII un ar viņa reformu dzinējspēks. Kad Olivers parādījās pasaulē, viņa vectēvs, sers Henrijs Kromvels, bija viens no diviem bagātākajiem zemes īpašniekeim Hantingdonē, bet Kromvela tēvam bija pieticīga iztika. 1616.g. Olivers pabeidza skolu, pēc kuras viņu aizsūtīja vienā no Kembridžas universitātes koledžām. Bet jau pēc gada tēva nāve lika 18- gadīgajam Oliveram, vienīgajam dēlam ģimenē, pamest universitāti, lai palīdzētu mātei un māsām. Iespējams, kāds laiks viņš apmeklēja tāpat «Linkoln-Inn», vienu no četrām Londonas advokātu korporācijām. 21.gadā Kromvel apprecēja Elizabeti Buršir, Londonas ādas tirgoņa meitu un atgriezās Hantingdonā, kur nodarbojās ar lauksaimniecību.

Politiskas karjeras sākums

Turpmāko 20 gadu laikā Kromvel veda parastu ciema muižnieka un dzimtkunga dzīvi, tiesa, piepildītu ar saspringtiem garīgajiem meklējumiem, bez tam, viņš pieņēma aktīvu piedalīšanos lokālā politiskā dzīvē. Zemkopība uz trūcīgām augsnēm nesolīja lielus ienākumus, un kaut kādā momentā Kromvelpamēģināja nodarbojies ar lopu audzēšanu.Par materiālām sprukām viņš varēja aizmirst tikai 1638.g., kad viņš saņēma mantojumu pēc tēvoča nāves, mātes līnijā, un viņš pārcēlāsuz pilsētu. Pa to laiku 1628.g. Kromvelu ievēlēja no Hantingdonasapgabala Karla I pēdējā parlamentā.
Atrodoties Londonā, Kromvels gan skolā, gan universitātē atradās zem puritāniskas kustības ietekmes, kura tiecās uz Anglikāņu baznīcas radikālu reformu. Šai kustībai stāvēja pretī virziens t.s. «augstai baznīcai», kura favorīts bija Villjams Lods, kas 1633.g. kļuva par arhibīskapu Kenterberijā. Vienīgā runa, ko izteica Kromvels parlamentā(1628–1629), saturēja negantus uzbrukumus augstās baznīcas bīskapiem.

