aprūpes ētikas pamatprincipi

IEVADS

Ētika –

indivīda un grupu morālā prakse, uzskati un standarti, cilvēka tikumiskās rīcības normu sistēma, viņu pienākumi pret sabiedrību, ģimeni, citam pret citu. Ētika ļauj noteikt ideālus, vērtības un normas, kas būtu jāievēro profesionālā darbībā, kā arī uzvedībā.

Morāle –

noteiktu mērķu kopums kultūrā un likumi, kas noteic, kā šie mērķi sasniedzami. Starp šiem mērķiem ir zināma nostāja, rakstura īpašības un likumi.

Tikumība –

nosliece vai paradums noteiktos apstākļos rīkoties saskaņā ar morāles ideāliem.

Morālā domāšana –

spēja noteikt, kā konkrētā gadījumā būtu jārīkojas

Vērtības –

standarti vai īpašības, ka

a
as tiek augstu vērtētas, iekārtotas, uzskatītas par svarīgām vai kam ir liela nozīme vai pozitīvas īpašības. Vērtības izpaužas uzvedībā vai standartos, ko persona atbalsta vai cenšas uzturēt. Vērtības sakārtotas hierarhiskā sistēmā pēc to svarīguma personas dzīvē.

Vērtību konflikts –

opozīcija vai sadursme starp divām vai vairāk vērtībām, ko persona vai grupa uzskata par svarīgām.

Ētikas princips –

orientieris morālu lēmumu pieņemšanai un morālai rīcībai.

Ētikas kodekss –

formāls grupas paziņojums, kurā noteikti morāles un citi standarti un uzvedības noteikumu, kas jāievēro grupas locekļiem.

Ētikas prakse –

māsu morālā uz

z
zvedība, darbības, ētisku lēmumu pieņemšana, risinot morāles vērtību konfliktus.

Māsas ētika –

filozofiska analīze par māsas darbā satopamām morāles prasībām,

māsas darba morālā puse un ētiskie pamati,

ētiskie spriedumi, ko izsaka māsas,

priekšlikumu par māsas darba normatīviem mērķiem un saturu.

Pacientu aprūpes svarīgākie ētikas principi ir:

 taisnīgums,

 autonomija,

 patiesīgums,

 uzticība,

 rūpes,

 atbildība,

 sadarbība,

 aizstāvība,

 konfidencialitāte,

 kompetence.

Viena no

o
o pamatprasībām, veicot aprūpi, ir respektēt un sargāt cilvēka dzīvību, privāto dzīvi, pašcieņu, ievērot pacienta tiesības un nodrošināt autonomijas principu.

Lai vērtētu māsas atbildību, nepieciešami aprūpes standarti. Standarti dod vadlīnijas darba veikšanai un norāda atbildības mēru. Ētikas kodekss un māsas prakses aprūpes standarti ietver aprūpes profesionālas vērtības. Iedzīvotāji kļuvuši par patērētājiem, preču un pakalpojumu pircējiem. Pie šiem pakalpojumiem pieder arī pacientu aprūpe. Sabiedrība ir ieinteresēta saņemt informāciju un piedalīties vērtēšanā.

Ētiku ietekmē kultūra, reliģija, izglītība un sadzīves pieredze. Katrai māsai tā ir specifiska un noteic viņas ētiskos lēmumus. Katra lēmuma pieņemšanai jāizvērtē morālā un nemorālā vērtība, personiskās, kultūras un profesionālās vērtības, māsas vērtība darīt labu un vērtība ievērot pacienta vēlmes un tiesības izdarīt izvēli, sociālās vērtības un citas. Šādos gadījumos lēmumu pieņemšana kļ
ļ
ļūst par kompleksu procesu. Pacientu aprūpes ētikas kodekss palīdz definēt ētisku aprūpi, noteic, kāda ir aprūpe ideālos apstākļos. Kodekss nedod atbildes uz jautājumiem, kā vajadzētu rīkoties, aprūpējot kādu noteiktu pacientu. Lai lemtu, kā rīkoties, jāizmanto zināšanas par ētiku attiecīgā gadījuma kontekstā. Māsai jārespektē cita cilvēka vērtības, ņemot vērā pacienta tiesības, savus profesionālos pienākumus un likumdošanu.

