Adopcija

BALTIJAS KRIEVU INSTITŪTS

Juridiskās fakultātes

4. kursa studentes

Kristīnas Ķimenes

Studenta apl. No L011015

DIPLOMDARBS

“ Adopcija un ar to saistītās problēmas Latvijas Republikā”.

Ar parakstu apliecinu ka minētais

darbs vai darba daļas nav izmantotas

citās mācību programmās

Zinātniskais vadītājs: Dipl. iur. Mag. Ārija Vitte

Darba autores Zinātmiskā vadītājas

paraksts: paraksts:

БАЛТИЙСКИЙ РУССКИЙ ИНСТИТУТ

Юуридический факультет

студентки 4. курса

Кристини Кимене

No L011015

ДИПЛОМНАЯ РАБОТА

“Усыновление и проблемы связаные с усыновлением в

Латвийской Республике”.

Руководитель работы:

Dipl. iur. Mag. Ария Витте

BALTIC RUSSIAN INSTITUTE

Law faculty

Student of 4 course

Kristina Ķimene

L 011015

“Adoption and problems with adoption in Latvian Republic”.

Advicer of the research work

Dipl. iur. Mag. Ārija Vitte

BALTIJAS KRIEVU INSTITŪTS

D I P L O M D A R B S<

<

RĪGA

2004

АННОТАЦИЯ

В нашем обшестве люди стали тщательней относится к защите правам детей. Думают не только о защите детей которие находятся в своих семях, но и о сиротах и детей, которие не находятся в опекунстве своих родительей. Проблеми с усыновлением детей в Латвии очень актуальны.

Усыновление – юридический акт, в силу которого между усыновителем и усыновлённым устанавливаются личные и имущественные правовые отношениея. Отношения между усыновителем и усыновлённым должны быть как между родителями и детьми.

С 2003 года в силе новий порядок в делах о усыновлении. В работе исследуются насколько сложный новый порядок усыновления и с какими проблемами встречаются участники усыновления. Цель работы выяснить новый порядок облегчает и поощряет усыновления, или усложняет, таким образом уменшив количество усыновлёных детей.

В работе использованы законы и правила Кабинета министров Латвийской республики, конвенция о усыновлении 1967 года, а так же использована информация полученная от сиротского суда. Использована статистика и интернет.

Цель нового порядка усиновления неоправдалас и количество усыновлённых детей сократилось по сровнению с прошлым годом. Ситуация не изменилась и всё ещё количество усыновлёных детей небольшое, но в 2004 году большой йнтерес проявляет иностранные усиновители, что даёт надежду, что дети будут усыновлены. Необходимо продолжать работать над улучшением закона и выработать программу как способствовать число усыновлёных детей, больше надо информировать людей о детей которым необходима новая заботливая семя.

ANNOTATION

The society pays more and more attention to the protection of children`s rights. People care not only for the rights and prosperity of the children growing up in the families, but also for the orphans and the children let withaut parent`s care. Therefore the topical questions in Latvia was to pass the law of adoption.

Adoption is a legal deed, when a person adopts a child of another person. It causes the same personal and property rights and duties of the fa

a
amily, as kindred and biological relationship.

In 2003 a new adoption order came into effect.

In the work will be studied, hav compliceted is the new adoption order and what are the problems, wich influence adoption in Latvia. The aim is to cl
l
larify if the new adoption order facilitates the process of adoption, if it promotes adoption ar just the other way about – causes decrease af adoption.

As a basis in this work are used the Civil Law of the Latvian respublic and the Adoption order as well as other rules issued by the Cabinet and also the International Convention of the children`s adoption. The work is based on the normative deeds, the materials of the press and the information from the orphan court of the city. There are also used the statistic data. The information is ostainedfrom the Internet.

The realized changes in the legislation have not facilitated the adoption order campared to the previous. The situation is unchangeable and improvements are still ne
e
ecessary. However, there have been realized positive changes in order to protect children`s interests.

Considerably has increased the interest of foreigners about adoption possibilities in Latvia, but in the aggregate the new adoption order has not promated the increase of adoption.

SATURA RĀDĪTĀJS

IEVADS.............................7

1. ADOPCIJAS VĒSTURISKĀ IZCELSME.............10

2. ADOPCIJAS TIESISKIE PAMATI.................12

3. LIKUMA IZVIRZĪTĀS PRASĪBAS ADOPTĒTĀJAM........15

4. ADOPCIJAS KĀRTĪBA....................19

4.1. ADOPCIJAS KĀRTĪBA LATVIJĀ.............20

4.2.ADOPCIJA UZ ĀRVALSTĪM VAI PĒC ĀRVALSTU PERSONU LŪGUMA..........................24

4.3.ADOPCIJAI NEPIECIEŠAMĀS ATĻAUJAS.........26

5. ADOPCIJAS APSTIPRINĀŠANA................29

6. ADOPCIJAS NOSLĒPUMA GLABĀŠANA............32

7. ADOPCIJAS PABALSTS....................34

8. ADOPCIJAS ATCELŠANA...................36

9. BĒRNI AUDZINĀŠANAS UN APRŪPES IESTĀDĒS.........39

10.BĒRNUNAMU LIKVIDĀCIJAS JAUTĀJUMS...........47

11. BĒRNI AR ĪPAŠĀM VAJADZĪBĀM..............50

12. BĒRNU TIESĪBU AIZSARDZĪBAS ORGANIZĀCIJAS........52

13. BĀRIŅTIESU UN PAGASTTIESU KOMPETENCE

ADOPCIJAS

LIETU KĀRTOŠANĀ......................53

SECINĀJUMI.........................58

IZMANTOTO AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS........60

PIELIKUMI..........................62

IEVADS

Sabiedrībā ar vien lielāka uzmanība tiek pievērsta bērnu tiesību aizsardzībai. Tiek domāts ne tikai par ģimenēs augošo bērnu, bet arī par bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu tiesību aizsardzību un labklājību.

Latvijā aktuāls bija jautājums par jauna adopcijas likuma pieņemšanu. Daudz tika runāts par sarežģīto adopcijas procesu, par nepieciešamību to atvieglot, un par arvien pieaugušo bērnu skaitu, kuru vecākiem atņemtas aizgādības tiesības.

Ar 2003. gadu spēkā stājās ilgi gaidītie grozījumi LR Civillikumā un jauni Ministru kabineta noteikumi par adopcijas kārtību, līdz ar to, aktuāls kļūst jautājums par adopcijas jauno procesu un grozījumu radītajām sekām.

Jau vairāk par gadu ir spēkā jaunā kārtība, un var jau novērot cik sarežģīta ir jaunā adopcijas kārtība, un kādas ir ar to saistītās problēmas Latvijā, kas ietekmē adopciju.

Darba uzdevumi:

 atspoguļot adopcijas kārtību ;

 izanalizēt jautājumus, ar kuru risināšanu ir jāsaskaras adopcijas dalībniekiem; noskaidrot ar adopcijas lietu kārtošanu saistītās personas;

 atspoguļot pašreiz esošo situāciju adopcijas lietu kārtošanā;

 skatīt problēmas, kuras saistītas ar adoptējamiem bērniem.

Darba mērķis ir noskaidrot, vai jaunā adopcija kārtība atvieglo adopcijas procesu, un veicina adoptēšanu, vai otrādi, tā ir par pamatu tam, ka samazinās adoptēto bērnu skaits.

Darbā izmantoti LR Civillikums un Ministru kabineta izdotā Adopcijas kārtība, kā arī citi Ministru kabineta izdotie noteikumi un Latvijai saistošo starptautisko konvenciju par bērnu adopciju. Līdz ar to darbs ir balstīts uz normatīvajiem aktiem, no preses iegūtiem materiāliem, un pilsētas bāriņtiesā un pilsētas (rajona) tiesā iegūtajām ziņām. Darbā ir izmantoti arī statistikas dati. Informācijas ieguvei izmantots internets.

Bērnu un vecāku attiecības rodas gan bioloģiskā ceļā, gan arī ar adopciju. Turklāt ar adopciju ģimenei kuru veselības stāvoklis liedz dabiskā ceļā iegūt bērnus, ir iespēja izveidot pilntiesīgu ģimeni pieņemot svešu bērnu par savējo.

Lielas izmaiņas skārušas arī izmantotā terminoloģiju. Ieviesti jauni termini un svītroti iepriekšējie, kas rada jucekli šajā jomā, jo ir likumi un noteikumi, kuros nav izdarīti grozījumi, tādējādi radot grūtības orientēties vienā vai otrā jautājumā.

Adopcija ir tiesisks akts, ar kuru kāda persona pieņem citas personas bērnu par savu. Tā rada tādas pašas personiskās un mantiskās ģimenes tiesības un pienākumus kā miesīgā, bioloģiskā radniecība. Juridiski adopcija rada pilnvērtīgas vecāku un bērnu attiecības, neierobežojot adoptētāja vai adoptētā tiesības un pienākumus. Adopcija tiek uzskatīta kā darījums, ar kuru izbeidzas tiesiskās un arī faktiskās attiecības starp adoptēto un viņa miesīgajiem vecākiem un citiem radiniekiem pēc izcelšanās, un nodibinās jaunas attiecības ar adoptētāju un viņa ģimenes locekļiem.

Adoptējamo bērnu statuss var būt dažāds, jo ir bērni, kuri ir bāreņi un ir bērni, kuri ir palikuši bez vecāku gādības. Bārenis ir bērns, kura vecāki ir miruši vai likumā noteiktajā kārtībā atzīti par mirušiem.

Bērnu tiesību un aizsardzības likums paredz, ka bez vecāku gādības palicis bērns ir bērns, kura vecāki nav zināmi, ir pazuduši vai ilgstošas slimības dēļ nespēj realizēt aizgādību, vai kura vecākiem atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības.

LR Civillikums nosaka, ka aizgādība ir vecāku tiesības un pienākumi rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt bērna dzīvesvietu.

Par bērnu aprūpes un audzināšanas iestādi skaidrojumu dod bērnu tiesību un aizsardzības likums. Tā ir iestāde, kurā tiek nodrošināta bāreņu un bez vecāku gādības palikušu bērnu aprūpe un audzināšana vai bērnu uzvedības sociālā korekcija un, ja nepieciešams, ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana.

1. ADOPCIJAS VĒSTURISKĀ IZCELSME

“Adopcija ir civiltiesisks akts, ar kuru kāda persona pieņem cita bērnu par savu. Vārds adopcija ir cēlies no latīņu vārda adoptio – pieņemšana bērna vietā.”1 Adopcijas pirmssākumi meklējami jau Babilonijā, kad valdīja izcilais valdnieks Hammurapi, kurš sastādīja Hammurapi likumus, ko iekala akmens stabā. Šajā likumā tika iekļautas arī normas, kuras attiecās uz ģimenes tiesiskajām attiecībām, un jau šajā laikā tika atzīta sveša bērna pieņemšana par savējo. “ Likums atzina adoptēšanu, turklāt adoptētajam bērnam bija jārespektē savi audžuvecāki.”2 Par savu vecāku, kuri paņēmuši bērnu savā ģimenē apvainošanu tika draudēts bērnam ar smagu sodu, bet pieņemtais bērns savu tiesību ziņā neatšķīrās no bioloģiski dzimušajiem bērniem un ieguva tādas pašas tiesības (piemēram: tiesības mantot).

“Romiešu klasiskās tiesības raksturīgas ar daudzu svarīgu civiltiesību principu formulējumiem, kas ir spēkā vēl joprojām, ar precīzi izstrādātiem tiesiskiem institūtiem un beidzot augstu juridisko tehniku, precīziem un maksimāli skaidriem formulējumiem.”3 Romiešu ieguldījums mūsdienu civiltiesībās ir liels, tomēr ģimenes tiesību recepcija bija minimāla, un mūsdienu ģimenes tiesības spēcīgi atšķiras no Senajā Romā pastāvošajām ģimenes tiesībām, bet neapstrīdami ka romiešu ģimenes postulāti ir manāmi arī mūsdienu ģimenēs.

Jāatzīst, ka autori darbos par romiešu tiesībām neapskata adopciju, jo romieši īpašu uzmanību pievērsa aizbildnībai un aizgādnībai, kas bija ļoti spēcīgi attīstīta, tomēr tas nenozīmē, ka romieši nepazina adopciju. Romiešu ģimene bija patriarhāla ģimene, kurā vara piederēja tikai tēvam.

Ģimenes bija lielas, jo tajās ietilpa ne tikai asinsradinieki – kognāti, bet arī personas, kuras nebija asinsradinieki, bet piederēja pie ģimenes – agnāti.

1 Vēbers J. LR Civillikuma komentāri. Rīga 2000., 89. lpp.

2 Zemītis G. Ārvaltu valsts un tiesību vēsture. Rīga 2003., 34. lpp.

3 Birziņa L. Romiešu tiesības. Rīga 1997., 37. lpp.

Pie agnātiem tad arī var pieskaitīti adoptētos bērnus, lai gan ģimenē viņi netika nodalīti no bioloģiskajiem bērniem. Jāatzīmē ka, ja Romas pilsonis adoptēja ārzemnieku, tad ārzemnieks ieguva Romas pilsonību. Vienlīdzīgas tiesības pastāvēja arī adoptētajiem bērniem un bioloģiskajiem bērniem mantojot, tādēļ varam apgalvot, ka adopcija bija pārdomāta un labi izstrādāta.

Mūsdienās adopcija ir neatņemama ģimenes tiesību sastāvdaļa, ko pazīst visā pasaulē, un plaši izmanto, lai bez vecāku gādības palicis bērns augtu ģimenē kā pilntiesīgs tās loceklis. Adopcija nav zaudējusi savu pirmatnējo nozīmi un turpina adopcijas pamatdomu. Mainās adopcijas definējums, bet adopcijas uzdevums paliek nemainīgs – bez vecāku gādības palikuša bērna pieņemšana ģimenē, ar visām no tā izrietošām tiesībām un pienākumiem.

“Pašlaik ar adopciju saprot sveša bērna pieņemšanu ģimenē – radniecības tiesisko attiecību nodibināšanai.’’ 4 Latvijas normatīvie akti paredz adoptēt ne tikai nepilngadīgu bērnu, bet arī jau pilngadību sasniegušu personu. Tas rāda, ka arī adopcijas attīstība ir nepieciešama, un, ja agrāk likums paredzēja adoptēt tikai bērnus, kuri nebija sasnieguši pilngadību, tad šobrīd ir atļauta arī pilngadību sasniegušas personas adopcija. Tas liecina, ka adopcijas noteikumus ir nepieciešams mainīt un uzlabot atbilstoši sabiedrības attīstības līmenim un iespējām.

4 Juridiski terminoloģiskā, skaidrojošā vārdnīca. Rīga 1998., 4. lpp.

2. ADOPCIJAS TIESISKIE PAMATI

Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka, ka, lai bērna attīstībai nodrošinātu ģimenisku vidi, tiek atbalstīta adopcija. Adopcijas tiesiskos pamatus nosaka LR Civillikums, bet adopcijas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi.

