Mārupes vidusskola
ASINIS
Darba vadītāja:
Skolotāja Ilze Kupča
Darba veicēji:
Lāsma Laizāne
Mārupe, 2008
Saturs
Ievads…………………………………………………………………………………………………………………3
1. Asinis………………………………………………………………………………………………………4
2. Asins sastāvs un funkcijas………………………………………………………………………….5
2.1.Eritrocīti……………………………………………………………………………………………..5
2.2. Leikocīti…………………………………………………………………………………………….5
2.3. Trombocīti………………………………………………………………………………………….6
2.4. Funkcijas…………………………………………………………………………………………….6
3. Asins šūnas………………………………………………………………………………………………..8
4. Asinsrites un limfrites sistēma……………………………………………………………………..9
5. Asins pārliešana………………………………………………………………………………………..10
6. Asinsrites slimības…………………………………………………………………………………….11
6.1 Mazasinība………………………………………………………………………………………….11
6.2. Leikoze………………………………………………………………………………………………11
6.3. Hemofilija…………………………………………………………………………………………..12
6.4. Sirdskaite……………………………………………………………………………………………12
6.5.Ateroskleroze……………………………………………………………………………………….12
7.Imunitāte…………………………………………………………………………………………………………..13
8. Secinājumi……………………………………………………………………………………………………….14
9. Izmantotā literatūra……………………………………………………………………………………………15
10. Pielikums
Ievads
Tēmu par asinīm mēs neizvēlējāmies ar iepriekšēju nolūku, tomēr vienmēr ir patīkami un lietderīgi uzzināt kaut ko jaunu par it kā jau zināmām lietām. Tā, kā mēs visi esam dzīvas būtnes, viena no neatņemamām sastāvdaļām ir asinis, kas cirkulē pa mūsu asinsvadiem, tāpēc arī izpētījām vairāk par asinīm, par asins slimībām un visu pārējo, kas saistīts ar tām.
Mūsu mērķis ir uzzināt kaut ko vairāk par šo mūsu dzīves un dzīvības tik svarīgo sastāvdaļu.
Novērtējot asins svarīgumu, cilvēce ir nopietni pievērsusies tās izpētei. Mums zināms ir
asins sastāvs un zināmas slimības. Tomēr medicīna ir bezspēcīga dažu slimību priekšā un tas nozīmē, ka izpētes darbs turpinās. Nevelti senajos laikos asinis dēvēja par dzīvības sulu.
1.Asinis
Asinis ir organisma šķidrie saistaudi, kuru galvenā masa nemitīgi kustas un, kas cilvēkam plūst tikai pa asinsvadiem. Asinis transportē ogļskābo gāzi, skābekli, barības vielas, kā arī veido un transportē aizsarg vielas. Asinis piedalās organisma temperatūras regulācijā. Asinis kopā ar limfu un audu šķidrumu veido organisma iekšējo vidi. Pieaugušam cilvēkam ir 5 – 6 litri asiņu. No šī kopējā daudzuma 40-50% ir asins formelementi – asinsķermenīši, bet 55-60% ir šķidra starpšūnu viela – asins plazma. Asinis savas funkcijas var veikt tikai tad, ja tās nemitīgi riņķo pa asinsrites sistēmu
2.Asins sastāvs un funkcijas
Asins sastāv no šķidruma plazmas. Plazmā nogulsnējas asins ķermenīši, jeb asins formelementi. Asins plazma ir asiņu šūnstarpas viela. Plazmu veido aptuveni 90% ūdens. Plazmā arī atrodas 0,9% sāļu, 7% olbaltumvielu, ogļhidrātu. Olbaltumvielas piedalās asins recēšanā, kā arī aizsargā organismu no slimību izraisītājiem. Asinīs ir trīs dažāda veida asinsķermenīši – eritrocīti, leikocīti, trombocīti.
