Aspazija – tā nav tikai sengrieķu valdnieka Perikla sieva,
Aspazija – tā nav tikai latviešu dzejniece,
Aspazija – tā pirmkārt ir sieviete, kura vienmēr pratusi aizstāvēt savas tiesības, tajā pat laikā nezaudējot savu sievišķo šarmu uz pievilcību.
Dzejniece Aspazija – īstajā vārdā Elza Johanna Emīlija Lizete Rozenberga – dzimusi plašajā Zemgales līdzenumā starp Jelgavu un Tērveti. Gadiem ilgi dažādos rakstos un dokumentos par Aspazijas dzīves aizsākumu tika uzskatīts 1868.gads, bet vēlāk izpētīts, ka viņa dzimusi vienā gadā ar Raini, tas ir, 1865.gada 16.martā. Viņas vecākiem – Dāvim un Grietai Rozenbergiem – piederēja Zaļenieku pagasta Daukšas – turīga zemnieku sēta, par kuru dzejniece stāsta tēlojumu grāmatā „Zila debess zelta mākoņos”. Te, Daukšu mājās un tās apkaimē, rodami dzejnieces personības aizsākumi, te, vēl maza būdama, viņa jau sapņoja lielus sapņus un vērpusi tos kopā ar ikdienu. Gaišākie bērnības iespaidi saistās ar Latvijas dabu, tās pārvērtībās vasaras ziedu bagātībā, kastaņbrūnā rudens krāsu priekā, ziemas baltumā, bet it īpaši – pavasara nemierīgajos vējos un strauta čalās, kad šķiet:
„Neviens no dabas nava šķirts,
Pukst vienā taktī katra sirds
Ar visu viņas lielo saimi.”
Dziļi meitenes atmiņā nogulstas arī skaidrie ziemas vakari, kad vecās mājas logā iespīd pilnmēness, un šķiet – „mēnesī sēd meitiņa uz sudraba krēsliņa, pati vienā sudrabā, un nu es zināju: tā bija mēness paša meita, Mēnesīte, kura veda zvaigžņu saimniecību un kurai karājas pie jostas debess atslēdziņas. Es iedomājos sevi pašu Mēnesītes lomā un gribēju to pakaļ tēlot.”
Šie agrīnie iespaidi ir tik spēcīgi, ka dabas tēlojums gadalaiku dažādībā kļūst par Aspazijas mākslas neatņemamu sastāvdaļu, bet mēnešnakšu redzējums rada vienu no visspilgtākajiem un tautā vislabāk pazīstamajiem dzejoļiem „Mēness starus stīgo”1.
Kaut arī Rozenbergu Elzas bērnība ir materiāli nodrošināta, tā tomēr nav pasargāta no lielajām dzīves pretrunām. Uz Aspazijas raksturu, viņas dzīves uztveri un attieksmi pret pasauli dziļas pēdas atstājušas vecāku nesaskaņas, tās jau agri sirdī viesušas drūmas izjūtas. „Tādēļ manī attīstījusies ļoti pretrunīga divdabība, kas atspoguļojās visā manā turpmākajā dzīvē,” rakstījusi dzejniece. Tikpat skaudri kā meitene izjūt skaisto, viņa uztver pāridarījumu – cilvēkiem, dzīvniekiem, neaizsargātajai dabai. Un uzliesmo protests, klausoties nostāstus, kā vācu muižnieki gadu simteņiem kalpinājuši latviešu tautu. „Sāpes un dusmas nogūlās kā pirmie padibeņi manā jaunā dvēselē, no kuras tās netika nekad ārā vestas.” Rozenbergu Elzai nākas asi izjust aizspriedumus, kas pagājušajā gadsimtā vēl aizšķērso sievietei ceļu uz augstāko izglītību un patstāvību dzīves ceļa izvēlē. Par sevi, par savu bērnību Aspazija pati ir vairāk pateikusi, nekā spētu pateikt kāds cits. Lūk, daži spriedumi:
„Protams, manī, mazajā cilvēciņā, viss vēl bija plūdums, nekur vēl nebija rakstura sacietējuma, nekur pārliecības spēka un protesta asuma: tikai brīnums vien, kas uz visu raudzījās ar lielām acīm. Bet tikai sēklas graudiņš krita, lai no tā vēlāk izaugtu koks.”
„Mana dzīve jau no sākta gala nav gājusi taisnā līnijā uz priekšu, bet, viļņodama kā jūra, tā mani drīz cēlusi augšup, drīz grūdusi lejā.”