Ar 2003. gada 1. janvāri spēkā stājās grozījumi LR Civillikumā attiecībā uz adopcijas noteikumiem, un ar 2003. gada 22. martu spēkā stājas jauni Ministru kabineta noteikumi Nr. 111. “Adopcijas kārtība”. Izdarītie grozījumi un jaunie Ministru kabineta noteikumi ir veidoti balstoties uz Eiropas Konvenciju par bērnu adopciju. Līdz ar to, tiek sākta jauna adopcijas lietvedība, kura ir nedaudz atšķirīga no iepriekš esošās kārtības.

Adopcijas uzdevums:

Radīt bez vecāku gādības palikušajiem bērniem apstākļus audzināšanai ģimenē, nodrošinot stabilu un harmonisku dzīves vidi;

Nodrošināt pilngadīgas personas iekļaušanos ģimenē kā ģimenes loceklim, ja jau pirms adopcijas bija izveidojušās faktiskas vecāku un bērnu attiecības.

LR Civillikums atļauj nepilngadīga bērna adopciju tikai tad, ja tā ir bērna interesēs, ar nosacījumu, ka pirms adopcijas apstiprināšanas šis bērns ir atradies adoptētāja aprūpē un uzraudzībā, un ir konstatēta abu savstarpēja piemērotība. Jāpārliecinās, ka adopcijas rezultātā izveidosies patiesas vecāku un bērnu savstarpējās attiecības. “Bērna intereses, ko obligāti ir jāievēro pie adopcijas, var attiecināt uz daudz dažādiem apstākļiem, kas ietekmē bērna likumisko tiesību un interešu ievērošanu, piemēram, vai atbilst bērna interesēm viņa nodošana nepilnvērtīgā ģimenē”.5 Ar nepilnvērtīgu ģimeni šeit domāta tāda ģimene, kurā nav tēva vai mātes, jo rodas jautājums, vai tikai viens cilvēks spēs radīt ģimenisko vidi, un tikt galā ar vecāka pienākumiem – aizstāvēt un nodrošināt bērna intereses.

5 Семейное право России. Пчелинцева Л, Москва 1999. Издатель НОРМА – ИНФРА М. 483. стр.

Tomēr, arī viena vecāka rūpes par bērnu ir ģimeniskāka vide nekā bāreņu patversmes vai bērnu nami un internāti. Tas ir jautājums, uz kuru ir jāatbild bāriņtiesām un jāizvērtē, kas konkrētā gadījumā bērnam būs labāk, un vai tikai māte vai tēvs tiks galā ar viņam uzliktiem pienākumiem.

Dažu valstu praksē ir pieņemts, ka bērnu neļauj adoptēt pretēja dzimuma vecākiem, tas nozīmē, ka vīrietis nevar adoptēt meiteni un sieviete zēnu, jo tiek uzskatīts, ka adoptētājam nepietiks zināšanas otra dzimuma bērna audzināšanā. Mums šādas normas nav, un adoptētājs drīkst adoptēt pretēja dzimuma bērnu, ievērojot likumu un adopcijas kārtības nosacījumus. Nevar noliegt, ka ir gadījumi, kad viens vecāks bērnam spēj sniegt vairāk nekā abi vecāki, vai kāda no aprūpes un audzināšanas iestādēm.

Iepriekšējā redakcijā likums neparedzēja periodu, kad bērnam ir obligāti jāatrodas adoptētāja aprūpē vai uzraudzībā, kas neļāva konstatēt bērna un vecāku saderību. Šobrīd situācija ir mainījusies, un šis periods ir kā pārbaudes laiks, kad tiek pētītas bērna un vecāku savstarpējās attiecības un piemērotība viens otram. Līdz ar to tiek samazināta iespēja, ka pēc adopcijas apstiprināšanas, radīsies nesaskaņas bērnu un vecāku starpā.

Vienas no kardinālākām izmaiņām ir skārušas pilngadīgas personas adopcijas nosacījumus. Likuma iepriekšējā redakcijā paredzēja pilngadīgas personas adopciju gadījumā, ja bija jau izveidojušās faktiskas vecāku un bērnu attiecības, neierobežojot adoptējamā vecumu, ar 2003. gada likuma grozījumiem tiek noteikta vecuma robeža.

Pilngadīgas personas adopcija ir iespējama, ja pirms pilngadības sasniegšanas starp bērnu un adoptētāju jau bija izveidojušās faktiskās bērnu un vecāku attiecības. Šādā gadījumā adopciju var apstiprināt divu gadu laikā pēc adoptējamā pilngadības sasniegšanas. Tas nozīmē, ka adoptējamā maksimālais vecums būs divdesmit gadu, kas ievērojami maina likuma iepriekšējo redakciju, kur adoptējamā vecums bija neierobežots, un par adoptējamo varēja kļūt pat pusmūža vecumu sasniedzis cilvēks.

Minēto izmaiņu nepieciešamību radīja likums, kurš paredz, ka adopcija ir domāta, lai bērnam radītu ģimenisku, harmonisku vidi, līdz ar to varēja apšaubīt pilngadīgas personas adopcijas nepieciešamību.

Iepazīstot starptautisko praksi var secināt, ka likumi paredz tikai nepilngadīga bērna adopciju, un šajā saistībā arī Latvija ir pievienojusies 1967. gada 24. aprīļa Eiropas konvencijai par bērnu adopciju, kuras 3. pants nosaka ka “konvencija ir piemērojama tikai bērna juridiskajai adopcijai, ja bērns laikā, kad adoptētājs iesniedz adopcijas pieteikumu, nav sasniedzis 18 gadu vecumu, nav un agrāk nav stājies laulībā, un saskaņā ar likumu nav atzīts par pilngadīgu”.6

6 “Eiropas Konvencija par bērnu adopciju.” 1967., publicēts “Latvijas Vēstnesī”,2000, 115/116.

3. LIKUMA IZVIRZĪTĀS PRASĪBAS ADOPTĒTĀJAM

Adoptēt pilngadīgu un nepilngadīgu personu var gan laulātais pāris, gan persona, kura neatrodas laulībā, jo likums to neaizliedz.

Latvijas republikā nav atļautas laulības starp viena dzimuma personām, bet nav aizliegta faktiskā kopdzīve, līdz ar to bāriņtiesai ir jālemj vai atļaut adoptēt bērnu šādā ģimenē vai nē. Likums nerunā par aizliegumu adoptēt bērnu vienai no šīm personām, bet galvenais uzdevums ir izvērtēt bērna intereses. Atļaut vai aizliegt adoptēt bērnus viena dzimuma ģimenēs ir ļoti aktuāls jautājums visā pasaulē.

Likums atļauj adoptēt abu dzimumu personām, tāpēc, kā jau minēts iepriekš, ja adoptē tikai viena persona, tad klūst aktuāls jautājums, vai viens cilvēks spēs radīt bērnam nepieciešamo ģimenisko atmosfēru. Atsevišķas prasības, kas attiektos uz personu, kura viena adoptē bērnu likums neizvirza, bet likums izvirza prasību laulātiem, ka viņiem bērns ir jāadoptē kopīgi, izņemot gadījumus:

1. kad tiek adoptēts otra laulātā bērns;

2. kad otrs laulātais atzīts par bezvēsts promesošu;

kad otrs laulātais atzīts par rīcībnespējīgu gara slīmības vai plānprātības dēļ.

Likums nosaka obligāto vecuma robežu, kurai adoptētājam ir jāatbilst obligāti, jo likums neparedz izņēmuma gadījumus. Gadījumā, ja bērnu adoptē laulātais pāris, tad gan vīram, gan sievai ir jāatbilst likumā minētajām vecuma prasībām.

LR Civillikums prasa, lai adoptētājs būtu vismaz divdesmit piecus gadus vecs un vismaz astoņpadsmit gadus vecāks par adoptējamo. Šo nosacījumu par minimālo vecumu var neievērot, ja adoptē sava laulātā bērnu vai arī brāļus vai māsas, bet ievērojot noteikumu, ka adoptētājam ir jābūt vismaz divdesmit vienu gadu vecam un vismaz sešpadsmit gadus vecākam par adoptējamo.

Attiecībā uz vecuma izvirzītajām prasībām, varētu daudz diskutēt par to, kura ir tā vecuma robeža, kas atbilst adoptētāja optimālākam vecumam. Neapšaubāmi, ka ir nepieciešams noteikt adoptētāja minimālo un maksimālo vecumu, tomēr ir izņēmuma gadījumi. Kā vienu no šādiem gadījumiem es varētu minēt laulātā bērna adoptēšanu.

Laulības tiek slēgtas ne tikai starp viena vecuma cilvēkiem, bet dažreiz ir pat divdesmit, trīsdesmit gadu starpība starp laulātiem, līdz ar to pastāv iespēja ka laulātā bērni mēdz būt pāris gadus jaunāki par otru laulāto, bet likums viņiem neļauj adoptēt šo bērnu, ja persona neatbilst likumā noteiktiem nosacījumiem.

Piemēram: laulība tiek noslēgta starp 20 gadus veco Jāni un 35 gadus veco Līgu, kuras dēlam Pēterim ir 10 gadi. Šai situācijā likums neļauj Jānim adoptēt Pēteri, jo viņš nav sasniedzis nepieciešamo vecumu, un viņš to nevarēs izdarīt arī vēlāk, jo viņš neatbilst likuma prasībai par sešpadsmit gadu vecuma starpību starp adoptētāju un adoptējamo.

Lai persona spētu uzņemties saistības un realizēt aizgādību, ir nepieciešams noteikt minimālo adoptētāja vecumu. Tomēr cilvēka spējai uzņemties atbildību divdesmit viena gada vecumā un divdesmit piecu gadu vecumā nav ievērojamas atšķirības.

Eiropas Konvencija par bērnu adopciju 7. pantā noteikusi adoptētājam minimālo vecumu – divdesmit viens gads un maksimālo vecumu trīsdesmit pieci gadi. Konvencija neparedz ne astoņpadsmit, ne sešpadsmit gadu vecuma starpību. Konvencija arī paredz, ka īpašos izņēmuma gadījumos var šos noteikumus neievērot.

Domāju, ka trīsdesmit pieci gadi ir pārāk maza vecuma robeža. Šeit nonāk pretrunā ārvalstu sludinātais ģimenes modelis, kurā prese apgalvo, ka ārzemēs ģimeni veido pēc trīsdesmit gadu vecuma.

Dotā maksimālā vecuma prasība ir neizprotama, un pavērojot tos ārvalstu adoptētājus, kuri ir publiski runājuši presē vai televīzijā par adopciju, jāatzīst, ka ir vecāki par trīsdesmit pieciem gadiem.

Ja salīdzinām pašlaik spēkā esošo LR Civillikumu ar 1937. gada Civīllikumu, tad dotā minimālā vecuma robeža ir samazināta, jo Civīllikums paredzēja, ka

“adoptētājam ir jābūt vismaz trīsdesmit gadu vecam un vismaz astoņpadsmit gadu vecākam par adoptējamo”. 7

Ne jau minimālais vai maksimālais vecums nosaka bērna attieksmi pret adoptētāju un adoptētāja attieksmi pret bērnu. Galvenais šājās attiecībās ir tas, lai starp abiem būtu vecāku un bērnu savstarpējas attiecības un sapratne. Ja bērns jūt un uztver adoptētāju kā māti vai tēvu, nav nozīmes tam vai bioloģiski tas būtu iespējams vai nē.

Neizprotama ir atteikšanās no LR Civillikuma 163. panta iepriekšējās redakcijas svītrot prasību, ka adoptētājam ir jābūt rīcības spējīgam. Protams, tas nenozīmē, ka bērnu var adoptēt persona, kura nav rīcībspējīga, un prasība paliek, tikai šajā situācijā grūtāk ir orientēties personām, kuras nav juristi, jo iepriekšējais formulējums bija saprotamāks.

Likums paredz, ka, ja adoptē laulībā esošas personas, tad situācijā, kad otrs laulātais atzīts par rīcībnespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, to var izdarīt arī tikai viens no laulātiem, tomēr nekas netiek minēts par personām kuras ir rīcībnespējīgas izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ.

Adoptētāja rīcībspēju pieprasa fakts, ka, lai realizētu aizgādību un aizstāvētu adoptējamā tiesības un intereses rīcībspēja ir nepieciešama. Lai gan likums tieši nenosaka aizliegumu personām kurām trūkst rīcībspējas adoptēt bērnu, tas teorētiski nav iespējams jo šīs personas pašas atrodas aizgādnībā, līdz ar to nespēj aizstāvēt savas tiesības.

Viena no obligātajām prasībām ir tā, ka personai ir jāiesniedz ziņas par Soda reģistrā iekļautajām ziņām attiecībā uz adoptētāju. Tālākā kompetence izvērtēt, vai cilvēks kurš ir sodīts par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ir tiesīgs būt par adoptētāju ir jāizdara bāriņtiesai. Likums nenosaka, ka persona, kura vēlas adoptēt bērnu, nedrīkst būt sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu. Likums nosaka tikai to, ka personai kura vēlas bērnu adoptēt ir jāsniedz ziņas par savu sodāmību.

7 Civīllikums. Rīga 1937., 163. pants.

Prasības ir obligātas, un netiek pieļauti izņēmumi, kurus neparedz likums. Ir jārēķinās, ka potenciālajam adoptētājam ir jāatbilst visām likuma izvirzītajām prasībām, jo izņēmumu gadījumi nav daudz, un tie būtiski nemaina prasības. Atšķirīga situācija ir pēc Eiropas Konvencijas par bērnu adopciju, kas paredz izņēmuma gadījumus, kas ļauj adoptētājam, kurš neatbilst Latvijas likuma izvirzītajām prasībām, kļūt par vecāku kādam no adoptējamajiem bērniem.

4. ADOPCIJAS KĀRTĪBA

Adopcijas kārtību regulē Ministru kabineta noteikumi Nr. 111 “Adopcijas kārtība”, kuri spēkā stājās 2003. gada 22. martā.

Adopcija sākas ar pieteikuma iesniegšanu. Kur jāiesniedz iesniegums ir atkarīgs no tā, vai adoptētājs ir Latvijas republikas pastāvīgais iedzīvotājs vai ārvalstnieks.

Iesniegums ir iesniedzams bāriņtiesā, pēc adoptētāja pastāvīgās dzīvesvietas, ja viņš ir Latvijas Republikas iedzīvotājs. Personām, kuras ir ārvalstnieki, iesniegums ir iesniedzams Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietu sekretariātam.

Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietu sekretariāts nodarbojas ar adoptējamo bērnu un adoptētāju uzskaiti adopcijas reģistrā. “Adopcijas reģistrs ir valsts informācijas sistēma, un tā turētājs ir Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts. Ziņu iekļaušanu reģistrā, to apstrādi, aktualizēšanu, labošanu, glabāšanu, izmantošanu un reģistra uzturēšanu nodrošina sekretariāts. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem tiesības saņemt reģistrā iekļauto informāciju ir:

 fiziskajām personām — ziņas par sevi;

 adoptētājam — ziņas par bērnu;

 bērnam — ziņas par adoptētāju;

 izziņas iestādēm, prokuratūras iestādēm un tiesām — ziņas to lietvedībā esošu materiālu izskatīšanai, lietu izmeklēšanai vai iztiesāšanai;

 bāriņtiesām (pagasttiesām) — ziņas to lietvedībā esošu ar adopciju saistītu lietu izskatīšanai.”8

Dotais vienotais reģistrs ir apkopojis visu nepieciešamo informāciju, aptverot visas Latvijas bērnu aprūpes iestādēs esošos juridiski brīvos bērnus, un ziņas par cilvēkiem, kuri vēlas kļūt par adoptētājiem.

8 Ministra kabineta noteikumi Nr. 512., publicēts “Latvijas Vēstnesī” Nr. 129., 19.09.2003.

4.1. ADOPCIJAS KĀRTĪBA LATVIJĀ

Gadījumos, kad adopciju veic Latvijas republikas pastāvīgie iedzīvotāji, adopcijas vēlmi ir nepieciešams izteikt iesniegumā savas dzīvesvietas bāriņtiesā, kur personai ir jāauzrāda personu apliecinoši dokumenti un jāiesniedz virkne nepieciešamo dokumentu:

1. jau minētais iesniegums, kurā ir jānorāda adopcijas motivācija, adoptējamo bērnu skaits, viņu dzimums, vecums un adoptētāja reliģiskā pārliecība (ja ir);

2. ja adoptē laulātie, vai viens no laulātiem, tad jāiesniedz laulības apliecības kopija ( jāuzrāda ir apliecības oriģināls);

3. ja persona adoptē viena, tad jāuzrāda dokumenti, kas apliecinātu laulības šķiršanu, ja laulība ir šķirta;

4. obligāta prasība ir, kad jāuzrāda izziņa par nodrošinājumu ar dzīvojamo platību;

5. jāiesniedz savs dzīves apraksts (CV), ja adoptē laulātie, tad abu laulāto dzīves apraksti;

6. izziņa par veselības stāvokli, kurā norādāmas personas iedzimtās un iegūtās slimības;

7. ja adoptē viens no laulātiem un otrs ir atzīts par rīcības nespējīgu vai bezvēsts promesošu, jāiesniedz tiesas sprieduma izraksts vai noraksta kopija (jāuzrāda oriģināls), kur otrs laulātais atzīts par rīcības nespējīgu vai bezvēsts pazudušu.

8. obligāta prasība ir informācija par Soda reģistrā iekļautajām ziņām attiecībā uz adoptētāju.

Gadījumos, kad adoptē otra laulātā bērnu, adoptētājam līdz ar pieteikumu ir jāpievieno bērna dzimšanas apliecības kopija (jauzrāda oriģināls), izziņas par bērna veselības stāvokli, bioloģisko vecāku piekrišana adopcijai. Ja otrs bioloģiskai vecāks ir miris, viņa dzīvesvieta nav zināma, vai arī viņam likumā noteiktā kārtībā ir atņemtas vecāka tiesības, tad ir jāpievieno dokumenti, kas apliecinātu kādu no šiem faktiem.

Adoptētājiem jāatceras, ka var adoptēt arī vairākus bērnus, bet gadījumā, ja viņu izvēlētajam adoptējamam ir brālis vai māsa, tad likums nosaka, ka škirt brāļus un māsas nedrīkst, izņemot gadījumā, ja tas ir bērnu interesēs.

Gadījumos, kad adoptē jau pilngadīgu personu, gan adoptētājs gan adoptējamais uzrāda personu apliecinošus dokumentus un iesniedz sekojošus dokumentus:

1. kopīgu pilngadīgā adoptējamā un adoptētāja pieteikumu, kurā norāda adopcijas motivāciju;

2. pilngadīgā adoptējamā dzimšanas apliecību (jāuzrāda oriģināls);

3. ja adoptētājs sastāv laulībā, tad laulības apliecības kopiju (jāuzrāda oriģināls), ja persona atrodas laulībā. Jāatceras, ka adopcija laulātiem jāveic kopīgi, izņemot likumā minētos gadījumus.

Pēc dokumentu iesniegšanas, bāriņtiesa līdz sešu mēnešu ilgam termiņam veic ģimenes izpēti. Vērtētas tiek gan ģimenes locekļu savstarpējās attiecības, gan adoptētāju spēja izaudzināt bērnu, viņa finansiālos apstākļus, dzīves apstākļus.

Adopcijas kārtībā ir ieviesta norma, kas paredz bāriņtiesai lūgt speciālista konsultāciju ģimenes izpētē. Arvien vairāk bāriņtiesas izmanto šo iespēju, un, lai noskaidrotu adoptētāju motivāciju un patiesos adopcijas apstākļus, tiek lūgta psihologu palīdzība. Bāriņtiesa konstatējusi, ka nav nepieciešams sešu mēnešu ilgs periods, var to samazināt, motivējot to lēmumā.

“Adoptētāja piedalīšanās bāriņtiesas sēdē ir obligāta” 9, kad tiek pieņemts lēmums, adoptētājs personiski tajā piedalās un var sniegt paskaidrojumus, ja bāriņtiesa to lūdz.

Savus novērojumus bāriņtiesa izklāsta lēmumā, kurš ir derīgs divpadsmit mēnešus, ja šajā laikā adoptētāji nav izvēlējušies adoptējamo, tad ģimenes izpētes procedūra tiek atkārtota.

9 Likums “ Par bāriņtiesām un pagasttiesām”., publicēts “Latvijas Vēstnesī”, Nr. 182., 11.23.1995. (30.05.2001. likumu redakcijā kas stājas spēkā no 27. O6.2001.)

Adoptētājs griežas Īpašu uzdevumu ministrijā, kur uzrādot bāriņtiesas doto lēmumu, viņš var iepazīties ar adoptējamiem bērniem.

Tiklīdz Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts dod norīkojumu, lai dotos uz audzināšanas iestādi, kur adoptētājs var personiski iepazīties ar adoptējamo bērnu, kuru viņš ir izvēlējies, un viņa dokumentiem. Desmit dienu laikā adoptētājam ir jāizlemj vai viņš ņems bērnu savā aprūpē un uzraudzībā. Ja persona pieņēmusi lēmumu par bērna ņemšanu aprūpē, bērna personas lietā tiek izdarīta atzīme par viņa nodošanu aprūpē, par ko adoptētājs parakstās. Pēc kā adoptējamā bērna bāriņtiesa nosūta esošo dokumentāciju adoptētāja dzīvesvietas bāriņtiesai, lai tā varētu veikt ģimenes apsekošanu.

Galvenā izpēte tiek veikta ar brīdi, kad adoptējamais bērns tiek ņemts aprūpē un uzraudzībā. Pirms bērna ņemšanas aprūpē ģimene tiek apsekota, lai noskaidrotu, vai bērna nodošana aprūpē adoptētājiem nekaitēs un tikai ar brīdi, kad bērns ir nodots aprūpē, sākas sīka izpēte jau adoptētāja un viņa ģimenes attiecību izpētē ar adoptējamo. Sarežģītā situācijā ir nonākušas Rīgas un Jūrmalas bāriņtiesas, jo taisni šajās pilsētās dzīvo lielākais skaits ārvalstu adoptētāji, tādēļ jau esošajai slodzei ar vietējiem adoptētājiem, izpēte ir jāveic ļoti lielam skaitam adoptētāju ģimenēs. Līdz ar to rodas jautājums, vai šī ģimenes izpēte notiek pilnīgi un kvalitatīvi.

Bāriņtiesas darbinieki atzīst, ka sešu mēnešu termiņš ir pietiekošs laiks, lai konstatētu vai adoptētājam un viņa ģimenei ir izveidojušās vecāku un bērnu attiecības vai nav. Turklāt, ja nepieciešams, bāriņtiesa šo termiņu var samazināt. Termiņš ir noteikts līdz sešiem mēnešiem.

Dotā norma ir ļoti veiksmīga, jo svarīgi ir jau laikus konstatēt nesaskaņas adoptētājam ar bērnu. Tas iespējams ļautu novērst sekojošās nesaskaņas jau pēc adopcijas, un adopcijas atcelšanu. Dotais kopā pavadītais laiks arī parādīs vecākiem, vai viņi spēs audzināt savā ģimenē bērnu, kuru viņi vēlas adoptēt.

Ģimenes izpētē īpaša uzmanība tiek pievērsta reliģiskai pārliecībai. Tas nepieciešams :

1. lai nerastos konflikts adoptētājam ar bērnu, jo adoptējamajiem bērniem kas auguši bērnu aprūpes un audzināšanas iestādēs, lielākai daļai nav informācijas un izpratnes par reliģiju, kas var radīt diskonfortu ģimenē, kurā valda stingra reliģiskā ticība un uzskati;

2. lai novērstu bērna nonākšanu ģimenēs kas ir iesaistītas Latvijā nereģistrētās reliģiskās organizācijās, kuru darbība ir nelikumīga un var kaitēt bērnam.

Bāriņtiesai šajā jautājumā ir jābūt diplomātiskai, un jāizvērtē katrs gadījums atsrevišķi, jo atteikums pamatojoties uz adoptētāja reliģisko pārliecību jāievēro nosacījums, ka Latvijas Republikas Satversme paredz – “ ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību”. 10

Pēc termiņa beigām bāriņtiesa apkopo izpētes rezultātus un pieņem lēmumu, vai adopcija ir bērna interesēs un vai nodot bērnu adopcijai. Ja bāriņtiesa nolemj, ka tas nav bērna interesēs, viņi no adoptētāja ģimenes bērnu nekavējoties izņem. Ja atzinums ir pozitīvs, tad ar pieņemto lēmumu adoptētājam izsniedz bērna dokumentus kas nepieciešami iesniegt tiesā.

Ja adoptētājs izsaka vēlmi, lai pagarinātu līdz adopcijas apstiprināšanai aprūpi pār bērnu, tad bāriņtiesa lemj par aprūpes pagarināšanu. Ja bāriņtiesa tam nepiekrīt, tad bērns tiek nosūtīts uz iepriekšējo bērnu audzināšanas iestādi, kur viņš uzturas līdz adopcijas apstiprināšanai. Ja bāriņtiesa devusi pozitīvu lēmumu adopcijas apstiprināšanai, bērnu no ģimenes neizņem, un līdz tiesai viņš atrodas kopā ar adoptētāju.

Bāriņtiesas gadījumos, kad ir dots pozitīvs lēmums bērna adopcijai, cenšas bērnu atstāt adoptētāja ģimenē, un tikai tad, ja vecāki nav izteikuši vēlmi atstāt bērnu aprūpē līdz adopcijai, izņem viņu no ģimenes, līdz adopcijas apstiprināšanai.

10 Latvijas Republikas Satversme, 99. pants.

Adoptētājam ir iespēja pārsūdzēt sev nevēlamo bāriņtiesas lēmumu. Tas nozīmē, ka bāriņtiesas lēmums nav galīgs, un dod iespēju nevēlamo lēmumu pārsūdzēt. Likuma “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” 24. pants paredz, ka bāriņtiesas lēmumus var pārsūdzēt attiecīgā rajona (pilsētas) tiesā.

4.2. ADOPCIJA UZ ĀRVALSTĪM VAI PĒC ĀRVALSTNIEKA LŪGUMA

Latvija ir pievienojusies Eiropas Konvencijai par bērnu adopciju, kas regulē attiecības starp valstīm, kuras ir parakstījušas šo konvenciju. Tādēļ attiecībā uz ārvalstīs dzīvojošo personu vai ārvalstnieku adopciju tiek piemēroti tie noteikumi, ko paredz starptautiskās konvencijas vai starptautiskie līgumi.

Bērna adopcija uz ārvalstīm ir pieļaujama gadījumos, ja bāriņtiesa ir pieņēmusi attiecīgu lēmumu, secinot, ka Latvijā nav iespējams nodrošināt bērna audzināšanu un aprūpi. Iepriekšējā likuma redakcijā bija iespējama adopcija uz ārvalstīm tikai tiem bērniem, kuri bija smagi slimi, un kuru ārstēšanu nevarēja veikt Latvijā, kā arī bērni, no kuriem bija vismaz divi rakstiski atteikumi adoptēt bērnu. Tas radīja situāciju, kad adoptētājiem izvēloties bērnu, tika rādīti pēc iespējas vairāk bērnu, lai tikai varētu rakstiski noformēt atteikumu. Tomēr arī šobrīd nav iespējams adoptēt visus tos bērnus, kurus var adoptēt vietējie adoptētāji.

Šobrīd ārvalstu adoptētājs var adoptēt bērnu sekojošos gadījumos:

1. ja bērnam nav iespējams Latvijā nodrošināt pienācīgu aprūpi un audzināšanu ģimenē;

2. ja adoptē laulātā bērnu;

3. ja adoptējamais ir adoptētāja radinieks.

Ārvalstu adoptētājam iesniegums ir jāiesniedz Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietu sekretariātam. Šeit jāiesniedz visi tie dokumenti, kuri ir nepieciešami vietējiem Latvijas adoptētājiem no iepriekšminētiem 1. 6. punktiem, un vēl papildus jāiesniedz iesniegums no katra konkrētā ārvalstu adoptētāja attiecīgās valsts kompetentās iestādes sagatavotos adoptētāja ģimenes izpētes materiālus. Dokumenti sekretariātam ir jāiesniedz notariāli apliecināti valsts valodā, un par to atbilstību likuma prasībām izvērtē Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietu sekretariāts (ārvalstīs izsniegtajiem dokumentiem ir jābūt saskaņā ar 1961. gada 5. oktobra Hāgas konvenciju, ja Latvijai saistošos starptautiskos līgumos nav noteikta savādāka kārtība). Tālākā adopcijas kārtība ir tāda pati kāda tā ir adoptējot vietējiem Latvijas adoptētājiem. Vienīgais nosacījums ir tas, ka, ja bērnu nodod adoptētāja aprūpē, tad adoptētājam uz to laiku ir jāatrod mītne Latvijas Rebpublikas teritorijā, kur ģimenes izpēti veic bāriņtiesa, ar kuras lēmumu bērns ievietots bērnu audzināšanas iestādē.

Bāriņtiesa pieņemto juridiski pamatoto lēmumu vai adopcija ir bērna interesēs vai nav, nosūta Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietu sekretariātam, kurš savukārt sagatavo juridiski pamatotu adopcijas atteikuma vai atļaujas projektu, ko iesniedz Tieslietu ministram, kurš adopcijas atļauju kopā ar pārējiem nepieciešamajiem dokumentiem iesniedz tiesā. Atteikumu adopcijai arī pieņem Tieslietu ministrs.

