Anoreksija

Anoreksija
Anoreksija (Anorexia nervosa) ir psihiska slimība, kas izpaužas kā ēšanas traucējumi, kur ir novērojams izteikts svara zudums līdz pat 50% no sākotnējā svara. Anoreksija faktiski nozīmē „nervozs apetītes zudums”, piemeklē meitenes daudz biežāk nekā zēnus. Slimība sevišķi izplatījusies pēdējās desmitgadēs. Par tās iemesliem var izteikt tikai pārspriedumus. Daudzus gadījumus medicīniskās aprūpes sistēma nemaz neatklāj, un saslimšana pāriet pati no sevis.
Slimība visbiežāk sastopama sievietēm vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Saskaņā ar slimnīcu statistikas datiem Zviedrijā gadā saslimst 9 no 100 000 personām minētajā vecuma grupā. Rīgas centra skolās tās ir aptuveni viena vai 2 meitenes no 15 klases meitenēm. Neraugoties uz visu, slimība ir reta. Zēnu vidū to novēro 10 reizes mazāk, t.i., 1 no 100 000 personām tai pašā vecuma grupā. Saslimstības biežums ir lielāks pilsētās. Pēc dāņu pētījuma (Mollers-Madsens un Nistrups – Moller-Madsen & Nystrup) , kas balstās uz slimnīcu statistiku par pirmoreiz uzņemtiem pacientiem, 1970. gadā saslimšana ar anoreksiju bija 0,42/100 000, bet 1998.gadā – 1,36/100 000. Vēl jāņem vērā, ka pirmoreiz slimnīcā uzņemtu psihiatrisku pacientu skaits šajā laika posmā samazinājies un ka noteikts skaits anoreksijas pacientu joprojām tiek ārstēti somatiskajā medicīnas aprūpes sektorā. Vienlaikus ir zināms, ka puse pacientu, kam par nāves cēloni minēta anoreksija, nekad nav tikusi ārstēta kādā psihiatriskā iestādē. Tas nozīmē, ka saslimstība ar anoreksiju patiesībā ir vēl lielāka, iespējams, pat divas reizes lielāka, nekā to rāda pētījumi, kas pamatojas uz psihiatrisko statistiku.
Savā smagākajā formā anoreksija ir slimība, kas var novest līdz nāvei. Dažreiz tiek izdarīta pašnāvība. Anoreksijas gadījumos tas ir parastākais nāves cēlonis. Taču arī elektrolītu līdzsvara traucējumu rezultātā sevis badināšana var beigties ar nāvi. Mirstības standartrādītājs (novērotā mirstība x 100/prognozētā mirstība) anoreksijai tiek rēķināts 9. Mirstība to personu vidū, kam novēro nervozu atsacīšanos no ēdiena, ir lielāka nekā starp jebkuras citas grupas psihiatriskiem pacientiem. Pašnāvības risks ir tāds pats kā šizofrēnijai. Palielināts iespējamas agrīnas nāves risks saglabājas daudzus gadus pēc saslimšanas sākuma.
1.1. Anoreksijas simptomi
Pēc Vispasaules Veselības aizsardzības organizācijas starptautiskā slimību klasifikācijas desmitā izdevuma (ICD – 10) anoreksijas kritēriji ir šādi: Traucējums, ko raksturo svara zaudēšana ar skaidru nolūku. To izraisa un veicina pacients pats. Traucējumus visbiežāk novēro padsmitgadniecēm un jaunām, pieaugušām sievietēm, bet tos sastop arī padsmitgadīgiem zēniem un jauniem, pieaugušiem vīriešiem, tāpat bērniem neilgi pirms pubertitātes un sievietēm līdz pat menopauzei. Traucējumi saistās ar specifisku psihopataloģiju, kurā dominē izmainīts priekšstats par savu ķermeni. Bailes no aptaukošanās un liekā svara kļūst par pārspīlēti pārvērtētu ideju. Visbiežāk novēro barības uzņemšanas nepietiekamību un novājēšanu visdažādākajās pakāpēs ar sekundārām izmaiņām endokarīnajā sistēmā un metabolismā, kā arī traucējumus organisma funkcijās. Simptomi aptver ierobežotu diētu, intensīvas fiziskās nodarbības, pašizsauktu vemšanu un notievēšanas līdzekļu, arī caurejas un diurētisko līdzekļu, lietošanu.
