Antikriminoloģija. Ir jāizvērtē šīs nostādnes loģiskums, nepieciešamība un perspektīvas.
Antikriminoloģijas būtība ir interesanta tajā ziņā, ka tā noliedz kriminoloģiju kā zinātni. Līdz ar to tā noliedz nepieciešamību izzināt, izpētīt noziedzību, tās cēloņus, struktūru, varbūtējās prognozes par noziedzības attīstību. Taču valstiskā līmenī antikriminoloģijas galvenais arguments – kriminoloģijas pastāvēšana nav samazinājusi, kur nu vēl novērsusi, noziedzību, nav guvis popularitāti. Tam ir bijuši pamatoti iemesli.
Pilnīgas antntikriminoloģijas teorijas atzīšana nav iespējama, jo kurš uzņemtos apgalvot, ka nav nepieciešams, piemēram, izziņas iestāžu darbiniekiem noskaidrot kādu no noziedznieka deviācijas cēloņiem. Sekošana antikriminoloģijas idejām sagrautu gan nozieguma atklāšanu konkrētajā gadījumā, gan noziedzības apkarošanu valsts mērogā. Un kā, pēc antikriminoloģijas nostādnēm, būtu risināms jautājums par noziegumu upuru aizsardzību, kas ietilpst kriminoloģijas apakšnozares viktimoloģijas kompetencē? Šie piemēri rāda, ka antikriminoloģijas teorijas atbalstīšana kopumā loģisku apsvērumu dēļ ir neiespējama. Cits jautājums ir par antikriminoloģijas pārstāvju ieteikumiem, iebildumiem kādās specifiskās nozarēs, kur tie varētu būt konstruktīvāki un nestu vairāk labuma. Taču pats antikriminoloģijas būtības noliedzošais raksturs izslēdz šādu iespēju.
Vēl viens iemesls antikriminoloģijas apšaubīšanai ir ciešā kriminoloģijas saistība ar dažādām citām zinātņu nozarēm – ētiku, antropoloģiju, bioloģiju, etoloģiju (rakstura pētīšana), psiholoģiju, psihiatriju, socioloģiju, statistiku u.c. Kriminoloģijas uzdevums ir skatīties uz noziegumu, noziedznieka personību arī caur šo zinātņu spektru, tādējādi arī dodot ieguldījumu to attīstībā, kas ir vēl viens pluss kriminoloģijas labā.
Pētnieki atzīst – kriminoloģija ir revolucionārāka nekā krimināltiesības, kas arī pēta noziegumu, tikai no likuma un tiesību puses, tā kā tā pieder pie mainīgajām sociālajām zinātnēm. Šāds arguments iedarbotos uz antikriminoloģiju saistībā ar iepriekšminēto galveno argumentu, jo kriminoloģijas uzdevums ir noskaidrot cēloņus un ieteikt iespējamos risinājumus, šajā ziņā kriminoloģija darbojas progresīvi. Taču noziedzības samazināšana kopumā nav atkarīga tikai no kriminoloģijas vienas pašas. Varētu runāt par krasu novitāšu trūkumu, kas ļautu novērst noziedzības cēloņus, sfērās, kas ir noteicējas sabiedrības dzīves veidošanā, bet diemžēl šīs sfēras nav tik elastīgas (kā kriminoloģija, kas ir gatava ieteikt šādas novitātes, piemēram, ekonomiskās situācijas uzlabošanu), lai pieņemtu izmaiņas, kas ietekmētu ne tikai sabiedrību kopumā, bet arī, sekojoši, lēmumu pieņēmēju dzīves apstākļus.
Un tomēr – nekas šajā pasaulē nerodas bez iemesla. Tas attiecas arī uz antikriminoloģiju, jo šīs nostādnes rašanās un attīstība tikai piespieda kriminologus un kriminoloģiju atbalstošos pētniekus izstrādāt jaunas atziņas, kuru nozīme izpaudās ne tikai kā antikriminoloģijas argumentu atspēkošana, bet arī kriminoloģijas kā zinātnes pilnveidošanā.
Antikriminoloģijas nostādne par kriminoloģijas nespēju tikt galā ar savu uzdevumu nav loģiska pati par sevi, jo tādēļ jau nepieciešama pētīšanas process, lai rastu atbildi. Un kriminoloģija ar sociālajai zinātnei pienācīgu elasticitāti ir pētījusi noziedzības cēloņus, to novēršanas iespējas, noziedznieku personību.
Kriminoloģijas nepieciešamību apstiprina vēstures gaitā pārbaudītais fakts par mācīšanos no pieredzes, kas samazina riska faktoru pieļaut kļūdas atkārtoti. Turklāt no problēmu dziļākas izpētes un izpratnes neviens nav zaudētājs. Sevišķi svarīgi tas ir kriminoloģijā, jo tās pētāmais priekšmets arī ir svarīgs un bīstams – noziedzība.