2.1. Eritrocīti (pielikums numur 1) (erythros – sarkans, kytos – šūna) ir vienas no vismazākajām cilvēka šūnām: to diametrs ir tikai apmēram 7mm. Piecos litros asiņu ir apmēram 25 triljoni eritrocītu. Tiem ir abpusējie ieliektas lēcas forma, tāda forma palielina eritrocītu virsmu. Aprēķināts, ka visu cilvēka eritrocītu summārā virsma ir apmēram 1500 reizes lielāka par cilvēka ķermeņa virsmu. Nobriedušiem cilvēka eritrocītiem nav kodola, un visa to citoplazma ir maksimāli piesātināta ar dzelzi saturošu pigmentu – hemoglobīnu (Hb). Tieši tas piešķir asinīm tumši sarkano krāsu. Eritrocītu dzīves ilgums ir 3-4 mēneši. To sabrukšanas produktus izdala ar žulti. Jauni eritrocīti veidojas sarkanajās
kaulu smadzenēs. Eritrocīti veidojas nepārtraukti, visu mūžu: ik sekundi asins plūsmā nonāk vairāki miljoni jaunu, nobriedušu eritrocītu. Samazinoties eritrocītu un hemoglobīna daudzumam (vai vienam no tiem), cilvēks saslimst ar anēmiju.
2.2. Leikocīti (pielikums numur 2) (leukos – balts, kytos – šūna) ir daudzveidīgas, bezkrāsainas
šūnas ar kodolu. Tie atrodas ne tikai asinīs, bet arī limfā (limfocīti). Izšķir leikocītus ar bez graudaino citoplazmu un leikocītus ar graudaino citoplazmu. Variē arī leikocītu kodola forma. Dažiem leikocītiem tas nav kompakts, bet sastāv no vairākām daļām. Vienā kubik milimetrā asiņu ir no 4 līdz 8 tūkstošiem leikocītu. Leikocīti ir lielāki par eritrocītiem. Dažām leikocītu formām dzīves ilgums ir 2-3 dienas. Leikocīti veidojas sarkanajās kaulu smadzenēs, liesā un limfmezglos. Leikocītu forma dzīves laikā mainās. Tie atgādina mazas amēbas, un tie spēj amēbveidīgi pārvietoties, piemēram, leikocīti spēj iziet cauri asinsvadu kapilāru sieniņai, kas sastāv no vienas šūnu kārtas, šīs šūnas it kā atbīdot. Ārpus kapilāriem tie aktīvi virzās uz iekaisuma vietām, bojātiem, iekaisušiem audiem. Tie satur fermentus, kas piedalās organisma bojāto, atmirstošo audu sagremošanā. Cilvēka dzīves laikā organismā ļoti daudz šūnu noveco, atmirst, to vietā veidojas jaunas. Leikocīti novērš organisma piesārņošanos ar šādiem atmirušiem produktiem, kā arī iznīcina organismā iekļuvušos svešķermeņus. Nonācis pie svešā objekta, leikocīts to aptver un cenšas noārdīt. Šajā cīņa leikocīti bieži iet bojā arī paši un kopā ar noārdīto šūnu atliekām veido strutas. Šo leikocītu funkciju – organismā
iekļuvušo svešo organisko un neorganisko daļiņu satveršanu Mečņikovs nosauca par fagocitozi, bet pašu leikocītus – par fagocītiem jeb rijēj šūnām.
2.3. Trombocīti (pielikums numur 3) (thrombos – pika) ir vismazākie asiņu formelementi. Tie nav šūnas, bet
tikai no šūnas atrāvušās citoplazmas piciņas. Tie ir ļoti sīki – apmēram 3µm diametrā. Vienā kubikmilimetrā asiņu ir 200000 – 300000 trombocītu. Saskarē ar gaisu vai nelīdzenu virsmu trombocīti sabrūk. Šajā procesā no trombocītiem atbrīvojas vielas, kas ierosina asins recēšanu. Asins recēšana ir ķēdes reakcijas, kas sastāv no daudziem posmiem. Šo reakciju rezultātā asins plazmas sastāvā ietilpstošā olbaltumviela – fibrinogēns – pārvēršas nešķīstošā, šķiedrainā olbaltumvielā – fibrīnā. Fibrīna šķiedras izveido biezu tīklu, kurā iestrēdz asins šūnas un izveidojas receklis jeb trombs, kas aizsprosto brūci. Iedzimtu slimību, kurai raksturīga ļoti vāja asins sarecēšana, sauc par hemofiliju.