Tātad var teikt, ka anoreksijas slimniekiem novērojami šādi simptomi :
 stiprām bailēm kļūt resnam, neraugoties uz acīmredzamu novājēšanu;
 aplamu priekšstatu par savu ķermeni: pacients uzskata sevi par resnāku, nekā to saskata apkārtējie;
 vismaz par 25% zemāku svaru attiecībā pret garumu un vecumu nekā normālais;
 nav konstatēta somatiska slimība, kas varētu veicināt esošo anoreksijas stāvokli.

1.2. Anoreksijas norise
Slimības norisei raksturīgas trīs fāzes.
1.fāze. Sākums kā pie parastas notievēšanas, bet pakāpeniski process pārvēršas par badošanos un kļūst par uzmācību. Tajā ļoti aktīvi tiek iesaistīti apkārtējie cilvēki. Svars krītas strauji, novājēšana ir izteikta un satrauc ģimeni. Vairums aizsākušos anoreksijas gadījumu droši vien šajā fāzē tiek pārtraukti.
2.fāze. Kad badošanās sasniegusi zināmu robežu, organisms reaģē ar dažu enerģiju prasošu sistēmas darbības ierobežošanu. Izbeidzas menstruācijas, samazinās asinsriņķošana rokās un kājās, tāpēc rodas salšanas sajūta, krītas psihiskās koncentrēšanās spējas. Sasniegta fāze, kad parādās nopietns veselības risks. Ja stāvoklis neuzlabojas, parasti pacientu ievieto slimnīcā. Daļai pacientu novēro pacilātu noskaņojumu, jo izsalkuma sajūta zudusi, un pacients izjūt apmierinājumu tās trūkumā. Arī šajā stadijā stāvoklis var pavērsties uz labo pusi.
3.fāze. Pacients sver, iespējams, ap 30 kg, un organisma vielmaiņa sāk izmantot pēdējos enerģijas resursus. Tauku krājumi ir izlietoti, un sadalās organisma proteīns. Tā dēvētais slāpekļa līdzsvars kļūst negatīvs. Tas nozīmē, ka sadalās lielāks slāpekļa daudzums un tiek izvadīts no organisma ar urīnu nekā – uzņemts. Šāda situācija ir dzīvībai bīstama, un tai mēdz sekot apjukuma stāvoklis.
Pastāv arī paaugstināta uzņēmība pret infekcijām. Pamatnoskaņojumu raksturo apātija. Nav jēgas mēģināt pacientam palīdzēt ar psihoterapeitiskiem līdzekļiem. Nepieciešama aktīva ārstēšana; tajā ietilpst intravenoza asins un barības vielu ievadīšana organismā, vajadzības gadījumā arī barošana ar zondi.

1.3. Anoreksijas dinamika un sekas
Tradicionāli personības galvenos tipus iedala divās grupās –histrioniskais (disociatīvais) un obsesīvi kompulsīvais tips. Reizēm sastop abu tipu sajaukumu.
Histroniskā personība sarunā ir „atklāta” un priecīga, it kā viņu nekas nesatrauktu un nekas nebūtu nepareizi. Vienīgi tāds sīkums, ka viņa neēd vai pēc ēšanas parasti vemj. Reizēm kontrasts starp pacientes mundrumu un skaidri redzamajiem trūkumiem ķermenī ir pārsteidzošs. Tas ir klasisks belle indiference stāvoklis, proti, uzskatāma vienaldzība pret sindromu.
Obsesīvi kompulsīvo personību raksturo uzmācība iezīmes un šī personība ir uz iekšu vērsta un depresīva. Ar indivīdu ir daudz grūtāk kontaktēties, un tas daudz spēcīgāk spēj savu dienu pārvērst par rituālu. Šie indivīdi izmisīgi izturīgi un sīksti, turklāt spilgti parādās agresīvais sevis sodīšanas moments. Netiek paustas nekādas siltākas jūtas vai izrādīta interese par apkārt notiekošo. Pēc pieredzes, smagākie anoreksijas gadījumi vērojami šajā grupā.
Anoreksiju reizēm dēvē par „ģeniālu simptomu izvēli”. Tas nozīmē gan indivīda demonstrēto pamatoto prasību pēc vecāku uzmanības un aprūpes, gan vienlaikus – līdzvērtīgi stipru atteikšanos no tās. Anoreksijas pētnieks Arturs Krisps (Arthur Crisp) apraksta anoreksiju kā bēgšanas stratēģiju, fobisku reakciju uz procesu – no bērna kļūt par pieaugušu – vai cita veida psiholoģisku un seksuālu patstāvību. Par katru cenu izvairoties no svara palielināšanās, tiek atlikta grūtā cīņa – kļūt „pieaugušam”. Relevantās eksistenciālās bailes aizvieto iracionāla tieksme saglābt zemu ķermeņa svaru, tieksme, kas sakņojas bailēs.
