Arhitektūras stili un to iezīmes

Rī¬gas Valsts teh¬ni¬ku¬ma
B3 gru¬pas audzēk¬ņu

Kas¬pa¬ra Beb¬ra

Darbs Kul¬tū¬ras vēs¬tu¬rē

Ar¬hi¬tek¬tū¬ras sti¬li un to ie¬zīmes

Rī¬ga 2002

Ie¬vads.

Šis darbs ir par ar¬hi¬tek¬tū¬ru un tās ie¬zī¬mēm lai¬ka gai¬tā. Kas ta¬jās ir at¬se¬višķs, kas vie¬nāds, kas nāk vi¬siem lai¬kiem cau¬ri. Ša¬jā dar¬bā vis¬vai¬rāk, sais¬tī¬bā ar šo tē¬mu, būs pie¬mi¬nē¬ta Rī¬ga ar tās ar¬hi¬tek¬tū¬ru. Pro¬tams, arī par da¬žām pā¬rē¬jām Lat¬vi¬jas pil¬sē¬tām būs in¬for¬mā¬ci¬ja, kā¬da ar¬hi¬tek¬tū¬ra ta¬jās ir, kādas tajā ir iezīmes, jo arī dažādās pilsētās ir atšķirīgi arhitektūras stili.
Ša¬jā dar¬bā būs arī ie¬kļau¬ta Pē¬te¬ra Blūma pub¬li¬kā¬ci¬ja laikrakstā “Lat¬vi¬jas Ar¬hi¬tek¬tū¬ra” – “Ko¬ka Rī¬ga!
Ne jau ko¬ka mē¬te¬lī¬tis”, kurā ir aprakstīta Rīgas koka arhitektūras laikmets, tā ēkas un salīdzinājumi pasaulē. Būs arī tabula pa stiliem un tiem atbilstošās ēkas. Vēl arī būs iekļauti materiāli par dažādām ēkām, kā tās radās, kādā stilā celtas, kā ari vēl dažāda informācija un to fotogrāfijas vai zīmējumi

Ievads. 2
“Koka Rīga!” 4
Rīgā sastopamie arhitektūras stili, to rašanās secībā 16
I. Romānika 16
II. Gotika 16
III. Renesanse / Manierisms 16
IV. Baroks 16
V. Klasicisms 17
Dzīvojamās ēkas Vecrīgā: 17
VI. Historisms / Konkrēta vēsturiskā stila atdarinājumi 17
VII. Eklektisms / dažādu vēsturisko stilu elementu atdarinājums, tos apvienojot 18
VIII. Jūgendstils 18
IX. Nacionālais romantisms 18
X. Art Deco / Art Deko 18
Ievērojamākās koka celtnes Rīgā 19
I. Baroks / 18. gs. 2. puse / 19
II. Klasicisms / 19. gs. 1. puse / 19
III. Historisms koka arhitektūrā 19
IV. Eklektisms koka arhitektūrā 20
V. Šveiciešu stils 20
VI. Jūgendstils koka arhitektūrā 20
VII. Nacionālais romantisms koka arhitektūrā 20
VIII. Vēsturisko koka ēku rajoni Rīgā: 20
Arhitektūras stilu izveidošanās. 21
I. Romānika (XI. – XII. gs.) 21
II. Gotika (XIII. – XV. gs.) 23
III. Renesanse 26
IV. Baroks (XVI – XVIII gs.) 29
V. Klasicisms 31
VI. Eklektisms (Vairāku vēsturisko stilu elementu atdarinājums, tos apvienojot) 32
VII. Jūgendstils 34
VIII. Nacionālais romantisms 37
Informācija par dažādām celtnēm un to arhitektoniskajiem stiliem. 39
I. Doma baznīca 39
II. Sv. Jēkaba baznīca 40
III. Sv. Jāņa luteriešu baznīcas komplekss ar viduslaiku celtņu un dominikāņu klostera paliekām 41
IV. Reformātu baznīcas un dzīvojamo ēku komplekss 42
V. Dannenšterna nams 42

“Latvijas arhitektūra” Nr.6 1996.g.
“Koka Rīga!”
“Ne jau koka mētelītis”
Pēteris Blūms

