Kas ir īsta māksla.
Es īstu mākslu saskatu izpaužamies vairākos virzienos – mākslā, mūzikā, literatūrā, arhitektūrā, arī automašīnas vadīšanā un maltītes pagatavošanā.
Pēc manām domām – māksla ir spēja parādīt, pasniegt un izpildīt darbu pēc iespējas labāk. Aizdomāties tā, kā nevienam citam tas neienāktu prātā, parādīt tā, kā neviens cits nespētu un pasniegt savu darbu uz visspožākā zelta šķīvja. Īsta māksla ir unikāla un neatkārtojama. Tai jābūt tik specifiskai, tik neaptveramai, tik vienreizējai, lai tā spētu aizraut cilvēku, lai tā piesaistītu un, lai vienkāršs vērotājs, to spētu saprast un novērtēt. Tam nav jābūt nekam sarežģītam, pārspīlētam vai nesaprotamam. Par īstu mākslu var arī nosaukt melnu punktu balta fona vidū. Kas neredzēts un neikdienišķs. Nedz mākslu, nedz arī Īsto Mākslu nevar nodefinēt, un tas arī nav jādara. Tā ir gaumes lieta.
Konkrēti mākslas virzienā, es teiktu, ka īsto mākslu var saskatīt veidotajos dizaina priekšmetos un klasiskās mākslas klasiskajās gleznās. Manuprāt, dizains atklāj cilvēka personību un dizainera spējas izveidot ko jaunu un vēl neredzētu. Mācoties vai strādājot par dizaineri, var eksperimentēt ar dažādiem materiāliem, tehniku, var izdomāt jaunu pielietojumu kādai lietai. Es teiktu, ka Salvadora Dalī dīvāns lūpu formā, 1960. gads, bija kaut kas jauns un neredzēts sešdesmitajos. Mūsdienās vislabāk dizains, pēc manām domām – īstā māksla, parādās tehnikā un interjera priekšmetos. Cik vienkāršoti, tajā pašā laikā, sarežģīti tagad ir pieejami telefoni, datori un TV. Arī interjera priekšmeti tiek aizvien vairāk vienkāršoti formas ziņā. Cakas, kruzuļus un pārspīlētas formas nomaina taisnas līnijas un saprotamas, acīmredzamas formas.
Glezniecībā mākslinieka ainavas liekas vienkāršas un ne pārāk īpašas, bet persona ar cilvēka sirdi un domāšanu redzēs, ka autors ir paveicis smagu darbu pielietojot un izmantojot visas zināšanas, veidus un paņēmienus, lai panāktu gleznas dzīvīgumu un reālu iznākumu. Glezniecībā mākslinieki noved darbus līdz perfektam iznākumam. Tā, protams, ir augstākā māksla. Glezniecība kā tāda, pēc manām domām, ir augstākais līmenis mākslā, jo glezna viņdienās ir mūsdienās fotogrāfija. Autoram glezna ir jāmāk uzgleznot pēc iespējas reālākai, un tam ir vajadzīgs talants un zināšanas, un māka parādīt to ko tu redzi, lai arī skatītājs to redzētu tādu kā tu to redzi. Žana Onorē Fragonāra „Šūpoles” ir mana mīļākā glezna. Pēc manām domām šai gleznai ir lielisks sižets – doma. Arī veids kā mākslinieks ir attēlojis materiālus, dabu un emocijas. Patīk tas, ka Fragonārs ir piedomājis pie katras sīkākās detaļiņas un tādā veidā panācis to ļoti reālu. „Šūpoles” ir lieliska glezna arī tādēļ, ka darbā var redzēt tā laika stilu un, kas tas par gadsimtu. Un jau atkal nonākam pie tā, ka „īstā māksla” ir atkarīga no paša cilvēka. Kāds to dēvēs par īsto mākslu, kāds ne. Manuprāt, tāpat ir ar arhitektūru. Kādam var likties, ka mūsdienu stiklotie debesskrāpji vai tumšās, kantainās minimālisma stila ēkas ir nosaucamas par „īsto mākslu”, kāds atkal teiks, ka klasiskās celtnes Londonā – Londonas Tauers un Bekingemas pils, vai Baltais nams Vašingtonā un Lielais Ķīnas mūris Ķīnā ir īstenās mākslas celtnes un paraugi. Es teiktu, ka visos
virzienos – vai tā būtu māksla, mūzika, arhitektūra vai literatūra, sanāks domstarpības.
Piemērām literatūra – personīgi mani kaitina pārspīlēti rakstītās traģēdijas vai romāni, kur katrā teikumā ir pa kādam nejēdzīgam salīdzinājumam vai epitetam. Turpretī, cilvēkiem, kuri ir mācījušies literatūru, liksies nepieņemami lasīt mūsdienu autoru romānus un noveles, kur salīdzinājumi, epiteti un metaforas ir lietotas mazāk, vienkāršotas, bet lasītājiem saprotamāk un patīkamāk lasīt. Literatūrā, manuprāt, īsto mākslu pasniedz angļu klasiķi. Manuprāt, lieliski romāni ir Čārlzam Dikensanam – „Olivers Tvists” un „Dāvids Koperfilds” – , Viljamam Šekspīram traģēdijas „Romeo un Džuljeta” un „Hamlets”, kā arī Eliotam poēmas „Neauglīgā zeme” un „Tukšie ļaudis”. Bet mani visvairāk ir piesaistījusi angļu noveliste Džeina Ostina ar savām ironiskajām novelēm – „Lepnums un aizspriedumi”, Emma” un, manis vismīļākā, „Prāta apsvērumi”. Šīs rakstnieces darbi, priekš manis, ir pati pilnībā, reizē arī, saprotamības vienkāršība. Lasot šīs noveles oriģinālvalodā, var apgūt daudz jaunu un arī veco angļu vārdu. Es domāju, ja kāds darbs spēj mūs izglītot nemanāmi un nevaicājot, to varētu dēvēt par īstu mākslu, jo vairākas funkcijas ir ietvertas vienā lietā. Tā ir skaista un pamācoša, jebkurā virzienā.
Es tomēr palieku pie domas un pārliecības, ka īstu mākslu nevar tā pa īstam nosaukt vai definēt. Katram tā būs savādāka, katram tā liksies visīstākā, katrs to uzskatīts par unikālu un neatkārtojamu. Manuprāt, māksla bija, ir un būs atkarīga no paša cilvēka, viņa gaume!