Pilsoņkara sākums

Periodā, kad parlaments nedarbojās, Karls I palielināja nodokļus visām sabiedrīas kārtām, tādējādi viņam uzradās daudz ienaidnieku. Lietojot karaliskās privilēģijas, kas ir palikušas vēl no Viduslaikiem, viņš pieprasīja «kuģu nodokļu nomaksu»,iekasēja t.s. «brīvprātīgas nešanas» un palielināja nodokli.
Karls to visu izdarīja, jo bez parlamenta piekrišanas viņam nebija tiesības aplikt iedzīvotājus ar jauniem nodokļiem. Nākamais viņa mērķis bija nodrošināt karaliskās varas finansiālo neatkarību un ievest pa visu valsti «baznīcas vienveidību». Pēdējā Karla rīcība no viņa atgrūda gan reformatorus-puritāņus, gan daudzi pilsētniekus.
1638. g. Karls uzsāka karu pret savējiem Skotijas pavalstniekiem (pēc mantojuma viņš bija gan Anglijas, gan Skotijas karalis), ciešot neveiksmi mēģinājumā likt tiem bībeli, kas tiek analoģiski izmantots Anglikāņu baznīcā. Skoti, saskatot tajā draudus savējai konfesijai, sacēlās, un karalis bija spiests sasaukt parlamentu, lai pieprasītu viņam naudas uz karu. Parlaments sapulcējās pavasarī 1640.g., Kromvelu atkal ievēlēja apakšparlamentā. Pa 11 gadiem uzkrājies pretenziju daudzums karalim, noskaņoja apakšparlamenta līderus uz agresiju. Kromvels uzreiz gan ieteica sevi kā karojošo puritāni, atbalstot valsts baznīcas un valdības kritiķus. Šis t.s. «Īsais parlaments» 1640.g. tika drīz vien atlaists, tomēr 1640.g. vasarā skoti atkal sakāva Karlu un vispazemojošākais, ieņēma Anglijas ziemeļus. Karls vērsās pēc palīdzības pie jaunā parlamenta, kurš sapulcējās 1640.g. rudenī , turklāt Kromvels no jauna tika ievēlēts viņā no Kembridžas. «Ilgais parlaments» (1640–1653) noraidīja karaļa politiku un lika viņu atteikties no daudzām privilēģijām.Parlaments uzstāja uz arhibīskapa Loda ņemšanu zem sardzes, kā arī notiesāja uz nāves sodu grāfu Straffordu, viena no īpaši piederīgajiem pie Karla I ļaudīm Īrijā. Apakšparlaments izteica neuzticību karalim, Kromvelu tas iepriecināja.Kad 1641.g. Īrijā iesākās sacelšanās pret angļiem, pēc tam parlaments pieņēma kategorisku lemumu, pieprasot sev tiesības iecelt visus karaliskos ministrus un armijas virspavēlniekus. Izvestais no pacietības karalis, veica mēģinājumu personiski arestēt piecus parlamenta līderus, apsūdzot viņus nodevībā. Kad tas viņam nav izdevies, Karls I pameta Londonu, lai vāktu savējos piekritējus Anglijas ziemeļos.Apakšparlaments savukārt radīja valstī kara stāvokli un aizsūtīja parlamenta locekļus pa to vēlētāju novadiem, lai uzstādītu kontroli pār lokāliem arsenāliem. Ierodoties Kembridžā Kromvels iekaroja pili, arestēja grāfistes vienības kapteini un liedz iespēju koledžām aizsūtīt sudraboto trauku daļu karalim ziedojumu veidā.
No šā laika Kromvels40-gadīgs un bez nekādas kara pieredzes. Drīzumā viņš kļuva netikai puritāņu politiskais līderis, bet arī kara organizators.
Viņš kļuva slavens ar savējiem radikāli puritāniskajiem uzskatiem «Ilgajā parlamentā», uzstājoties par pilnu biskopata likvidēšanu, bet pa visu austrumu Angliju viņš bija zināms kā cīkstonis par baznīcas kopienu tiesībām.

Kromvels-pulkvedis

Augustā 1642.g. sākās pilsoņkarš. Kromvels, no dabas teicams kavalēriju virsnieks, salasīja personīgo parlamenta piekritēju vienību Hantingdonē. Ar to viņš piedalījās cīņās kuras noslēdzās neizšķirti pie Edžhhillā 23.oktobrī 1642. gadā. Pēc tam viņš papildināja vienību, un februārī 1643.g. saņēma pulkveža pakāpi. 1643.g. laikā viņš izrādija lielu aktivitāti austrumu Anglijā, pārvēršot viņu balsta bāzi parlamentam. Tai pašā laikā Kromvels pastāvīgi pieprasīja apakšparlamentu, lai tas gūst augšu pār karali, pacelt algu kareivjiem, uzlabot to sagatavošanu un pacelt morālisku jauniesaukto garu. Taču karaļa rīcībā bija brīnišķīgi apmacīts karapulks, ko nokomplektēja galvenokārt lordi. Tomēr 1643.g. rudenī jau Anglijas un Velsas teritorijas divas trešdaļas kontrolēja karaļa piekritēji, un, par spīti nenozīmīgām uzvarām, kuras guva parlamenta karapulkus pie Granteme, kur Kromvels izdarīja savējos pirmos soļus kara mākslā, likās, ka parlamentu cietīs sakāve.Neredzot citu izeju, 25.septembrī 1643. gadā parlamentu līderi sasniedza vienošanos ar skotu vadību, un 1644.g. Skotijas armija stājās uz Anglijas teritoriju.
Kromvels, kas kļuva tagad jau ar ģenerālleitnantu, piedalījās kaujā pie Jorkšīras 2.jūlija 1644.gadā. Tur viņš komandēja ar kavalēriju, cīnoties sānu pie sāna ar skotiem un ar ziemeļarmiju, kuras priekšgalā stāvēja lords Ferdinands Ferfaks un viņa dēls Tomas (1612–1671).Tajā brīdī skaitliska priekšrocība nokļuva parlamenta spēku pusē, un karaliskā armija, kuru komandēja Karla I brāļadēls princis Ruperts, tika sakauts. Gadu vēlāk, 14.jūnijā 1645. gadā, Kromvels piedalījās prinča Ruperta armijas sagrāvē kaujā pie Neijzbi, kur vairs nebija skotu, un parlamenta armijas priekšgalā stāvēja jaunais virspavēlnieks Tomas Ferfaks.
Obās cīņās Kromvels parādīja lielisku personisku drošsirdību, apķērību un pulkvežu talantu. Lielie panākumi karā bija pateicoties neatlaidībai, ar kuru Kromvels noturēja austrumu Angliju. Jūnijā 1646.g. padevās Oksforda, pēdējais karalisko spēku lielais balsts, pats Karls I skrēja no turienes vēl aprīļa beigās un padevās Ņuarkā, Skotijas karapulku žēlastību.
Pirmā pilsoņkara gaitā Kromvels ieguva izcila pulkveža reputāciju un, atklāti kritizējot dažus aristokrātus, kas komandēja ar parlamenta armiju, par pasivitāti un nekompetenci, saglabāja Ferfaksa uzticību.