Iedziļināšanās dzimto vietu tēla būtībā un šo vērtību analīze ir mūžvecs process. Tā ir pašapliecināšanās. Bazīlija Plīnija ”Slavinājums Rīgai”, Mollīna izdotā Rīgas panorāmas gravīra , H.Pīranga Rīgas muižiņu apskats, R. Johansona Rīgas nomaļu fotogrāfijas, A. Čaka , O. Vācieša dzeja, J. Vasiļjeva monogrāfija par Rīgas klasicismu, J. Krastiņa , J. Lejnieka darbi par Rīgas jauno laiku arhitektūru – tie ir tikai daži pieturas punkti pilsētas identitātes meklējumos. Rīgai pielūdzēju bijis daudz, un katrs saskatījis ko citu, apliecinādams savu mīlestību. Tā pamazām top un veidojas pilsētas vārdiskais tēls, veidojas vērtību hierarhija arī mūsu apziņā. Visstabilāko vietu šīs piramīdas virsotnē ieņēmusi Vecrīga, lai gan tās struktūras, satura un materiālo substanču kopuma nozīme juridisku aizsardzību ieguvusi salīdzinoši nesen (30.gadu pilsētbūvnieciskās koncepcijas noliedza Vecrīgas kultūrvēsturisko vērtību, jo akceptēja tās iznīcināšanu).
Nu, sekojot Jānim Krastiņam, mūsu redzesloks paplašinājies viņpus Kanālmalas apstādījumiem un pasaule apbrīno mūsu jūgendu. Tuvākajos gados gaidāms juridisks šā fakta apliecinājums – Rīgas centra zonas iekļaušana UNESCO Vispasaules kultūras matojuma reģistrā. (Tas jau ir izdarīts, piez.)
Un tomēr, tomēr… Vai ir vārdos izteikta Rīgas centra tēla būtība un vai viss ir apjausts šajā būtībā.
Gan speciālisti, gan interesenti visai atšķirīgi uztver VIETU kultūrvēsturisko nozīmi. Parasti vairāk uzmanības tiek veltīts stabilām un ”aprobētām” vērtībām – baznīcām, sabiedriskām ēkām, stila ”pērlēm” un, protams, tik pievilcīgajam un patiesi fascinējošajam Rīgas jūgendstilam. Diemžēl šāds atsevišķu izcilību vērtējums ir ar visai šauru kultūrvēsturiskā konteksta spektru. Veidojas priekšstatu stereotipi un deformēta attieksme pret pilsētas telpu kā kopumu, kurā ietilpst ne tikai arhitektūras pieminekļi, bet arī viss, kas veido šīs vides būtību – gruntsgabalu dalījums un apbūves blīvums, vecie dārzi un iesegumi, žogi un vārti, apgaismes ķermeņi un skatlogu raksturs, ēku apdare, koloristika, skaņas, smaržas. Daudz kas laika gaitā mainās, bet, ja atsevišķas ēkas akcentē kultūrvēsturisko procesu tendences, tad vides vēsturiskais konteksts – pašu evolūciju. Pasaulē kopš 20 gs. 70. gadiem vērojama arvien kompleksāka un dziļāka pieeja kultūrvēsturiskajām vērtībām to veseluma un daudzpusīguma jomā, arī pilsētu vidē cenšoties saprast būtiskāko.
Viena no būtiskām un līdz šim nedefinētām Rīgas centra īpatnībām ir koka ēkas. Uz galvenajām ielām mazāk, bet tālāk, perifērijā, to ir patiešām daudz – kompaktas ēku grupas un veseli kvartāli. Kas tas ir? Pilsēttelpas Ahilleja papēdis vai kvalitāte? Īpatnība katrā ziņā.
Pirmais pasaules karš pārtrauca būvniecības bumu, kas ilga apmēram 30 gadus. Šajā laikā eklektisma, historisma, jūgendstila un nacionālā romantisma arhitektūras intervence ievērojami pārveidoja topošo “jaunās Rīgas” centru, jo priekšpilsētās kopš viduslaikiem un līdz pat 20. gs. sākumam cēla tikai koka ēkas – pamatīgas, smagnējas, bet ar labu gaumi un patiešām izcilā kvalitātē, kādu Eiropas pilsētās nenākas bieži sastapt.
Jā, kur tad vēl mūsu kontinenta lielo pilsētu centros tā sadzīvo klasicisms, historisms, nacionālais romantisms koka arhitektūras izpildījumā ar “lielo mūra brāli”? Ļoti, ļoti reti un fragmentāri Stokholmā, Helsinkos, Maskavā. Mazpilsētās – Raumā (Somijā), Zviedrijas ziemeļu daļā, Norvēģijā , Alpu ciematos, Tallinas priekšpilsētās, Polijas mazpilsētās, bet Viduseiropas valstu pilsētās šī cilvēces būvmākslas sākotņu skola sen zudusi.
Mūsu, uzdrošinos apgalvot, fenomens Eiropas kontekstā ir tas, ka mūsdienu Rīgas centrā fiksēts 1914. gada “stopkadrs” pilsētbūvniecībā .
Ir pagājis tik ilgs laiks, ka tieši tas ir kļuvis par Latvijas galvaspilsētas identitātes zīmi, šī koka un jūgendstila arhitektūras neparastā harmonija. Daudz ir dzirdēts par “mazo ziemeļu Parīzi”, bet, manuprāt, šī iekodētā tolerances un līdzāspastāvēšanas forma, kas attālina Rīgas asociācijas no “akmens sprosta” efekta, toties tuvina dārzu pilsētai un rada lielākas brīvības izjūtu cilvēkos, arī ir viens no atminējumiem. Vēl kas – no vienmuļības brīvās ielu perspektīvu kompozīcijas zināmā mērā kompensē izteikta reljefa trūkumu.
Mēs staigājam pa Rīgas centru un ik pa brīdim, ja vēlamies varam ieraudzīt mazas un lielas pilsētas glezniņas. Šī izteiktā gleznainuma izjūta paliek atmiņā un nezūd, to pat var definēt. Pirmkārt, to rada kvalitāte ēku un ielu īpatnā samērīgumā, kompozīcijas brīvībā un harmonijā, mīlestībā pret detaļām un to izpildījuma meistarībā. Otrkārt, tas ir dzīvs pilsētas organisms, kas nav sastindzis pareizā nobeigtībā, bet radījis iekšēja dinamisma pilnu fiksētas attīstības stāvokli. Tas nebūt nav urbanistisks haoss, bet simbioze, kurā katrs laikmets un ēka, nedaudz pakārtojies saviem priekštečiem un kaimiņiem, ieņem savu unikālo vietu telpā un laikā, veidojot rīdzinieka iekšējo harmonijas izjūtu un pilsētas seju. Rīgas jaunā centra šarms meklējams ne tikai jūgendstila ēkās, bet kontekstā, kurā tas radies un atrodas. Tā ir kā liela un patriarhāla, taču ne klerikāla ģimene, no kuras staro iecietība un mīlestība, atmiņas par bērnību un kluso priekšpilsētas dzīvi zaļojošajos dārzos. Tas nekas, ka nedaudz traucē nolaistība un aizkvēpuši logi. To tāpat var saredzēt, ja grib, īpaši arhitekts, gleznotājs, dzejnieks un katrs, kam Dievs devis spēju saskatīt Būtību, nevis mazsvarīgo. Lai cik tas būtu savādi, bet tieši šīs izjūtas burtiski suģestēja UNESCO ekspertus šā gada jūnijā, staigājot pa centra un Pārdaugavas, Ķīpsalas ielām, ieejot pagalmos. Tieši šīs fantastiskās nākotnes iespējas, ko mums dod šī vēsturiskā “aizkavēšanās” un pasauli vērtējuša, monstrālās lielpilsētu depresijas nogurdināta profesionāļa spēja Rīgā pēkšņi “caur ērkšķiem ieraudzīt zvaigznes”.
Iekļaušana pasaules līmeņa kultūras mantojuma klasē ir ne tikai gods, bet arī saistības. Svarīgākā no tām – turpmākās centra apbūves konsekvences. Viens ir vērtību apzināties, kas cits – pašiem to respektēt. Ja reiz vēsturiskā apbūve šai pilsētas daļā ir pasaules nozīmes vērtība, tad katrs jaunveidojums var būt strīdīgs. Ir plānveidīgi nojaukta stūru koka apbūve Brīvības ielā, ir desmitiem robu perimentrālajā apbūvē. Kas būs jaunais zudušā vietā? Iekšējā balss saka – kontekstuālā arhitektūra, kura sava formālā risinājuma ierosmi rod konkrētās vietas ritmā, proporcijās, siluetā, faktūru spēlēs, iespējās, ko piedāvā spēja izjust. Tas var būt historizējošs, eklektisks, laikmetīgs, bet darbs ar būvmākslas un mākslas pašvērtību.
Mūsu rīcībā ir 20.gadsimta laikā izveidojusies Rīgas centra apbūves evolūcijas ritma tradīcija, ko derētu saglabāt un pilnveidot kā mūsu pilsētvides vērtību, proti: zudušo ēku vietā jaunais nerodas dogmatiski, bet – ievērojot esošās ielas perspektīvas kompozīcijas gleznieciskuma faktoru ar tornīšu vertikālēm kvartālu stūros, straujiem kāpumiem un kritumiem, koku lapotnes pauzēm, aiz kurām ir otrā un trešā plāna apbūve pagalmos un dārzos, un ļoti daudzveidīgu dabiskā apgaismojuma spēli, pateicoties iepriekš uzskaitītajiem apstākļiem.
Šajā gadsimtu scenogrāfijas albumā nebūs viegli orientēties, ja darboties tikai un vienīgi ar plašiem skatiem, vērienīgiem mērogiem. Katra ēka, gruntsgabals pats sevī ir mazs civilizācijas modelis.
Mēs nevaram lepoties ar daudzām, ļoti vecām koka ēkām Rīgā. Nav zināma neviena 17. gs. beigu vai 18.gs. sākuma celtne, jo pārāk daudz un bieži ir dedzis, pārāk nepateicīgs koka ilgstošai saglabāšanai ir mūsu mitrais piejūras klimats. Hipotētiski vecākās no apzinātajām – 1890. gados daļēji pārveidotā dzīvojamā ēka Daugavgrīvas ielā # 28, kura varētu būt celta vēl pirms 18.gs. vidus un ir vienīgais Latvijā zināmais pilsētas dzīvojamās (?) ēkas paraugs ar lokailu lieveni, kur šobrīd nosegts ar vēlāku fasādes apdari. Otra Šepmuižiņas vecākā dzīvojamā ēka Juglas ezera krastā, spriežot pēc detaļām, arī varētu būt celta neilgi pirms 18.gs. vidus, bet ļoti neveiksmīgi pārbūvēta pirms dažiem gadiem. Trešā – Borherta muižiņa Zvārdes ielā # 1 – ap 18.gs. vidu.
Hronoloģiski sekojošā, ievērojami lielākā baroka un agrīnā klasicisma koka ēku grupa datējama ar 18.gs. 60.- 80. gadiem. Tās ir Rīgas muižiņas – Kleistu, Heija (nesen nodegusi, bet vēl esošā), Hartmaņa (vecā dzīvojamā ēka), Nordeķu, Zēluste, Lucava, Voleru, 19.gs. pārbūvētā Drēzena, viena no LU Botāniskā dārza bij. Volfšmita muižiņas ēkām un Jeruzalemes viesnīca O. Vācieša ielā 19, Šrēdera nams Daugavgrīvas ielā # 11, Depkina muižiņa.
Kā nākamā minama 18.gs. beigu – 19.gs.sākuma klasicisma ēku grupa Daugavgrīvas ielā 67, vēl viena no LU Botāniskā dārza teritorijām esošajām, Bloka muižiņa, jaunākā Hartmaņa muižiņas dzīvojamā ēka. Protams, uzskaitījums nav pilnīgs.
Kā nākamā būtu minama liela daļa Rīgas labā krasta bijušo 19.gs. priekšpilsētu koka apbūves, kas radusies pēc 1812. gada liktenīgās “baiļu sindroma” dedzināšanas. Tās ir viena līdz divu stāvu celtnes, kuras radās pēc vienota, Pēterburgā izstrādāta fasāžu risinājuma projekta laikā no 1813. līdz 1830. gadam. To kopskaits sasniedzis apmēram tūkstoti (!). Šo t.s. paraugfasāžu projektu izstrādi 1809. gadā veica arhitekti Luidži Ruska, Viljams Geste, un 1810. gadā to pilnveidoja Vasilijs Stasovs. Piemērojoties vietējiem apstākļiem, projekti tika “reģionalizēti”, veidojot stāvākus jumtus, kas vienlaikus radīja pilnīgi atšķirīgu fasādes kompozīciju.
Šā prototipa ēkas dažādās to interpretācijās sastopam gandrīz visā Rīgā, īpaši centrā – Maskavas forštatē, Lāčplēša, Ģertrūdes, Bruņinieku, Krišjāņa Barona, Elizabetes, Dzirnavu, Baznīcas, Valdemāra un citās centra ielās. Tāpat varam tās atrast Ķīpsalā, Balasta dambī, O. Vācieša ielā, Sarkandaugavā un citur.
Nedrīkstētu palikt aizmirstas mazās, necilās ēkas, kādas vēl ir Ķīpsalā – kādreizējie latviešu zvejnieku un pārcēlāju mājokļi. To skaits ir neliels – kādas 10 , un vecākās no tām, iespējams, datējams ar 19. gs. pirmo ceturksni. Tās raksturīgas ar nelieliem gabarītiem, vienkāršu plānojumu un, šķiet, ir senākais saglabājies Rīgas latviešu mājokļa tips, kuru 18. gs. beigās attēlojis J. K. Broce. Diemžēl man nav nācies dzirdēt, ka jebkad šis izzūdošās ēkas būtu pētītas ar tādu pašu vērtības apziņu kā Kurzemes lībiešu ciemi vai Piebalgas viensētas.
Ap 19. gs. vidu, šķiet, celtniecības intensitāte mazinājās, jo ugunsgrēkā zudušais bija ar uzviju atjaunots. Šis laikam tipiski askētiski, bet formās un detaļās izkopti apjomi ar simetriski izvietotiem frontoniem, reljefi izceltiem logu un durvju sandrikiem, ritmisku fasādes kārtojumu. Ir virkne ēku, kuru datējums vienlīdz labi der kā pagājušā gadsimta vidum, tā beigām – Akas ielā 13, namdarmeistars J. Fr. Bergs, mūrniekmeistars Vills (1852.), Dzirnavu ielā 51, namdaris K. Mundels, mūrnieks J. F. Vills (1853.), Dzirnavu ielā 64, arh. Dīce (1879), Ģertrūdes ielā 2, arh. H. Vills (1879.), Matīsa ielā 28 a, L. Felsko, (1892), Švarcmuižas ēka Daugavgrīvas ielā 17 M. Holsts (1872.).
19.gs. 70.-80.gadu koka apbūve jūtami zaudē savu projektu anonimitāti, jo līdz tam ēku autori bija paši namdaru amata meistari un nereti viņu vārdi nav zināmi. Gandrīz visi mūsu arhitektūras latviešu un vācbaltu vecmeistari 19.gs. pēdējā ceturksnī un 20.gs.sākumā projektējuši koka būves, no kurām liela daļa vairs nepastāv.
Tāpat kā mūra arhitektūra, arī koka būves seko līdzi laikmeta stilam, un 19.gs. beigu daļā un vēl 20.gs. sākumā iemīļota ir historizējošo, eklektisko formu lietošana. Šā laika ēkām piemīt smagnējums, simetrija un zināma noslēgtība, saglabājot pietāti pret mūžīgo klasiku: Brīvzemnieka ielā 7, G. Vinklers (1880.), Dzirnavu ielā 64 , O. Dīce (1879.), Valdemāra ielā 35, G. Vinklers (1874.), Kr. Barona ielā 59/61, Kandavas ielā 4/6 (ap 1877. ), Kalnciema ielā 16, J. Baumanis (1876. ), Kalnciema ielā 24, J. Pfeifers (1879.). Eklektiskas fasāžu formas ieguva 19. gs. sākumā “paraugfasāžu” ēkas, kurām radās jauns apšuvuma dekors, mezonīni, frontoni un jumta izbūves: Tērbatas ielā 47 J. Pfeifers (1902.), Kr. Valdemāra 14, F. Hess (1876.), Blaumaņa ielā 23, K. Pēkšēns (1892.) un desmitiem citu.
Tai pašā laikā kopš 1860.-1870. gadiem visas Eiropas mērogā ienāk jaunas vēsmas. Tas ir Šveices zemnieku arhitektūras variāciju vilnis, kura iedvesmotājs ir šveiciešu arhitekts Cīrihes Politehnikuma profesors Ernests Gladbahs. Viņa 1857. gadā sāktā zemnieku celtņu uzmērīšana un to publikācija 1860. gadā kļuva par stūrakmeni gan pieaugošai interesei par etnogrāfisko celtniecību, gan par vadmotīvu “jaunajam stilam”. Šveiciešu Ementāles novada mājas “chalet” inspirācijas Rīgā un īpaši Jūrmalā bija ļoti iemīļotas un visbiežāk vērojamas koka dzīvojamo ēku, vasarnīcu, verandu, dārza paviljonu, Jūrmalas kādreizējo dzelzceļa staciju, restorānu un koncertpaviljonu arhitektūrā. Sarežģītos, ažūri zāģētos ornamentus zelmiņu un jumtgaļu savilču aizpildījumos, margās, īpatnējos dzegu balsta atgāžņos, vieglo fasāžu aiļojuma ritmiku savos projektos izmantoja lielākā daļa šai laikā praktizējošo arhitektu. Taču ne tikai formālais vienoja šā laika Eiropas, Amerikas un Austrālijas koka būves līdz tam nepieredzēti tuvā arhitektūras valodā. Attīstoties sakariem un transportam, pasaule kļuva pieejamāka. Racionālais Šveices un Skandināvijas tautas celtniecības būvkonstrukcijās iespieddarbos kļuva pieejams visiem tāpat kā nepieciešamība pēc jauna mājokļa tipa, kurš būtu demokrātiskāks, “ejošāks” no izmaksu viedokļa, dzīvespriecīgāks, veselīgāks un atvērtāks pret dabu, gaismu. Šveices zemnieku nams šīm prasībām atbilda vispilnīgāk, jo izkoptā skeletbūve (koka režģa nesošā konstrukcija ar vieglu apšuvumu) bija pilnīgs pretstats tradicionālajai guļbūvei un atļāva nesalīdzināmi brīvāk perforēt sienas un savstarpēji kombinēt apjomus, turklāt iesaistot konstrukciju fasāžu un interjera dekora kompozīcijā. Tik pat vilinošs kļuva vienkārši izgatavojamais un katram pieejamais dekorēšanas paņēmiens ar izzāģēto ornamentu (Laubwerk – vāc.). “Tas patika cilvēkiem, jo atbilda laikmeta garam. Izzāģētais ornaments (namu fasādēs – P. B. ) bija kā karogs, ko svētdienās izkar pie mājas, simbolizējot ticību neierobežotajām iespējām, ko piedāvā mūsu zeme, “deklarēja amerikanizētā šveiciešu stila ornamentikas paraugu grāmata 19.gs. beigās. Rīgā atbalsojusies arī otra šā laika aizraušanās ar norvēģu tautas celtniecības motīviem. Tiesa, to ir ļoti maz, bet labākais no piemēriem ir patiešām izcils – tā sauktā Lokomotīves sporta biedrības ēka pie Arkādijas parka O. Vācieša ielā 2. Nav izslēgts, ka šeit nezināma autora darbā (Šmēlings?) atbalsojas norvēģu arhitekta H. Muntes 1890. gadā projektētā Oslo restorāna “Frognersetaeren” t.s. pūķu stils (Drahenstil – vāc. ). Rīgas variantā konsekventi realizēta programma : siluets, pūķi jumtgalēs, virknētais logu grupējums, skursteņu plastika, koka sīkdaļas. Domājams, ka, veicot izpēti, atklāsies vēl viena būtiska stila iezīme – interjera un eksterjera polihromija, bez kurām šīm mežģīņotajām spēlēm kokā ir tikai puse efekta. Zināms, ka R. Šmēlings ”blēņojies” ar pūķiem, ko uztupinājis Rīgas publisko mazmājiņu jumtiem. Apzinoties šīs grandiozās, starpkontinentālās šveiciešu koka arhitektūras invāzijas mērogus (Zviedrija, Somija, Krievija, ziemeļrietumi, Bulgārija, Austrālija, Amerika, Japāna, centrālās Eiropas valstis), vēl jo interesantāk kļūst tad, ja ievēro, ka katrā vietā ir gan silta tīrradņi, gan reģionālie savrupceļa atvasinājumi . Rīgā šo versiju ir bez gala daudz, tikpat, cik plaša ir jūgendstila formālā palete, un visas šā laika ēkas vieno konstrukcija – jau aprakstītā skeletbūve, ko dēvē arī par statņu būvi . Tikai daži piemēri .
Dzīvojamās ēkas:
Kalnciema ielā 25 b A. Ašenkampfs 1899.
Balasta dambī 38/40 J. Alksnis 1907.
Brīvības ielā 100, pagalmā K. Felsko 1899.
Daugavgrīvas ielā 32/34 R. Pflūgs 1880.
Stabu ielā 42 ??? 1888.(?)
Volguntes ielā 16 b J. Alksnis 1909.
Dzelmes ielā 12 (Vakarbuļļos) ??? ap 1910.
O. Vācieša ielā 5 O. Bārs 1872.
Daugavgrīvas ielā 32/34 R. Pflūgs 1880.