Situācijas apraksts

Analizētā situācijā piedalās operāciju māsa, anestēzijas māsa, ķirurģi, anesteziologs, pacients, sanitāre. Situācijā tiek apspriesta nodaļas vecākās māsas uzvedība, kurai iepriekšējā dienā tika veikta maza ķirurģiska ie

e
ejaukšanās pēc nelaimes gadījuma. Darba laikā, ceļot kastes, māsiņa aizrāva dzimumzīmi uz vēdera, kura sāka stipri asiņot. Norautā dzimumzīme bija izgriezta un aizsūtīta uz izmeklēšanu, brūce sašūta, bet nākamajā dienā ķirurgi operācijas laikā šo gadījumu apsprieda ar skaļiem smiekliem un personību aizskarošām replikām bez vecākās māsas – pacientes klātbūtnes, taču klātesot pacientam, kurš atradās uz operācijas galda trankvilizatoru ietekmē, un pārējam personālam. Operāciju zāles personāls jutās ļoti neērti, un aizrādīja ārstam par viņa netaktisko uzvedību.

Ētiskas dilemmas šim gadījumam varētu būt: vai zobošanās par virsmāsas, kura tobrīd bija pacientes lomā, uzvedību nelaimes gadījuma laikā, māsas vārda un diagnozes nosaukšana ir uzskatāma par Ārstu ētikas kodeksa vairāku punktu pārkāpšanu, vai arī tas ir neizdevies joks?

Situācijas analīze no ētikas principu viedokļa

1.Personības autonomijas princips.

Doto situāciju analizējot no personības autonomijas principa viedokļa gribētu citēt V. Sīles vārdiem: “Respektēt nozīmē atzīt, ka otrs cilvēks ir cieņas vērts,..cilvēkiem ir vērtības, kas pastāv neatkarīgi no noteiktiem apstākļiem. ” [3,24] Dotajā situācijā nav elementāras cieņas pret māsu pacientes lomā un arī izteikumi par viņas ķermeni ir autonomijas principa neievērošana, jo bieži mediķi aizmirst, ka aiz slimās vietas, piem., asiņojošas kārpas, lauztas kājas ir arī cilvēks, kuram varbūt negribas atdot ārsta vai māsas rīcībā visu savu ķermeni. Ikdienas rutīnā tiek aizmirstas tādas lietas, kā arī cilvēka iekšējā pasaule. Īpaši to var novērot operāciju zālē, kad atved pacientu, kurš ir gandrīz kails, ar nelielu krekliņu, kas īsti nav piemērots augumam, novietots uz galda un tiek veiktas ar kailu ķermeni ierastās manipulācijas, aizmirstot par to, ka uz galda guļ personība. Operāciju māsām un ķirurgiem parasti ir darīšana ar vaļēju brūci, kura ir norobežota ar autiņiem. Varētu domāt, ka šeit nostrādāja māsas nestandarta uzvedība, jo ārstam varbūt likās dīvaini, ka kāds var arī nebūt pilnīgi kails operāciju zālē?

2.Nekaitēšanas princips.

Par nekaitēšanas principu šajā situācijā pašām pacientēm gan vecākajai māsai, gan nosauktajai māsai tiešs kaitējums nav nodarīts. Jo nosauktā māsa sen jau kā nestrādā, bet virsmāsa to dzirdēja tikai daļēji un īsti nesaprata kas notiek. Bet psiholoģisks kaitējums bija nodarīts klātesošajām māsām, jo virsmāsas vietā varēja būt jeb kura cita. Var secināt, ka ir nepatīkami un arī smagi klausīties ņirgāšanos par kolēģi. Vai šo kaitējumu var izmērīt? Par to var spriest pēc aizgājušo kolēģu vārdiem, kuri atzīmē tieši ķirurgu slikto attieksmi pret pārējo personālu.

3.Laba darīšanas jeb žēlsirdības princips.

Laba darīšanas princips ir arī ārsta, māsas tiešais pienākums – palīdzēt otram cilvēkam. Vai ir starpība – sniegt neatliekamo palīdzību pacietam, vai darbā esošajai māsai? Darba koplīgumā ir punkts, kas nosaka, ka personālam ir tiesības ārstēties savā slimnīcā bez maksas. Tātad ārsts var ārstēt pie viņa griezušos darbinieku sava darba laikā bez maksa un tas būs arī tiešais viņa darba pienākums. V.Sīle raksta: “Patiesībā ārstam ir jāsniedz medicīniskā palīdzība: profesionāli un iejūtīgi , respektējot pacienta pašcieņu.” [3,43] Bet griežoties pēc palīdzības pie kolēģiem vienmēr ir tāda sajūta, ka Tu viņus apgrūtini, jo viņi ir tik noguruši no pacientiem un vēl kolēģi ar savām problēmām. Palīdzība tika sniegta, taču diezin vai tas tika darīts no „tīras sirds”, aiz žēlsirdības. Jādomā, ka šie ārsti savu darbu dara tikai naudas vai pelņas pēc, taču katram mediķim jābūt altruistam, sava darba fanātiķim. Pacientam jājūt, ka palīdzība sniegta patiesi, neviltoti un ar mīlestību.

4.Konfidencialitāte un privātums.