Parlamenta un armijas konflikts: otrais pilsoņkarš

Visu šo laiku Kromvels saglabāja sev vietu parlamentā un parādījās tur, līdz ko radās iespēja. 1644.g. viņš nospēlēja nozīmīmīgāko lomu Billa pieņemšanā. Bills bija par to, ka parlamenta locekļiem, kas ieņēma komandu posteņus armijā, ir jāaiziet no tiem, ar to lai armijā varēja ieplūst svaigi spēki.Tas deva iespēju Tomasam Ferfaksam iecelšanai par virspavēlnieku, kurš nenodarbojās ar politiku. Kromvels bija gatavs atteikties no savām komandiera pilnvarām, tomēr, piekāpjoties Ferfaksa lūgumam, palika, lai piedalītos kaujā pie Neijzbi. Kromvels bija pieticīgs un visas uzvaras dzīves laikā piedēvēja Dievam.Kromvelam raksturīga stiprā puritāniešu ticība pamudināja viņu pacelt ieroci pret karali un iedvesmoja kaujās. Kromvels noslēdz vienošanos ar skotiem, kuri apsolīja palīdzēt cīņā pret Karlu I. Un vienojās par ticības brīvību sev un saviem draugiem. No sākuma viņš piešķīra tiesības noteikt valstspārvaldes formu parlamentāriešiem.
Tomēr atklājās, ka apakšparlaments (ar karaļa piekritējiem pamesta vēl kara sākumā) un nožēlojamās lordu palātu atliekas tiecās uzspiest stingru prezbiteriāņu struktūru Anglikāņu baznīcai un aizsūtīt pa mājām Ferfaksa karēvjus, neizmaksājot tiem apmierinošo atalgošanu par dienestu.Iesākumā Kromvels, kā parlamenta loceklis un cilvēks, lietoja milzīgu autoritāti armijā, mēģināja uzstāties starpnieka lomā starp parlamentu un kareivjiem, bet galā tika spiests izdarīt izvēli, saistot savējo tālāko likteni ar armiju.Viņš pielika lielas pūles pie tā, lai sasniegtu vienošanos ar karali, kuru skoti nodeva kā gūstekni parlamentam februārī 1647.g., iekams to karapulki pameta Angliju.Kromvels neiebilda pret prezbiteriāņu baznīcu izsludināšanu par valsts baznīcu, tomēr uzstāja uz to, lai ārpus viņas tiktu ļauts eksistēt puritāniskām sektām.Vedot pārrunas kā armijas pārstāvis ar parlamentu un karali, Kromvels nemainīgi izrādīja nepiekāpību šajā jautājumā. Tai pašā laikā viņš darbojās kā starpnieks iekšpus pašas armijas, mēģinot pārliecināt radikāļus, kas vēlēja ievest demokrātisku republiku, ka revolūciju pārveidēm vēl nav pienācis laiks.Viņa personīgā programma uzskatīja konstitūcijas monarhijas uzstādīšanu ar parlamentu, kas pauž vidusslāņu intereses, un baznīcu, kas parāda iecietību pie citām konfesijām.
Tomēr Kromvels cēla plānus, neņemot vērā karali, kurš izmantoja pretinieku domstarpības un skrēja no gūsta uz Ujat salu, no kurienes iesauca rojālistus Anglijā un Skotijā pie jauna pilsoņkara, kas iededzās 1648.g. sākumā.
Otrais pilsoņkarš: Karla I sodīšana ar nāvi