Savā ziņā īpatns ir fakts, ka koka ēku ar izteiktām plastiskā jūgendstila iezīmēm ir pavisam nedaudz: Kristapa ielā 2/4, arh. A. Ašenkampfs (1904.), Jēzus baznīcas ielā 21/23 un ārēji neuzkrītošā ēka Kalnciema ielā 7, arh. J. Alksnis (1907.), ar lieliskiem kāpņu telpas un dzīvokļu interjeriem un pavisam pieticīgās dekora replikas nama fasādē Šampētera ielā 75/79. Atbilde meklējama gan Laubes teiktajā ” No mūra jeb akmeņiem celta ēka dabū citu izskatu nekā koka nams, jo katrs materiāls prasa .. savu īpašu konstrukcijas veidu, īpašu apstrādāšanas tehniku “, gan koka tehniskajā piemērotībā vai nu smalkākam ornamentam (izzāģētais), vai arī kombinētu materiālu apdarē. Pēdējais variants nereti lietots koka ēkās ar mūra kāpņu telpu, uz kuras fasādes pilnībā izmantotas apmetuma apdares plastikas iespējas. Īpaši paša Laubes projektētajās ēkas.
Liekas, ka E. Laube radījis ļoti īpatnu un tieši viņam raksturīgu nacionāli romantisko novirzienu, kura ekspresīvākie paraugi ir dzīvojamās ēkas Lapu ielā 17 (1911.), Liepājas ielā 7 (1908.), Ropažu ielā 37 (1908.), Enkuru ielā 5a (1909.). Pieminēšanas vērts būtu līdzīgās formās celtais daudzdzīvokļu nams Matrožu ielā 4/6, A. Vanags (1912.), kurš, par spīti aiznaglotajiem neskaitāmo verandu logiem, pārsteidz ar savu vieglumu un graciozitāti.
Pirmais pasaules karš aizrāva Rīgas namdarus uz Tīreļpurva, Serbijas un Petrogradas koka blindāžu būvēm.
Rīgas koka arhitektūras laikmets bija beidzies.
Ko darīt ar vecajām koka mājām? Priecāties, ka mums ir šie humānās arhitektūras objekti, kuros var notikt viss, kas nepieciešams mūsdienu cilvēkam. Koka arhitektūras oponenti parasti argumentē ar Raiņa vārdiem: “pastāvēs, kas pārvētīsies”, domājot ar to nepieciešamību vai nu nojaukt , vai kārtīgi modernizēt. Šai sakarā nebūtu par ļaunu apspriest mainības subjektus: #1 -vēsturiskas vērtības, #2 – mūsu apziņa, #3 -pasaulē notiekošie procesi, #4 – ekonomika, kas atrodas nepārtrauktā kustībā. Līdz šim stereotipā apziņa, pamatojoties uz ekonomiku, piespieda mainīties kultūrvēsturisko vērtību. Jautājums: vai Rīga no tā ir kļuvusi skaistāka? Nē, jo ekvivalentas jaunās arhitektūras kvalitātes vēsturiskajā apbūvē pēc kara nav radušās tik lielā skaitā, lai varētu runāt par konkrētām tendencēm. Apskatīsim citu modeli, uzticoties pasaules domām par mūsu vērtībām, mainīsim savu apziņu, ieinteresējot ekonomiku šajās pārmaiņās. Vai tas ko uzlabos? Pasaules pieredze to apliecina visās vēsturiskajās pilsētās, kuru sabiedrība un pārvalde ir vienojušās kopējā vērtību pārvērtēšanas projektā, kur eksistē prioritātes, kur sabiedrība šai joma tiek izglītota un informēta. Pēc zināma laika vēsturiskajai pievienojas ekonomiskā vērtība – šīs vietas pievelk cilvēkus un viņu naudu. Mūsdienu cilvēks ir noguris no stresa un tehnokrātijas, savai relaksācijai viņš meklē romantiku, sev atbilstošākus mērogus, nemākslotu harmoniju.
Viss ir tik vienkārši. Vai bieži ģimene, kura meklē mājvietu centrā vai tuvu tam, apspriež iespēju par koka mājas pirkšanu ? Jā , koka māju, aiz kuras ir dārzs ! Sava, lai arī neliela koka māja Visbijas centrā – tas zviedriem ir elitāri. Koka mājā tāpat kā jebkurā citā celtnē var iebūvēt gan lielu vannas istabu, gan izbūvēt bēniņus, gan siltināt to ar mūsdienu materiāliem. Koka mājā Rīgas centrā var būt lielisks birojs ar stiklotu dārza verandu un vietu, kur aiz mājas nolikt savu transportu. Koka mājā var būt visomulīgākās kafejnīcas, kurās no ielas trokšņa tu negaidīti nokļūsi dārza pastorālajā klusumā. Koka mājas tāpat var pārplānot – ar lieliem dzīvokļiem, divos stāvos, ar izbūvētiem bēniņiem. Koka mājā ir vieglāk elpot un var labāk gulēt. Koka mājā var atsegt un restaurēt īstus koka interjerus, nevis mocīties butaforijā.
Rīgas koka māju pēckara remonti nežēlojami bieži notikuši maksimāli primitīvi – dekors noplēsts, tā vietā – vienlaidu “vagonkas” apšuvums, kolorīts – grīdas brūnais vai monotoni nenosakāmais. Pirmskara koka māju pārbūves projekti tika izstrādāti, pamatojoties uz trim lietām – būvnoteikumiem, profesionālu skaistuma izjūtu un toleranci. Vai to nav iespējams atjaunot? Pēc pieciem gadiem mēs varētu nepazīt Lienes, Mūrnieku, Avotu, Pļavas, Krāsotāju ielas, par kurām šovasar 25 Lībekas arhitekti teica – tas ir kas neredzēts un negaidīti labs. Par to, ka tas ir reāli, var pārliecināties tepat netālu – Kuresārē, Pērnavā, Tartu -, kur nav ne mazāko tuva sabrukuma vai bezcerības pazīmju. Igauņu handikaps (gudrība) slēpjas zemnieciskajā pragmatismā – koks pastāvīgi jākopj un jākrāso, ko viņi arī dara.
Viens no būtiskākajiem jautājumiem, ko es uzdodu pats sev, ir vērtības kritēriju, vēlamā un reālā līdzsvars koka apbūves adaptācijā mūsdienu Rīgā.
Nav šaubu, ka simtiem koka ēku aizies bojā, taču, ja tas notiks haotiski, tad pēc desmit gadiem mēs varēsim visā pilsētā konstatēt situāciju, kāda šodien ir Maskavā forštatē – koka pilsētas atliekas , kas fragmentāri izkaisītas pa visu teritoriju, bet kompaktums, kultūrvēsturiska Rīgas slāviskās izcelsmes klasicisma laikmeta AINAVA, kas vēl bija tik reāli tverama pirms 5 – 7 gadiem, tikpat kā pilnībā ir zudusi. Palikuši atsevišķi objekti, kas ir interesanti un vērtīgi, bet kāda būs šīs pilsētas daļas pilsēttelpas attīstības koncepcija – jauno un veco fragmentu summa, vēstures ignorance vai vēl kas?
Raumas (Somija) atjaunošana ilga kādus 15 gadus, un tā sākās ar inventarizāciju, situāciju un ainavu izvērtēšanu. Vai Rīgas koka apbūves problēmu analīzei un vērtības kritēriju noteikšanu nevajadzētu mācīties no somiem , zviedriem? Teiksim, ja man šķiet ka Avotu, Lienes, Mūrnieku, Pļavas ielas ir ļoti kompakta, izteikti savdabīga divstāvu koka apbūve ar nākotnes perspektīvām, tad citi kolēģi domā, ka turienes sociālās vides problēmas ir pārāk smagas, lai uz kaut ko cerētu. Ar ko sākt šīs problēmas analīzi. Pirms gadiem 12 līdzīgas diskusijas notika sakarā ar Balsta dambja apbūvi, kurai, pēc GOR pilsētbūvnieku domām, bija jādod vieta RIP kompleksam. Gājuši gadi, tās mājas stāv tāpat kā stāvējušas, bet par nost jaukšanu gan vairs neviens nerunā.
Mums jārēķinās ar faktu, ka zona ar vērtīgo jūgendstila apbūvi ir tieši saistīta ar koka arhitektūru. Kolīdz zudīs koka konteksts, “modernizēsies” vide kopumā. Zaudētājs būs jaukais, pasaules mantojumu listē iekļautais jūgends, un tas ir pretrunā ar starptautisko Vēsturisko pilsētu aizsardzības hartu (1987.gads, Vašingtona), nevis 1972. gada vienošanos par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību.
Atkal atgriezīsimies Ķīpsalā, kur situācija ir stipri citāda. Ar savu unikālo neskartās dabas un ūdens klātbūtni, tipisko 19.gs. priekšpilsētas tēlu un tiešo centra tuvumu tā var būt ļoti interesanta gan potenciālajiem koka privātmāju īpašniekiem, gan tūrismam. Tā ir vienīgā vieta Rīgā, kur bez riska tikt sabrauktam var nokļūt pie Daugavas un apskatīt vienu no skaistākajām pilsētu panorāmām pasaulē. Domāju, ka daļa Ķīpsalas būtu jāpasludina par rezervātu, kura apbūves noteikumos jābūt konsekventai pilsētas interešu izpausmei: vēsturisko celtņu (dzīvojamās ēkas, šķūņi, leduspagrabi, kādreizējās zivju kūpinātavas u.c.) – visa bijušā saglabāšana, atjaunošana ar mērķi radīt tūrismam un pēctečiem ne tikai skaistu, bet izziņas bagātu pilsēttelpas daļu. Brīvo gruntsgabalu jaunā apbūve būtu atļaujama tikai ar piemērotu koka apbūvi (pirms dažām dienām sev par mierinājumu Pērnavā konstatēju, ka tas ir reāli), iespējams, ka stimulējot apdraudētu koka ēku pārvešanu no citām Pārdaugavas vietām un to atjaunošanu Ķīpsalā. Ar laiku Ķīpsalu apmeklētu ne mazāk tūristu kā Visbiju. Nevis ka muzeju, bet kā normālu, vēsturisku pilsētas daļu, kurā būtu kaut kas īpaši rīdziniecisks.
Šī raksta mērķis nav aptvert neaptveramo. Izlasot šo rakstu, iespējams, kāds domās man atgādinās, ka “Floru” tomēr nojauca. Jā , nojauca, bet tas bija zināms atskaites brīdis vērtību pārvērtēšanai. Par koka Rīgu domā un reizēm atceras. Ir gandarījums un prieks, ja acs fiksē tikko sajūtamu procesa sākumu – ar pašcieņu, bez mazvērtības kompleksiem – atjaunotās un sakoptās koka ēkas Valdemāra ielā 35, Krišjāņa Barona ielā 59/61 un 78, Lapu ielā 17, apgāda “Jāņa sēta” mītni Elizabetes ielā 83/85 (un Karlsonu ģimenes apzinātā vēlme atjaunot otru koka ēku Berga bazārā), Lāčplēša ielā 10, Matīsa ielā 28a un 30. Citur tas tiek vienkārši pielāpīts, varbūt pieļaujot kļūdas un ejot primitīvo “vagonkas” apšuvuma ceļu, tomēr saglabājot ēku un iespēju pēc dažiem gadiem sagādāt pārsteigumu mūsu mīļajai 800. gadskārtas jubilārei. Svētki būs ne tikai pilīs, bet arī būdiņās Iļģuciemā, Torņakalnā, Šosciemā, Bišumuižā, Grīziņkalnā.
Ko nesīs jaunais gadu tūkstotis? Iepriekšējais sākās ar koka Rīgu.