Bioloģisko dinamiku nosaka tas, ka cilvēks jau pēc dažām dienām badā savu uzmanību sāk veltīt ēdiena sagādāšanai. Anorektiķu nemiers un nodarbinātība ar ēdienu jāskata šajā fonā. Daudzi anoreksijas slimnieki vāc ēdiena gatavošanas receptes un labprāt uzņemas gatavot ģimenei. Pat viņu sapņi daudzkārt saistās ar ēdienu.
Pacienti drīz vien kļūst par ģimenes dzīves centru, bet to viņi panāk, faktiski liekot ķīlā savu dzīvību. Ir skumji redzēt klusu un bezpalīdzīgu ģimeni ar stipri novājējušu bērnu. Arturs Krisps raksta: „Daudzi anorektiķi labi saprot, ka noved vecākus un citus tuviniekus pilnīgā izmisumā, bet nespēj pārmest tiltu pār bezdibeni starp sevi un citiem. Pārāk daudz kas ir slēpjams, un pārāk maz kas ir saprotams. Bez tam izbadēšanās un galējas novājēšanas stāvoklis rada indivīdā interesi pašam par sevi, un tā apslāpē visu citu.”
Anoreksijas pacientu slimības ainā ietilpst arī stipri izkropļots priekšstats par sevi. Tas izraisa rupjas kļūdas sava ķermeņa izmēru noteikšanā. Pacienti uzskata, ka ir resni, kaut patiesībā ir redzami novājējuši. Ainā iederas arī izsalkuma signālu un noguruma sajūtas noliegums. Pacienti ir hiperaktīvi, darbojas, kamēr krīt no kājām.
Var izšķirt anoreksijas iekšējo, privāto daļu un to, kas saistās ar attiecībām uz āru. Iekšējā, zemapziņas nozīme meitenēm izpaužas vēlmē uz visiem laikiem apturēt sievišķības veidošanos, tādējādi protestējot pret neizbēgamo procesu – kļūt pieaugušām. Viņas novēro arī tieksmi pēc varas un savu vēlmju apmierinājumu. Kontrolējot svaru, tiek gūta virsroka pār dziņām. Te var atcerēties civilizācijas vēsturi un daudzu cilšu rituālus, kas saistās ar jauniešu pubertitāti un ietver sevī izolāciju un atturību. Badošanās ir plaši izplatīta kultūras parādība, ko izmanto, lai stiprinātu cilvēku kopības apziņu sniegtu maģiskas attīrīšanās sajūtu. Pakļaujot savas morālās – ēšanas vajadzības, pacients jūt, ka valda arī pār citām, iespējams, neskaidri apjaustām dziņām. Notiek zināma „gara uzvara pār matēriju”.
No savstarpējo attiecību viedokļa anoreksija uzskatāma par protestu, sevišķi pret māti, no kuras notiek krasa norobežošanās. Neēst nozīmē arī „neieņemt” jeb neidentificēties ar māti. Māte, dabiski, stipri uztraucas, pārmaiņus lūdz un draud. Bieži māti apraksta kā personu, kas „kas zina labāk”, un anorektisko meitu – kā paraugbērnu, kas agrāk vienmēr mēģinājis piemēroties.
Kā minēju, zēniem anoreksiju novēro reti. Speciālajā literatūrā aprakstīta dziņu noliegšanas tieksme un depresijas mehānismi.
Anorektiskas reakcijas var parādīties arī ģimenē, kurā pastāv slēptas kopdzīves problēmas. Anoreksija šajos gadījumos ir protesta un „grēkāža” funkciju kombinācija, ko kāds no bērniem izmanto, lai novadītu konfliktus un agresijas. Badošanās kļūst par vispārēju rūpju objektu, tādējādi ļaujot vaļu arī pārējo jūtām. Tēvs bieži nespēj radīt drošības sajūtu ģimenē. Gadās, ka viņš izveido problemātisku savienību ar anorektisko meitu. Situāciju var atrisināt ar ģimenes terapijas palīdzību.