Ārvalstu adoptētājiem ir paredzēts juridiski motivēts atteikums vai atļauja adoptēt bērnu. Attiecībā uz ārvalstu adoptētājiem, nav skaidrs, kur ir paredzētas tiesības pārsūdzēt sev negatīvu lēmumu par atteikumu adoptēt bērnu. Tomēr tāda iespēja pastāv administratīvā procesa likuma kārtībā.

Statistika par 2003. gadu nesniedz ziņas par to cik bērnu ir adoptējuši vietējie adoptētāji, “ 2003. gadā adopcijas nodaļa ir sniegusi informāciju par adoptējamajiem bērniem 135 ārvalstu adoptētājiem, interesi no vietējiem adoptētājiem ir izrādījušas 29 ģimenes, no kurām adopcijas procesu turpina 26 ģimenes. Uz ārvalstīm adoptēti ir 79 bērni”.11 Varam redzēt, ka vietējās adopcijas turpina savu procesu, un nevar izslēgt, ka kāda ģimene no adopcijas atteiksies.

11 Adopcija 2003. gadā. http://www.bm.gov.lv

Redzam, ka lielāku uzmanību par adoptējamajiem bērniem izrāda ārzemju adoptētāji, un, t. sk. adoptētāji no Francijas un ASV, kas ievērojami vairāk ir adoptējuši Latvijas bērnus attiecībā pret citām valstīm (skatīt Tabulu Nr. 1 ).

Tabula Nr. 1 Valstis uz kurām adoptēti bērni no Latvijas 20003. gadā.*

VALSTS FRANCIJA ASV KANĀDA SPĀNIJA ZVIEDRIJA KRIEVIJA KOPĀ

SKAITS 59 13 2 2 2 1 79

4.3. ADOPCIJAI NEPIECIEŠAMĀS ATĻAUJAS

Adopcija ir tiesisks akts, ko nedrīkst aprobežot ar jebkādiem termiņiem vai nosacījumiem, bet, lai adopciju varētu apstiprināt, ir nepieciešama visu adopcijas dalībnieku piekrišana, kas ir obligāts nosacījums.

Adopcijas atļauju saņemt no visiem adopcijas dalībniekiem ir nepieciešams gan nepilngadīga bērna, gan pilngadīgas personas adopcijas gadījumā. Atļauja nepieciešama no:

1. adoptētāja;

2. abiem vecākiem;

3. aizbildņa (ja iecelts aizbildnis);

4. pilngadīgā adoptējamā;

5. nepilngadīgā adoptējamā, kurš sasniedzis divpadsmit gadu vecumu.

Šī likuma redakcija neprasa atļauju no adoptētāja pilngadību sasniegušajiem bērniem, kā tas bija iepriekš, kas ļauj ātrāk nokārtot atļaujas, jo ne vienmēr adoptētāja pilngadīgie bērni kontaktējās ar saviem vecākiem.

* dati ņemti no http://bm.gov.lv

Adopcijas kārtība paredz arī izņēmuma gadījumus, kad adopcijai atļauju nav nepieciešams saņemt no vecākiem, un tie ir sekojoši:

1. vecāki ir miruši;

2. vecākiem atņemtas aizgādības tiesības;

3. vecāku dzīvesvieta nav zināma ( fakts ir jākonstatē tiesai);

4. tiesa konstatējusi, ka vecāku piekrišana nav iespējama (Piemēram: smaga slimība, vecāki nezināmi).

Par vecākiem uzskata personas, kas ierakstītas bērna dzimšanas reģistrā. Piekrišana tiek prasīta no abiem vecākiem neatkarīgi no tā, vai tie dzīvo kopā vai atsevišķi ar adoptējamo, un arī tad, ja adoptējamais pastāvīgi atrodas bērnu audzināšanas iestādē. Bērnam, kurš nav dzimis laulībā, prasāma tikai mātes piekrišana, ja nav noteikta paternitāte, bet, ja paternitāte ir noteikta, tādā gadījumā arī tēva atļauja ir obligāta.

Svarīgi ir ievērot prasību, ka māte savu piekrišanu pēc dzemdībām var dot ne ātrāk, kā pēc sešām nedēļām, jo pretējā gadījumā šī atļauja nav spēkā. Tas saistīts ar pēcdzemdību depresiju, kas mēdz būt sievietēm pēc smagām dzemdībām, turklāt jāpārliecinās, ka māte patiešām bērnu nevēlas, lai izslēgtu nepatīkamus gadījumus, kad māte pēc tam pārdomā.

Bāriņtiesai ir svarīgs arī bērna viedoklis. Ja adoptējamais ir sasniedzis divpadsmit gadu vecumu, tad bāriņtiesa uzklausa bērnu, un pēc iespējas ņem vērā viņa viedokli.

Bērna viedoklim ir ļoti svarīga nozīme, jo, ja bērns jau ir sasniedzis vecumu, kad pats spēj novērtēt attiecības starp viņu un adoptētāju, viņš var izvērtēt vai viņi spēs sadzīvot vai nē. Nav pieļaujama tāda adopcija, kuru bērns kategoriski nevēlas.

Pilngadīgie adopcijas dalībnieki savu piekrišanu adopcijai izsaka personīgi vai arī iesniedz notariāli apstiprinātu piekrišanu savas dzīvesvietas bāriņtiesā. Vecāku un aizbildņa piekrišana adopcijai tiek noformēta speciālā veidlapā (sk. pielikums Nr.1), un arī bērna, kurš sasniedzis divpadsmit gadu vecumu, piekrišana tiek noformēta speciālā veidlapā (sk. pielikumu Nr. 2). Bērnu viedokli, kurš nav sasniedzis divpadsmit gadu vecumu uzklausa mutiski.

Lai ārvalstu adoptētājs varētu adoptēt bērnu, viņam ir nepieciešams vēl papildus jau minētajam, saņemt atļauju no Tieslietu ministra. Ārvalstu adoptētājiem ir nepieciešama atļauja no savas valsts attiecīgā institūcijas, ka viņi var būt adoptētāji.

5. ADOPCIJAS APSTIPRINĀŠANA

Pieteikumu par adopcijas apstiprināšanu iesniedz pilsētas (rajona) tiesā pēc adoptētāja pastāvīgās dzīvesvietas (ārvalstu adoptētājam pieteikums ir jāiesniedz pēc adoptējamā dzīvesvietas). Tiesnesis var pieņemt pieteikumu adopcijas apstiprināšanai pēc bāriņtiesas atzinuma saņemšanas. “Pieteikumā norāda LR Civillikuma 162. – 174. pantā minētos apstākļus, un pievieno šo apstākļu apstiprinošus pierādījumus, un bāriņtiesas atzinumu.”12

Bāriņtiesa savas kompetences ietvaros piedalās lietas izskatīšanā tiesā un dod savu atzinumu, ja likums nosaka vai tiesa atzīst šo iestāžu piedalīšanos lietas izskatīšanā par nepieciešamu.

Adopcijas lietas tiek izskatītas slēgtā tiesas sēdē. Tiesai ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, ja to lūdz adoptētājs vai adoptējamā vecāki, lai lietas izskatīšanas procesā viņi neuzzinātu viens otra identitāti, un par to neuzzinātu personas, kuras nav iesaistītas lietas adopcijas apstiprināšanā. Tādēļ adopcijas lietas tiek izskatītas slēgtā tiesas sēdē, obligāti piedaloties prokuroram (sk. pielikumu Nr. 6.)

Ja adoptētājs mirst, līdz tiesa adopciju ir apstiprinājusi, adopcija neatkarīgi no tā tiek apstiprināta, bet lieta ir izbeidzama, ja mirst adoptējamais. Šeit gan rodas neskaidrības ar mantošanas lietām, jo oficiāli adoptējamais nav vēl ieguvis adoptētāja bērna statusu. Līdz ar to rodas jautājums, vai bērns, kurš uz mantojuma atstājēja nāves brīdi nav saistīts ar radniecības saitēm ar mantojuma atstājēju, ir tiesīgs būt par mantinieku. Par šo jautājumu likuma komentāru nav, ja reiz adoptētājs ir izteicis vēlēšanos adoptēt bērnu, tad viņš ir arī vēlējies, lai šis adoptējamais kļūst par viņa bērnu ar visām no tā izrietošajām tiesībām.

12 LR Civilprocesa likums, Rīga 1998., 260.pants.

Ar adoptētāja nāvi, ja adopcija tiek apstiprināta, bērns kļūst par bāreni, un ir tajā pašā sākumposmā, kur atradās pirms adopcijas apstiprināšanas.

Šajā gadījumā adoptētais bērns iegūst bāreņa statusu, kaut gan viņa bioloģiskie vecāki nav miruši, bet gan viniem atņemtas aizgādības tiesības.

Tiesa, pārbaudījusi pieteikuma pamatotību un atbilstību likuma prasībām, taisa spriedumu par adopcijas apstiprināšanu vai par pieteikuma noraidīšanu.

Adopcija ir uzskatāma par notikušu tiklīdz tiesa adoptētājam lūdzot to apstiprina ar attiecīgo nolēmumu.

Tiesas sprieduma rezolutīvajā daļā jābūt norādītām visām ziņām, kas nepieciešamas, lai izdarītu ierakstu attiecīgajā dzimšanas reģistrā. Ja adoptētāji ir izteikuši lūgumu, un tiesa to uzskata par pamatotu, tad tiesa var atļaut ierakstīt adoptētā dzimšanas reģistrā adoptētājus kā vecākus.

Likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums ir pamats, lai izdarītu ierakstu attiecīgajā dzimšanas reģistrā un izsniegtu jaunu adoptētā dzimšanas apliecību. Savukārt bērna bijušajiem vecākiem tiesa izsniedz izrakstu no sprieduma, kurā nav norādītas ziņas par adoptētāju, ja tāda ir viņa vēlēšanās. Pēc tam, kad saņemts likumīgā spēkā stājies tiesas nolēmums, tā kopiju nosūta Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietu sekretariātam.

Bāriņtiesa pēc adoptētāja un adoptējamā dzīvesvietas divus gadus pēc adopcijas apstiprināšanas regulāri novērtē bērna aprūpi un labklājību ģimenē.

Adopcijas rezultātā bērns iegūst visas tās tiesības, kādas iegūst likumīgā laulībā dzimis bērns – gan personīgajās gan mantiskās attiecībās. Vecāki iegūst aizgādību pār bērnu, ja bērns ir nepilngadīgs, jo pār pilngadīgu adoptējamo aizgādība neiestāsies. Ar bijušajiem vecākiem bērns zaudē jebkādas saistības, taču bērns nezaudē tiesības saņemt pensijas un pabalstus, ko bērns saņēma pirms adopcijas.

Pašlaik likums paredz, ka adoptētajam bērnam var piešķirt adoptētāja uzvārdu. Tas nozīmē, ka ne vienmēr bērns iegūst vecāku uzvārdu. Šāda nostāja ir neizprotama, jo, ja bērns kļūst par adoptētāja ģimenes locekli un iegūst tādas pašas tiesības kā laulībā dzimuši bērni, tad uzvārda maiņa bērnam būtu obligāta.

Vārda maiņu likums paredz gadījumos:

1. ja vārds neatbilst adoptētāja tautībai;

2. ja vārds ir grūti izrunājams;

3. ja tas ir bērna interesēs.

Interesanta situācija ir ar to, kā nosaka, vai vārds atbilst šiem nosacījumiem, lai to mainītu vai nē, jo šajā gadījumā katram var būt savs viedoklis par vārda atbilstību. Konflikta situācijā jālūdz palīdzība būtu speciālistam, un jāņem vērā bērna vecums un viņa viedoklis.

Tiesas kompetencē ir noteikt, vai atļaut adoptētājiem mainīt adoptējamā dzimšanas kodu vai nē. Pret šo normu iebilst bāriņtiesu darbinieki, jo tas var radīt pēc tam neskaidrības bērnam iegūt ziņas par savu bioloģisko izcelsmi un sniegt nepatiesas ziņas par bērna patiesajiem dzimšanas apstākļiem, piemēram: kurā gadā un datumā bērns ir dzimis. Tās ir ziņas kuras var būt bērnam ļoti nozīmīgas.

Tiesām vērtējot bērna intereses arī atļauj to darīt (sk. pielikumu Nr.5 ), bet par tā nepieciešamību var šaubīties.

Ja bērnu adoptē ārvalstīs dzīvojošie, tad viņiem ir jāveicina adoptējamā bērna pilsonības iegūšana.

6. ADOPCIJAS NOSLĒPUMA GLABĀŠANA

Adopcijas noslēpums tiek aizsargāts ar likumu. “Par adopcijas noslēpuma izpaušanu bez adoptētāja piekrišanas, iestājas kriminālatbildība, kas paredz arestu vai naudas sodu līdz 10 minimālajām mēnešalgām.”13 Tomēr, kā tas noteikts LR Civillikumā, tad adopcijas noslēpums tiek sargāts tikai līdz adoptējamā pilngadības sasniegšanai.

Neskaidrs gan ir pats formulējums “adopcijas noslēpums”, jo LR Civillikums paredz, ka nav izpaužamas ziņas par adopciju, ja nav adoptētāja piekrišanas. Nedrīkst izpaust arīziņas par adopcijas apstākļiem, bioloģiskajiem vecākiem, un adoptētājiem.

Aizsardzības pasākumi ir nepieciešami, lai pasargātu gan bērnu un viņa vecākus, gan adoptētāju. Jo nav izslēgts, ka kāda no pusēm vai arī citas personas izmantojot adopcijas faktu, mēģinātu iegūt materiālu labumu, vai radīt morālu kaitējumu.

“Civilstāvokļa akta reģistra ieraksti vedami un to saturs jebkurā gadījumā pavairojams tādā veidā, lai neļautu personām, kurām nav likumīgas tiesība, uzzināt par personas adopcijas faktu, vai, ja tas tiek darīts zināms, par tās bijušo vecāku identitāti.”14

Adopcijas lieta ir izskatāma slēgtā tiesas sēdē, un, ja bijušie vecāki vai adoptētājs izsaka lūgumu, tad tiesai ir jāveic visi pasākumi, lai viņi lietas izskatīšanas procesā neuzzinātu viens otra identitāti. Adopcijas lietās tiesas nolēmumi tiek pasludināti slēgti, un nav jāievēro noteikums, ka rezolutīvai daļai ir jābūt pasludinātai atklāti. Tomēr arī tiesu darbībā ir trūkumi un, pieņemot iesniegumu tiesām, nav nekādu instrukciju no kā vadīties, kā pieņemt un glabāt adopcijas pieteikumus. Tas nozīmē to, ka ar adopcijā iesaistīto personu identitāti un citām svarīgām lietām, iepazīties var ļoti daudz cilvēku. Pie adopcijas lietu kārtošanas strādā bāriņtiesas vai pagasttiesas

13 LR Krimināllikums, 169. Pants

14 “Eiropas Konvencija par bērnu adopciju.” 1967., publicēts “Latvijas Vēstnesī”,2000, 115/116.

darbinieki, juristi, tiesu darbinieki, civilstāvokļa akta reģistra darbinieki un citas personas, kas strādā iestādēs, kuras saistītas ar nepieciešamo formalitāšu veikšanu.