„Galvenā mana likteņa lēmēja bija māte, un viņas lēmums noteica: „Lai mana meita kļūtu augsti mācīta, lai viņa panāk to, ko es nespēju panākt, lai viņa top gudra un slavena.””
Aspazija pabeidz Zaļāsmuižas pagastskolu, mācījusies Jelgavas Dorotejas meiteņu skolā un Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā (1874. – 1884.gads), no kuras īsi pirms beigšanas izstājusies.
Aspazija piedalījusies Jelgavas pašdarbnieku iestudētās Viljema Šekspīra lugas „Venēcijas tirgotājs” izrādē 1884.gada 30.augustā. Par šo izrādi ar pseidonīmu Kalna Elza publicēts Aspazijas pirmais raksts laikrakstā „Baltijas Vēstnesis” 1884.gada 13./25.augustā.
Skolā viņa iepazīstas ar pasaules klasisko literatūru, vēsturi, daudz lasa. No literārajiem varoņiem viņai vistuvākie kļūst Šillera, Bairona, Ļermontova cīnītāji par brīvību, lepni, cildeni un neatkarīgi raksturi. Kad viņa izlasa romānu par Senās Grieķijas Aspaziju, kura kopā ar dzīvesbierdu Periklu pirms 2400 gadiem aizstāvējusi garīgās dzīves uzplaukumu un sievietes tiesības Hellādā, jaunā māksliniece pieņem par savu pseidonīmu šīs vēsturiskās personības vārdu.
Vecāku spiesta, Aspazija 1886.gadā apprecējās ar V.Valteru, kas, kļuvis Daukšu īpašnieks, saimniecību izputināja un aizbēga uz Ameriku. Šo notikumu Aspazijas smagi pārdzīvo. Aspazija kopā ar vecākiem un tuviniekiem pārcēlās uz Jelgavu, kur strādāja dažādus darbus. Pirmais publicētais dzejolis ir „Jaunā gadā” laikrakstā „Dienas Lapa” 1887.gada 24.decembrī ar pseidonīmu Aspazija.
1888.gadā Aspazija iesniedza Rīgas Latviešu biedrības lugu konkursā drāmu „Atriebēja” (sarakstīta 1987.gadā) un ieguva pirmo vietu, bet cenzūra neatļāva lugu izrādīt. Drāmas pamatā ir konflikts starp latviešu zemniekiem un viņu apspiedējiem. Lugā spēcīgi izskan brīvības cildinājums un naids pret despotiju.
Aspazija strādājusi par mājskolotāju no 1892.gada līdz 1893.gadam „Ķaukuļu” mājās, kas piederēja Drieliņu pusmuižas rentniekam Rikveilim. Toreiz vēl te bijis uzstādināts ezeriņš. Aspazija labprāt sēdējusi laivā un raudzījusies ūdenī. Arī pie lielā akmens gravas malā dzejniecei bijusi tīkama atpūtas vieta. Te viņa sacerējusi pazīstamo dzejoli „Mēness starus stīgo”. „Kraukļos” tapa poēma „Saules meita”. Šeit Aspazija izstrādājusi lugu „Vaidelote” un, pēc vairākkārtējas pārstrādāšanas, te tapusi arī luga „Zaudētās tiesības”. Šīs luga pavēra viņai ceļu uz Rīgu. 1893.gada oktobrī Aspazija sāka strādāt Rīgas Latviešu teātrī.
Ievērību guva Aspazijas prologs Rīgas Latviešu biedrības 25 gadu jubilejas sarīkojumam. Latviešu literatūrā Aspazija kļūst pazīstama 1894.gadā ar lugām „Vaidelote” un „Zaudētās tiesības”. 1894.gada janvārī Rīgas Latviešu teātrī izrādīja Aspazijas lugu „Vaidelote”, kurā mitoloģisko likumību vidē attēlota sievietes sacelšanās pret aizspriedumiem un dogmām, cīņa par tiesībām veidot savu dzīvi saskaņā ar jūtām. 1894.gada aprīlī tika iestudēta luga „Zaudētas tiesības”, kurā attēlots, kā sieviete valdošās divkosīgās morāles dēļ aiziet bojā. Latviešu sabiedrībai tā bija neparasta problēma, izcēlās polemika, tika izteikti pretēji viedokļi par sieviešu emancipāciju un tiesībām. Polemika veidoja robežšķirtni starp konservatīvajām un radikālajām aprindām, ko pārstāvēja Jaunā strāva un laikraksts „Dienas Lapa”.