Parlamenta un armijas pozīcijas ap to laiku satuvinājās. Kamēr Ferfaks izrēķinājās ar rojālistiem Anglijas dienvidaustrumos, Kromvels apslāpēja sacelšanos Velsā, bet pēc tam kustējās uz ziemeļiem, lai cīnītos ar skotiem. Viņš guva vairākas uzvaras pār skotu un rojālistu pārspēkiem Lankašīrē augustā 1648.g., tie bija viņa pirmie lielie patstāvīgie panākumi pulkveža lomā. Karaļa un rojālistu pārkāpjot savu zvērestu atkal atdzīvināja garstāvokli armijā. Kamēr Presviteriāņi parlamentā arvien cerēja sasniegt nolīgumu ar Karlom I, Kromvela znots Henrijs Arton (1611–1651) bija kustību priekšgalā , kuru mērķis bija karaļa sods un monarhijas gāšana. 6.decembrī 1648.gadā dienvidu armija ražoja apakšparlamenta «tīrīšanu» no Presviteriāņiem (t.s. Prajdova tīrīšana) un pieprasīja kuģus.
Tā gada ruden Kromvels veltīja atkāpjošā ienaidnieka vajāšanai, kamēr neiestājies Edinburgā. Bez redzamiem iemesliem viņš aizkavējās uz ziemeļiem, bet Ferfaks beidzot atsauca viņu Londonā. Lieta skaidrojās ar šaubām: Kromvels nezināja, kādu pozīciju viņam vajag aizņemt politiskajos jautājumos. Atgriežoties viņš atbalstīja «tīrīšanu» un nodrošināja Karla I piegādi zem sardzes uz tiesu. Tā kā Ferfaks bija atstādināts no jebkādiem politiskajiem lēmumiem, Kromvels tika spiests ņemt visu atbildības korpulenci uz sevi. Viņš saprata, ka tiesa pār karali beigsies ar nāvessoda izspriedumu. Bet, reiz pieņemot lēmumu, Kromvels darbojās nesaudzīgi, un nozīmīgā pakāpē tieši ar viņa pūlēm tiesu process tika novests līdz beigām: karali notiesāja pie sodīšanas ar nāvi. 30.janvārī pūļa klātbūtnē, Karlam I nocita galvu.

Īrijas un Skotijas kampaņas (1649–1651)