Atsauces:
1. Blūms P. Kājām pa neuzrakstītu vēsturi, Draugs Nr.9, 1987
2. Vasiļjevs J. Класицисм в архитектуре Риги, Rīga 1961, lpp. 275-238
3. Shroeder H. Riga in Wandel der Zeiten, Tilsit – Leipzig – Riga, 1942,
4. Šeit un turpmāk izmantots: Cinis A. Rādītājs par koka ēkām un to vēstures ziņām Rīgas centra rajona un vidzemes priekšpilsētas fragmentā starp Brīvības, Valdemāra un Bruņinieku ielām, mašīnraksts, Rīga 1992
5. Blaser W. Fantasie in Holz; Elemente des Baustils um 1900, Basel 1987, 8;14;22 lpp.
7. Daļa informācijas par Pārdaugavas ēku būvvēsturi iegūta no arh. M. Batraga apsekojuma rezultātiem
8. Latvijas arhitektūras meistari, RTU AF, Rīga 1995, lpp. 71
Rīgā sastopamie arhitektūras stili, to rašanās secībā

I. Romānika
 DOMA BAZNĪCAS AUSTRUMU FASĀDE – APSĪDA
 IEEJAS PORTĀLS NO DOMA KLOSTERA BAZNĪCAS TRANSEPTĀ
 JURA BAZNĪCAS APSĪDA
II. Gotika
 DOMA BAZNĪCAS ZIEMEĻU, DIENVIDU UN RIETUMU FASĀDE, TORNIS
 DOMA KLOSTERA KRUSTEJA
 JĒKABA BAZNĪCA
 JĀŅA BAZNĪCAS DRAUDZES TELPAS FASĀŽU ARHITEKTŪRA
 PĒTERA BAZNĪCAS FASĀŽU UN INTERJERA ARHITEKTŪRA, IZŅEMOT FASĀDI UN TORNI
 LIVONIJAS ORDEŅA PILS / PILSLAUKUMĀ / KONVENTA NAMS AR DIVIEM APAĻAJIEM UN DIVIEM ČETRSTŪRA TORŅIEM (FASĀDES PĀRVEIDOTAS 18. UN 19. GS.)
 DZĪVOJAMĀ ĒKA M. PILS IELĀ 21 / VIENS NO “TRIM BRĀĻIEM” /.
III. Renesanse / Manierisms
 JĀŅA BAZNĪCAS ALTĀRA / AUSTRUMU DAĻA
 DZĪVOJAMĀS ĒKAS M. PILS IELĀ 19 FASĀDE
 RĪGAS PILS ” ZVIEDRU ERKERS” PRIEKŠPILS ZR STŪRĪ
IV. Baroks
 PĒTERA BAZNĪCAS TORNIS
 REFORMĀTU BAZNĪCA
 SV. MARIJAS MAGDALĒNAS KLOSTERA BAZNĪCA
 REITERNA NAMS
 DANNENŠTERNA NAMS
 MENCENDORFA NAMS
 DZĪVOJAMĀ ĒKA TIRGOŅU IELĀ 10
 BIĶERU BAZNĪCA
 GRINDEĻA KAPLIČA MĀRTIŅA KAPOS
 NORDEĶU MUIŽAS KOKA DZĪVOJAMĀS ĒKAS
 KLEISTU MUIŽAS KUNGU NAMS
 HARTMAŅA MUIŽIŅAS VECĀKĀ ĒKA KALNCIEMA IELĀ 28
 JĒKABA BAZNĪCAS PORTĀLS
 EKES KONVENTS SKĀRŅU IELĀ

V. Klasicisms
 PĒTERA – PĀVILA BAZNĪCA CITADELĒ
 ARSENĀLA ĒKA
 JĒZUS BAZNĪCA
 ALEKSANDRA ŅEVSKA BAZNĪCA BRĪVĪBAS IELĀ
 KATLAKALNA BAZNĪCA
 HARTMAŅA MUIŽIŅAS JAUNĀKĀ ĒKA KALNCIEMA IELĀ 30
 BLOKMUIŽIŅA VIENĪBAS GATVĒ
 KARA HOSPITĀLIS ( PIE BRASAS STACIJAS )
Dzīvojamās ēkas Vecrīgā:
 ANGLIKĀŅU IELĀ 5
 ŠĶŪŅU IELĀ 17
 VECPILSĒTAS IELĀ 17
 GRĒCINIEKU IELĀ 1
 SMILŠU IELĀ 9
 VĀGNERA IELĀ (MUSSES NAMS)
 KAĻĶU IELĀ / LONDONAS VIESNĪCA /
VI. Historisms / Konkrēta vēsturiskā stila atdarinājumi
 MĀRTIŅA BAZNĪCA – NEOROMĀNIKA
 DĀNIJAS KARALISTES VĒSTNIECĪBAS ĒKA L. PILS IELĀ – NEOROMĀNIKA
 JAUNĀ SV. ĢERTRŪDES BAZNĪCA – NEOROMĀNIKA
 LATVIJAS UNIVERSITĀTES ĒKA – NEOROMĀNIKA
 ANGLIKĀŅU BAZNĪCA – NEOGOTIKA
 LIELĀ UN MAZĀ ĢILDE – NEOGOTIKA
 MĀKSLAS AKADĒMIJA – NEOGOTIKA
 BAZNĪCA BOLDERĀJĀ, GOBAS IELĀ – NEOGOTIKA
 TORŅAKALNA BAZNĪCA – NEOGOTIKA
 VECĀ SV. ĢERTRŪDES BAZNĪCA – NEOGOTIKA
 ALBERTA BAZNĪCA – NEOBAROKS
 KINOTEĀTRIS “RĪGA” – NEOBAROKS
 SAEIMAS ĒKA – NEORENESANSE
 DIEVMĀTES SĀPJU BAZNĪCA – NEOROMĀNIKA
 NACIONĀLĀS OPERAS NAMS – NEOKLASICISMS
 PAREIZTICĪGO KATEDRĀLE BRĪVĪBAS BULVĀRĪ – NEOBIZANTISKAIS STILS
 BIRŽAS ĒKA – NEORENESANSE
 RĪGAS DOMES ĒKA – NEOKLASICISMS
 NACIONĀLAIS TEĀTRIS – NEOKLASICISMS

VII. Eklektisms / dažādu vēsturisko stilu elementu atdarinājums, tos apvienojot
 LATVIJAS BANKAS ĒKA
 ĒKA VALDEMĀRA IELĀ 43
 RŪPNĪCAS VEF GALVENAIS KORPUSS BRĪVĪBAS IELĀ
VIII. Jūgendstils
 ĒKA SMILŠU IELĀ 2
 ĒKA AUDĒJU IELĀ 7 / 9
 ALBERTA IELA 21A
 ALBERTA IELA 12
 ALBERTA IELA 13
 ALBERTA IELA 10
 LĀČPLĒŠA IELA 51
 TĒRBATAS IELĀ 14
 TĒRBATAS IELĀ 49/51
 BRĪVĪBAS IELĀ 93
 KR. BARONA IELĀ 49
IX. Nacionālais romantisms
 KRUSTA BAZNĪCA ROPAŽU IELĀ
 SKOLA TĒRBATAS IELA 15/17
 ĒKA BRĪVĪBAS IELĀ 37
 ĒKA ALBERTA IELĀ 11
 LĀČPLĒŠA IELĀ 4
X. Art Deco / Art Deko
 MARIJAS IELĀ 8
 KVARTĀLS STARP AUSEKĻA, SAKARU, V. LĀČA IELĀM
 KR. BARONA IELĀ 67/69
 SAVRUPMĀJA O. VĀCIEŠĀ IELĀ 33

Ievērojamākās koka celtnes Rīgā

Nepārbūvētās vai maz pārbūvētās
I. Baroks / 18. gs. 2. puse /
 Kleistu muižas kungu māja
 Nordeķu muižas kungu māja un dārznieka māja
 Hartmaņa muižas vecā dzīvojamā māja Kalnciema ielā 28
 Šepmuižiņa Juglas ezera krastā
 Bellevue jeb Volkovica muiža Bauskas ielā 49 /?/ vai 48
 Jeruzalemes viesnīca O. Vācieša ielā 19
 Borherta muižiņa Zvārdes ielā 1
 Šrēdera nams Daugavgrīvas ielā 11
 Muižiņa Daugavgrīvas ielā 67
 Pusmuižnieka sēta Daugavgrīvas ielā 28
II. Klasicisms / 19. gs. 1. puse /
 Hartmaņa muižiņas “jaunā māja” ielā 30
 Volfšmita muižiņa Botāniskajā dārzā / muižiņa ar kolonām /, ko redz no Vīlipa un Kūdras ielu stūra
 Šepmuižiņas “jaunā māja ” Juglas ezera krastā
 Jēzus baznīca
 Al. Ņevska baznīca Brīvības ielā
 Blokmuižiņa Vienības gatvē 27
 Valdemāra ielā 43-45
 Kādreizējais hospitālis
 Ēku rinda Gogoļa ielā / aiz Centrāltirgus no augstceltnes līdz Krasta ielai
 Elizabetes ielā 83/85
 Valdemāra ielā 22
III. Historisms koka arhitektūrā
 Valdemāra 35
 Kr. Barona 59/61
 Matīsa iela 28a
 Akas ielā 13
 Dzirnavu ielā 51
 Dzirnavu ielā 64
 Ģertrūdes ielā 2
 Daugavgrīvas ielā 17
 Brīvzemnieka ielā 7
 Kalnciema ielā 16 un 24
 Kandavas ielā 4/6
IV. Eklektisms koka arhitektūrā
 Ogļu iela 28, Ķīpsala / neoklasicisms /
 Tērbatas ielā 47
 Valdemāra ielā 14
 Blaumaņa ielā 23
 Kalnciema ielā 7 / ar jūgendstila interjeriem /
V. Šveiciešu stils
 Brīvības ielā 100 /pagalmā /
 Stabu ielā 42
 Daugavgrīvas ielā 32/34
 Kalnciema 25b
 Balasta dambis 38/40
 Volguntes 16b
 Dzelmes ielā 12 / Vakarbuļļos /
 Valdemāra 20 / pagalmā /
 Lapene Ernestīnes ielā 1 / dārzā /
VI. Jūgendstils koka arhitektūrā
 Kristapa ielā 2/4
 Jēzusbaznīcas ielā 21/23
VII. Nacionālais romantisms koka arhitektūrā
 Ropažu ielā 37
 Enkuru ielā 5a
 Liepājas ielā 7
 Matrožu ielā 4/6
 Ropažu ielā 15
 Zvejnieku 9
 Olgas 2
 Lapu 17
 O. Vācieša 2
VIII. Vēsturisko koka ēku rajoni Rīgā:
 Starp Dārtas, Talsu, Kristapa, Daugavgrīvas ielām
 Torņakalna baznīcas apkaimē
 L. un M. Kalnu ielas apkaimē
 starp Dzegužkalnu, Daugavgrīvas ielu un Dagmāras ielu
 ap Pāvila baznīcu un Avotu ielu

Arhitektūras stilu izveidošanās.

I. Romānika (XI. – XII. gs.)

Katoļu baznīcas bagātību pieaugums radīja priekšnoteikumus romānikas stila sakrālās arhitektūras izveidei R-Eiropā. Dievnamus sāka celt lielākus nekā līdz šim, koka ēku vietā nāca akmens celtnes, un jumtu nesošās arkas tagad izbūvēja pusaploces veidā.
Iemesls, kas veicināja pāreju uz akmens celtnēm, bija bailes no ugunsgrēka. Romānikas stila uzplaukums bija 11. – 12. gs. Un izplatās visās Eiropas zemēs. Tipiskākās no romāņu arhitektūras celtnēm Eiropā ir Vormsas un Špeieras katedrāles Vācijā.
Romвnikas baznоcas velves izbыvзja no akmens. Lai sienas nesabruktu zem to smaguma, sienas mыrзja пoti biezas, logu bija nedaudz, un baznоcas vidusjomu balstоja augstie sвnjomi, kuru velves vidusjoma sienвm kalpoja par pretbalstiem. Krзslainajвs baznоcu telpвs izgreznojumu un skulptыru pielietojums bija visai atturоgs. Romвnikв sakrвlв arhitektыra priekрplвnв izvirzоja akmens un citu celtniecоbas materiвlu dabоgo skaistumu. Toтi un varenais kopskats pieрноra romвnikas baznоcвm diюenumu.
Romāņu arhitektūras pirmie soļi konstatējami Vidusjūras baseinā (Lombardijā u.c.). Jaunais vispirms parādās celtnes eksterjerā (ēkas ārpuse). Dievnamus vēl ceļ no rupjiem akmens bluķiem, bet apsīdas un fasādi rotā ar apaļu mazu loku frīzēm un lāpstiņām – pilastriem . Taču pēc jaunā principa dekorētās bazilikas te vēl ir līmeniski pārsegtas, jo kupolus un cilindriskās velves pielieto tikai dažās celtnes daļās.
Romāņu arhitektūras galvenā atšķirība no Rietumeiropas iepriekšējā posma celtniecības ir līmeniskā koka pārseguma atvietošana ar velvēm, kā arī torņu veidošana no akmens, tātad pāreja no divmateriālu celtniecības uz vienmateriāla celtniecību. Lai veiktu šo uzdevumu bija jāiemācās arī labi apstrādāt materiālu – iegūt precīzi slīpētus kvadrus.
Romānikas pamatā ir karolingu dievnama plānojums un siluets, kas apvienots ar velvju celtniecības tehniku, ko sāka attīstīt Katalonijā (Spānija) un Francijā XI. gs. sākumā. Šo sintēzi panāca Klinī meistari klostera trešajā baznīcā, kuru pabeidza ap 1118. gadu – tā ir lielākā kristīgo baznīca Eiropā līdz Romas Pētera katedrāles uzcelšanai (130m gara). Šī baznīca kļuva par romāņu stila klasisku paraugu, ko brīvās variācijās atkārtoja visās zemēs, kur plauka 2000 klosteri, kas bija Klinī pakļautībā.
Romāņu arhitektūras attīstības gaitā vēlreiz izmainījās bazilikas plānojums. Par klasiskiem kļuva divi tā jaunākie varianti:
1) dievnams ar vienu lielāko apsīdu galvenā joma galā un divām mazākām sānu jomu galos;
2) dievnams ar kapelu vainagu un eju ap centrālo apsīdu.
Romāņu dievnamu statisko varenību veido regulāru stereometrisku būvķermeņu komplekss. Šo komponentu bija vismaz 8: galvenais joms; 2 sānu jomi; transepta kreisais un labais spārns; apsīda un torņi. Tas viss kopā veidoja sarežģītu, kalnu kristālu druzai līdzīgu būvķermeni.