Gan lugas, gan presē publicētie dzejoļi un raksti saviļņo ar krāšņu poēziju, aizrautīgu protestu pret dzīves netaisnībām, ar sievietes garīgās dzīves tēlojumu. Kritiķi zīmīgi raksta, ka ar Aspaziju „dvēsele ienāca literatūrā” – tā izceļot viņas spējas pārliecinoši un cildeni attēlot cilvēka doms, jūtas un ilgas.
„Vaidelotes” pirmizrādes laikā Aspazija iepazīstas ar dzejnieku Raini2, un viņu dzīves ceļi sāk iet kopā. Viņu iepazīšanās būtiski ietekmēja Aspazijas sabiedrisko uzskatu attīstību un pāriešanu jaunstrāvnieku pusē. 1895.gadā Aspazija no Rīgas Latviešu teātra aizgāja. Aspazija sāka piedalīties jaunstrāvnieku sabiedriskajā darbībā. Jaunstrāvnieku uzskatus par literatūras galveno uzdevumu – sabiedrības attīstības ietekmēšanu, Aspazija izsacīja dzejā.
1895.gadā izrādītas Aspazijas lugas „Neaizsniegts mērķis” un „Ragana”, kurās aizstāvēti sievietes patstāvības centieni un maksimāli sakāpināts protests pret apspiestību. Galvenokārt, Jaunās strāvas laikā sarakstītie dzejoļi tika sakopoti Aspazijas pirmajā dzejoļu krājumā „Sarkanās puķes”, kura izdošanu cenzūra parakstījusi 1895.gadā (iznācis 1897.gadā). Krājumā kaismīga jūsma un pacilātība izpaužas motīvos par pagātnes važu saraušanu, kā arī par nākotnes lielumu un indivīda brīvību. Dzejiski izteiktie programmatiskie aicinājumi sasaucās ar 90.gadu sabiedrības jaunajām noskaņām. Šā posma lugās un dzejā Aspazija laikmeta centienu ietekmē izcēlusi sievietes kā personības pašvērtību. Tieši tāpēc Aspazija vēsturē iegājusi kā feminisma aizsācēja Latvijā.
Rainis un Aspazija viens otram sniedz bagātas ierosmes radošajā darbā, palīdz pārciest nebaltās dienas un gadus3. 1896.gada nogalē Aspazija kopā ar Jāni Raini aizbrauca uz Vāciju un apmetās Šarlotenburgā (Berlīnē). 1897.gada sākumā sakarā ar Raiņa vecākās māsas nāvi abi atgriezās Jelgavā. 1897.gada martā Rainis dabūja jurista darbu Paņevežā, uz turieni tad pārcēlās arī Aspazija.
Sākās jaunstrāvnieku aresti, apcietināja arī Jāni Raini. 1897.gada decembrī Aspazija ar Raini salaulājās, un laiku pa laikam viņa dzīvoja pie Raiņa trimdā Pleskavā un Slobodskā (1898.gads – 1903.gads), kā arī Rīgā, kur strādāja laikraksta „Dienas Lapa” redakcijā. 1901.gada periodikā publicēta drāma „Zeltīte”. 1904.gadā iznāca Aspazijas dzejoļu krājums „Dvēseles krēsla”, tajā pārsvarā rezignācija un skumjas izjūtas.
Jauns pacēlums Aspazijas jaunradē ap 1905. gada revolūcijas laiku saistīts ar lugu “Sidraba šķidrauts” (1905.gads)4, tās iestudējumu Jaunajā latviešu teātrī. Lugas darbība gan saistīta ar romantisko pagātni un galvenās varones individuālu likteni, bet konflikta risinājums un izteiktie aicinājumi saskanēja ar sabiedrības revolucionārajiem centieniem. 1905.gada decembrī Aspazija kopā ar Jāni Raini devās trimdā uz Šveici un apmetās Kastanjolā pie Lugāno.