19.maijā 1649.g. Anglija tika pasludināta par Republiku. Kromvels kļuva par Valsts padomes locekli, bet pēc tam par tā priekšsēdētāju. Ar to laiku rojālisti uzstādīja kontroli pār Īrijas lielāko daļu , kuru tie cerēja izmantot kā bāzi iebrukumam Anglijā. Kromvelu pārliecināja pieņemt ekspedīcijas armijas komandēšanu, kura izcēlās 15.augusta 1649.g. Dublinā, bet pēc tam aizvirzījās uz ziemeļiem un centās iekarot Droedu. 10–11.septembrī angļi ieņēma pilsētu ar triecienuzbrukumu un sakāva gandrīz visu garnizonu. Vēlāk Kromvels uzrakstīja, ka tās masveida slepkavības bija «taisnīga Dievīga tiesa pār nožēlojamajiem barbariem». slepkavas Droedē pamudināja citus garnizoni padoties. Oktobrī tika salausts Ueksforda garnizona pretestība, pēc kā masveida eksekūcija izgāja arī šeit. Uz gada beigām Kromvels kontrolēja austrumu Īrijas piekrastes nozīmīgu daļu, bet 1650.g. sākumā veda armiju salas dzīlē, izpostot valsti un iznīcinot iedzīvotājus neievērojot to vecumu vai dzimumu. Uz to momentu, kad Kromvelu atsauca uz Londonu, liela Īrijas daļa tika iztukšota. Sākot ar 1651.g. visi īru zemes valdījumi tika konfiscēti, tiem atstāja tikai neauglīgu un neapgūtu apgabalu Konnaht, kur arī sadzina iedzīvotāju pamatdaļu, nolemjot viņus uz nāvi no bada un epidēmijām.
Nepatikšanas Republikai solīja arī Skotija, kur presviteriane atnāca pie nolīguma ar Karlu II, ar vecāko Karla I dēlu , un pasludināja viņu par karali. Nevēlot iebrukt Skotijā, ģenerālis Ferfaks demisionēja, un 25.jūnijā 1650. gadā tika piedāvāts aizņemt Kromvela virspavēlnieka posteni. Angļu armija krustoja Skotijas robežu 22.jūlija 1650. gadā, bet sākumā nevarējusi panākt kautcik manāmus panākumus, tā kā pretinieks izvēlējās aizsargāšanos taktiku. Tāpat kā Īrijas kampaņas laikā, sauszemes karapulkus atbalstīja flote, kurai Kromvels piešķīra lielu nozīmi. Par spīti tam ka viņa armija tika atcirsta no angļu bāzēm, 3.septembrī 1650.g. viņš guva lielu uzvaru pie Danbare. Ziemā Kromvels smagi saslima, un armija stāvēja bez kustības līdz vasarai, kad viņš ar veiksmīgu manevru palīdzību apmuļķoja skotus. Pēdējie piepulki deva priekšroku nevis likt zem draudiem savējās komunikāciju līnijas, bet gan sekoja aiz jauna Karla II Anglijā, un šeit pie Vustere 3.septembra 1651.g. Kromvels tos aplenca un sadauzīja. Kad viņš atgriezās Londonu, viņu satika kā varoni.

Protektorāta iestāde (1653)

Turpmākie divi gadi izcēlās ar konfliktiem starp parlamentu un armiju. Armijā vinnēja radikāli garastāvokļi, kuri pieprasīja baznīcas un valsts reformas. Sākumā Kromvels mēģināja, tāpat kā agrāk, sasniegt kompromisu, bet beigu beigās sāka uzstāties armijas vārdā. Kareivji pieprasīja Ilga parlamenta atlaišanu, un jauna vienpalātas parlamenta vēlēšanu, kas ir spējīgs pie reformām. Sabiedrība visumā nogura no kara uz jūras, kurš vedās pret Holandes republiku (1652–1654); kaut gan Kromvela kareivji nepiedalījās šajā karā, tie, nešaubīgi, nosodīja brāļu-protestantu slepkavību.
Kad tika izjauktas pārrunas par jaunā parlamenta sasaukšanu, Kromvels 1653.g. 20.aprīlī klaidēja pēc viņa domām nevajadzīgos parlamentāriešus. Tomēr varu savās rokās viņš neņēma uzreiz. Tā vietā indipendentiem tika piedāvāts iecelt Puritāniskas asamblejas locekļus, kurai ir jāīsteno gan likumdošanas, gan izpildu varas funkcijas. Pārstāvnieciskas varas institūcija, kas ir zināma kā «Mazais parlaments» ar entuziasmu ķērās pie reformām, bet drīz vien saskaldījās uz konservatoriem un radikāļiem. Cīniņš starp tiem bija pabeidzies ar konservatīva spārna uzvaru decembrī 1653.g., kura locekļu vairākumu nodeva savējās pilnvaras Kromvelam. Valsts apvērsums tika veikts ar ģenerālmajora Džona Lamberta (1619–1684) palīdzību, kas ir otrais, pēc Kromvela, sejas armijā. Tieši Lamberts un viņa palīgi salika t.s. «pārvaldes Rīku» – Anglijas valsts (pieņemta 16.decembrī 1653) jaunu konstitūciju, pa kuru dibinājās izvēles vienpalātas parlaments, kas ir sasaucams katrus trīs gadus, Valsts padomes locekļi un lords-protektors kā likumdošanas un izpildu varas galva. Lorda-protektora posteni, ne diktatora, bet Sadraudzības (Republikas) pirmā kalpa, kurā tika iekļautas savaldzinātā Skotija un Īrija, protams, tika piedāvāts Kromvelam.