2.4. Asins sastāvdaļas nodrošina dažādu vielu transportu organismā, imunitāti, kā arī atbild par asins recēšanas funkciju.
Pieaugušam cilvēkam ir aptuveni 5 litri asiņu. Tas sastāda aptuveni 7,7% no kopējās ķermeņa masas. Izšķir arteriālās un venozās asinis:
asinis, kas plūst no sirds (izņemot tās, kuras iet uz plaušām) sauc par arteriālajām asinīm. Arteriālās asinis ir koši sarkanā krāsā, jo tās satur skābekli;
asinis, kas atgriežas sirdī (izņemot tās, kas nāk no plaušām) sauc par venozām asinīm. Venozās asinis ir tumši sārtā krāsā, jo satur maz skābekļa. Asinis ir viskozs šķidrums, to viskozitāte ir 4,5 līdz 5,5. salīdzinot ar ūdeni, tās ir biezākas, jo ūdens viskozitāte ir 1. Vidējā asiņu temperatūra organismā ir 38,00 C. # Skābekļa transports;
3.Asins šūnas
Asins šūnas jeb formelementi ir eritrocīti (erythros – sarkans, kytos – šūna) jeb sarkanās asins šūnas, leikocīti (leucos – balts) jeb baltās asins šūnas un trombocīti jeb asins plātnītes (thrombos – pikas). Eritrocīti asinīs ir visvairāk: vīriešiem viens kubikmilimetrs asiņu satur 5,1-5,8 miljonus eritrocītu, bet sievietēm – 4,3-5,2 miljonus. Turpretim, tādā pašā asins tilpumā it tikai 5 līdz 9 tūkstoši leikocītu.
4.Asinsrites un limfrites sistēma
Asinsrites sistēma ir orgānu sistēma, kas nodrošina vielu transportu augstāk attīstīto dzīvnieku organismos. Asinsrites sistēma iznēsā pa visu organismu plaušās uzņemto skābekli un gremošanas traktā uzsūktās barības vielas, kā arī uz izvadīšanas vietām nogādā ogļskābo gāzi un vielmaiņas galaproduktus. Pa asinsrites sistēmu tiek transportētas arī citas vielas, piemēram, hormoni, vitamīni un antivielas. Visām organisma šūnām barības vielas un skābekli piegādā asinis, bet vielmaiņā radušos produktus šūnas “atdod” asinīm un limfai. Asinsrites orgānu sistēmā ietilpst asinis, asinsrades orgāni un noslēgta asinsrites sistēma ar centrālo orgānu – sirdi. Limfrites orgānu sistēma ir vienā galā slēgtu caurulīšu – limfvadu – sistēma. Tā ievada asinīs lieko šūnstarpas šķidrumu. Limfa tek lēni un tikai vienā virzienā – no orgāniem uz asinsrites sistēmu. Limfvadu ceļā ir limfmezgli, kas aiztur mikrobus un svešķermeņus. Asinsrites un limfrites orgānu sistēma, veicot transporta un barošanas funkciju, apvieno visus ķermeņa orgānus. Asinsrites sistēmā izšķir 4 funkcionāli atšķirīgas daļas: sirds, artērijas, kapilāri, vēnas.