Kastanjolā rodas divas Aspazijas dzejoļu grāmatas, kas veltītas jaunībai un dzimtenei – „Saulains stūrītis” (1910.gads) un „Ziedu klēpis” (1911.gads), kuros atainotas bērnības un jaunības dienu izjūtas, aizsākta liriska autobiogrāfiskā triloģija. Tajās daudz dzimtās Zemgales tēlojumu – ziedoņa nakšu burvībā, dienasvidus maigumā, vakara krāsu bagātībā. Dabas gleznās ietverta liela izteiksmes līdzekļu bagātība: salīdzinājumi, dabas tēlu personifikācijas, krāsaini apzīmētāji-epiteti. Pavasara strauti skan „kā sajūsmas pilna dvēsele”. Vasarā līksmi šūpojas „vēju viju rozītes, baltās rozes vējā”. Rudens staigā pa mežiņu, „apses zarā pakāris sarkanu mētelīti”. Ziemai tuvojoties, vientuļš dadzītis cīnās ar vēju kailā laukā. Šajos krājumos atplaukst visā krāšņumā un daudzveidībā dzejnieces bērnības atmiņu pasaule. Par šo dzeju Andrejs Upītis rakstījis: „Spēja saklausīt vissīkākās jūtu un jūsmu noskaņas un ikvienai atrast piemērotu attēlojuma veidu šajos dzejolīšos sasniedz vēl nepiedzīvoti augstu pilnības pakāpi. Reizēm lasītājs pat aizmirst, ka viņš lasa rakstītu dzeju.”
Dabas tēlojumi cieši saistīti ar cilvēka jūtu pasaules atklāsmi, ar viņa tapšanu par personību. Te atspoguļojas bērna un jaunieša griba iepazīt pasauli, saprast to un atrast tajā savu vietu, dzīves lielo uzdevumu. Jo, norāda Aspazija: „Katram jāatrisina sava mīkla, ir no svara ikvienam pasacīt, kas viņš ir, ko viņš var veikt un par ko viņš var kļūt.” Dzejniece māca drosmi zaudējumu brīžos, māca saglabāt prieku „kā sarkanu uguntiņu”, māca gribu izkopt savas spējas un talantu. Mijas jautājumi un atbildes, aicinājumi un drošinājumi:
„Ik pavasari, ik pavasari
Vai nenotiek jauni brīnumi?
Nu saki!
Vai rozes nezied sārtāki?
Vai līdzi tu ziedēt negribi?
Nu saki!”
1920.gada aprīlī Aspazija kopā ar Jāni Raini atgriezās Latvijā un aktīvi iekļāvās sabiedriski politiskajās norisēs. 1920.gadā Aspaziju ievēlēja Satversmes sapulcē, savās runās viņa uzsvēra demokrātijas un kultūras nozīmi valsts pastāvēšanā. Arī Aspazijas jaunrade kļuva aktīvāka. Dzejoļu krājumā „Izplesti spārni” (1920.gads) sakopoti agrāk sarakstīti dzejoļi. Tā pamatnoskaņu veido pagātnes cīņu retrospektīvs skatījums, saglabājot nemieru un trauksmi. Krājums „Raganu nakts” (1923.gads) ir autobiogrāfiskās triloģijas 3.daļa. Izdod krājumus “Trejkrāsaina saule” (1926.gads), “Asteru laikā” (1928.gads), “Dvēseles ceļojums” (1933.gads). 1936.gadā tiek publicēta krājuma „Kaisītās rozes” pirmā nodaļa „Ģēnija aicinājums”, kas veltīta Kārlim Ulmanim. Nodaļā ievietoti patriotiski un himniski dzejoļi, kuros cildināta tautas vienotība, brīvība un apliecināta ticība mūžībai. Pēdējais Aspazijas dzejoļu krājums ir „Zem vakara zvaigznes” (1942.gads) un izlase „Mēnessdārzs” (1943.gads).
Pēc atgriešanā Latvijā Aspazija tieši jaunatnē redz neatkarīgās dzimtenes veidotājus. Viņa aicina tos mīlēt savu zemi, pazīt tās pagātni un tagadni, godināt tautas varoņus un kopt latviešu valodu. Aicina strādāt, jo „darbs audzina dvēseli un modina nezināmus spēkus”.
Dzejniece raksta: „Mana iedzimtā jautrā un aktīvā daba ir tā, kas man devusi spēku cīnīties pret visām dzīves grūtībām, kur patiešām vajadzēja ārkārtējas drosmes. Esmu arī salasījusi pēdējo saules stariņu, cik vien no mākoņiem varēja izlauzties, tādēļ es arī savos darbos kā gaiša, saulaina un maiga, bet dziļi iekšā slēpās dzēlīgas, neapzinātas skumjas.”
Dzejniece mirst vācu okupācijas laikā 1943.gada 5.novembrī. Viņu apglabā blakus dzīvesbiedram Jānim Pliekšānam Raiņa kapos.