II. Gotika (XIII. – XV. gs.)

Gotiskais stils sākās Francijā ap 1140.gadu, šī gadsimta laikā izplešoties pārējā Eiropas daļā. Gotikas laiks beidzās līdz ar Renesansi Itālijā 15.gs. sākumā, lai gan gotiskā māksla un arhitektūra turpināja dominēt pārējā Eiropas daļā gandrīz visu 15.gs., dažos Eiropas ziemeļu reģionos arī 16.gs. Sākotnēji vārdu gotika itāļu Renesanses rakstnieki lietoja kā nicinošu jēdzienu visai Viduslaiku mākslas un arhitektūras apzīmēšanai, kuru viņi uzskatīja par līdzīgu barbaru gotu mākslas darbiem. Kopš tā laika jēdziens gotika tika lietots apzīmējot vēlajos Viduslaikos dominējošo mākslu un arhitektūru, kas sekoja pēc romānikas. Tagad gotikas stilu uzskata par vienu no Eiropas mākslinieciskākajiem laikmetiem.
Francijā sākās romāņu arhitektūras organiska pāraugšana gotikas arhitektūrā. Šo pāreju veicināja sociālie apstākļi. Tā attīstījās 4 gadsimtu laikā. XII gs. tā atšķīrās no romānikas tikai ar velvēm, XIII gs. tai jau pilnīgi izveidota sava konstrukcija un dekors (dižgotika), šajā laikā jaunais stils izplatās no Francijas pa visu Eiropu. Vēlo viduslaiku sakrālo arhitektūru uzskata par viduslaiku būvniecības un amatniecības augstāko virsotni. Gotiskajās katedrālēs jumtu pacēla arvien tuvāk debesīm kā Dieva mājoklim. Arhitekti un celtnieku vēlējās, lai baznīcās būtu vairāk gaismas, kas bija visa dievišķā simbols. Jaunās idejas prasīja jaunus tehniskos risinājumus.
Pielietojot jaunos paņēmienus, gotikas celtnieki varēja mērķtiecīgi un apzināti, nevis taustīdamies realizēt akmenī jebkuru nodomu. Celtniecība kļuva par zinātni.
Romānikas stila baznīcu pusaploces arkas gotikā nomaina smailkoka arkas, kas savstarpēji kalpo par balstu. Sienu atbalstam no ārpuses piebūvēja balsta arkas – kontrforsus . Lielajos logos ievietoja spilgtas, daudzkrāsainas vitrāžas, kas savā laikā papildināja arhitektūras detaļu krāsainību. Mūsdienās tas ir vienīgais krāsu laukums gotisko katedrāļu pelēkajā iekštelpā. Baznīcā valdīja noslēpumaina puskrēsla. Katedrāles bija bagātas ar skulptūrām un rotājumiem.
Gotikas mākslinieciskās formas ir romāņu formu tiešs turpinājums un tālākā attīstība. Arkas liektās līnijas – cikloīdas (līknes) – vietā vērojama augšējā punkta ielauzta līnija, kas nobeidz arku ar dzelošu smaili. Liektajai līnijai gotikā ir sekundāra nozīme. Vadošā kļūst lauztā arka. Romāņu horizontāļu un vertikāļu līdzsvaru gotikā nomaina vertikāļu pārsvars. Zūd stereometrisko apjomu kombināciju efekti celtnes ārskatā un līniju plūstošais, muzikālais skanējums, kā arī triju bagātīgi dekorēto portālu kontrasts ar nedekorētas fasādes plakni. Palielinās centrālā joma perspektīvā skata efekts, tas gūst lielāku dinamiku un grandiozitāti. Rodas jauns efekts – stikloto logu bagātā krāsu simfonija. Atšķirībā no romāņu skarbās vienkāršības gotikas fasādēs izpaužas vairāk vai mazāk skaidri izteikta dzīvesprieka un gaviļu emocionalitāte. Par gotikas katedrāles rietumu fasādes prototipu var uzskatīt Normandijas Kānas pilsētas Etjēna dievnama fasādi. Velvju augstums nereti pat sasniedza 50m augstumu. Rada daudz jaunu dekoratīvo elementu un motīvu. Jauns, piemēram, ir logu un arku arhitektoniskās dekorēšanas paņēmiens. Katram logam tika radīts arhitektoniski smalks iekšējais akmens karkass , veidots ar gandrīz juvelierisku precizitāti. Šis dekorējums ir gotikas visīpatnējākā pazīme.
Dižgotikas loga arkas nobeigumā tika iekomponēts akmens loks, ažūrēta trīslapa vai četrlapa. To balstīja viens vai divi akmens stabi, kas sadalīja logu divās vai trijās daļās, un katra no tām nobeidzās ar lauztu arciņu. Nesalīdzināmi sarežģītāks bija fasādes rozes arhitektoniskais karkass. Dižgotikā tas tika komponēts ap centrālo loku, ap kuru 12 (retāk 8 vai 16) akmens rādiusi veidoja pīpenes ziedlapiņām līdzīgu figūru. Bieži šī figūra aizpildīja tikai loga centrālo daļu un tai apkārt tika izvietots cita veida ornaments. Lai risinājums neatkārtotos, tiecās pēc daudzveidības. Sevišķi atšķirīgas akmens mežģīņu formas bija vēlīnajā gotikā. Tad no logu karkasa izzuda visas regulārās figūras, logu ornamentikā parādījās raksturīgais vertikāļu pārsvars, bet trīsdaļīgus ornamentālus atvērumus veidoja liesmas formā. Šai sakarā vēlīno gotiku sāka dēvēt par “liesmojošo” gotiku, piemēram, Senmaklū baznīca Ruānā (XV gs.).
Šie akmens veidojumi visos gotikas attīstības periodos visbiežāk tika izmantoti kā ietvars stikliem, bet reizēm arī kā dekoratīvs elements, piem., augsto, smalko kolonnu arkādē Parīzes katedrāles fasādes trešajā stāvā un zemā balustrādē virs tās, dekoratīvās arkas Amjenas katedrāles fasādē u.c. Vācu gotikā šie ažūrie smalkās akmens tehnikas veidojumi reizēm sedz visu fasādi. Par šīs tehnikas īpašām formām top asie zelmeņi virs arkām un portāliem , tā sauktie vimpergi . Vimpergu un fiālu slīpnes ir dekorētas ar sīku mēlīšu, “krabju” rindām. Tie atgādina plaukstošas papardes lapu pumpurus, bet augšā smailēs tiek novietotas “krusta puķes”. Šo daudzveidīgo augu pasauli papildina dabā novēroto putnu un zvēru, retāk fantastisku dzīvnieku figūras.
Kontrasts starp interjeru un eksterjeru gotikā izzuda. Eksterjers ar savu krāsaino skulpturālo dekorējumu bija tikpat bagātīgs, ja ne vēl bagātāks par interjeru, it īpaši Francijā, kur apaļskulptūra iekštelpās gandrīz nav sastopama.
Gotisko katedrāļu diženums un krāšņums ataino bagātību uzkrāšanos un amatniecības iemaņu progresu. Baznīcu varenās celtnes tapa dažādu amata meistaru grupu kopdarba rezultātā. Gotiskās katedrāles ir kas vairāk par arhitektu un amatnieku iemaņu demonstrēšanu vien. Gotikā tika ņemta vērā viduslaiku teoloģiskajai un filozofiskajai domai atbilstošā lietu kārtība, skaidri parādot atšķirību starp valdošās un pakļautās šķiras celtnēm. Gotiskie dievnami atspoguļo viduslaiku cilvēka domāšanu, kas vērsta uz mūžību.

III. Renesanse

Terminu “renesanse” (it. rinascimento) sāka lietot Dž. Vazāri darbā “Ievērojamāko gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves apraksti”, 1550. gadā, runājot par XV – XVI gs. Itālijas tēlotāju mākslu, jo uzskatīja, ka šajā periodā māksla piedzīvo uzplaukumu pēc ilga pagrimuma viduslaikos. Tikai XIX gs. šo terminu sāka saistīt ar visu XV – XVI gs. Itālijas kultūru. Vācu mākslas vēsturnieks H. Veiflins grāmatā “Klasiskā māksla” 1898. gadā, izstrādāja renesanses laikmeta arhitektūras, glezniecības un tēlniecības raksturīgo stilistisko pazīmju skalu un tādējādi atdalīja šo periodu gan no gotikas, gan baroka.
Arhitektūrā un mākslā renesanses principi izpaudās īpaši spilgti un noturīgi, veidojot stilu, kas Eiropā nomainīja gotiku. Vispilnīgāk tie realizēti Itālijas tēlotājā mākslā un arhitektūrā, kas stipri ietekmēja citu zemju mākslu. Atbrīvošanās no viduslaiku spirituālisma un reliģiskām dogmām, pievēršanās īstenības izzināšanai, interese par cilvēku un ticība tā spējām, antīko kultūru tradīciju atdzīvināšana nosacīja renesanses reālisma attīstību, cilvēka tēla izvirzīšanu priekšplānā, harmoniju, līdzsvarotu, tektonisko kompāniju radīšanu, antīkās mākslas tēlu, motīvu, formu lietojumu. Arhitektūra pievērsās galvenokārt dažādu laicīga rakstura ēku (piļu, birģeru dzīvnieku māju, rātsnamu) celtniecībai. To arhitektonisko veidojumā (arī sakrālajā arhitektūrā) būtiska nozīme bija antīko ordera formām un dekoratīviem motīviem. Renesanses ornamentā antīko rotājumu tradīcijas (groteska) tika saistītas ar Austrumu motīviem (arabeska). Renesanses stilistisko formu izplatību sekmēja estampa (kokgriezuma, vara gravīras) popularitāte.
Renesansi var iedalīt vēl smalkākos (vairākos) periodiskajos etapos:
1) Protorenesanse – XIII un XIV gs. Šajā laikā, Itālijā bija meistari, kurus bija ietekmējusi romāņu, Bizantijas un agrīnās gotikas māksla. Mākslas, kuras ietekmēja vēl arī agrīnie stili.
2) Agrīnā renesanse – XV gs. Šajā laikā vadošo nozīmi arhitektūrā guva astoņstūris. Tuvs astoņstūrim ir aplis – mūžības simbols. Iespaidīga ir horizontāļu un meistarīgi atrasto proporciju ritmu saskaņa, tā harmonija, kuru proklamēja par renesanses mākslas mērķi. Par garīgu vērtību ekvivalentu nostādīja antīkā daiļuma etalonu – taisno horizontāli. Lielo formu vienkāršību papildina sīko formu bagātība. Lielās arkas, kas iezīmē celtnes tektonisko karkasu, pāriet pilastros ar korintiešu ordera kapiteļiem . Telpu vainago neliels ribu kupols ar apaļiem lodziņiem. Galvenais mākslas centrs bija Florence. Arhitekti (F. Brunelleski, Mikeloco di Bartolommeo, B. Rosellīno, brāļi da Majāno, Dž. Sangallo) cēla pilis, sabiedriskās ēkas, villas, baznīcas, kapelas, veidojot loģiskas, skaidras, ar cilvēku samērojamas kompozīcijas., aktīvi lietojot antīko orderi.
Renesanse ir pirmais laikmets kultūras attīstībā, kad kulta celtne vairs nav galvenais arhitektūras tips. Baznīca ir beigusi būt noteicēja visos dzīves sektoros. Par vadošo celtnes tipu pirmo reizi arhitektūras vēsturē kļūst laicīga ēka “palaco” – bagāta pilsoņa nams. Tas savās arhitektoniskajās formās attīstījās no viduslaiku lauku feodāļa pils. Šīs ēkas sāka pielāgot bagāta cilvēka dzīvojamās mājas plānam. Tās cēla impozantas, pēc slavenu arhitektu projektiem, jo palaco nebija tikai miteklis, bet arī piemineklis īpašniekam un viņa mikropasaule. Renesanses palaco celtniecībā pirmo reizi izvērsts stāvu princips – katrā stāvā visi griesti un grīdas atrodas vienādā līmenī pret visu ēku, stāvu dzegas parasti sadala sienu trijās joslās, no kurām katra atšķiras ar citādu rustu izveidi – jo augstāk, jo plakanāks kļūst profils. Taču šī ārsienas izskatu noteicošā horizontāle – starpstāvu dzega – vēl ne vienmēr atbilst apakšējā stāva griestu un grīdu reālajam līmenim, tai galvenokārt ir dekoratīva nozīme. Tā ieved celtnē horizontāļu ritmus, kas XV gs. bija varenāki par logu un durvju radītajiem vertikālajiem ritmiem. Katra stāva logi ir vienādi un vienmērīgi izvietoti. Apakšējā stāvā tie ir kvadrātiski, augšējos stāvos noslēdzas ar pusaploces arku. Palaco ēku var uzskatīt par mūsu pilsētu lielās daudzstāvu mājas priekšteci. Liela nozīme palaco dekorā bija moralizējošiem uzrakstiem, piem., “Nekāro pēc naudas, vairies no galējībām”, utt., kā arī moralizējošām alegorijām.
3) Dižrenesanse – XV gs. beigas un XVI gs. Šajā laikā mākslinieki līdz galam atbrīvojās no estētiskajiem kanoniem un novecojušā ētiskā satura paliekām un izmantoja antīkās tradīcijas visā pilnībā, ne tikai daļēji kā agrīnās renesanses laikmetā. Celtne pauž līdzsvaru, pilnību, mieru, garīgu daili, visu to, ko renesanses mākslinieki mēdz saukt par “dievišķo garu”. Ēkas bija kā gaismas tempļi, kā harmonijas un līdzsvara augstākais cildinājums, kā tīro formu mūzika. Kad līdzās Florencei par ievērojamu mākslas centru kļuva Roma, arhitektūrā pastiprināti izpaudās monumentalitāte, ordera formu plastiskums. Dižrenesanses arhitektūras principus Ziemeļitālijā – Venēcijā un Vičencā – attīstīja tādi meistari kā Bramantes skolnieks Jakopo Sansovino (1486 – 1570) un renesanses klasiķis Andrea Palladio (1508 – 1580), Vičencas meistars, kas izkopa klasisko mantojumu līdz augstākajai pilnībai un savos pilsētu un lauku villās radīja prototipus nākamo gadsimtu klasicismam.
Latvijā renesanses stils 16. gs. 2. p. pieminekļos maz izteikts, grūti atdalāms no manierisma. Renesanse spēcīgi ietekmēja vēlākos Eiropas mākslas periodus (neorenesanse).
Latvijā renesanses vecākais piemērs saglabājies Rīgas Jāņa baznīcas 1587. – 1589.g. celtajā daļā. Šai Rīgas celtnei tuvi motīvi atrodami Jelgavas Trīsvienības baznīcā, ko beidza celt 1592. gadā. Pie renesanses paraugiem pieskaitāms Rīgas Melngalvju nama zelmenis, kā arī stila iezīmes saskatāmas dažu 16. – 17.gs. celto namu portālos, piem., portālā Zirgu ielā 26 un Lielajā Monētu ielā 11.