5.Asins pārliešana
Ar asins pārliešanas palīdzību aizvieto iztrūkstošos sarkanos asinsķermenīšus jeb eritrocītus. Ne vienmēr ir vajadzīga asins pārliešana. Ja asins zudums ir mazs, un tas neapdraud cilvēka veselību un dzīvību, tad zudumu aizvieto ar šķidrumu. Pāris nedēļu laikā eritrocīti atjaunojās iepriekšējā līmenī. Ja zudums ir liels, tad pēc ārsta ieskatiem eritrocītus aizvietot ar donora asinīm. Asins pārliešana var izglābt cilvēka dzīvību, ja tā veikta pareizi un pārlietās asinis recipientam ir drošas. Asins pārliešanu būtu jānozīmē tikai tajos gadījumos, kad cita ārstēšana nav iespējama, jo ar to ir saistīti dažādi riski. Ceļotājiem asins pārliešana gandrīz vienmēr ir nepieciešama neatliekamās situācijās, kas saistītas ar pēkšņu lielu asins zudumu. Šādas situācijas ir: satiksmes negadījumi; neatliekamas situācijas ginekoloģijā un dzemdniecībā; neatliekamā ķirurģija. Asiņu un asins produktu drošība ir atkarīga no rūpīgas donoru izvēles, donora asiņu pārbaudes pret infekcijām, kuras var tikt pārnestas asins pārliešanas laikā, un no visu ar asins nodošanu, pārbaudi un pārliešanu saistīto procedūru stingras kontroles. Asins pārliešanas drošība ir atkarīga no tās veikšanas nepieciešamības (tikai tad, ja nav cita ārstniecības līdzekļa), rūpīgas recipienta un donora asiņu, un asins produktu individuālās saderības pārbaudes un no visu ar asins pārliešanu saistīto procedūru rūpīgas kontroles. Daudzās jaunattīstības valstīs veselības aprūpes iestādēs nav pieejami droši asins produkti un drošas asins pārliešanas nozīmēšanai un veikšanai nepieciešamās speciālās zināšanas. Ar nedrošu asins pārliešanu saistītie riski ir šādi: pārlieto asi u nesaderība, kas nav noskaidrota, veicot rūpīgus individuālās saderības testus; infekciozu pacientu, kas izraisa tādas saslimšanas kā HIV, malāriju, hepatītu B, hepatītu C, sifilisu, Haga slimību, pārnešana ar inficētu asiņu vai pārliešanas aprīkojuma palīdzību. Sākotnēja pacienta pareiza novietošana, lai aizkavētu tālāku asins zudumu, palīdz uzturēt atbilstošu asinsspiedienu un asins plūsmu uz dzīvībai svarīgiem orgāniem. Daudzos gadījumos no asins pārliešanas var izvairīties, izmantojot plazmas aizvietotājus (kristalodiālos vai koloidālos šķīdumus). Vietās, kur sastopama malārija, pacientiem, kuriem veikta asins pārliešana, kā standarta piesardzības pasākums jāsaņem pretmalārijas līdzekli.
6.Asinsrites slimības
Sirds un asins rites sistēma ir sarežģīta. Līdz ar to ir sastopamas neskaitāms šīs sistēmas slimības, kas bieži vien ir ļoti nopietnas vai pat dzīvībai bīstamas. Pasaulē viens no biežākajiem nāves iemesliem ir tieši sirds un asinsvadu slimības. Tādēļ arī mūsu valstī būtu jāvelta pastiprināta uzmanība to profilaksei, lai izvairītos no nevēlamajām un bīstamajām slimībām.
