Rīgas 45. vidusskolas
10.b klases skolnieces
Referāts ģeogrāfijā
UKRAINA
Saturs.
Ukrainas ekonomiski – ģeogrāfiskais raksturojums. 3
Reljefs 4
Tektoniskā uzbūve. 5
Klimats. 7
Melnā jūra. Azovas jūra. 7
Grunts. 8
Dabas zonas. 8
Meža stepe. 8
Stepe. 9
Jaukto koku meža zona. 9
Krimas kalni. 9
Iekšzemes ūdeņi. 10
Augu valsts. 11
Dzīvnieku valsts. 11
Ukrainas saimniecība. 11
Kijeva. 14
Ievērojamākie cilvēki, kas dzimuši Ukrainā. 15
Izmantotā literatūra. 16
Ukrainas ekonomiski – ģeogrāfiskais raksturojums.
Ukraina ir valsts Dienvidaustrumeiropā. No dienvidiem to apskalo Melnā un Azovas jūras. Tās platība ir 603,7 tūkstoši km2, garums no ziemeļiem uz dienvidiem ir 893 km, no rietumiem uz austrumiem – 1316 km. Tā robežojas ar Moldāviju, Rumāniju, Ungāriju, Slovākiju, Poliju, Baltkrieviju, Krieviju. Kopīgais sauszemes robežas garums ir 6500 km, jūras – 1050. Iedzīvotāju skaits (01.01. 2000.g. dati) ir 49,7 milj. cilv., iedzīvotāju blīvums ir 82.0 cilv/km2. Pēc nacionālā sastāva – ukraiņu skaits ir 72%, krievi – 22,1%, ebreji – 0,9%, moldāvi – 0,6%, poļi – 0,4%, citas tautības (tatāri, bulgāri, ungāri) – 4%. Administratīvi teritoriālais dalījums: 24 apgabali un Krimas Autonomā Republika. Galvaspilsēta: Kijeva, tajā dzīvo 2631,9 tūkstoši cilvēku (01. 01. 2000) Lielākās pilsētas: Harkiva – 1500, 4 tūkst. cilv., Dņepropetrovska – 1102,9 tūkst. cilv., Doņecka – 1049,5 tūkst. cilv., Odesa – 1011,0 tūkst. cilv., Zaporožje – 847,8 tūkst. cilvēku Ļviva – 788,1 tūkst. cilvēku, Nikolajeva – 508,1 tūkst. cilvēku, Luganska – 468,6 tūkst. cilv. Valsts valoda ir ukraiņu, sarunu valoda: ukraiņu, krievu. Naudas vienība: grivna. Svara un mērvienību sistēma: metriska. Klimats: pārsvarā mēreni kontinentāls; Krimas dienvidu krasts – subtropisks. Reljefs: dominē (95%) paugurains līdzenums un zemienes (absolūtās atzīmes virs jūras līmeņa 100 līdz 500m); kalnu ainavas (5%) sastopamas Karpatu (augstākā atzīme 2061 m – Goverla) rietumdaļā un Krimas kalnu dienvidos (1545 m – Roman-Koš). Galvenās upes: Dņepra ( garums Ukrainas teritorijā 981 km) dienvidu Buga (806 km), Siverskas Doņeca (672 km). Ukrainas teritorijā ir 1200 grunts veidi. Bet galvenā tās bagātība ir melnzeme, kas aizņem gandrīz 44% tās teritorijas. Dzelzceļš: kopīgais garums 22100 km, gandrīz trešā daļa ir elektrificēta. Autoceļi: kopīgais ceļu (ar cietu segumu) garums ~162 tūkst. km. Jūras ostas: Iljičevska, Izmaila, Odesa, Mikolajeva, Kerča, Hersona, Mariopole, Berdjanska, Eipatorija, Feodosija. Lidostas: Kijeva (starptautiska), apgabalu pilsētas. Kalnrūpniecība: nafta, gāze, ogles, dzelzs, mangāns, titāns, dzīvsudrabs, niķelis, cirkonijs, grafīts, kaolīns, sērs, vārāmā un kālija sāls, apdares un dekoratīvie akmeņi u. c. Smagā un vieglā rūpniecība, melnā un krāsainā metalurģija, metālapstrāde, mašīnbūve, aparātu būve, elektrotehniskā, ķīmiskā, tekstila, celtniecības industrija, pārtikas u.c. Energosaimniecība: visa energosistēma (siltuma, atoma un hidroelektrostacijas) ietvertas vienotā SNG un Austrumeiropas energotīklā. Lauksaimniecība: graudaugu kultūras, augļu un dārzeņu produkcija, lopkopība. Ārējā tirdzniecība: eksports – minerālu jēlprodukcija, čuguns, tērauds, velmējumi, dzelzs kausējumu produkcija, iekārtas, aparāti, mašīnas, vieglās rūpniecības izstrādājumi, lauksaimniecības produkcija; imports: energoresursi, krāsainie metāli, vieglās un vidējās mašīnbūves produkcija, sadzīves tehnika u.c.