Par konfidencialitāti un privātumu ir izstrādātas vadlīnijas Eiropas veselības aprūpes speciālistiem. Punktos 18. un 19. norāda par to, lai tiktu aizsargāta pacientu identificējoša informācija un ievērota anonimitāte un drošība. Veselības aprūpes speciālistam, esot atbildīgam par pacienta konfidencialitātes saglabāšanu, ir jānodrošina arī tas, lai veselības aprūpes iestādē tiktu ievēroti pacienta konfidencialitāti regulējoši noteikumi (vadlīnijas, protokoli).Veselības aprūpes speciālistiem ir jāievēro privātums un informācijas drošība, saziņā ar pacientu, tā pārstāvi un/vai aprūpētājiem, kā arī kolēģiem, īpaši neklātienē – pa telefonu, elektroniskā sarakstē un/vai pa faksu.[6;3,49]

Šajā gadījumā konfidencialitātes princips ir pārkāpts nepārprotami, jo tika nosauktas personas vārdos, kā arī pateiktas diagnozes.

5.Taisnīguma princips

Par taisnīguma principu V.Sīle raksta, ka tā ir vienlīdzīga izturēšanās pret cilvēkiem saskaņā ar viņu vajadzībām un spējām, labumu un ļaunumu sadala vienādās daļās un izturēšanās saskaņā ar nopelniem vai labajām īpašībām. Taisnīgums medicīnas ētikā ietver pienākumu izturēties pret visiem vienādi. Dažādos literatūras avotos ir minēti ētikas principi attiecības ar pacientu, bet kā ir ar kolēģiem? Vai var no kolēģa saņemt tādu pašu attieksmi kā pacientam vai tomēr nē? Jo bieži ir dzirdēts ir teikums: “Jūs esiet mediķis, un visu ziniet.” Kaut gan Latvijas Ārstu ētikas kodeksā ir atrunāta palīdzības sniegšana kolēģiem bez maksas, bet rodas jautājums: vai māsa ir ārstam kolēģis? Strādājot kopā dežūras laikā māsa ir kolēģe, bet ja noticis nelaimes gadījums, tomēr māsa ir pacientes lomā. Bet kā ir ārstiem, kad viņiem ir veselības problēmas, viņi taču arī griežas pie māsām pēc palīdzības.[3,58]

Taisnīguma princips pārkāpts netika, jo cietušajai māsai palīdzība tika sniegta pilnvērtīgi.

Daudzveidīgi ētiskās situācijas atrisinājumi.

Pozitīva situācijas atrisinājuma gadījumā klātesošās māsas izrunā notiekošo situāciju ar ķirurgu un norāda uz viņa elementāru uzvedības normu un ētisko principu pārkāpumiem un panāk, ka ķirurgs publiski atvainojas par saviem vārdiem virsmāsai, tādējādi parādot, ka prot tomēr novērtēt pacientu, arī mediķi, kā indivīdu, ar savu privātuma zonu, kura nekādā gadījumā nav pārkāpjama un, it īpaši publicējama citiem. Tādā veidā ķirurgiem ir iespēja atgūt kolēģu uzticību.

Negatīvi situācijas atrisinājumi var būt dažādi, jo zinot ārstu personīgi saproti, ka viņš vienmēr pazemo kolēģus, un tāda ir viņa dzīves uztvere būt pārākam par citiem. No vienas puses šo gadījumu var aizmirst un izlikties, ka nekas nav noticis un pieņemt to kā ikdienas ārstu attieksmi pret māsām šajā veselības aprūpes iestādē, jo tā ir vienmēr. Taču māsa šoreiz bija pacienta lomā! Vai konkrēto ārstu attieksmē parādās nostāja pret māsu, mediķi, pacientu, vai tas bija tikai nevainīgs joks? Tomēr var secināt, ka publisku pazemojumu kā joku ir grūti uztvert, jo tas skar cilvēka veselību un personību.

Analizējot šo situāciju var saprast, cik liela nozīme ir nevietā un nepareizā tonī pateiktam vārdam.

„Ja man ārstējot vai neārstējot gadītos redzēt vai dzirdēt par cilvēku dzīvi kaut ko, kas nevienam nebūtu jāzina, es par to klusēšu un, glabājot noslēpumu, nekad nevienam to neteikšu.” Tā teikts Hipokrāta zvērestā.

Vai ķirurgi to ir aizmirsuši? Jebkurā gadījumā iedragāta ir šo ārstu reputācija to kolēģu vidū, kuri līdzēja šajā gadījumā. To atgūt būs ļoti sarežģīti.

Gadījums ļauj pārdomāt ētikas kodeksā teikto, statīt kopā ar savu pārliecību, morāli un vērtībām. Analizēt situāciju un veiktos secinājumus izmantot savā māsu praksē.

Leave a Comment