Tādēļ, ar adopcijas noslēpumu saskaras liels skaits cilvēku.

Ja adoptētais sasniedzis pilngadību, vēlas iegūt informāciju par adopcijas apstākļiem un saviem miesīgajiem vecākiem, minētajā gadījumā likumā noteiktā kārtībā, ziņas sniedz attiecīgā bāriņtiesa vai valsts arhīvs. Adoptētāja piekrišana, lai sniegtu ziņas par adopciju, ir nepieciešama tikai līdz adoptējamā pilngadībai.

Latvijas adoptētājiem būtu vērts padomāt par ārvalstu adoptētāju pieredzi, un neslēpt no bērna adopcijas faktu, izskaidrojot atšķirību starp bioloģisko bērnu un adoptēto bērnu. Tas atrisinātu daudzas liekas problēmas un netraumētu bērnu pēķšņi atklājoties adopcijas faktam.

Neveiklā situācijā var nonākt adoptētājs, ja viņš nevēlas informēt apkārtējos un bērnu par adopcijas faktu, bet tiesa nolemj atstāt bērnam viņa esošo vārdu un uzvārdu. Šajā gadījumā netiek nodrošināta pilnīga adoptētāja identitātes slēpšana (piemēram, no bērna bioloģiskajiem vecākiem). Ja adopcija notiek mazpilsētā, tas nesagādātu nekādas grūtības sameklēt adoptēto bērnu un viņa adoptētājiem atklātu faktus par adopciju.

Nereti pašās adoptētāju ģimenēs gadās konflikti, kas var novest pie adopcijas noslēpuma atklāšanas, lai kaitētu adoptētājam vai bērnam, un šajā gadījumā situācija ir sarežģīta ar to, ka atbildība par adopcijas noslēpuma glabāšanu attiecas uz tām personām, kas nodarbojas ar adopcijas lietu – bāriņtiesa, tiesa, bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes darbinieki. Nav skaidrs, kas notiek gadījumos, kad adopcijas noslēpumu izpauž adoptētāja laulātais, kurš ir atzīts par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ.

Kā atzīst juristi, tad šajā jautājumā nav vienota atbilde, un katrs gadījums ir jāizvērtē atsevišķi. Tomēr, ja izpaustā informācija ir radījui smagas sekas, tad attiecīgā persona, kura ir izpaudusi adopcijas noslēpumu ir saucama pie atbildības.

7. ADOPCIJAS PABALSTS

Lai atbalstītu adopciju Latvijā ir paredzēts bērna adopcijas pabalsts. Pabalsta apmērs ir 1000 latu.

“Lai saņemtu šo pabalstu, pabalsta pieprasītājam Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātā jāiesniedz sekojoši dokumenti:

 rakstisks pieprasījums par pabalsta piešķiršanu;

 likumīgā spēkā stājies spriedumu par adopcijas apstiprināšanu (norakstu).

Jāuzrāda šādi dokumenti:

 personu apliecinošs dokuments (pase, personas apliecība);

 bērna dzimšanas apliecība;

 pilnvara, ja pabalstu pieprasa pilnvarotā persona.

Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts 10 dienu laikā pēc minēto dokumentu saņemšanas, pieņem lēmumu par pabalsta piešķiršanu vai atteikumu piešķirt pabalstu, ko pabalsta pieprasītājam paziņo rakstiski. Pieņemto lēmumu var apstrīdēt Administratīvā procesa likumā paredzētajā kārtībā, iesniedzot iesniegumu Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta vadītājam.

Pabalsta saņēmējs pabalsta summu atmaksā labprātīgi vai pabalsta summu piedzen, ceļot prasību tiesā, ja:

1. pabalsts saņemts nepamatoti;

2. tiesa bērna interesēs adopciju atceļ.”15

Lai gan pabalstu izmaksas sāksies tikai no 2005.gada 1.janvāra, 1000 latus lielo pabalstu izmaksās katram adoptētājam, kura tiesas spriedums par adopcijas apstiprināšanu būs stājies likumīgā spēkā pēc 2003.gada 31.decembra. Sekretariāts izmaksās pabalstu ne vēlāk kā nākamajā kalendāra mēnesī pēc pabalsta piešķiršanas dienas.

15 Ministru kabineta noteikumi Nr. 193. “Noteikumi par bērna adopcijas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību.”, spēkā stājas ar 06.04.2004.

Pabalsta piešķiršanu un izmaksas nodrošinās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra.

Doma par šāda pabalsta piešķiršanu ir veicināma, bet tajā pašā laikā bažas rada fakts, vai šis pabalsts nebūs par pamatu negodīgu cilvēku mēģinājumiem tikt pie 1000 latu lielā pabalsta. “ Pēdējo nedēļu laikā, kad presē ir izskanējusi informācija par pabalstiem adoptētājiem, cilvēki ir sarosījušies, zvana, nāk un interesējas, tā, ka bāriņtiesām būs ļoti grūti izsvērt motivāciju, kādēļ cilvēki izteikuši vēlēšanos adoptēt bērnus”.16

Neapšaubāmi, ka pabalsts adoptētājam ir ļoti svarīgs, jo nepieciešams nodrošināt bērnam sadzīves apstākļus, t.i. nepieciešams iekārtot istabu, vajadzīgs apģērbs, rotaļlietas un citas attīstībai un veselībai nepieciešamas lietas. Tomēr ir jārēķinās, ka dotais pabalsts ir vienreizējs, bet bērns būs jāaudzina līdz pilngadībai. Augot bērnam līdzi, augs arī vajadzības un prasības, tādēļ 1000 lati ir tmaza summa visu nepieciešamo lietu un vajadzību apmierināšanai.

Pabalsts ir atbalsts tām ģimenēm, kuras jau ir izlēmušas, ka adoptēs bērnu, bet šis pabalsts nevar būt par pamatu pašai adopcijai.

Jāatceras, ka pabalsts tiks piešķirts neatkarīgi no tā, kāda vecuma bērnu adoptē, un arī par pilngadīgas personas adopciju pienākas tūkstots latus lielais pabalsts.

Ir jārēķinās, ka pēc adopcijas adoptētājs saņems tādu pabalstu, kāds paredzēts par bioloģisko bērnu, kas svārstās no “ 6 Ls par pirmo bērnu, 7,20 Ls par otro bērnu, 9,60Ls par trešo bērnu un 10,80 Ls par ceturto bērnu un vairāk”.17 Par to, vai adoptētājs spēs nodrošināt bērna audzināšanu un uzturēšanu, ir atkarīgs no adoptētāja un viņa ģimenes ienākumiem.

16 Kokareviča D. Bāreņa nākotne., “Latvijas Avīze” 2003. gada 11.decembris.

17 VSAA Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra 2003.

8. ADOPCIJAS ATCELŠANA

Adopciju var atcelt tikai tā tiesa, kas adopciju apstiprinājusi. To var atcelt pēc adoptētāja un pilngadīgā adoptējamā kopīga pieteikuma, bet pārējos gadījumos, lietas par adopcijas atcelšanu tiesa izskata prasības kārtībā.

Adopciju var tiesa atcelt:

1) ja adopcija notikusi, pārkāpjot adopcijas noteikumus;

2) ja tas ir nepilngadīgā adoptētā interesēs;

3) ja pilngadīgais adoptētais ar adoptējamo vienojušies par adopcijas atcelšanu.

Ja adopcija notikusi, pārkāpjot adopcijas noteikumus, tiesa var noraidīt prasību par adopcijas atcelšanu gadījumos, kad adopcijas atcelšana neatbilst nepilngadīgā bērna interesēm. Tomēr šeit ir stingri jāvērtē, kāda rakstura pārkāpumi ir pieļauti.

Adopciju var atcelt adoptētājam ar adoptēto vienojoties par to, bet “ja adoptētājam ir nepilngadīgi pēcnācēji, tad kopējais iesniegums ir jāizskata vispirms bāriņtiesai un jādod atzinums. Lemjot šādu jautājumu, bāriņtiesai jāvērtē nepilngadīgo pēcnācēju intereses kā prioritāras, saistībā ar iespējamo adopcijas atcelšanu”.18

Atceļot adopciju, tā izbeidzas ar dienu, kad stājas spēkā tiesas spriedums par adopcijas atcelšanu. Likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums ir pamats, lai izdarītu ierakstu attiecīgajā dzimšanas reģistrā un izdotu jaunu dzimšanas apliecību. Ja bērna interesēs ir saglabāt adoptētāja doto vārdu un uzvārdu, tad tiesa lemj par vārda un uzvārda saglabāšanu – “Atceļot adopciju, sprieduma rezolutīvajā daļā jābūt nolēmumam par ziņām, kādas adopcijas atcelšanas sakarā grozāmas vai atstājamas dzimšanas reģistrā un dzimšanas apliecībā.”19

18Fridrihsons I. ’’Civilprocesa likumu komentāri’’, Rīga, 2003. 252.lpp.

19Fridrihsons I. ’’Civilprocesa likumu komentāri’’, Rīga, 2001. 134.lpp

Ar adopcijas atcelšanu izbeidzas visas radniecības tiesiskās attiecības adoptētājam un viņa radiniekiem ar adoptēto un viņa pēcnācējiem, ja tādi ir, un tiek atjaunotas radniecības tiesiskās attiecības bērnam un viņa pēcnācējiem ar miesīgajiem vecākiem un viņu radiniekiem. Ir situācijas, kad atceļot adopciju bērnam atjauno attiecības ar bioloģiskajiem vecākiem, kurus bērns nepazīst un nekad nav redzējis.

Atceļot adopciju nepilngadīgam bērnam, tiesa lemj, kurš turpmāk realizēs aizgādību pār nepilngadīgo bērnu. Likums paredz iespēju, ka, ja pie adopcijas atcelšanas ir vainojams adoptētājs, tad tiesa var nolemt par uzturlīdzekļu piedziņu no vainīgā.

Adopcijas atcelšana bija viens no iemesliem kāpēc bija nepieciešams ieviest sešu mēnešu ilgo laika posmu, kad bērns atrodas aprūpē, jo šajā periodā tad tiek novērota bērna un adoptētāja saderība vai nesaderība. Agrāk šāda pārbaudes laika nebija, un bērns līdz adopcijai nedzīvoja ģimenē, līdz ar to nevarēja paredzēt kādas būs adoptētāja un adoptējamā savstarpējās attiecības.

Turklāt jāņem vērā, ka dažiem adoptētājiem jau ir bērni, kas arī var kļūt par nesaskaņu iemeslu. Nereti ir sastopamas ģimenes, kur bērni konfliktē savā starpā, un, lai gan adoptētie bērni ar bioloģiskajiem bērniem ir vienlīdzigā situācijā ģimenē, katram vecākam tuvāks ir savs bioloģiskais bērns. Tādēļ, ir jākonstatē saderība ne tikai starp adoptētāju un adoptējamo, bet arī starp bērniem, lai konflikts starp viņiem nekļūtu par iemeslu adopcijas atcelšanai.

Adopcijas atcelšana ir sarežģīta, un līdz ar adopcijas atcelšanu ir jāizbeidzas attiecībām starp adoptētāju un viņa ģimeni ar adoptējamo, kas ir tas smagākais posms bērnam, kurš bija ieguvis ģimeni. “Traģiskā” situācijā nonāk tie bērni, kuri ir adoptēti zīdaiņa vecumā, un pēc pāris gadiem tiek atcelta adopcija. Bērni ir pieraduši pie ģimenes un pat nezin, ka ir bijuši pamesti un pēc tam adoptēti. Tā bērnam ir traģēdija, ja viņš pēkšņi zaudē ģimeni un nonāk bērnunamā, par kuru pat neko nezin.

Adopcijas atcelšana pēc būtības ir līdzīga ar aizgādības tiesību atņemšanu vecākiem, abos gadījumos tiek pārtraukta vecāku aizgādība pār bērnu.

Atšķirība ir tajā apstāklī, ka ar adopcijas atcelšanu izbeidzas visa veida attiecības bērnam ar adoptējamo, turklāt adopcija tiek atcelta neatgriezeniski.

Nevar apstrīdēt, ka adopciju ir nepieciešams atcelt, ja tas ir adoptētā bērna interesēs, bet adopciju nedrīkst atcelt tikai tādēļ, ka adoptētājam bērns ir apnicis, vai arī adoptētājs vairs nevēlas audzināt bērnu. Turklāt, ja adopcija ir atcelta adoptētāja vainas dēļ, un konkrētam adoptētājam ir atcelta atkārtoti, būtu jāpiespriež soda sankcijas, piemēram: aizliegums uz noteiktu laiku adoptēt bērnus, vai arī naudas sods.

9. BĒRNI AUDZINĀŠANAS UN APRŪPES IESTĀDĒS

Bērni audzināšanas un aprūpes iestādēs (t. sk. bērnu nami, bērnu bāreņu aprūpes centri, bērnu patversmes) ir viena no lielākajām problēmām bērnu tiesību aizsardzības jomā Latvijā.

Latvijā vairāk par četriem tūkstošiem bērnu ieskaitot tos, kuri atrodas internātos, neaug ģimenēs, nav aizbildnībā vai neatrodas audžu ģimenēs. 631 bērns atrodas bērnu bāreņu aprūpes centros, 410 bērni atrodas specializētajos bērnu sociālajos aprūpes centros, 2414 bērnu atrodas bērnunamos, patversmēs un vairāk kā tūkstots bērnu atrodas internātos (tie ir dati uz 2003. gadu)** Turklāt tendence šiem skaitļiem ir augt.

Varam secināt, ka tie bērni kuri tiek adoptēti, vai kuru vecākiem tiek atjaunota aizgādība pār bērnu, ir daudz mazāk kā to, kuriem ir atņemtas aizgādības tiesības vai tās pārtrauktas. To varam redzēt arī statistikā par 2002. gadu (sk. pielikumu Nr.3 ).

Aprūpes un audzināšanas iestādēs atrodas bērni līdz pilngadības sasniegšanai, tiem bērniem, kuri sasnieguši attiecīgo vecumu aprūpes un audzināšanas iestādēs ir jāpamet. Skaitlis ir milzīgs attiecībā pret nepilniem 2,5 miljoniem Latvijas iedzīvotāju. Tomēr ne visi šie bērni ir juridiski brīvi. Kā liecina statistikas dati, tad uz 2004. gada 1. aprīli ir iespējams adoptēt tikai 1087 bērnus (skatīt Tabulu Nr. 2).