Reljefs.
Ukrainas ģeotektonisko struktūru dažādība un to attīstības ģeodinamiskie apstākļi, noteica neskaitāmu derīgo izrakteņu iegulu izveidi. Visnozīmīgākās ir dzelzsrūdas, mangāna rūdas, urāna rūdas, ogles, gāze, nafta un kondensāts, titāns, cirkons, sērs, kaolīns, grafīts, rūdu nesaturošās izejvielas metalurģijai un apdares akmens. Pasaulē un Eiropā paši lielākie rūdas objekti: Krivorožskas dzelzsrūdas, Nikopoles mangāna rūdas, un Doņeckas ogļu baseini; Iršanskas titāna rūdas, Kirovogradas urāna rūdas, Pobužskskas grafīta rūdas rajoni Ukrainā ir krams, pirofilīta slāneklis, smilšakmens, kaļķakmens un krīts, akmens sāls, dzintars, pusdārgakmeņi, minerālūdeņi. Ukrainā atrastas unikālās, pagaidām pasaulē vienīgās Peržanskas berīlija iegulu atradnes, kas saistās ar ļoti retu un vērtīgu metālu – genthelvīnu. Zemes dzīlēs atrastas rūpnieciskas zelta, litija, skandija, retzemju metālu, fluorīda, degslānekļa, fosforīta atradnes. Ir cerības atrast izstrādāt jaunus derīgo izrakteņu veidus: varu, platinoīdus, molibdēnu, alvu, tantalu, niobiju, vanādiju u.c. Arvien lielāka uzmanība tiek veltīta Poļesjes dzintaram, Volīnijas topāziem, morioniem, labradoriem, Krimas kerčenītiem. Ukraina aizņem 0,4 % pasaules sauszemes un nodrošina 5 % minerālizejvielu un to pārstrādes produktu, tai skaitā 20% mangāna un 10% dzelzsrūdas, 3% ogļu. Izpētīto galveno derīgo izrakteņu rezervju aptuvens novērtējums ASV dolāros pārsniedz 7 trlj. dolāru.
Tektoniskā uzbūve.
Ukrainas teritorijas tektoniskā (iekšējā) uzbūve veidojās 3,5 miljards gadu ilgā laika posmā no prekembrija līdz kainozojam. Šeit ir fiksēti 3650 milj. gadus veci – Eirāzijas kontinentā vecākās prekembrija zemes garozas relikti. Ukraina ir ne tikai Eiropas ģeogrāfiskais, bet arī ģeoloģiskais centrs. Tās teritorijā sastopas galvenās Eiropas kontinenta struktūras: Austrumu, Rietumeiropas un Centrālās Eirāzijas platformas; Tetisa struktūras, Alpu-Karpatu un Krimas-Kaukāza kroku sistēmas. Starp galvenajām Ukrainas teritorijas zemes garozas ģeostruktūras zonām izceļas senā Austrumeiropas platforma, jaunā Skitu plātne, Donbasa, Karpatu un Krimas kroku apgabali.
Klimats.
Ukrainas teritorijai raksturīgs visumā labvēlīgs klimats. Tomēr, tās novietojuma fiziski-ģeogrāfiskās īpatnības un pāri tai cirkulējošie procesi nosaka lielo klimatisko apstākļu dažādību un salīdzinoši biežo dažādu bīstamu laika apstākļu atkārtojamību. Ukraina novietojusies Eiropas dienvidaustrumos mērenā klimata joslā. Tās lielākajai daļai raksturīgs mēreni kontinentāls klimats. Ukrainas teritorija atrodas divās klimatiskajās – mērenajā un subtropiskajā platuma zonās. Pēdējā aptver tikai Krimas Dienvidu krastu. Ukrainā uzskaita sekojošus klimatiskos apgabalus-: Atlantijas-kontinentālo, kas ietver jaukto mežu un meža stepes zonu, Ukrainas Karpatu kalnu masīvu, Krimas kalnus, Krimas dienvidu piekrasti.
