Apgaismība – kultūras virziens, kas aizsākās 17.gs. otrajā pusē, kad tautas sāka pievērsties nevis ticības lietām, bet atkal izzināt cilvēka prātu un tā attīstības iespējas.
Absolūtisms – neierobežota valdnieka vara (valdnieks, kurš nācis no aristokrātijas).
Apgaismība ir cīņa pret aizspriedumiem un tumsonību cilvēka gara dzīvē, tā ir cīņa par labāku sabiedrisko iekārtu, tikumiem, politiku un sadzīvi. Apgaismības pamatā ir ideālistisks uzskats par apziņas un prāta noteicošo lomu cilvēka dzīvē.
Sabiedrības progresu 18. gadsimtā veicināja apgaismotais absolūtisms (Absolūtisma forma, kurā apgaismotais monarhs aptvēra apgaismības principus un tos pielietoja. Viņi tiecās atļaut reliģisko toleranci, vārda un preses brīvību, tiesības uz privātīpašumu, atcēla dzimtbūšanu, veicināja mākslu, zinātni un izglītību.), kā arī Lielā franču revolūcija (Periods no 1789. līdz 1799. gadam, kad Francijā tika gāzta absolūtā monarhija, radikāli ierobežotas Romas Katoļu baznīcas tiesības un nodibināta republika.), taču Lielā franču revolūcija sabiedrības progresu veicināja straujāk, jo novērsa sabiedrības neapmierinātību ar pastāvošo iekārtu, tās rezultātā izveidojās republika ar konstitūciju, kura noteica viedokļa un vārda brīvību, visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā, izmaiņas skāra baznīcu un izmanīja valsts iekārtu tā tuvinot to demokrātiskai valstij, kas liecina par sabiedrības progresu.
Pirmkārt, Lielās franču revolūcijas cēloņi bija neapmierinātība ar absolūtisma monarhiju, tiekšanās pēc republikānisma, lielākas brīvības, neapmierinātība ar reliģisko neiecietību u.c. Ja apgaismotie monarhi būtu padarījuši savu pavalstnieku dzīvi labāku, ka viņi to solīja, tad nebūtu bijuši šie nemiera cēloņi. Tas norāda uz to, ka apgaismotie valdnieki tikai lielījās ar to, ka seko apgaismības idejām, bet īstenībā ieviesa tās minimāli.
Otrkārt, Lielās franču revolūcijas laikā Nacionālā sapulce pieņēma “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija”. Tajā tika noteiktas cilvēku svarīgākās tiesības. Valstij bija jānodrošina cilvēka dabiskās un neatņemamās tiesības. Tika atzīta cilvēku vienlīdzība likuma priekšā, vārda un personas brīvība, tiesības uz īpašumu, drošību un iespēju pretoties apspiestībai. Ja apgaismotie valdnieki arī daļēji ieviesa vārda un preses brīvību, tiesības uz privātīpašumu, tad tie nekad neatzītu visu cilvēku vienlīdzību likuma priekšā, jo viņu pašu interesēs vienmēr ir bijis būt pārākiem pār visiem un izbaudīt privilēģijas, tāpat kā to vēlējās augstmaņi, un monarhi zināja, ka tie sacelsies, ja viņš gribēs atzīt to vienlīdzību ar zemākajām šķirām.
Treškārt, revolucionāri panāca izmaiņas, kuras skāra baznīcas iekārtu. Baznīcām tika atņemtas to zemes, atcēla garīdznieku privilēģijas un desmitās tiesas nodevu. Algas garīdzniekiem maksāja valsts. Baznīca kļuva neatkarīga no pāvesta, garīdzniekus un bīskapus ievēlēja tauta. Tiesības piedalīties vēlēšanās bija arī protestantiem. Valdnieki nekad nebūtu varējuši nostāties pret baznīcu un to ierobežot, kā arī valdnieki gribēja valsts kasi izmantot savām vajadzībām un to interesēs nebija maksāt garīdzniekiem algas no valsts kases.
Ceturtkārt, tika panākts, ka likumdošanas vara bija Likumdošanas sapulcei, kuru ievēlēja valsts pilsoņi. Izpildvara gan bija karalim, kurš iecēla ministrus, bet tie bija atbildīgi Likumdošanas sapulcei. Francūži ievēlēja savas amatpersonas, līdz ar to vēl vairāk ierobežojot karaļa varu. Tiesu varu pārstāvēja tautas vēlēti tiesneši. Tā Francija tuvojās demokrātijai, kuru nekad nebūtu pieļāvuši apgaismotie monarhi, jo tas mazinātu viņu varu.
Apgaismotie monarhi ieviesa tikai dažas reformas, bet revolūcijas rezultātā nodibinātā republika kļuva par modernas valsts un sabiedrības formas modeli, tās konstitūcija paredzēja, viedokļa un vārda brīvību, visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā, vispārējas vēlēšanu tiesības, darba un profesijas izvēles brīvību un citas tiesības, bez kurām nav iedomājama arī mūsdienu demokrātija. Īstenībā apgaismotais absolūtisms bija mēģinājums spēcināt vai pastiprināt monarhu autoritāti un attaisnot absolūtu varu tās spējā radīt labāku dzīvi tās pavalstniekiem nevis veicināt sabiedrības progresu, tāpēc viennozīmīgi Lielā franču revolūcija bija efektīvāka.