Tabula Nr. 2 Adoptējamie bērni uz 2004.gada 1.aprīli.***

bērna vecums adoptējamie bērni adoptētāji no Latvijas adoptējamie uz ārvalstīm ārvalstu adoptētāji

līdz 1 gadam 35 2 4 38

1 – 2 gadiem 43 2 8 58

2 – 3 gadiem 39 4 13 52

3 – 6 gadiem 89 0 29 80

6 – 10 gadiem 104 0 39 4

10 – 18 gadiem 566 0 118 5

kopā: 876 8 211 237

**Adopcijas statistika http://www.bm.gov.lv

Lielākā daļa no adoptējamiem un arī audzināšanas un aprūpes iestādēs esošajiem bērniem ir vecāki par desmit gadiem. Tas nozīmē, tie bērni, kuru iespējas tikt adoptētiem ir vismazākās, kā mēs to arī redzam pielikumā Nr. 4.

Vairākums vēlas adoptēt mazus bērnus – Latvijas adoptētāji no divus līdz trīs gadus vecus, bet ārvalstu adoptētāji no trīs līdz sešus gadus vecus. Statistika arī liecina, ka adoptētāji, kuri ir izteikuši vēlmi adoptēt vairākums ir no ārzemēm. Skaitļi ir ļoti krasi atšķirīgi. Ja ārvalstu adoptētāji, kuri vēlas adoptēt ir 237 cilvēki, kas pārsniedz uz ārvalstīm adoptējamo bērnu skaitu 211 bērnu, tad Latvijas adoptētāji ir tikai 8 cilvēki, bet savu iespēju sākt dzīvi ģimenē gaida 876 bērni. Statistika nav iepriecinoša, un tā rāda negatīvu tendenci samazināties vietējo adoptētāju skaitam, bet ar jauno noteikumu stāšanos spēkā ir aktīvāka kļuvusi ārvalstu adoptētāju darbība un, kā varam secināt, tad tas sastāda vairākumu no Latvijā notikušajām adopcijām.

Protams, ka ne jau visi, kuri vēlas adoptēt adopcijas procesu arī pabeigs. Būs personas, kuras nevēlēsies turpināt adopcijas procesu, būs citi iemesli, bet no ārvalstniekiem izrādītā intrese rada cerības, ka uz ārvalstīm adoptēto bērnu skaits būs lielāks kā pagājušajā gadā (2003. gadā uz ārvalstīm tika adoptēti 79 bērni).

Kā jau minēju, tad adoptētāji izvēlas bērnus, kuri ir mazi. Tas izskaidrojam ar to, ka mazam bērnam ir vieglāk pierast pie jaunas ģimenes, jauniem apstākļiem.

Nav noslēpums, ka aprūpes un audzināšanas iestādēs bieži nonāk bērni, kuri nav gājuši skolā, kaut gan ir jau 15 gadus veci unir citas sadzīviska rakstura problēmas. Nereti aprūpes un audzināšanas iestādēs nonāk arī bērni, kuri ir seksuāli izmantoti, vai bērni kuriem ir atkarīgi no alkohola un narkotikām.

Paņemot šādu bērnu adoptētājam ir jārēķinās ar ļoti smagu darbu un grūtībām. Šie bērni ir pieredzējuši smagu dzīves skolu un bieži viņiem trūkst motivācijas un ticība labajam. Bērni jau ir izveidojušās personības ar ļaunumu pret apkārtējiem, šie bērni nevēlas nevienam uzticēties un dalīties savos pārdzīvojumos ar apkārtējiem.

***Adopcijas statistika http://www.bm.gov.lv

Adoptētājam jāapzinās, ka paies ilgs laiks, kamēr bērns spēs viņam uzticēties.

Daudzi izmanto psihologa pakalpojumus un speciālistus, kas palīdz strādāt un saprasties ar bērnu, un tas varbūt ir šķērslis Latvijas adoptētāju vēlmei adoptēt, jo ir nepieciešami gan finansu līdzekļi psihologa algošanai gan jārēķinās, ka par ģimenes problēmām uzzinās ģimenei nepiederošs cilvēks. Neapšaubāmi, ka ir jāiegulda milzīgs darbs.

Bērni aprūpes un audzināšanas iestādēs ir daudz un ir saprotams, ka audzinātāji nevar atvēlēt katram bērnam nepieciešamo laiku un mīlestību. Viņiem netiek sniegta pietiekoša izglītība un zināšanas. Gadās, ka šādi bērni pat nemāk ēst ar karoti vai apmeklēt tualeti.

Valsts šiem bērniem garantē pajumti, apģērbu un ēdienu, valsts nosaka arī obligāto izglītību, bet pats galvenais bērna attīstībai ir nepieciešams arī garīgā kultūra un izglītība. Ar to netiek domāta reliģiskā izglītība, kas arī būtu nepieciešama, jo daudzi nezina pat, kas ir reliģija, bet gan kultūras, sporta pasākumu apmeklēšanu un citu izklaides nepieciešamību.

Psihologi runā par nepieciešamību bērna intelekta attīstīšanai spēlēt spēles un rotaļas, bet audzināšanas un aprūpes iestādes nespēj nodrošināt to katram bērnam. Tas arī rada situāciju, kad bērns nonākot ģimenē, nezin kā viņam rīkoties un uzvesties. Bērni ir pieraduši visu saņemt gatavu rokās – ēdienu, apģērbu u. t.t. Kas neļauj viņiem izjust, kā tas rodas. Līdz ar to rodas konflikta situācijas ģimenē. Bērni nesaprot, ka ēdiens ir jāgatavo, drēbes jāgludina, trūkst ģimeniskā izglītošana.

“Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz, ka bērnam ir tiesības uz:

 dzīvību un attīstību

Katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību.

 uz individualitāti

Kopš dzimšanas brīža bērnam ir tiesības uz vārdu, uzvārdu un pilsonības iegūšanu. Bērnu reģistrē atbilstoši likumam. Bērnam ir tiesības uz nacionālās identitātes saglabāšanu.

 privāto dzīvi, personas neaizskaramību un brīvību

Bērnam ir tiesības uz privāto dzīvi, dzīvojamās telpas un korespondences noslēpumu, personas neaizskaramību un brīvību. Pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu.

 pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem

Bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte. Bērnam ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem ir tiesības arī uz visu, kas nepieciešams viņa speciālo vajadzību apmierināšanai. Bērnam ir tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu. Minimālo labklājības līmeni valstī reglamentē likums un Ministru kabineta noteikumi.

 izglītību un jaunradi

Valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības un iespējas iegūt izglītību atbilstoši katra spējām. Bērnam ir tiesības uz bezmaksas vispārējo vidējo izglītību un arodizglītību. Pie Latvijas mazākumtautībām piederošiem bērniem ir tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā atbilstoši izglītības likumam. Bērnam ir autortiesības, kā arī patenttiesības uz savu izgudrojumu.

 sociālās tiesības

Bērnam ir tiesības apgūt profesiju un atbilstoši tai izvēlēties darbu. Bērnam ir tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi, ko nosaka valsts programma. Bērnam, kurš nesaņem pietiekamu vecāku aprūpi, ir tiesības uz valsts un pašvaldības sociālo palīdzību. Katram bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam valsts un pašvaldība nodrošina dzīvei nepieciešamos materiālos apstākļus.

 brīvības

Bērnam ir tiesības brīvi izteikt savas domas, šajā nolūkā saņemt un sniegt jebkāda veida informāciju, tiesības tikt uzklausītam, kā arī tiesības uz apziņas un ticības brīvību. Bērna reliģisko piederību līdz 14 gadu vecumam nosaka vecāki. Bērnam ir tiesības uz biedrošanās brīvību tiktāl, ciktāl tas neapdraud viņa veselību un dzīvību. Bērnam ir tiesības piedalīties pašpārvaldē izglītības, kultūras un sporta jomā. Jebkurās citās jomās, kas skar bērna intereses, bērna viedoklim veltāma pienācīga vērība atbilstoši viņa vecumam un briedumam.

 savu īpašumu

Bērnam ir tiesības uz savu īpašumu. Bērnam ir tiesības atkarībā no viņa vecuma pašam vai ar savu likumīgo pārstāvju starpniecību veikt darījumus un īstenot citas likumā noteiktās īpašnieka tiesības.

 aizsardzību no ekspluatācijas

Bērnam ir tiesības būt pasargātam no ekonomiskas ekspluatācijas, no nodarbināšanas bīstamos vai viņa veselībai, fiziskajai, psihiskajai vai tikumiskajai attīstībai kaitīgos apstākļos, nakts darbā vai tādā darba laikā, kas kavē viņa izglītošanos. Bērnam ir tiesības būt pasargātam no fiziskas un garīgas ekspluatācijas, no seksuālas ekspluatācijas un pavedināšanas, kā arī no citiem ekspluatācijas veidiem, kas jebkā varētu viņam kaitēt.

 atpūtu un brīvo laiku

Bērnam ir tiesības atbilstoši savam vecumam un fiziskajai un garīgajai attīstībai uz atpūtu un brīvo laiku, tiesības piedalīties spēlēs un izpriecu pasākumos, kā arī kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu.

 tiesības piedalīties bērna tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā

Bērnam ir tiesības pašam vai ar savu likumīgo pārstāvju starpniecību piedalīties bērna tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā un īstenošanā.”20

Galvenā bērnu tiesību pārkāpējas ir valsts institūcijas, kuras nespēj nodrošināt minēto tiesību ievērošanu valstī. Aprūpes un audzināšanas iestādēs nespēj garantēt katram bērnam noteikumos minētās tiesības. Saprotams, ka valstij nav nepieciešamo līdzekļu, bet šeit nav runa par finansu līdzekļiem, bet gan par vēlēšanos ievērot kaut

20Bērnu tiesību aizsardzības likums 19.06.1998., publicēts “Latvijas Vēstnesī” Nr. 199/200, 08.07.1998.

daļu no minētā. Tādēļ vispirms ir jāsakārto bērnu tiesību aizsardzības sistēma, un tikai pēc tam adopcijas kārtība, jo vietējā sabiedrībā valda aizspriedumi pret audzināšanas un aprūpes iestādēs dzīvojošiem bērniem.

Skandālos ik pa laikam tiek iesaistītas arī pašas audzināšanas un aprūpes iestādes. Kādā vietā atskan trauksme par to, ka tiek seksuāli izmantoti bērni, citur tiek pielietota vardarbība pret nepaklausīgiem bērniem invalīdiem. Tā ir realitāte, ar ko sastopamies mūsu sabiedrībā.

Piemēram 2003. gada novembrī Īpašu uzdevumu ministram bērnu un ģimenes lietās Aināram Baštikam tika paziņots par to, ka deviņus gadus vecs bērns nogādāts slimnīcā ar saindēšanos no alkohola. Kā pēc tam noskaidrojās bērnunamā, tad “ bērni vaļsirdīgi atzinās cilvēkiem no valdības, ka regulāri lieto alkoholu”.21 Tomēr pats pārsteidzošākais ir tas, ka Ainārs Baštiks paziņoja “ ka bērnunami tikai ārēji atstāj iespaidu par labklājību. Ja pa dienu atbrauc ārvalstu delegācijas, tad visi audzēkņi ir pieklājīgi apģērbti, skaisti dejo un dzied. Bet, ja atbrauktu uz bērnunamu naktī, tad ieraudzītu pavisam citu ainu”. 22

Par šo notikumu neviena atbildīgā persona netika sodīta un bērnunama vadītāja, kurā notika šis notikums, atbildību nenesa, jo pēc tam pārbaudot bērnunamu pārkāpumi netika konstatēti. “Kā komentēja bērnu tiesību aizsardzības biroja direktore Laila Rieksta Riekstiņa “ tas, ka bērni lieto alkoholu, atspoguļo visas sabiedrības tendences.” Pēc viņas vārdiem, 10 līdz 14 bērniem no patversmes ir problēmas ar alkoholu, bet “nedrīkst nerēķināties ar to bagāžu, ar kuru bērni nonāk patversmē”.”23

Varam secināt, ka attiecīgās institūcijas ir lietas kursā par notiekošo aprūpes un audzināšanas iestādēs, bet tālāk par diskusijām lietas netiek apspriestas. Šeit jau nav jautājumu vairs par bērna tiesību ievērošanu, bet gan par bērna veselību un dzīvību, bet pat tas attiecīgām institūcijām neliekas svarīgi.

21 Красноглазов Н. Ночные ужасы Латвии. Вести сегодня N0 264 (1308), 11.11.2003.

22 Красноглазов Н. Ночные ужасы Латвии. Вести сегодня N0 264 (1308), 11.11.2003.

23 Моисеева К. Детдома пока не закроют. Телеграф N0 220 (508). 12.11.2003.

Nevar runāt par adopcijas veicināšanu, ja valda šāda situācija bērnu tiesību aizsardzības jomā. Ja attiecīgās institūcijas nespēj nodrošināt bērna ārstēšanu no alkoholisma, vai arī dažādām veneriskām slimībām, kas arī nav retums, tad kā to spēs vecāki, kuri paņems šādu bērnu, jo valsts viņiem nekādu atbalstu nesniedz.

Nevar nosodīt arī tos adoptētājus, kuri atsakās no adoptējamā bērna, jo uzzinājuši par bērna alkoholismu vai citām atkarībām.

Alkoholisms ir smaga slimība, ko nevar izārstēt ar zālēm, tam ir vajadzīgs psihologa, narkologa un citu speciālistu palīdzība, kas vecākiem būs jāapmaksā. Atbalsta no valsts nav, līdz ar to nav arī daudz cilvēku, kuri varētu šiem bērniem palīdzēt.

Protams, ka tiem bērniem, kuri sasniedz vecumu seši gadi un vairāk, ir ļoti grūti atrast sev jaunu ģimeni, nerunājot jau par šādiem gadījumiem, jo kurš gan gribēs ņemt bērnu alkoholiķi. Tādēļ Īpašu uzdevumu ministrijai ģimenes un bērnu lietās būtu steidzami jāizstrādā programma, kā rīkoties un kādus mērus pieņemt, lai uzlabotu situāciju šajā jomā. “Bērnam, kurš ir saslimis alkoholisko dzērienu pārmērīgas lietošanas rezultātā, nodrošināma obligāta speciālā ārstēšana un reintegrācija sabiedrībā. Valsts budžetā tam atvēlami speciāli līdzekļi.”24 To paredz likums, bet realitāte ir cita.

Jāatzīmē, ka ne tikai alkoholisms ir asa problēma aprūpes un audzināšanas iestādēs, bet arī seksuālā un fiziskā vardarbība ir izplatīta starp bērniem aprūpes un audzināšanas iestādēs, un, lai gan apsekošanas gadījumos pārkāpumi netiek konstatēti, tas nenozīmē, ka vardarbība nepastāv.

Programmas šo problēmu likvidācijā nav, un tuvākā laikā nekas neliecina, ka tādas būs. Ministrs un attiecīgās bērnu aizsardzības iestādes atzīst, ka pastāv problēmas, un nenoliedz notiekošo bērnunamos. Minēto problēmu risināšanā pagaidām nekas netiek darīts, tādēļ nav pozitīva rezultāta.