Melnā jūra. Azovas jūra.
No dienvidiem Ukrainu apskalo sāļie Melnās un Azovas jūras ūdeņi. Melnās jūras maksimālais garums no austrumiem uz rietumiem ir 1160 km; no ziemeļiem uz dienvidiem – vairāk par 600 km. Kopējais tās krastu garums ir ap 3,4 tūkst. km., Ukrainas teritorijā – 1540 km. Aptuveni pirms 7-9 tūkst. gadiem ūdenim izlaužoties caur Bosforu un Dardaneļiem, izveidojās Melnās un Vidusjūras savienojums. Vasarās Melnās jūras virspusē ūdens temperatūra svārstās no + 25 – +27 grādiem pēc Celsija skalas, ziemās – no + 8 – -0.5 grādiem pēc Celsija skalas. Dziļumā temperatūra ir nemainīga – + 9 grādi pēc Celsija skalas. Stipra vēja laikā Melnajā jūrā mēdz būt lieli viļņi – augstumā 3 – 5 m., garumā 10 – 15 m. Vētras laikā viļņu augstums sasniedz 15 m, garums – 30 m. Azovas jūra faktiski ir Melnās jūras līcis, ar kuru to saista Kerčas jūras šaurums. Azovas jūras vidējais dziļums 7 – 10 m. Azovas jūras ūdeņi vasarās stipri sasilst un sasniedz 27 – 32 grādus pēc Celsija skalas. Ziemās krastu tuvumā Azovas jūra aizsalst gandrīz uz 3 mēnešiem, bet tās centrālo daļu sedz peldošs ledus. Azovas jūra ir galvenā Melnās jūras zivju nārstošanas vieta, kurā zivis iepeld caur Kerčas jūras šaurumu un tur nērš. Unikāls ir līdz 1 metru dziļais Sivaša līcis, kurš atrodas Azovas jūras rietumu daļā. Tas ir atdalīts no jūras ar 270 metru šauru, Arabatskas bultu. (Arabatska strilka).
Grunts.
Viena no pašām lielākajām Ukrainas dabas bagātībām ir tās melnzeme – pašas auglīgākās gruntis, trūdu saturs, kurās pārsniedz 12 %, bet humusa slāņa biezums – 1,5 m. Šīs gruntis izveidojušās pirms daudziem tūkstošiem gadu, atmirstot un satrūdot biezajai zāles kārtai stepēs. Katrai dabas zonai, ar tai piemītošo augu valsti, raksturīgs kāds noteikts, dominējošs grunts tips. Poļesjē podzolētās gruntis, tālāk uz dienvidiem – melnzeme, kas aizņem aptuveni 60% no valsts lauksaimniecībā izmantojamām zemām. Sausajā dienvidu Stepē, Melnās un Azovas jūru piekrastēs izplatītas kastaņbrūnas gruntis. Visumā atklāti ap 650 dažādi grunts veidi. Ilgstoša liela daudzuma minerālmēslu pielietošana novedusi pie tā, ka Ukrainas gruntīs ir uzkrājušās stipri toksiskas vielas, bet pašu grunts izmantošanas intensivitāte – pie to noplicināšanās un degradācijas.
Dabas zonas.
Meža stepe.
Ukrainas centrālo daļu aizņem mežastepes zona. Tās dienvidu robeža vijas cauri Pervomaiskai, Kirovogradai, Kremenčugai, Krasnogradai un Volčanskai. Mežastepes zonas raksturīga iezīme ir meža un stepes ainavu apvienojums. Dažāds, nereti kontrastains reljefs, veido šo zonu ļoti glezniecisku. Lietus un nokrišņu un kušanas ūdeņu dabības rezultātā izveidojušies gravas un sengravas.
Stepe.