IV. Baroks (XVI – XVIII gs.)

Baroka stils sāka attīstīties XVI gs. 80-os gados.
Izšķir agrīno baroku (1580 – 1620); dižbaroku (līdz XVII gs. beigām) un vēlīno baroku (XVIII gs. pirmā puse).
Apzīmējums “baroks” radies no 16.gs. lietotā vārda “barocco”, kas itāliešu valodā nozīmēja viduslaiku samāksloto manierību un portugāļu valodā – neregulāras formas pērli. Šo apzīmējumu sāka lietot 18.gs., sākumā nievājošā nozīmē. Baroks kā stils izveidojās 16.gs. beigās un 17.gs. sākumā Romā, kas bija kļuvusi par daudzu Eiropas mākslinieku mācību un darba vietu. Baroka ietekme Eiropā visspēcīgākā bija 17.gs. un daļēji arī 18.gs. Ar Eiropas kolonizatoru palīdzību tas izplatījās arī Latīņamerikā.
Klasicisma pārstāvjiem baroks asociējas ar kaut ko dīvainu, pārblīvētu, slimīgu. Tikai XIX gs. 50-jos gados mākslas vēsturnieks J. Burkhards pirmoreiz interpretē baroku kā vēsturisku stilu, kas likumsakarīgi nomaina vēlīno renesansi, bet 80-os gados pirmoreiz tiek definētas baroka arhitektūras galvenās stilistiskās iezīmes.
Baroka arhitektūra attīstās renesanses arhitektūras formu evolūcijas rezultātā. Tāpat kā renesanse arī baroks ir ordera arhitektūra.. Baroka pilastri un antablements (galvenokārt tā augstākā daļa – dzega) ir izvirzīti tālu uz priekšu telpā, veidojot ne tikai vizuālus, bet arī stereometriskus apjomus. Renesansē iemīļotā pilastra vietā sāk izmantot puskolonnu, bieži tās tiek apvienotas pa diviem vai veselā saišķī, radot kuplinātu ritmu. Sevišķi pārliecinoši barokālo formu valoda ir tur, kur antablements, kas seko pilastru vai puskolonnu formām, te tuvojas, te attālinās no sienas, veidojot “krepētu” dzegu. Šie bagātie ritmi piešķir sienai vai visai iekštelpai patētisku skanējumu.
Baroku uzskata gan par baznīcas kungu, gan laicīgo valdnieku stilu, jo tas visspilgtāk izpaudās baznīcu un piļu arhitektūrā.
Baroka dievnamu interjers ietekmē ar kāpinātu tektonisku izteiksmību, rada titāniskas dinamikas izjūtu un baroka attīstības vēlīnajā periodā formu neapvadītu trauksmainību.
Viena no baroka savdabīgākajām īpatnībām ir celtnes sienu izlocītās formas, galvenokārt centrisko dievnamu vai bazilikas kupola telpās. Šādā sienā dažreiz izliekumi mijās ar ieliekumiem, dažreiz ar taisniem vai asiem leņķiem. Šo līniju atkārto arī dzega un viss antablements. Tā rodas lokus un leņķus apvienojošs, iespaidīgs un bagāts lineārs ritms.
Baroka stila celtnēs frontona trīsstūri sāka apvienot ar puselipsi, kas dažkārt varēja būt arī pārcirsta ar vertikālu akcentu vidū. Šis barokālais frontons ir līdzīgs putnam ar izplestiem spārniem un paceltu galvu. Tādējādi barokā kāpinās tēlojošais moments.
Baroka dievnama augstākais vertikālais akcents bija latīņu krusts. Virs kupola sfēras pacēlās tornītis, ko bieži kronēja lode. Fasādes vidū reizēm veidoja gotiskai rozei atbilstošu iegarenu logu.
Liektai līnijai un virsmai, elipses formām un spirālēm baroka laikmetā ir liela nozīme kā interjerā, tā arī ēkas eksterjerā. Arhitekti elipsi bieži izmantoja logu formām, kā arī celtnes plānam.
Baroka mākslinieku telpu izprata kā mākslas darba sastāvdaļu. Sv. Pētera katedrāles priekšā Bernīni izprojektēja laukumu, ko norobežoja izliekta kolonāde (kolonnu rinda). Tolaik baroka arhitektūrā iecienīta bija simetrija. Katedrāli pabeidza XVII gs. sākumā. Arhitekti šo celtni bija iecerējuši kā centrisku celtni, kas pauž mieru un līdzsvaru. Līdz kupolam katedrāli uzcēla kā centrisku celtni, bet Vatikāna vadība izšķīrās par piebūvēm, kurām tā bija jāpārvērš par baziliku. Šo uzdevumu veica agrīnā baroka arhitekts K. Maderns (1556 – 1629) 10 gados no 1607 – 17.
Baroka laikmetā villas pārvērtās par īstām atpūtas un izpriecu vietām. It īpaši Romā, kur to krāšņākā rota bija dārzi un parki – savdabīgs baroka sasniegums. Daba tika pakļauta mākslinieka iecerei. Ūdens, koks bija tāds pats materiāls kā ģipsis, marmors, bronza utt.

V. Klasicisms

Jēdziens “klasisks” sāka nozīmēt arī ko pilnīgu un atdarināšanas vērtu. 17. – 19.gs. radās daudzi šādā nozīmē “klasiski” mākslas darbi, kaut arī nebūt ne visos ir jūtama antīkā laikmeta ietekme. 19.gs. vidū tika uzcelts viens no pasaules lielākajiem muzejiem – Britu muzejs Londonā. Tā fasāde bija cildeno Grieķijas tempļu atdarinājums.
XVII gs. otrā puse bija absolūtisma augstākā uzplaukuma periods. Mākslas raksturu noteica oficiāli pieņemtā klasicisma programma, ko izmantoja absolūtisma iekārtas un karaļa slavināšanai. Par valdošo mākslas veidu kļuva arhitektūra. Tās attīstību noteica Arhitektūras akadēmija, ko 1671. gadā dibināja, lai izveidotu klasicisma estētiskās normas un kritērijus.
Par galveno arhitektūras formu kļūst grezna reprezentācijas pils. Francijas XVII gs. pils radās kā renesanses pils risinājuma pilnveidojums. Viduslaiku pils neregulārais poligons (laukums) tika pārveidots kvadrātā, četros tā stūros izvietojot apmēram vienādus torņus un pils sienas sadalot stāvos. Vēlāk torņi pārvērtušies paviljonos . Stūru paviljoni ir mazliet ievirzīti uz priekšu. Tiem ir augsti jumti. No senās kvadrātiskās pils ēkas attīstās divi pils tipi:
1) Vienēkas pils, kas būtībā ir senā kvadrāta viens korpuss;
2) Veidojas saglabājot pils trīs daļas. Kvadrātiskā pagalma vietā rodas atklāts pagalms, kuru no trim pusēm apņem pils trīs korpusi.
Latvijā klasicisms ienāca no Krievijas un no Vācijas. Rīgā par spilgtu klasicisma piemēru uzskatāma Jēzus baznīca – viena no Latvijas dižākajām koka celtnēm. Klasicisma formās ieturēta Aleksandra Ņevska baznīca, Katlakalna baznīca, kā arī dzīvojamās ēkas, piem., Zirgu ielā 14 un 28, Kalēju ielā 3. 19.gs. sākumā Anglijas (Lielbritānijas) neoklasicisms, Vācijas klasicisms un Somijas ampīrs piederēja pie virziena, kas uz ilgiem laikiem palika pēdējais kopējais arhitektūras un interjera stils Eiropā.