24 Bērnu tiesību aizsardzības likums 19.06.1998., publicēts “Latvijas Vēstnesī” Nr. 199/200, 08.07.1998.

Līdz ar to netiek radīti apstākļi vietējai adopcijai, jo situācija, kāda ir ar bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, un, kas tiek atspoguļota sabiedrībā, adoptētājus tikai atbaida. Neviens nevēlas paņemt bērnu ar kuru būs nemitīgas nepatikšanas un problēmas.

Lai radītu labvēlīgus apstākļus bērniem, kuri neaug ģimenēs, ir jārod iespēja aprūpes un audzināšanas iestādēs dzīvojošiem bērniem, kaut uz laiku padzīvot ģimenē. Nav svarīgi, vai tā būtu audžu ģimene, atbalsta ģimene vai kāds cits veids, galvenais, lai bērns izjustu un spētu iedzīvoties ģimeniskā vidē.

10. BĒRNUNAMU LIKVIDĀCIJAS JAUTĀJUMS

Priekšlikumu slēgt bērnunamus izteica Latvijas Pirmās partijas biedri Ainārs Šlesers un Īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās Ainārs Baštiks “bērnunami ir jāslēdz, bet bērni jāiekārto ģimenēs”.25 Tas bija neapdomāts solis, jo izsauca negatīvu reakciju.

Šobrīd Latvijā ir jauna valdība un Īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās ir nolēmis, ka bērnunami tiks likvidēti, bet pamazām. Lai gan uz doto brīdi nav likvidēts neviens bērnunam, droši par rītdienu nevar justies neviens, jo skaidrs, ka reformas būs. Tikai šajā situācijā ir neskaidrs jautājums, kur paliks visi šie bērni.

Kā rāda statistikas dati, tad 2002, gadā aizgādība tika atņemta 2066 bērnu vecākiem. Skaitlis ir milzīgs, un jārēķinās, ka lielākā daļa no viņiem nokļūst aprūpes un audzināšanas iestādēs. Jautājums, kur katru gadu ņemt tik daudz ģimenes, kur bērnus ievietot nav atrisināts Šie ir skaitļi, kuri parāda, ka bērnunamu likvidācija nav iespējama.

Doma par bērnunamu likvidāciju nav slikta, jo tā paredzēja katru bērnu, kurš atrodas aprūpes un audzināšanas iestādēs ievietot ģimenē. Mērķis ir radīt bērnam ģimeniskus apstākļus viņa attīstības procesā, bet nav valstī mehānisma kā to īstenot. Nevar neapdomīgi nekavējoties likvidēt bērnunamus un bērnus izformēt pa ģimenēm, jo šādu ģimeņu vienkārši nav.

Gadījumā, ja šobrīd sāktu aprūpes un audzināšanas iestāžu likvidāciju, tai būs nepieciešami daudzi gadi, jo ģimenēm, kuras izsaka vēlmi ņemt bērnu aizbildnībā, adoptēt nav atbalsta. Līdz ar to nav arī stimula šīm ģimenēm uzņemties atbildību par svešu bērnu.

Šāds modelis, kad bērni tiek ievietoti ģimenēs nevis aprūpes un audzināšanas iestādēs, sekmīgi darbojas ASV, bet tur šāda sistēma jau ir sen, un ir pieliktas lielas pūles tās izstrādāšanā.

25 Моисеева К. Детдома пока не закроют. Телеграф N0 220 (508). 12.11.2003.

Iekārtošanas formas ģimenē nav tikai adopcija vai aizbildņiba. Pastāv arī citi veidi. Bērnu savā ģimenē var iekārtot:

 adoptējot;

 ņemot aizbildnībā;

 kļūstot par audžuģimeni;

 kļūstot par atbalsta ģimeni;

 kļūstot par uzticības personu.

Adopcija ir veids, ar kuru bērns iegūst visas bērna tiesības un pienākumus, kā bioloģiskais bērns. Adopcija ir vienīgais veids, kurā svešu bērnu pieņem ģimenē kā savu ar visām no tā izrietošām sekām, adoptētājiem kļūstot par pilntiesīgiem vecākiem.

Aizbildnība ir tad, kad tiek bērnam aizvietoti vecāki, kuri pilda vecāka pienākumus un aizsargā šī bērna intereses, bet tas ir uz laiku. Aizbildnība ir visizplatītākais no šiem veidiem, jo tas finansiāli ir vis izdevīgākais.

Audžu ģimene ir tāda ģimene, kur uz laiku tiek ievietots bērns, kamēr tiek risināts jautājums par kāda cita veida palīdzību bērnam (viņam nodibina aizbildnību, nodod adopcijai, atgriež ģimenē vai ievieto aprūpes vai audzināšanas iestādē). Arī audžu ģimene saņem atalgojumu, bet audžu ģimene no aizbildnības atšķiras ar to, ka tajā ir jābūt abiem vecākiem, un tikai izņēmuma gadījumā audžu ģimenes statusu var piešķirt vienai personai.

Atbalsta ģimene ir tāda ģimene, kura sniedz palīdzību otrai ģimenei, kura ir nonākusi kādās grūtībās. Tā nav konkrēta palīdzība bērnam, bet gan visai ģimenei. Tas piemēram var būt, kad bērnu audzina tikai viens vecāks, vai ģimenē ir slims bērns, bet vecākiem nav pietiekamu prasmju viņa apkopšanā u.c. gadījumi. Atbalsta ģimene saņem atalgojumu no pašvaldībām to iespēju robežās.

Uzticības persona ir tāda persona, kura sniedz atbalstu bērnam, kuram radušies kādi sarežģijumi, problēmas, piemēram, bērnam radušies sarežģījumi skolā. Arī uzticības persona saņem atalgojumu pašvaldību iespēju robežās.

Izvērtējot visas iespējas, varam secināt, ka adopcija nav tas izdevīgākais veids ģimenei, kurai nav pietiekoši ienākumi, jo adoptējot bērnu ir jārēķinās ar to, ka izdevumi par viņu būs jāsedz pilnībā no saviem ienākumiem. Ja iepriekšminētām personām maksā atalgojumu par pienākumu pildīšanu, tad adoptētājam par to nemaksā, tādēļ iespējams, ka tas ir par pamatu tik zemai vietējo adoptētāju aktivitātei.

Jārēķinās arī ar to, ka no aizbildņa, audžu ģimenes, uzticības personas, vai atbalsta ģimenes pienākuma pildīšanas var atteikties, par to paziņojot bāriņtiesai, kas pieņem lēmumu un atbrīvo personu no pienākumiem. Attiecībā uz adopciju, lai atceltu ir jāiet smags un sarežģīts ceļš.

Varam redzēt, ka ir sperts solis, lai nākotnē aprūpes un audzināšanas iestādes neeksistētu, bet tas vēl nebūs tik drīz, un pieaugot tendencei palielināties bez vecāku gādības palikušo bērnu skaitam, ir jādomā par citu risinājumu.

11. BĒRNI AR ĪPAŠĀM VAJADZĪBĀM

Jāatzīmē, ka pastāv vēl viena svarīga problēma, kura diemžēl netiek skatīta pietiekoši – bērni ar speciālām vajadzībām jeb bērni invalīdi.

“Bērna ar īpašām vajadzībām ir bērns, kuram sakarā ar slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisītiem orgānu sistēmas funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība, un kuram likumā paredzētajā kārtībā ir noteikta invaliditāte.

Bērna ar īpašām vajadzībām tiesības:

 dzīvot pilnvērtīgu dzīvi

Bērnam ar īpašām vajadzībām ir tādas pašas tiesības uz aktīvu dzīvi, tiesības attīstīties un iegūt vispārējo un profesionālo izglītību atbilstoši savām fiziskajām un garīgajām spējām un vēlmēm, kā arī tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē kā jebkuram citam bērnam.

 uz īpašu aprūpi

Bērnam ar īpašām vajadzībām ir tiesības uz vecāku īpašu aprūpi. Valsts un pašvaldība palīdz bērnam ar īpašām vajadzībām integrēties sabiedrībā un nodrošina viņam medicīniskos un sociālos pakalpojumus atbilstoši likumam “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību”. Bērns ar īpašām vajadzībām, kura aprūpi ģimene nevar nodrošināt, ņemams pilnā valsts aprūpē. Nododot adoptēšanai bērnu ar īpašām vajadzībām, adoptētāji informējami par bērna veselības stāvokli, attīstības īpatnībām un to sekām, kā arī par bērna aprūpes īpatnībām.

 Saņemt pedagoģisko un sociālās sfēras darbinieku palīdzību

Pedagoģiskie un sociālās sfēras darbinieki īpaši jāapmāca darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Šim nolūkam Izglītības un zinātnes ministrija un Labklājības ministrija izstrādā speciālas apmācību programmas.”26

26 Bērnu tiesību aizsardzības likums 19.06.1998., publicēts “Latvijas Vēstnesī” Nr. 199/200, 08.07.1998.

Lai nodrošinātu bērnam invalīdam pilnvērtīgu dzīvi, ir vajadzīgi daudz vairāk līdzekļu nekā veselam bērnam, un, lai gan “ Par bērnu invalīdu kurš nav sasniedzis 18 gadu vecumu, saņem ne tikai ģimenes valsts pabalstus, bet arī ikmēneša piemaksu 50 Ls”.27 Kā atzīst bērnu invalīdu vecāki, tad dotā nauda ir nepietiekoša.

Bērnu invalīdu problēma ir ļoti asa, bet atstāta novārtā. Pilngadīgie invalīdi ir apvienojušies vienkopus vienā organizācijā, bērni invalīdi ar saviem vecākiem citās, rezultātā tiek runāts par invalīdu problēmām aizmirstot, ka īpaša uzmanība ir jāvelta bērnu invalīdu labklājības uzlabošanai.

Nesakārtotās valsts veselības aprūpes sistēmas dēļ vecāki atsakās no saviem bērniem vai arī ievieto viņus aprūpes un audzināšanas iestādēs, jo nav ne zināšanu ne iespējas audzināt bērnus ģimenēs.

Situācija ar bērnu invalīdu adoptēšanu ir ļoti negatīva, jo pašu bērnu vecāki atsakās no saviem bērniem. Tā ir ļoti liela atbildība, kura ir jāuzņemas. Tie ir ievērojami finansu līdzekļi, kuri ir nepieciešami bērna veselības uzlabošanai. Ja bērns invalīds ir ar kustības traucējumiem vai kādu citu smagu slimību, tas nozīmē, ka vienam no vecākiem ir regulāri jāatrodas mājās, lai uzraudzītu bērnu, vai arī jāalgo persona, kura viņu pieskatīs. Lai cilvēks būtu nodrošināts, viņam ir jāstrādā, adoptējot bērnu invalīdu situācija kļūst sarežģīta un ir jaizdara izvēle, kas gala rezultātā samazinās ienākumus ģimenē.

Situācija ir sekojoša: pēdējo divu gadu laikā vietējie adoptētāji neviens nav adoptējis vai izteicis vēlmi adoptēt bērnu invalīdu. Vienīgā iespēja bērnam invalīdam tikt adoptētam ir cerēt uz ārvalstu adoptētājiem, kuru uzskati un arī iespējas adoptēt šādus bērnus ar īpašām vajadzībām ir ievērojami lielākas. Pavērojot statistikas datus par ārvalstu adoptētājiem, kuri vēlas adoptēt bērnus, t. sk. smagi slimus, ir vairāk, kā tie bērni, kurus viņi var adoptēt, un tas vieš cerību, ka kāds no bērniem invalīdiem atradīs sev ģimeni (sk. pielikumu Nr. 4).

27 VSAA Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra 2003. http://www.vsaa.lv

12. BĒRNU TIESĪBU AIZSARDZĪBAS ORGANIZĀCIJAS

Bērna tiesību aizsardzības organizācijās ietilps:

 Ministru kabinets, kurš izstrādā bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanai attiecīgus likumprojektus, un izdod nepieciešamos noteikumus, kā arī apstiprina ikgadējo programmu bērnu stāvokļa uzlabošanai valstī. Ministru kabinets izveido bērna tiesību aizsardzības komisijas, piesaistot arī sabiedriskās bērna tiesību aizsardzības organizācijas un pašvaldības vai to sabiedrisko organizāciju pārstāvjus.

 Īpašu uzdevumu ministrija ģimenes un bērnu lietās, izstrādā programmas, un risina visus jautājumus kas saistīti ar bērnu un ģimenes lietām. Dotā ministrija ir galvenā instance Latvijā, kuras kompetence ir tieši bērnu un ģimeņu lietu kārtošana. Daži uzdevumi dublējas ar citām institūcijām

 Labklājības ministrija, kura izstrādā valsts politikas projektu bērna sociālās drošības un veselības aprūpes jomā un organizē apstiprināto projektu izpildi, risina pusaudžu nodarbinātības un ar bezdarbu saistītās problēmas, kā arī risina bērna sociālās apdrošināšanas un sociālās nodrošināšanas jautājumus.

 Izglītības un zinātnes ministrija, izstrādā valsts bērna tiesību aizsardzības politikas projektu un atbild par valsts politikas realizāciju un izstrādā valsts bērnu izglītības un sporta politikas projektus un organizē apstiprināto projektu izpildi. Viņu pienākumos ietilpst arī nodrošināt izglītības kvalitāti, izstrādā izglītošanas programmas bērna tiesību aizsardzības jomā un nodrošina veselības mācības, kā obligāta mācību priekšmeta ieviešanu skolās, kā arī lemt un risināt jautājumus saistītus ar pedagogu sagatavošanu. Izglītības un zinātnes ministrija kopā ar Labklājības ministriju izstrādā programmas un organizē pedagoģiskajiem un sociālās sfēras darbiniekiem, skolotājiem un sociālās sfēras pedagogiem īpašu apmācību darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām un bērniem, kuriem nepieciešama uzvedības sociālā un pedagoģiskā korekcija, kā arī ar šo bērnu ģimenēm.

 Iekšlietu ministrija izstrādā un īsteno bērnu noziedzības novēršanas programmas, kā arī programmas bērna aizsardzībai pret noziegumu, un nodrošina policijas darbiniekiem speciālu apmācību darbam ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem un nepilngadīgajiem noziedzīga nodarījuma upuriem.

 Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs uzrauga un analizē bērna tiesību aizsardzības procesa kvalitāti, sadarbībā ar starpministriju bērna tiesību aizsardzības komisiju izstrādā ikgadēju valsts programmas projektu bērnu stāvokļa uzlabošanai, un reizi piecos gados sagatavo un iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērna tiesību komitejai ziņojumu par bērnu stāvokli Latvijā un pasākumiem, kas veikti bērna tiesību nodrošināšanai. Valsts bērna tiesību aizsardzības centra pakļautībā tiek izveidotas rajonu (pilsētu) bērna tiesību aizsardzības inspekcijas (inspektori), kuru pienākums ir koordinēt valsts un pašvaldību iestāžu, sabiedrisko organizāciju un privāto iestāžu darbību bērna tiesību aizsardzībā un uzraudzīt likumu izpildīšanu šajā jomā attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

 Pašvaldības. Pagasta un pilsētas pašvaldība analizē stāvokli bērna tiesību ievērošanas jomā, izstrādā un realizē bērna tiesību aizsardzības programmu pilsētas vai pagasta administratīvajā teritorijā. Pašvaldība atbilstoši likumam sniedz palīdzību un atbalstu ģimenēm, kurās ir bērni, garantējot ikvienam pašvaldības teritorijā dzīvojošam bērnam pajumti, siltumu, apģērbu un vecumam un veselības stāvoklim atbilstošu uzturu, kā arī nodrošina ārpusģimenes aprūpi tiem bērniem, kuriem uz laiku vai pastāvīgi nav savas ģimenes, vai kurus viņu pašu interesēs nedrīkst atstāt šajā ģimenē. Pašvaldībai ir jānodrošina bērna tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību un sniedz viņiem palīdzību arodapmācībā, jāorganizē mātes un bērna primāro veselības aprūpi, vecāku izglītošanu un jāgādā par pirmsskolas un ārpusskolas bērnu iestādēm, tautas bibliotēkām, bērnu atpūtas organizēšanu. Pašvaldība veic arī citus pasākumus bērna tiesību nodrošināšanā.

 Bērnu aprūpes, audzināšanas, mācību un citas iestādes. “Bērnu aprūpes, audzināšanas, kultūras un mācību iestādes (bērnudārzi, bērnu nami, patversmes, skolas, veselības aprūpes iestādes, nometnes u. tml.) bērna tiesības nodrošina savos statūtos vai nolikumos noteiktās kompetences ietvaros. Kārtības uzturēšana šajās iestādēs nodrošināma ar iekšējās kārtības noteikumiem, kuri atbilst likuma prasībām un neaizskar bērna cieņu.

 Sabiedriskās un reliģiskās organizācijas. Sabiedriskās un reliģiskās organizācijas īsteno savas programmas vecāku un bērnu izglītošanā, ģimenes nostiprināšanā, atpūtas organizēšanā un savos statūtos paredzētajos citos jautājumos, organizē sabiedrības atbalstu bērna tiesību aizsardzībai, kā arī likumā noteiktajā kārtībā realizē sabiedrisko kontroli pār bērna tiesību aizsardzību kopumā vai atsevišķās bērna tiesību aizsardzības jomās. Bērnus, kuri nav sasnieguši 18 gadu vecumu, reliģiskās organizācijas var iesaistīt reliģiska rakstura darbībās un reliģisko organizāciju pasākumos tikai ar vecāku rakstveida piekrišanu, bet ārpusģimenes aprūpes laikā — ar aizbildņa, audžuģimenes vai aprūpes un audzināšanas iestādes rakstveida piekrišanu. Valsts un pašvaldība budžeta ietvaros sniedz sabiedriskajām organizācijām finansiālu atbalstu ģimenes un bērnu interesēm veltītu programmu īstenošanai.”28

Lai, sekmīgi varētu veikt minētos uzdevumus, ir nepieciešama, cieša visu iepriekšminēto organizāciju sadarbība, kas ir galvenais nosacījums veiksmīgai bērnu tiesību aizsardzības realizēšanai. Tas ir galvenais “klupšanas akmens” Latvijas bērnu tiesību aizsardzības jomā, jo katra institūcija ir tendēta radīt sev vēlamus rezultātus, neskatot problēmas kopumā, kas gala rezultātā noved pie jaunu problēmu rašanās.

Bērna tiesību aizsardzības organizācijas ir pietiekoši un vēl papildus jau minētajām tiek radītas jaunas, bet kā redzams, tas neuzlabo situāciju.

28 Bērnu tiesību aizsardzības likums 19.06.1998., publicēts “Latvijas Vēstnesī” Nr. 199/200, 08.07.1998.

Galvenais uzdevums ir radīt mehānismu veiksmīgai bērnu tiesību sistēmas aizsardzībai, un nav nozīmes organizāciju skaitliskajam daudzumam. Tā var būt arī tikai pāris institūcijas, bet, tām ir jābūt spējīgām realizēt bērnu tiesību aizsardzības attīstību un darbību.

Negatīva tendence ir sabiedrības pasīvā attieksme pret bērnu tiesību pārkāpumiem. Nenoliedzami, ka, lai spētu veiksmigi attiecīgās institūcijas veikt savus pienākumus, ir nepieciešama līdzcilvēku iesaistīšanās. Cilvēki nevēlas iesaistīties bērnu tiesību pārkāpumu atklāšanā un ziņošanā, jo tas bieži ir bez rezultātiem.

Bērnu tiesību ievērošanas un uzlabošanas panākumu “atslēga” ir bērnu tiesību aizsardzības organizāciju un sabiedrības sadarbība. Tikai tā var uzlabot situāciju bērnu tiesību aizsardzības jomā.

13. BĀRIŅTIESU UN PAGASTTIESU KOMPETENCE ADOPCIJAS

LIETU KĀRTOŠANĀ

Bāriņtiesas un pagasttiesas ir tās kompetentās iestādes, kuru tiešajos pienākumos ietilpst arī adopcijas lietu kārtošana. Bāriņtiesa vai arī pagasttiesa kārto visus jautājumus, kas ir saistīti ar adopciju, līdz ar to tā ir atbildīga par adopcijas lietu gaitu un arī adopcijas laikā pieļautajām kļūdām.

Bāriņtiesa ir tieši izveidota aizbildnības un aizgādnības iestāde. Savukārt pagasttiesai kompetento lietu kārtošanā viens no uzdevumiem ir aizbildības un aizgādības lietu kārtošana.

“Bāriņtiesa un pagasttiesa lemj par:

– personas atzīšanu par adoptētāju;

– bērna nodošanu adoptētāja aprūpē un uzraudzībā līdz adopcijas apstiprināšanai;

– pirmsadopcijas aprūpes izbeigšanu, pirms noteiktā aprūpes termiņa beigām;

– to, vai adopcija ir bērna interesēs.”29

Bāriņtiesa un pagasttiesas pienākumos ietilps, ne tikai adopcijas lietu vešana, bet arī citas, ar bērnu tiesību aizsardzību un labklājību saistītas lietas.

“ Adopcijas lietās bāriņtiesa vai pagasttiesa:

– pārbauda adoptētāja personas apliecinošu dokumentu;

– pārbauda iesniegumā norādītos apstākļu atbilstību Civillikuma prasībām;

– izvērtē adoptētāja dzīves apstākļus;

– veic ģimenes izpēti pirms adopcijas; laikā, kad adoptējamais nodots adoptējamā aprūpē;

– izvērtē, vai ir pamats uzskatīt, ka starp adoptētāju un adoptējamo izveidosies patiesas vecāku un bērnu attiecības;

– izvērtē bērna intereses;

– veic apsekošanu pēc adopcijas apstiprināšanas.”30

Līdz ar to, nepieciešams pietiekošs skaits kvalificētu darbinieku. Problēma ir ļoti aktuāla daudzās bāriņtiesās, un it īpaši pagasttiesās. Darbinieku trūkums ir pamats tam, ka savlaicīgi netiek atrisināti jautājumi, kas saistīti ar adopcijas lietu kārtošanu, vai savlaicīgi no nelabvēlīgas ģimenes netiek izņemts bērns. Turklāt, bāriņtiesām un pagasttiesām trūkst psihologu, kuri spētu strādāt ar adoptētājiem un adoptējamajiem bērniem. Pašlaik, sarežģītā situācijā ir nonākušas pagasttiesas, kurām nav finansu līdzekļu, lai sociālie darbinieki iegūtu atbilstošu izglītību. Piemēram, Kuldīgas bāriņtiesā nav neviena psihologa. Šāda situācija nedrīkstētu būt nevienā no bāriņtiesām vai pagasttiesām.

Adopcijas lietu kārtošanā, bāriņtiesas un pagasttiesas uzrauga un metodiski vada Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts. Bāriņtiesas finansē pilsētas vai novada pašvaldības, bet pagasttiesas finansē pagasta pašvaldība. Līdz ar to, katras bāriņtiesas un pagasttiesas, finansiāli ir atkarīgas, no minēto pašvaldību finansēšanas iespējām.

30 Likums “ Par bāriņtiesām un pagasttiesām”., publicēts “Latvijas Vēstnesī”, Nr. 182., 11.23.1995. (30.05.2001.likumu redakcijā kas stājas spēkā no 27. O6.2001.)

SECINĀJUMI

Autore izstrādājot šo darbu, secināja sekojošo:

– Veiktie grozījumi likumdošanā nav atvieglojuši adopcijas kārtību, salīdzinot ar to, kāda bija iepriekš. Situācija ir nemainīga un vēl joprojām ir vajadzīgi labojumi. Tomēr jāatzīst, ka ir veiktas izmaiņas, kas ir ļoti pozitīvi vertējamas.

– Jāatzīst, ka jaunā kārtība nav veicinājusi adopciju, bet ir ievērojami augusi ārvalstu adoptētāju vēlme adoptēt Latvijas bērnus.

2002. gadā adoptēti 160 bērni (no tiem 130 uz ārvalstīm);

2003. gadā adoptēti 105 bērni ( no tiem 79 uz ārvalstīm);

2004. gadā līdz 1. aprīlim vēlmi adoptēt izsaka 245 adoptētāji (no tiem 237 no ārvalstīm).

– Problēma ir tā, ka daudzi no vecāku pamestiem bērniem nav juridiski brīvi. Tātad viņus nav iespējams adoptēt. Nepieciešams būtu bāriņtiesām un pagasttiesām ātrāk lemt jautājumu par aizgādības pārtraukšanu, nevis gaidīt, ja ir skaidrs, ka bērna un vecāku attiecības starp bērnu un bioloģiskajiem vecākiem ir neatgriezeniski zudušas.

– Nereti likums nesakrīt ar bērna interesēm, tādēļ nepieciešams noteikt, ka bērna intereses ir primārās, jo piemēram ir gadījumi, kad viens laulātais vēlas adoptēt otra laulātā bērnu, bet viņš neatbilst adoptētāja minimālai vecuma starpibai starp viņu un bērnu. Tādēļ būtu jānosaka izņēmuma gadījumi.

– Nepieciešams izstrādāt programmu, kas atbalstītu un veicinātu tieši adopciju. Cilvēki labāk ņem bērnus aizbildnībā nekā adoptē, jo tas ir finansiāli izdevīgāk, bet bērns savu statusu kā likumīgs ģimenes loceklis ar visām no tā izrietošām tiesībām iegūst tikai ar adopciju.

– Vietējie adoptētāji nevēlas adoptēt bērnus invalīdus, bet ārvalstu adoptētāji “stāv rindā” uz adopciju, tādēļ ir nepieciešams veicināt bērna juridiskā statusa ātrāku nokārtošanu, lai bērni invalīdi varētu iegūt sev ģimeni ārvalstīs.

– Palielinās ievietoto bērnu skaits aprūpes un audzināšanas iestādēs, jo katru gadu palielinās to bērnu skaits, kuru vecākiem ir atņemtas aizgādības tiesības. Pašlaik Latvijā nav iespējams katru bērnu ievietot ģimenē, līdz ar to, nepieciešams ir saglabāt aprūpes un audzināšanas iestādes bērniem, kas nav tas labākais variants bērna attīstības un personības veidošanās stadijā.

– Aktīvāk būtu jāstrādā bāriņtiesām un pagasttiesām un jāatrisina nepieciešamo darbinieku skaita palielināšanās iespēja tādējādi veicinot ātrāku un efektīvāku bāriņtiesu darbu.

– Lai veicinātu adopciju, ir nepieciešama izglītojoša un informējoša programma, kas sabiedrībai parādītu, kādā situācijā ir bērni un sabiedrībā zināmi cilvēki varētu rādīt priekšzīmi un adoptēt bērnus, tā parādot, ka ir nepieciešams uzņemties atbildību par šiem bērniem.

IZMANTOTO AVOTU UN LITERATŪRAS SARAKSTS

1.“Bērnu tiesību aizsardzības likums” 19.06.1998., publicēts “Latvijas Vēstnesī” Nr. 199/200, 08.07.1998.

2.Civīllikums 1937. gads, 163. pants.

3.“Eiropas Konvencija par bērnu adopciju.” 1967., publicēts “Latvijas Vēstnesī”,2000, 115/116.

4. Latvijas Republikas Satversme 99.pants

5. Latvijas Republikas Civillikums 162.-176. panti, Rīga, 2003

6. Latvijas Republikas Civilprocesa likums259.-263. panti, Rīga, 2003

7. Latvijas Republikas Krimināllikums 169. pants, Rīga, 2001

8. Likums “ Par bāriņtiesām un pagasttiesām”., publicēts “Latvijas Vēstnesī”, Nr. 182., 11.23.1995. (30.05.2001.likumu redakcijā kas stājas spēkā no 27. O6.2001.)

9. Ministru kabineta noteikumi Nr. 193. “Noteikumi par bērna adopcijas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtību.”, spēkā stājas ar 06.04.2004.

10. Ministru kabineta noteikumi Nr. 111 Adopcijas kārtība., spēkā no 22.03.2003.

11. Ministra kabineta noteikumi Nr. 512., publicēts “Latvijas Vēstnesī” Nr. 129., 19.09.2003.

12. Birziņa L. Romiešu tiesības. Rīga 1997., 37. lpp.

13. Juridiski terminoloģiskā, skaidrojošā vārdnīca. Rīga 1998., 4. Lpp

14. Fridrihsons I. ’’Civilprocesa likumu komentāri’’, Rīga, 2003., 252.lpp.

15. Fridrihsons I. ’’Civilprocesa likumu komentāri’’, Rīga, 2001., 134.lpp

16. Vēbers J. LR Civillikuma komentāri. Rīga 2000., 89. lpp.

17. Zemītis G. Ārvaltu valsts un tiesību vēsture. Rīga 2003., 34. Lpp

18. Пчелинцева Л, Семейное право России. Москва 1999. Издатель НОРМА – ИНФРА М. 483. стр.

19. Kokareviča D. Bāreņa nākotne., “Latvijas Avīze” 2003. gada 11.decembris.

20. Красноглазов Н. Ночные ужасы Латвии. Вести сегодня N0 264 (1308), 11.11.2003.

21. Моисеева К. Детдома пока не закроют. Телеграф N0 220 (508). 12.11.2003.

22. Adopcija.http://www.google.lv

23. Adopcija 2003. gadā. http://www.bm.gov.lv

24. Eiropas Padomes tulkojumi. http://www.coecidriga.lv/tulkojumi/

25. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra 2003. http://www.vsaa.lv.

26. PIELIKUMI