Stepes zona – viena no Ukrainas lielākām dabas zonām. Stepe aizņem 40% tās teritorijas. Klājas no Mežastepes līdz pat Melnās un Azovas jūras piekrastām un Karpatu piekājei. Tā kā nokrišņu šeit vairāk iztvaiko, kā rodas, mežs izaugt šeit nevar. Gandrīz visa stepe ir uzarta. Dabiskie stepes lauki saglabājušies tikai rezervātos un daļēji – gravu nogāzēs. Agrāk Ukrainas stepe izskatījās kā nebeidzams dažādu zāļu- segums. Pārmērīga zemes apūdeņošana īpaši stepes dienvidu daļā, noveda pie augsnes sasāļošanas.
Jaukto koku meža zona.
Ukrainas ziemeļu daļu aizņem jauktu koku meža zona – aptuveni 20% no valsts teritorijas. Ukrainas dienvidus robeža caurvij līniju – Ustiluga – Rivna – Šepetovka – Žitomira – Kijeva – Nižina – Baturina – Kroļiveca.
Zonai raksturīgs līdzens reljefs, ievērojams augsnes mitrums. Šeit ir daudz purvu. Poļesjei lielu ļaunumu nodarīja Černobiļas katastrofa.
Krimas kalni.
Krimas kalni dalās trijos dabas (fiziski-ģeogrāfiskos) apgabalos: Piekalni (mežastepes), Galveno kalnu grēdu un Krimas dienvidu krastu. Krimas kalni izveidojās vienlaikus ar Karpatiem. Tie tāpat turpina augt, un augšanu pavada zemestrīces. Krimas kalni sastāv no trim paralēlām kalnu grēdām: galvenās, pašas augstākās, kura strauji apraujas Melnās jūras virzienā, un ir vistuvāk dienvidiem, iekšējās un ārējās, kuru nogāzes ir lēzenas. Galvenās kalnu grēdas augstākais kalns ir Roman-Koš, kurš sasniedz 1545 metru augstumu virs jūras līmeņa. Tur ir daudz pazemes upju un strautu, alu un pazemes eju, dziļu aizu, kuru vidū izceļas Lielais kanjons. Krimas dienvidu krasts kā šaura lenta aizvijas gar melnās jūras piekrasti. No ziemeļiem to aizsedz Krimas kalni. Šeit valda subtropiskam, Vidusjūras klimatam līdzīgs, kaut arī nedaudz vēsāks klimats. Vējš divreiz diennaktī maina savu virzienu – dienā pūš no jūras uz sauszemi, naktī – otrādi. Krimas dienvidu piekrasti ļoti trāpīgi sauc par Melnās jūras pērli.
Iekšzemes ūdeņi.
Ukrainas teritorijā ir ap 73 tūkst. upes. Lielāko tiesu tās ir nelielas upes, tikai aptuveni 125no tām ir garākas par 100 km. Vairums Ukrainas upju ietek Melnās un Azovas jūras baseinos un tikai neliela Ukrainas ziemeļrietumu un galēji rietumu daļa pieder Baltijas jūras zonai. Galvenā Ukrainas upe ir Dņepra. Dņepra ir trešā garākā Eiropas upe, pēc Volgas un Donavas. Dņepras baseins aizņem 65% valsts platības. Dņepras lielās pietekas ir Pripete, Desna, Sula, Psela, Vorskla, Samara. Nākošā aiz Dņepras seko Dņestra, Siverskas Doņeca, Dienvidu Buga. Ukrainas ūdensresursu jomā nozīmīga loma ir Donavai, kaut arī tā tek pa tās teritoriju tikai nelielā gabalā. Ukrainas ūdeņi ir ļoti vērtīgi un deficīti resursi. Mazūdeņu gados ūdens deficīts sasniedz gandrīz 4 miljardus kubikmetrus.
Augu valsts.
Ukraina attiecināma pie valstīm ar lielu augu valsts bagātību. No 300 – 350 tūkst. zemeslodes visdažādāko augu veidiem, 25. tūkst. aug Ukrainā. Gadsimtu gaitā Ukrainas dabas veidols ir mainījies: meži ir izcirsti, stepes uzartas, purvi nosusināti. Nelieli dabas stūrīši, kurus nav skārusi cilvēka roka, ir saglabājušies vienīgi rezervātos. Galvenie Ukrainas mežu masīvi koncentrēti ziemeļos, Poļesjē, kā arī Karpatos un Krimas kalnos. Agrāk zemes ziemeļos un mežastepes joslās bija lielas pļavas, pašreiz tās gandrīz pilnībā ir applūdinātas ar jūru – ūdenskrātuvju ūdeņiem. Liels skaits izzūdošo augu sugu ierakstītas Ukrainas Sarkanajā grāmatā.