6.1 .Mazasinība – nozīmē sarkano asinsķermenīšu (eritrocītu) skaita samazināšanos vai tajos esošā hemoglobīna daudzuma pazemināšanos. Mazasinību medicīnā dēvē par anēmiju. Veseliem vīriešiem viens kubikmilimetrs asiņu satur 5,1-5,8 miljonus eritrocītu, bet sievietēm – 4,3-5,2 miljonus. Savukārt hemoglobīna daudzums asinīs vīriešiem ir 13-18 grami decilitrā, bet sievietēm – 12-16 grami decilitrā. Ja viens no šiem rādītājiem samazinās zem apakšējās normas robežas to dēvē par mazasinību. Mazasinības iemesli var būt ļoti dažādi. To novēro pie vairākām hroniskām slimībām, pie liela vai ilgstoša asins zuduma (asiņošanas), kā arī pie smagām asinsrades slimībām. Cilvēks mazasinības gadījumā var just pastiprinātu nogurumu, nespēku, galvas reiboņus, var būt bāla ādas un gļotādu krāsa. Ja tiek pamanītas šādas sūdzības nekavējoties jāgriežas pie ārsta, lai veiktu izmeklējumus un noskaidrotu to iemeslu.
6.2. Leikoze ir nopietnas asinsrades sistēmas slimības, kas rodas, ja kaulu smadzenēs tiek traucēta asins šūnu veidošanās. Tā rezultātā asinīs atrodamas pārāk daudz nenobriedušas asins šūnas un palielināts skaits asins šūnu (piemēram, leikocīti vai limfocīti). Ir hroniskas un akūtas leikozēs. Tās parasti atklāj izdarot asins analīzes. Pirms tam cilvēks var just tikai nelielu nogurumu, nedaudz paaugstinātu temperatūru. Leikožu gadījumā nepieciešama nopietna ārstēšana ar ķīmijterapijas līdzekļiem. Slimība bieži vien beidzas ar nāvi, kaut gan labāki ārstēšanas rezultāti novērojami, ja leikozi atklāj agrīni. Tādēļ svarīgi regulāri veikt asinsanalīzi, lai savlaicīgi atklātu iespējamu slimības sākumu.
6.3. Hemofilija ir slimība, kuras gadījumā organismā jau kopš dzimšanas trūkst kādas asinrecei vajadzīgas vielas. Vienai trešdaļai no slimības gadījumiem tomēr nav vērojama iepriekšēja “ģimenes vēsture”, slimība radusies spontānu mutāciju rezultātā. Dzīves laikā iegūtā hemofilija, ļoti reti sastopama.
6.4. Sirdskaite ir slimība kura var izpausties kā stenokardija, miokarda infarkts, pēkšņa nāve, aritmija.Lipīdu maiņas traucējumi ir dislipidēmija. Tā var būt neirotiska, saistīta ar ģenētisku uzņēmību (apmēram 5%) un sekundāra, kas ir saistīta ar neracionālu uzturu , dažādām saslimšanām ( cukura diabēts, hipotireoze, aptaukošanās utt.). Dislipidēmija var būt tikai paaugstināta holesterīna līmeņa sekas, vai tikai paaugstināta triglicerīdu līmeņa sekas. Tāpēc ļoti svarīgi ir kontrolēt šo divu elementu saturu asinīs. Aterosklerozes attīstībā piedalās arī lipoproteīni. Lipoproteīni, kuriem ir zems blīvums ir “sliktie”, jo tie pārnes holesterīnu uz asinsvadu sieniņām un sekmē ateresklerotisko nogulsnējumu veidošanos un palielināšanos. Lipoproteīni, kuriem ir augsts blīvums ir “labie” antiaterosklerotiskie elementi, kuri samazina holesterīna nogulsnes un nogādā tās aknās.
6.5. Ateroskleroze ir organisma saslimšana, pirmkārt, ir saistīta ar lipīdu (tauku) vielmaiņas traucējumiem. Asins plazmā ir divi galvenie lipīdi – holesterīns un triglicerīdi. Holesterīns ir svarīgs komponents membrānu šūnu veidošanā, tas ir nepieciešams hormonu, žults veidošanai. Triglicerīdi ir svarīgs enerģijas avots. Holesterīns un triglicerīdi asinīs pārveidojas par lipoproteīniem. Savukārt, lipoproteīni iedalās: zema, ļoti zema un augsta blīvuma lipoproteīnos. Visas šīs vielas ir stingri noteiktās proporcijās. Lipīdu vielmaiņas traucējumu gadījumā rodas pārkārtošanās un izmaiņas organismā, kas izpaužas kā pastiprināta holesterīna un lipoproteīnu nogulsnēšanās uz asinsvadu sieniņām, kuri pārvēršas par aterosklerotisku nogulsnējumu (pangu). Nogulsnējumi pakāpeniski samazina asinsvadu lumenu. Ja šis process notiek artērijās, kas baro sirds muskuli (koronārie asinsvadi), tad rodas nepietiekama sirds apgāde ar skābekli. Tā var rasties sirds išēmiskā slimība (no vārda išemija – nepietiekama asins plūsma) vai koronārā.