Lords-protektors: problēmas un panākumi

Atlikušos piecus dzīves gadi Kromvels pārvaldīja valsti lorda-protektora lomā, dažbrīd pieskrienot pie parlamenta palīdzības, dažbrīd iztiekot bez viņa. Bet, līdzīgi agrāku laiku karaļiem, viņš nemainīgi bija atkarīgs no konsultācijām un Valsts padomes atbalsta (vēlāk nosaukta par Paslepenu padomi). Protektorāta (3.septembris 1654 – 22.janvāris 1655) parlamenta pirmā sesija bija vairāk norūpējusies par konstitūcijas pārskatīšanu, nekā par jaunu likumu pieņemšanu. Domstarpības starp lordu-protektoru un parlamentu atdzīvināja rojālistu cerības uz panākumiem. 22.janvārī 1655.g. Kromvels atlaida parlamentu, bet martā 1655.g. aizsākās rojālistiska sacelšanās. Un kaut arī viņš tika nekavējoties apslāpēts, lords-protektors uzskatīja par nepieciešamu sadalīt valsti uz 10 apgabaliem, kuru priekšgalā lika ģenerālmajorus.
Pa to laiku Anglija izrādījās iesaistīta jaunā karā, šoreiz ar Spāniju (oktobris 1655), un Kromvels tika spiests sasaukt jaunu parlamentu, lai apgalvotu militārpersonas izdevumus. 17.septembra 1656.g. notika otrā protektorāta parlamenta pirmā sēde, kur Kromvels atkal sadūrās ar nopietnu opozīciju, īpaši no nikno republikāņu malas, kas iebilda pret pašu protektorāta ideju. Rezultātā parlaments tika pakļauts «tīrīšanai», no tā tika atlaisti 160 locekļi, daudzi no kuriem atsacījās nozvērēt uzticību režīmam. Tie, kas palika, pamatā sadarbojās ar Kromvelu un ar Valsts padomi, kaut arī uzstājās pret lokālas pārvaldes sistēmu ar ģenerālmajoru palīdzību. Tad arī pravovedov un pilsonisku līderu grupa piedāvāja aizstāt kara diktatūru ar konstitūciju monarhiju (par karali bija jākļūst Kromvelam) un radīt valsts puritānisku baznīcu.
Kromvels bija spiests atteikties no piedāvājuma, tā kā šī ideja nepatika viņa vecajiem armijas draugiem un līdzgaitniekiem. Tomēr tika pieņemta Jauna konstitūcija, pa kuru atjaunojās augšparlaments; apakšparlamentā bija visi, izņemot skaidrus rojālistus; Valsts padomes vietu ieņēma Paslepena padome; bez tam, bija ievesti daži sirdsapziņas brīvības un varas ierobežojumi lordam-protektoram. Jaunā konstitūcija, kas ir zināma zem nosaukuma «Padevīga petīcija un padome» stājās spēkā jūnijā 1657.g. (pieņemta 25.maijā 1657.g.). Tika saformēta augšparlaments, tomēr tagad apakšparlamentā ienāca agrāk izslēgtie parlamenta locekļi, un tajā pašā laikā to pameta Kromvelja draugi, kas ir viņa iecelti augšnama locekļi. Tādēļ jau jūnijā 1658.g. apakšnams pārvērtās uzbrukumu arēnā uz lordu-protektoru no republikāņu malas, kas uzstājās par jaunas konstitūcijas atcelšanu. Šoreiz Kromvelam nav izdevies apvaldīt dusmas un, pārliecināts, ka aiz jaunā konflikta sekos rojālistu iebrukums, 4.februārī 1658 atlaida parlamentu.
Pēdējos dzīves mēnešus Kromvels valdīja bez parlamenta. Karš pret Spāniju, kura bija Francijas sabiedrotā, tika vinnēta faktiski pateicoties tam ka cīņa no tika uz jūras. Decembrī 1654.g. uz Vest-indiju tika nosūtīta kara ekspedīcija, maijā 1655.g. viņa pārņēma ar Jamaiku. Kromvels izdarīja visu, lai pārvērstu salu plaukstošā un varenā kolonijā. Tā bija viņa aizjūras projekta «protestantiskas impērijas» vienīgā būtiskā kopsumma. Taču, 1658.g. viņš saņēma no francūžiem ostu Dunkerk – pateicībā par Francijas atbalstu pret Spāniju. Pēc miera līguma slēgšanas ar Holandi 1654.g. sāka attīstīties ārēja tirdzniecība. Kromvels cīnījās ar fanātiskiem puritāņiem par kristīgo konfesiju īstu brīvību, kura ļāva bīskapam un Romiešu-katoliešu baznīcas locekļiem pavadīt dievkalpojumu privātmājās. Viņš ļāva ebrejiem apmesties Anglijā, Eduards I kurš vēl ir izdzīts, iecēla cienīgus tiesnešus un iesauca savējos padomdevējus-juristus pie likumdošanas reformas un lētākas tiesu sistēmas. Kromvels veicināja izglītības attīstību, viņš kādu laiku bija Oksfordas universitātes kanclers (ar nominālu vadītāju) un palīdzēja nodibināt koledžu Dareme. Tomēr miers valstī atdusējās tikai uz autoritātes un viņa personības varenības, kā arī ar armijas atbalstu: Kromvelam ir jācīnās gan ar sazvērniekiem-republikāņiem, gan ar nesamierināmiem rojālistiem un ārējiem ienaidniekiem. Viņš nomira no malārijas 3.septembra 1658. gadā Londonā. Pirms nāves Kromvels par mantinieku nosauca savu dēlu Ričardu.

