„ Mans Latvijas pilsonis ”
Sveiks, mani sauc Vadims Pantelejevs. Es jau desmito gadu mācos septiņpadsmitajā skolā, un tagad man pieprasīja uzrakstīt eseju par tēmu „Mans Latvijas pilsonis”. Īpaši tāpēc es gribu pastāstīt jums par manu vectēvu. Es uzskatu, ka viņš ir viens no tiem nedaudzajiem ļaudīm kas ir pilnīgi uzticīgs valstij.
Manu vectēvu sauc Martijans, viņš ir dzimis 1947. gadā. Savu bērnību viņš pavadīja laukos. Tāpat kā arī visi citi bērni viņš daudz laika pavadīja ielā, spēlējot bumbu. Kā viņš man stāstīja, viņš no pašas bērnības gribēja būt par ugunsdzēsēju un glābt cilvēkus. Viņš uzskata, ka šī profesija īpaši palīdzēs jebkuram atrast sevi. Un nepagāja ilgs laiks, kad viņš jau sāka mācīties ugunsdzēsēju skolā. Divdesmit gadu vecumā viņš jau kļuva par to.
Savā pirmajā dienesta vietā viņš stājās Liepajā jau 1. novembrī. Bet gandrīz pēc diviem mēnešiem, 30 decembrī, lidmašīna An- 24, kura lidoja no Rīgas uz Liepāju, cieta avārijā. Todien vectēvam nācās izbraukt uz viņa pirmo nopietno darbu. Kad viņi piebrauca pie šīs vieta, jau nevarēja izglābt nevienu cilvēku. Todien nomira 44 cilvēki. Pēc šīs katastrofas vectēvs saprata, kā tas ir būt par ugunsdzēsēju. Vectēvs sāka nopietnāk attiekties pret darbu. Viņš vienmēr bija pirmais, kas atbrauca uz negadījumiem un pēdējais kas brauca prom. Viņš ir nostrādājis 41 gadu un strādā arī pašlaik. Šajā laikā posmā viņš ir paspējis glābt ne mazums dzīvību. Līdz šim brīdim gandrīz katru dienu pie vectēva nāk daudz dažādu cilvēku, lai atkal pateiktos viņam.
Atkal un atkal mans vectētiņš izbrauc uz izsaukumiem un glābj arvien jaunas un jaunas dzīves. Mana vectēva dzīve nebija tik viegla. Viņš teica man, ka katru nakti viņam sapņo rādās šausmas, katru reizi pēc kāda cilvēka izglābšanas viņam atkal un atkal sākās stress. Viņu divreiz gribēja palaist pensijā. Bet tomēr viņš turpināja strādāt. Diemžēl ugunsdzēsēju darbs nav pienācīgi novērtēts, jo vidējā alga par dzīvībai bīstamo dienestu ir tikai 150 lati. Vectēvam piedāvāja samainīt darbu un kļūt par arhitektu, kur viņam maksātu divreiz vairāk. Bet viņš vienmēr sacīja, ka šeit viņa palīdzība ir vajadzīgāka.
Es lepojos par savu vectēvu. Un man gribētos teikt tikai vienu- mans vectēvs atrada savu vietu dzīvē, un es gribu lai katrs cits cilvēks arī atrastu to. Un tikai tad visi ļaudis varētu kļūt par īstiem pilsoņiem.
Manam vectēvam jau ir 61 gads, bet viņš ir kā sportists, kas nepadodas, vienmēr laba fiziskā formā. Viņš pats negrib domāt par to dienu, kad viņš jau nevarēs veikt savu darbu. Uz manu jautājumu, kad viņš plāno beigt strādāt?, viņš vienmēr smieklīgi atbild: „ Varbūt pēc kādiem divdesmit pieciem – trīsdesmit gadiem kad es nomītu.” Varbūt tas ir joks, bet es pats lieliski zinu, ka viņš neatstās darbu, bet strādās cik pietiks spēka. Īpaši tāpēc es saku, ka mans vectētiņš i īsts Latvijas patriots, jo tieši tādi ļaudis ir mūsu valsts balsts. Viņi daudz nerunā, nelielās ar panākumiem, bet kā īsti darba rūķi iet un strādā. Darot ļaudīm tikai labu. Es ļoti lepojos ar savu vectēvu.