7.Imunitāte
Viss dzīvais pasaulē, visi mugurkaulnieki, pat visprimitīvākie, pastāvīgi tiek pakļauti dažādu, ar acīm nesaredzamu svešu būtņu, organisma iekšējo ienaidnieku agresijai, un tā rezultātā cieš lielus zaudējumus. Vārds „imunitāte” cēlies no latīņu valodas „imunitas” – brīvība no klaušām, atbrīvots no kaut kā obligāta. Mikrobi, iekļūstot dzīvā organismā, pieprasa sev dzīvošanai labvēlīgus apstākļus, taču organisms protestē pret ienācējiem. Imunitāte atbrīvo organismu, novērtējot tā individualitāti, atpazīstot „savus no svešiem” un likvidē pēdējos. Tādā veidā imūnsistēma koordinē visu reakciju saliedētību un mobilizē to organisma aizsardzībai pret infekcioziem aģentiem un dažādām ģenētiski svešām vielām, kas iekļūst no ārpasaules vai sintezējas pašā organismā. Imunoloģijas kā zinātnes rašanās laikā, tika noteikts, ka tā ir organisma neuzņēmība pret infekciju slimību izsaucējiem. Vēlāk tika konstatētas imūnsistēmas funkciju izmaiņas ne tikai pie saslimšanām, bet arī pie normāliem fizioloģiskiem stāvokļiem (grūtniecība, organisma novecošana). Tika atklātas daudzas, agrāk nezināmas, imūnsistēmas īpašības: autoimunitāte, kad imūnreakcijas var tikt vērstas pret sava organisma šūnām un audiem, tad imunitātei nav aizsargfunkcijas. Izšķir primāro (iedzimto) un sekundāro (iegūto) imūndeficītu.
Iedzimta patoloģija ir ģenētiski noteikta, trūkst kāda posmiņa imunitātes ķēdē. Parasti tas izpaužas jau pirmajos dzīves mēnešos.
8.Secinājumi
Pēc šī darba uzrakstīšanas mēs esam sapratušas cik liela nozīme ir asinīm un cik tomēr svarīgi ir zināt vairāk par kaut ko tik svarīgu. Uzzināju, ar kādas ir asins slimības, kā arī par asins pārliešanu, kas parasti ir diezgan aktuāli. Katram cilvēkam ir imunitāte pret slimībām ar kurām mēs varam sastapties katru dienu, ja imunitāte būs novājināta, tad, protams, mēs varam saslimt.
9.Izmantotā literatūra
1. Maruta Kusiņa “Bioloģija 9. klasei. Cilvēka, anatomija, fizioloģija, higiēna”, apgāds Zvaigzne ABC; lpp.:13-14
2. Sandra Lejniece “Asinsrade”; žurnāls “Sveiks un vesels”, 1995. Nr. 12; lpp.:62-63.
3. Silvija S. Madera “Bioloģija 3. daļa”, apgāds Zvaigzne ABC, lpp.: 113
4. Arnolds Valtneris, Aina Visocka “Cilvēka anatomija, fizioloģija, higiēna 9. klasei”, apgāds Zvaigzne ABC, 2001.g.; lpp.:53-55
10.Pielikums
Pielikums numur 1
Eritrocīti
Pielikums numur 2
Leikocīti
Pielikums numur 3
Trombocīti