Anoreksijas sekas:
 hormonālie traucējumi,
 izzūd menstruālais cikls,
 muskuļu vājums,
 problēmas ar asinsriti,
 izkrīt mati,
 problēmas ar ādu,
 ūdens uzkrāšanās šūnās,
 vitamīnu un minerālvielu daudzums,
 dažādi kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumi un sāpes vēderā,
 traucēts miegs,
 aizcietējumi,
 uzmanības un koncentrēšanās traucējumi,
 depresija,
 pastāvīga aukstuma sajūta,
 trausli, viegli lūstoši kauli,
 nāve.

1.4. Anoreksijas ārstēšana

Ģimenes psihoterapija bieži kopā ar individuālu terapiju ir vienīgā ārstēšanas metode, kas, kā to rāda arī atkārtoti ārstēšanas izvērtējumi, nodrošina salīdzinoši augstu pozitīvu rezultātu. Pirmajā un otrajā, dažreiz arī trešajā fāzē psihoterapija ir sevišķi svarīga ārstēšanas metode. Terapeitam jācenšas atrast to punktu ģimenes sistēmā, uz kuru jāiedarbojas. Ir svarīgi ieņemt tādu pozīciju starp ģimenes locekļiem vai ārpus tiem, lai iemantotu visu uzticību. Tas nozīmē, ka ar cieņu jāizturas pret ģimenes pozitīvajām iezīmēm, jāizvairās no vainas sajūtas radīšanas un augstprātīgi aizbildnieciskas nostājas.
Individuālā terapija galvenokārt balstās uz palīdzību radīt pacientā sajūtu, ka viņa iekšējā dzīve ir nozīmīga un ka viņam piemīt kas neatkārtojams, pašam savs. Anoreksiju nevar sākt interpretēt, iekams neatslābst tās pamatā eksistējošais pacienta mazvērtības komplekss. Pretējā gadījumā terapeits arī kļūst par personu, kas līdzinās vecākiem un vienmēr – „zina labāk”. Kognitīvās psihoterapeitiskās metodes ir efektīvas kā papildinājums vai alternatīva uz izpratni orientētai ārstēšanai. Tādējādi tiek sistemātiski mēģināts ietekmēt sava ķermeņa uztveri un apzināšanos, saistot to ar ēšanas paradumiem.
Tā kā liela grupa anoreksijas pacientu nekad neuztic savas problēmas profesionāliem psihoterapeitiem, ļoti var noderēt pašpalīdzības grupas un programmas ar informāciju par psiholoģiskiem vingrinājumiem, kas vērsti uz slimības apzināšanos un dzīves izpratni.
Nav nozīmes patstāvīgi atgādināt un nemitīgi jautāt pacientam, vai viņš ir paēdis. Terapeits tā ieņem vecāku pozīciju un pazaudē terapeitisko iespēju. Otrs svarīgs iemesls ēšanas paradumu neuzsvēršanai individuālās terapijas laikā ir tas, ka pacients var nodomāt: viņš zaudēs kontaktu ar terapeitu, ja sāks ēst.
Daudzi pieredzējuši psihoterapeiti mēdz nodrošināt pacientu ar profesionālu dietologu padomiem un piedāvā pacientam tādus vai citādus piemērotus pārtikas produktus, ko viņš pats var iegādāties un sagatavot. Tas, ka pacients pats var rūpēties par savu ēdienu, ir ļoti svarīgs ārstēšanas komponents – ēdiens kļūst par kaut ko pacientam pašam un nevis mātei piederošu. Ja pacienta ķermeņa svars turpina kristies, un iestājusies 3.fāze, viņš jāinformē, ka slimnīcā tiks barots pret paša gribu. Pieredze rāda, ka nav likumsakarīgi šajā stadijā gaidīt, ka pacients pats būs ar mieru atsākt ēšanu. Viņa stāvokli parasti raksturo apātija un depresija tīri fizisku iemeslu dēļ. Hormonu terapiju menstruāciju atjaunošanai un vairogdziedzera ārstēšana ir pilnīgi noraidāmas, jo organisms vienkārši nespēj tikt galā ar šo papildus enerģijas patēriņu. Hormonālā sistēma pati atsāk darboties, kad tas ir iespējams. Turpretī kontrolētas vitamīnu piedevas ir noderīgas.
Apzināti virzīta individuāla un ģimenes psihoterapeitiska ārstēšana prognozes parasti uzlabo.
Komplikācija, kas parādās dažos gadījumos – īpaši tajos, kas saistās ar robežstruktūras problemātiku, ir pašnāvība.