VI. Eklektisms (Vairāku vēsturisko stilu elementu atdarinājums, tos apvienojot)

19. gs. otrajā pusē Latvijā strauji attīstījās rūpniecība, tika izbūvētas jaunas dzelzceļa līnijas, modernizētas lielākās ostas – Ventspils un Liepāja, plašumā vērsās pilsētu apbūve, pieauga iedzīvotāju skaits. Pilsētu plānojumā nozīmi zaudēja fortifikācijas (nocietinājumu) būves. Rīgā, piemēram, to vietā izauga bulvāru loks – jauns moderns pilsētas centrs ar parku zonu (pēc 1857. gada arh. J. D. Felsko un O. Dīce). Šajā laikā attīstījās arī jauni stilistiski meklējumi – aizvien biežāk tika izmantotas pagātnes stilu formas. Tās oriģinālā kompozicionālā sistēma radīja eklektisma stilu. Aizsākās arī jauna konstruktīvā un telpiskā risinājuma meklējumi. Rīgā 19. gs. otrajā pusē vērojama jaunu rūpnīcu, sabiedrisko ēku, īres namu un kulta celtņu būvniecība. Viena no lielākajām šī perioda sabiedriskajām ēkām bija vācu teātris, tagad Nacionālā opera, kuras arhitektūrā izmantotas klasicisma formas eklektismam raksturīgā kompozicionālā manierē. Romānikas stila formās uzcelta Rīgas politehnikuma ēka, tagadējā Latvijas Universitāte, gotiskās formās ieturēti vairāki pilsētas arhitekta J. D. Felsko darbi – Vecā Ģertrūdes baznīca (1865. – 1869.g.), Mazā Ģilde (1864. – 1866.g.) u.c., renesanse ietekmē celta Biržas ēka (1852. – 1855.g., arh. H. Bose). 19. gs. otrajā pusē aizsākās arī pirmo profesionālo latviešu arhitektu darbība. Pirmais un plašāk pazīstamais no tiem bija arhitekts J. F. Baumanis. Pēc viņa projektiem celtas daudzas bulvāru loka dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, piem., Apgabala tiesas nams (1888. – 1889.g.), Bruņniecības nams (1863. – 1867.g., kopā ar arh. R. Pflūgu), Aleksandra ģimnāzija (1873. – 1874.g.) un citas.
19. gs. otrajā pusē pilsētu apbūvē noteicošo vietu sāka ieņemt daudzstāvu īres nami. To plānojums ir dažāds, atkarībā no sociālā slāņa, kam tie domāti. Blakus pirmklasīgi izplānotiem dzīvokļiem ar visām sava laika tehniskajām ērtībām sastopami arī tādi, kuru telpiskā izkārtojuma un tehniskā aprīkojuma līmenis visai zems. Tie parasti atradās pilsētas nomalēs. Centra apbūve atšķīrās arī ar labiekārtojuma līmeni, fasāžu māksliniecisko izstrādājumu un kopumā veidoja vienotu harmonisku un izteiksmīgu ansambli .
19. gs. beigās un 20. gs. sākumā pilsētu arhitektūrā jūtami izmainījās eklektisma mākslinieciskās kompozīcijas (uzbūves) paņēmieni. Ēku apjomi kļuva sarežģītāki, fasādes plastiskākas, arhitektoniskais un ornamentālais dekors piesātinātāks, piemēram, īres nams Rīgā K. Barona ielā 11 (1901.g., arh. K. Pēkšēns) u.c.
Arī laukos, tāpat kā pilsētās, eklektisma periodā izvērsās celtniecība. Muižās tika celtas jaunas kungu mājas, pilis, pārbūvētas esošās, veidoti jauni saimniecības un amatniecības kompleksi (celtņu kopums). 1870. gados aizsākās aizraušanās ar angļu neogotikas (jaunā gotika) formām, kas šeit ieviesās galvenokārt ar Vācijas starpniecību, piemēram, pils Vecaucē (1839. – 1843.g., arh. F. A. Štīlers). Šis formāli stilistiskais virziens ziedu laikus piedzīvoja 1860. gados. Muižu pilīm Alūksnē (1860. – 1863.g.), Bīriņos (1857. – 1860.g., arh. F. V. Hess), Lāzberģos (1860. gadi), Odzienā (1860. gadi) u.c. raksturīga tieksme ārējā veidolā paust telpisko uzbūvi, tādejādi radot dinamiskas, asimetriskas un gleznieciskas kompozīcijas. gadsimta beigās un 20. gs. sākumā neogotikas pieminekļos vairāk izpaudās vietējās gotikas tradīcijas, piemēram, Jaunmoku pils un stallis (1901.g., arh. V. Boklafs). Neorenesanses muižu arhitektūrā atspoguļojās Francijas, Vācijas un Itālijas paraugu savdabīga interpretācija. Tā aizsākās jau 1860. gados, bet kulmināciju sasniedza 1880. – 1890. gados, piemēram, pils Rudbāržos (1882.g., būvfirma “R. Hoizermanis”), Cesvainē (1896.g., arh. H. Grīzenbahs un A. Dinklage) u.c. Cesvaines pils ir viens no mākslinieciski izteiksmīgākajiem un emocionāli iespaidīgākajiem eklektisma pieminekļiem Latvijā. Muižu arhitektūrā pārstāvēts arī neobaroks, “ķieģeļu stils” un citi virzieni. Eklektisma perioda muižu arhitektūras sejas veidotāji galvenokārt bija Rīgas arhitektūras skolas pārstāvji, vietējie vācu arhitekti. 19.gs. otrajā pusē iekļāvās arī jaunas sabiedriskās ēkas – pagastnami, biedrību ēkas, skolas u.c.
VII. Jūgendstils

Jaunā laika iezīmes visskaidrāk bija redzams rūpnieciskajā mākslā, arhitektūrā un glezniecībā. Protestējot pret izgreznoto sadzīves priekšmetu bezgaumību, Lielbritānijā izveidojās kustība kuras moto (sauklis), par formām runājot, bija: “atpakaļ pie vienkāršības”. No šīs kustības ap gadsimtu miju izdalījās jauns stila virziens, kas nomainīja līdzšinējos “atkārtotos” stilus. To ietekmēja Tālo Austrumu augu un dzīvnieku ornamenti, kā arī dabas iespaidi kopumā. Francijā šo virzienu sauca par “art nouveau” jeb jauno mākslu, A-Eiropā – par “secesionismu” jeb atdalīšanos, Vācijā – par “Jugend” jeb jaunību tā programmatiskā žurnāla vārdā. Katrā valstī jūgendstilam bija raksturīgas vietējās iezīmes.
Jūgendstils ar savu tēlainību, noskaņu, mākslinieciskumu un izteiksmes spēku ir viena no spilgtākajām parādībām 20.gs. mākslā un tā radās kā reakcija pret akadēmisko stilu formu valodu balstīto 19.gs. eklektisma stilu. Nepieredzēti īsā laikā tas iekaroja gandrīz visu Eiropu un atsevišķās vietās spoži uzzibsnīja arī citur pasaulē. Tas bija 19.gs. nogales un 20.gs. sākuma stils, kas iemiesojās faktiski visās vizuālajās mākslās, grafikā, glezniecībā, lietišķajā mākslā, arhitektūrā. Izplatību guva dinamiski būvmasu kārtojumi, plūstošas siluetu līnijas, jauns fasāžu noformējums ar īpašu ornamentālo dekoru. Iecienīti kļuva augu un dzīvnieku motīvi.
Jūgendstila arhitektūrā ornaments (rotājums) parasti ne tikai rotāja ēku, bet piedalījās arī tās iekšējās un ārējās kompozicionālās struktūras veidošanā.
Jūgendstils radīja tikai sev raksturīgu izteiksmes līdzekļu klāstu, ko šodien visvairāk pazīst pēc īpatnējiem ornamentiem – liekti saspriegtu līniju pinumiem, apļu, kvadrātu un citu ģeometrisku figūru kārtojumiem, augu motīvu savijumiem, smejošiem vai arī drūmās grimasēs muti pavērušiem vepļiem ar gariem, plīvojošiem matiem, gulbjiem utt.
Tajā pašā laikā sākās arī otrs – gluži racionāls jūgendstila novirziens, tā sauktais vertikālisms, kur maksimāli tika izmantoti vertikāli arhitektoniski elementi – vairākiem stāviem cauri ejoši erkeri, pilastri un lizēnas.
Jūgendstils Latvijas arhitektūrā

Jau 19. gs. beigās Latvijas arhitektūrā parādījās jauni eklektismu noliedzoši konstruktīvā un dekoratīvā risinājuma principi, kuri sekmēja jūgendstila attīstību, piemēram dzīvojamā ēka Rīgā, Audēju ielā 7/9 (1899.g., arh A. A. Ašenkampfs). Celtņu arhitektoniskais veidols tika pakārtots plānojuma struktūrai, izlietoti citi materiāli – metāls, dzelzsbetons, keramika. Jūgendstils 20. gs sākumā un līdz pat 1914. gadam plaši izplatījās Rīgas īres namu arhitektūrā. Jūgendstila attīstībā vērojami vairāki virzieni. To vidū izceļas divi. Pirmā pamatā ir Rietumeiropas jūgendstils, piemēram, Alberta ielas apbūve Rīgā (1903. – 1908.g., inž. M. O. Eizenšteins). Šim virzienam raksturīga cieša saikne ar eklektismu, bagātīgs fasāžu dekors. Otrs virziens pamatojas uz nacionālā romantisma monumentālās arhitektūras formu un latviešu etnogrāfisko motīvu saliedējumu, piemēram, latviešu arhitektu K. Pēkšēna, A. Vanaga un E. Laubes daiļrades posmi. “Nacionālā romantisma” ēkām īpaši uzsvērts jumta siluets, fasāde bagātināta ar erkeriem (pusapaļš vai stūrains ēkas izvirzījums ar logiem vairāku stāvu augstumā), mezonīniem (augšējais nama pusstāvs), apdarē plaši izmantoti dabiskie materiāli un dažādas to kombinācijas.
Jau ap 1910. gadu jūgendstila arhitektūrā sāka dominēt racionālā ievirze, kas balstījās tikai uz arhitektoniskiem izteiksmes līdzekļiem. Kompozīcija kļuva stingra, ģeometriski precīza, dominējoša ir pati būvmasa, apjomu plastika, fasāžu virsmu fakturējums un tonālais risinājums. Paralēli izplatījās arī vertikālisma tendences. Ēkas ieguva slaidus, augstus erkerus, rizalītus , stāvus zelmeņus, stūru torņus. Lizēnas un pilastri apvienoja vairākus stāvus. Racionālās ievirzes redzamākie pārstāvji bija arhitekti V. Bokslafs, R. Šmēlings. Ap 1910. gadu paralēli jūgendstilam sāka attīstīties jauns virziens – neoklasicisms, kura iedīgļi bija vērojami jau pašā gadsimta sākumā. Neoklasicisma garā Rīgā celts Rīgas Latviešu biedrības nams (1909.g., arh. E. Laube, E. Pole), Rīgas amatnieku krājaizdevu banka K. Barona ielā 14 (1910.g., arh. E. Pole) un citas ēkas.
Latvijas laukos jūgendstila arhitektūrā plašāk izplatīts bija racionālais virziens, piemēram, kungu mājas Bātā (1907. – 1908.g.), Lakšos (1900. gadi). Racionālā jūgendstila ietekme jūtama arī to ēku arhitektūrā, kuras tika celtas vēl retrospektīvisma garā. To būvapjoms ir asimetrisks un dekora formas sakņojas vienā no vēsturiskajiem stiliem, piemēram, muižas pils Veckārķos (1912.g.). Šī īpatnība vērojama arī Rīgā vairāku sabiedrisko ēku celtniecībā gadsimta pirmajā desmitgadē, piemēram, Biržas komercskola (1902. – 1905.g., arh. V. Bokslafs), Mākslas muzejs (1903. – 1905.g., arh. V. Neimanis).
Jūgendstila periods, it sevišķi Rīgas arhitektūrā, bija ļoti nozīmīgs latviešu mākslas dzīvē. Šajā laikā pilnveidojās vietējā, nacionālā arhitektūra un māksla, tās tradīcijas, kuras tālāk tika izkoptas 20. – 30. gados.
Līdz 19. gs. vidum Latvijas profesionālajā būvmākslā darbojās vienīgi iebraukuši vai ārzemēs speciālo izglītību ieguvuši arhitekti. Nozīmīgu izmaiņu laiks bija iepriekšējā gadsimta otrā puse. Sākās strauja urbanizācija. Rīga – mūsdienu Latvijas galvaspilsēta – no viduslaiku cietokšņa izauga par Eiropas līmeņa lielpilsētu. Izveidojās un nostabilizējās vietējā arhitektūras skola.
1862.g. tika nodibināta Baltijā pirmā augstākā tehniskā mācību iestāde – Rīgas Politehnikums. 1869. gadā tajā atvēra Arhitektūras nodaļu.
Pirmais RP Arhitektūras nodaļas absolvents bija vēlāk pazīstamais latviešu arhitekts O. Bārs, pēc kura projektiem Rīgā uzcelts aptuveni 100 daudzstāvu mūra namu.
1896.g. Politehnikumu reorganizēja par Rīgas Politehnisko institūtu. Tā bija augstskola ar pilnām promocijas tiesībām, tās beidzēji ieguva tiesības gan nodarboties ar privātpraksi, gan strādāt oficiālā valsts dienestā.
20. gs. sākumā RPI Arhitektūras nodaļu ik gadus beidza 12 – 15 jaunie speciālisti. RPI absolventi strādāja ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, Lietuvā, Polijā un pat visai attālos Krievijas impērijas nostūros.