Dzīvnieku valsts.
Ukrainas dzīvnieku valsts aptver gandrīz 45 tūkst. dzīvnieku sugu, tai skaitā vairāk kā 100 zīdītājdzīvnieku, 360 putnu un vairāk kā 270 zivju sugu. Patlaban lielākais skaits dzīvnieku apdzīvo mežu masīvus Ukrainas ziemeļos un Karpatos.
Ukrainas saimniecība.
Ukraina pieder pie pasaules un Eiropas augsti attīstītām valstīm. Rūpniecība ir galvenā un svarīgākā Ukrainas tautsaimniecības nozare. Tā rada aptuveni 67% nacionālā kopprodukta. Padomju varas gados 48% valsts rūpnieciskā potenciāla un 20% darbaspēka resursu bija saistīti ar minerālizejvielu izpēti, ieguvi, apstrādi un izmantošanu. Otrā vietā (ap 14 %) nacionālā kopprodukta pieder lauksaimniecībai, tad – transportam, sakariem, tirdzniecībai.
Kijeva.
Viena no senākajām pilsētām Austrumeiropā. Austrumslāvu civilizācijas “šūpulis”.
Dibināta ap V.gs kā tirdzniecības apmetne austrumslāvu apdzīvotos apvidos, kur tirdzniecība notika starp Skandināviju un Bizantiju. VII. un VIII.gs Kijeva bija Hazārijas pakļautībā.
988.gadā Kijevā lielkņazs Sv.Vladimirs sāk Krievzemes kristianizāciju. 1037.gadā sākas Sv.Sofijas katedrāles (galvenā austrumslāvu – kristiešu svētvieta) celtniecība. No 1196.gada Kijeva kļūst par Kijevas Krievzemes galveno centru. 1238.gadā Kijevu gandrīz pilnīgi noposta mongoļi-tatāri, un sākas Kijevas kā austrumslāvu civilizācijas centra noriets, kaut arī Kijeva saglabā reliģiskā centra funkcijas.
No 1362.gada ietilpst vispirms Lietuvas dižkunigaitē, vēlāk apvienotajā Polijas-Lietuvas valstī, bet 1667.gadā iekļaujas Krievijas impērijā.
Jaunu uzplaukumu Kijeva piedzīvo XIX.gs beigās, līdz ar rūpniecības attīstību Krievijas impērijā. Pilsoņu kara laikā Kijeva ir ukraiņu nacionālistu galvaspilsēta, pretstatā Harkivai, kas ir boļševiku centrs.
Kad nodibina Ukrainas PSR, pirmā tās galvaspilsēta ir Harkova, bet 1934.gadā par galvaspilsētu kļūst Kijeva.
2.pasaules kara laikā Kijeva tiek gandrīz pilnīgi nopostīta. 1991.gadā Kijeva kļūst par neatkarīgās Ukrainas galvaspilsētu.
2004.gada Ukrainas prezidenta vēlēšanu laikā Kijeva ir galvenā t.s. Oranžās revolūcijas arēna.
Ievērojamākie cilvēki, kas dzimuši Ukrainā.
• Kazimirs Maļēvičš – gleznotājs
• Mila Jovoviča – kinoaktrise
• Vitālijs Kļičko – bokseris
• Vladimirs Kļičko – bokseris
• Andrejs Ševčenko – futbolists
• Ruslana – dziedātāja
• Ivans Aivazovskijs – Krievu gleznotājs
• Nikolajs Gogols – Krievu rakstnieks
Izmantotā literatūra.
Interneta saites:
• http://www.allukraine.lv
• http://en.wikipedia.org/wiki/Ukraine
• http://lv.wikipedia.org/wiki/Ukraine
• http://ru.wikipedia.org/wiki/Ukraine
• http://bank.lv
• http://www.ukraine.com/
• http://www.ukraine.org/