Nobeigums

Kromvela vara arvien vairāk ieguva personiskas diktatūras raksturs un Kromvels 1653. g. atlaida parlamentu.1653.g. beigās tika ieviesta jauna konstitūcija, pie kuras likumdošanas virsvaldība tika koncentrēta lorda-protektora rokās. Konstitūcija iestiprināja Kromvela kara diktatūru.
Drīz vien Kromvels pārstāja sasaukt parlamentu, Valsts padomes locekļus viņš iecēla pēc saviem uzskatiem. Tātad, Kromvela konstitūcija būtībā bija monarhiska. No šā laika iesākas kustība atpakaļ – no republikas uz diktatūru.
Feodālās varas beigas deva lēcienu staurjai tirzniecības un rūpniecības attīstībai. Viņu vairs nebremzēja karaļu varas likumi. Neskatoties uz to, ka pēc revolūcijas uzvaras Kromvels praktiski kļuva par autoritāru valdnieku. Viņa valdība un parlaments nelika šķēršļus valsts ekonomiskajai attīstībai. Anglija kļuva par pirmo valsti Eiropā, kur vinnēja jaunā buržuācija. Tieši pēc Anglijas sāka rasties revolūcijas vairākās Eiropas valstīs.
1661.g., pēc monarhijas restaurācijas, rojālisti izdabūja iebalzamēto Kromvela ķermeni no Vestemisnerijas abatijas, pēc tam nodedzināja un sajauca ar pīšļiem, galvu gan uzbakstīja uz mieta Vestminsterē, kur viņa palika līdz Karla II valdes beigām . Bet iznīcināt to, ko panāca šis cilvēks, tas nebija viņu spēkos. Monarhija atjaunojās uz neilgu laiku, jo vēsturisko precesu apstādināt vairs nebija iespējams.

Izmantotā literatūra

1. Барг М.А. Великая английская революция в портретах ее деятелей. – М., 1991
2. Исмаилова С.В. Всемирная история. Энциклопедия для детей. – М., 1993
3. Ведюшкин В.А. Новая история зарубежных стран. Учебник. – М., 2000
4. http://lv.wikipedia.org/wiki/S%C4%81kumlapa
5. http://www.nudecelebs.ru/bio/9937
6. http://www.hrono.info/biograf/kromvel.html