VIII. Nacionālais romantisms

Jūgendstila veidošanās posmā Eiropā 19.gs. 80. – 90. gados vispār bija raksturīga aizraušanās ar nacionālo romantismu. Tāpēc vairākās valstīs tika dibinātas dažādas vietējās arhitektūras darbnīcas, kam par paraugu noderēja V. Morisa darbnīca Anglijā (pastāvēja līdz 1961. gadam). Līdzīgas darbnīcas vēlāk parādījās arī Vācijā un Austrijā.
Latvijā nacionālā romantisma process aizkavējās un izvērsās tikai 20.gs. pirmajā gadu desmitā, bet noplaka jau pēc 1910. gada. Šeit šim novirzienam bija raksturīga pilnīga atsacīšanās no 19.gs. eklektisma un stilizācija, plašs jauno konstruktīvo paņēmienu un būvmateriālu pielietojums, tieksme radīt savdabīgu, laikmetam atbilstošu arhitektūru, kam reizē piemistu noteiktas nacionālās iezīmes. Jaunā arhitektūra centās rast atbalstu arī estētiskajā domā, kas vērsās pret eklektismu, pret jūgendstila ārējām dekoratīvajām tendencēm. “Būve nav jākonstruē no ārienes uz iekšieni, kā agrāk darīja, kad rūpējās tikai par impozantu fasādi,” 1904. gadā rakstīja J. Asars un prasīja konstruēt celtni “no iekšienes uz ārieni”.
Ar jūgendstilu šo latviešu jauno arhitektu jaunradi saistīja konstruktīvās domas ievirze, tieksme pēc asimetrijas, būvmasu dinamisms, sienu plakņu plastiskais un gleznieciskais noformējuma princips. Latviešu nacionālā romantisma arhitektūra radošos impulsus sevišķi aktīvi meklēja divos virzienos: Somijas jaunākajās arhitektūras parādībās un latviešu tautas koka celtniecībā saistījumā ar dekoratīvi lietišķās mākslas elementiem.
Viens no redzamākajiem nacionālā romantisma arhitektūras pārstāvjiem Latvijā bija Eižens Laube (1880 – 1967). E. Laube aizrāvās ar nacionālā romantisma meklējumiem arhitektūrā. 1908. gadā viņš šai sakarā publicēja apcerējumu “Par būvniecības stilu”, aicinot pievērsties pagātnes celtniecības tradīcijām, studēt latviešu tautas mākslu.
E. Laube pieder pie tiem latviešu arhitektiem, kas Rīgas būvniecībā pirms pirmā pasaules kara dzinis vienu no dziļākajām vagām, jo izstrādājis projektus vairāk nekā 200 namiem.
Tie pārsvarā atrodas galvenajos Rīgas centra rajonos – Brīvības ielā, Tērbatas ielā, Kr. Barona ielā, Tallinas ielā, Alberta ielā, Valdemāra ielā. Raksturīgākie no tiem ir nami Tērbatas ielā 15/17 un 33/35, Brīvības ielā 47 (1908) un 62 (1908), Alberta ielā 11 (1908), Valdemāra ielā 67 (1909) un 75 (1910) kā arī citi.
1909. gadā E. Laube uzcēla ēku kompleksu starp Avotu, Lāčplēša un E. Birznieka – Upīša ielām (tā saucamo Romanova bazāru), kas ar savu skarbo, bet izteiksmīgo siluetu un būvformu kārtojumiem izceļas apkārtējā apbūvē.
Namu būvķermeņi nacionālajā romantismā ir vienkārši un smagnēji. Namu fasādēs trūkst parasto profilējumu un logatējumu. Ļoti raksturīgs paraugs ir ēka Brīvības ielā 58 (1906), kur koncentrēti visi svarīgākie celtniecības izteiksmes līdzekļi. Monolīto ēkas būvķermeni, ko klāj tumšpelēks apmetums, atdzīvina tikai daži erkeri un vairākas no gaiša granīta veidotas horizontālas joslas. Zem dzegas stiepjas akmens mozaīkā darināta ornamentāla frīze. Ēkai ir interesanti portāli ar slīpinātiem augšējiem stūriem un atturīgu jumtiņa un zalkša rakstu rotājumu.
20. gs. sākumā jūgendstila ietvaros notika arī pirmais mēģinājums radīt Latvijā vietējo arhitektūru ar izteiktām nacionālām iezīmēm. Par šī mēģinājuma centru kļuva K. Pēkšēna būvbirojs Rīgā, kur tajā laikā strādāja vairāki jaunie latviešu arhitekti – A. Vanags, E. Laube, E. Pole, A. Malvess un citi.
Šajā laikā bija vērojama liela stilistiska daudzveidība. Pirmkārt, tas valdīja paša jūgendstila ietvaros, otrkārt, joprojām saglabājās eklektisma un stilizācijas tradīcijas, visbeidzot, no jauna atdzima klasicisma tendences.
Pateicoties tā laika arhitektūras dižgaru veikumam par Rīgas arhitektūru sajūsminās, to novērtēt spējīgi, pilsētas iedzīvotāji un tās viesi.

Informācija par dažādām celtnēm un to arhitektoniskajiem stiliem.

I. Doma baznīca

Svarīgs posms Rīgas arhitektūras attīstībā saistāms ar bīskapa jaunās galvenās baznīcas (katedrāles) celtniecību, kā arī ar klostera celšanu domkapitulam – Rīgas arhibīskapijas augstākajai garīdzniecībai. Baznīca bija veltīta svētajai Marijai, bet biežāk to sauca vienkārši par Domu, kā tolaik dēvēja katedrāles.
Baznīcai pamatus lika, kā liekas, pēc 1211.g. Tās plāns veidots pēc romāniskām katedrālēm raksturīgas sistēmas (Saksijas bazilikas tips). Celtniecība sākta kora daļā, pievienojot pakāpeniski draudzes telpas trīs jomus, kamēr ēka nebija sasniegusi savu pašreizējo garumu – 88 m. Visvēlāk uzcēla torni. Celšanas laikā pirmatnējā iecere daļēji aizstāta ar citu: ēku, kuru sāka celt kā halles būvi no liela izmēra kaļķakmens bluķiem, pabeidza ķieģelī, romānikas konstruktīvo sistēmu aizstāja ar gotisko, līdz ar to izmainot ēkas proporcijas un kompozīciju. Pārejas perioda no romānikas uz gotiku specifiskās formas iemiesotas Doma baznīcas skaistajā ziemeļu portālā, kapitula sanāksmju zālē un plašajā, gandrīz kvadrātveida klostera pagalmā – kluatrā (34X36 m). Skaistā arku galerija ap kluatru ir viens no izcilākajiem agrās gotikas arhitektūras pieminekļiem Baltijā.
Baznīcas būvi pabeidza gotikas periodā ap 1270.g. Visai drīz, šķiet, ap 1300.g., baznīcas centrālo jomu paaugstināja (augstums 26 m) un baznīca ieguva bazilikas veidu. Vienlaikus paaugstināja arī torni. Doma baznīcas pārbūves un paplašināšanas darbi turpinājās 14. un 15. gs., kad starp kontrforsiem tika radītas sanu kapelas, baznīcas torni vainagoja ar piramidālu smaili, kas sasniedza gandrīz 140 metru augstumu. Doma baznīca kļuva par vienu no vislielākajām celtnēm Baltijā. Tās formas ir uzsvērti vienkāršas. Šis vienkāršums noteica baznīcas ārējā veidola cēlo skarbumu.
Interjeram piemita uzbūves skaidrība un dalījuma lielais mērogs. Doma baznīcas atsevišķās daļas bija izrotātas ar baltakmens ornamentālām un antropomorfām skulpturālām detaļām – romāniski gotiskās monumentālas mākslas pirmajiem paraugiem Latvijā.
Jauno formu ieviešanās Rīgas celtniecībā ietekmēja pat kulta ēku izskatu. Tā, 1595.g. pārbūvēja Doma baznīcas torņa smaili, kas tagad ieguva sarežģītāku formu – tās apakšējā daļā ierīkoja šķautņainu kupolu ar arku galeriju, virs kuras pacēlās augsta smaile. Vispilnīgāk un konsekventāk renesanses formu izmantošana vērojama paplašinātajā Jāņa baznīcā (1582.-1589.g.).

II. Sv. Jēkaba baznīca

Sv. Jēkaba katoļu katedrāle sākta būvēt agrās gotikas formās ap 1225. gadu, tā pabeigta ap 1300.g., kaut gan torņa divi augšējie stāvi un smailes uzcelti ne agrāk par 15. gs. beigām. Šai samērā nelielajai baznīcai (garums apmēram 50m) ir visai izteiksmīgs slaids tornis, kas labāk par pārējiem saglabājis Rīgas viduslaiku baznīcu torņiem raksturīgo piramidālo formu. Jumta piramīda piebūvēta 1756. gadā, bet galvenais portāls piebūvēts 1782. gadā. Jēkaba katedrāles četri zvani tuvojoties Pirmā pasaules kara frontes līnijai evakuēti uz Krieviju un ir gājuši zudumā.
Sākotnēji te Dievu lūdza ordeņbrāļi, tad katoļu draudze un cisterciešu klostera – tautā dēvēta par dziedošo jumpravu klosteri – mūķenes. 1522. gadā Jēkaba baznīcā un Sv. Pētera baznīcā nolasītie sprediķi Rīgā ievadīja reformāciju. Pēc reformācijas tā ir Rīgas latviešu baznīca. 1582. gadā poļu karalis Stefans Batorijs baznīcu no pilsētas atpērk un ielaiž tajā jezuītus, savukārt zviedru karalis Gustavs II Ādolfs jezuītus padzen un pārvērš dievnamu par zviedru garnizona luterāņu baznīcu, bet pēc 1710.g. Jēkaba baznīca pārtop par krievu kroņa baznīcu. 1736. gada septembrī Jēkaba baznīcā sprediķojis brāļu draudžu jeb hernhūtiešu kustības dibinātājs grāfs Nikolaus Ludvigs fon Cincendorfs.

III. Sv. Jāņa luteriešu baznīcas komplekss ar viduslaiku celtņu un dominikāņu klostera paliekām

1234. gadā bīskaps Nikolajs nodeva dominikāņu ordeņa mūkiem vecākajā pilsētas daļā esošo bīskapa pili un vairākus zemes gabalus. Dominikāņi te nodibināja klosteri un baznīcu, ko nosauca Sv. Jāņa Kristītāja vārdā. Šī celtne atradās ar arku galeriju apjozta klostera pagalma dienvidu daļā, no kura līdz mūsu dienām saglabājušās tikai divas travejas. Pirmās ziņas par baznīcu šai vietā ir no 1297.g. 14. gs. sākumā baznīcu no ieejas puses paplašināja. Tad arī parādījās tās lieliskais smailloku portāls, kas cirsts baltakmenī. Baznīcas pārbūves periodā 15. gs. vai 16. gs. sākumā visa tās iekštelpa bija pārsegta ar smalkām tīkla velvēm, bet ārpusē uz galvenās fasādes it kā pretstatā ēkas kompaktajai masai pacēlās slaids kāpienveida zelminis. Jāņa baznīca bija pēdējā kulta celtne, kurā iespējams izsekot vēlās gotikas arhitektūras principu ietekmi, piem., Klostera vārti.
Ārējā sienā uz Skārņu ielas pusi redzamas divas galvas ar atplestu muti. Pēc dažiem nostāstiem, tā bijis visās dominikāņu baznīcās un caur tām paziņots ārpusē stāvošajiem par sprediķa sākšanos, pēc citiem galva izmantota sprediķotāju treniņiem. Zemāk sienā redzams krustveida caurums, kas noslēgts ar režģi. Stāsta, ka 15. gadsimtā divi mūki gribējuši svēto kārtā tikt atlikušo mūža daļu pavadot iemūrēti sienā. Pēc vairākiem gadsimtiem atrasta niša ar viņu mirstīgajām atliekām, kas atkal aizmūrēta, pīšļus neaiztiekot, bet mūku piemiņai ārsienā atstāts šis caurums. Uz baznīcas fasādes austrumu frontona divās simetriski novietotās pusapaļās nišās atrodas Jāņa Kristītāja un Salomes figūras. Domājams, ka tās 16. gs. beigās vai 17. gs. sākumā pagatavojuši vietējie tēlnieki.

IV. Reformātu baznīcas un dzīvojamo ēku komplekss

Reformātu baznīca celta 1727. – 1733.g. pēc būvmeistara Kristofera Meinerta projekta. Reformātu baznīca ir vienjoma mūra ēka ar koka pārsegumu, augstu divslīpju jumtu un pret Mārstaļu ielu pavērstu zelmini, ko vainago neliels tornītis ar kupolu un galeriju. Atšķirībā no citiem dievnamiem torņa smailē neatrodas krusts vai gailis, bet gan Rīta zvaigzne. Fasādi ritmiski sadala uz augsta cokola izvietoti pilastri. Smilšakmens ieejas portāls izgatavots Brēmenē un uzstādīts 1737. gadā. Pēc ugunsgrēka Reformātu baznīca pārbūvēta 1805. gadā, paceļot zāles grīdu otrā stāva līmenī un iekārtojot pirmajā stāvā noliktavu telpas.

V. Dannenšterna nams

Dannenšterna nams ir viens no ievērojamākajiem baroka arhitektūras paraugiem Latvijā. Tas sastāv no trim savstarpēji savienotiem korpusiem – galveno ielas un diviem pagalma, kas savienoti ar caurbrauktuvi. Galvenais korpuss ir divstāvu ēka ar atikas stāvu, pagrabu un jumtā izbūvētiem 5 bēniņu stāviem. Barokālo portālu autors ir tēlnieks Dītrihs Valters. Nams uzbūvēts 1696. gadā un bija lielākā savrupmāja Rīgā. Nama īpašnieks bija holandiešu tirgotājs Ernests Metsū, kuram piederēja pusotra simta kuģu un kam vēlāk Zviedrijas karalis piešķīra titulu fon Dannenšterns.

Leave a comment