„Reti kāds no mūsu liriķiem spēj rīkoties tik izšķērdīgi ar personifikācijām kā Aspazija, kurai runā visa dzīvā un nedzīvā daba, koki, vēji, vētras, puķes, kalni un padebeši,” tā rakstījis Līgotņu Jēkabs.
„Es sildīju jūsu auksto telpu
Ar savas karstās dvēseles elpu.
Kad iešu, negribu aiziet tā,
Aiziet neziņā,
Es gribu palikt jūsu atmiņā.”
Aspazijas darbi.
Aspazijas sarakstītās lugas: „Aspazija” (1923.gads), tās darbības vieta un laiks saistīts ar Senās Grieķijas valdnieka Perikla (ap 499. – 429. gads p.m.ē.) laikmetu, galvenā varone Senhellādas Aspazija; „Boass un Rute” (1925.gads) – pēc Bībeles nostāstiem veidota luga, kas veltīta mīlestības cildinājumam; lugā „Torņa cēlējs” (1927.gads) izmantota teika par baznīcu, ko var uzcelt tad, ja tajā iemūrē dzīvu jaunavu; lugas „Zalkša līgava” (1928.gads) pamatā ir teika par Zalkti, kas uz savu zemūdens valsti aizved jaunavu; luga „Jānis Ziemelis” (1931.gads) veltīta pāragri mirušā dzejnieka J.Ziemeļnieka dzīvei; luga „Pūcesspieģelis” (1932.gads) veidota pēc flāmu teiku un Š. de Kostēra grāmatas motīviem; „Velna nauda” (1933.gads) – komēdija par naudas izšķirošo lomu cilvēka liktenī garīgo vērtību ziņā degradētā sabiedrībā. Aspazijas dramatiskā talanta spēks izpaudās vēstures un teiku vielas izmantošanā un dzejas valodā.
Jau jaunībā Aspazija rakstīja arī prozas darbus. Romānā „Rudens lakstīgala” (žurnāls “Atpūta”, 1933.gads) tēlots Jaunās strāvas laiks un kā prototipi izmantoti sabiedrībā pazīstami darbinieki.
Aspazijas autobiogrāfiskie darbi: „No atzīšanas koka” (1919.gads), „Zila debess” (1924.gads), „Zelta mākoņi” (1928.gads), kā arī apcerējums „Mana dzīve” (ievadi kopotu rakstu „Mana dzīve un darbi” 1.-6. sēj., 1931. – 1940.gads).
Aspazija tulkojusi H. Senkeviča romānu „Kurp eji?” (1899.gads), R. Hamerlinga darbu „Aspazija” (1900.gads), kopā ar Jāni Raini J. V. Gētes Rakstus (1-7, 1903. – 1904.gads).
Aspazijai piešķirta Tēvzemes balva (1939.gads). Kopš 1985.gada Aspazijas dzimtajās mājās iekārtots piemiņas muzejs.
Raiņa gads.
Par Raiņa gadu varētu nodēvēt 1920.gadu.
10.aprīlis, kad pēc gariem trimdas gadiem dzimtenē atgriežas Rainis un Aspazija, kļūst par tautas svētku dienu, un šī notikuma aculieciniekiem atmiņas par to ir nezūdošas mūža garumā.
Gatavošanās Raiņa pārbraukšanai sākas jau krietnu laiku iepriekš. Arī Liepājā. Gada pirmajās dienās pilsētas valdē tiek ierosināts pārdēvēt Kūrmājas prospektu par Raiņa prospektu, bet Lilienfelda (Dzintara) ielu par Aspazijas ielu. Trūkstot vienprātībai, beidzot nolemj Raiņa vārdā nosaukt Jaunliepājas parku, bet Troņmantnieka birzi pārdēvēt par Aspazijas birzi.
Liepājā darbojas Raiņa un Aspazijas sagaidīšanas svētku komiteja. Notiek īpaši vakari, kuros tiek referēts par Raiņa daiļradi, lasīta viņa dzeja, izrādīti viņa lugu fragmenti.
11.aprīlī „Kurzemes Vārds” sveic dižos tālumniekus: „Lai mīļi uzsmaida dzimtenes saule pēc ilgās trimdas mūsu nu reiz sagaidītiem dzejniekiem Rainim un Aspazijai.”
Oktobra sākumā Liepāja gatavojas abu dzejnieku uzņemšanai un sumināšanai. Viņi ierodas sestdienā, 2.oktobrī, ar rīta vilcienu. Vakarā teātrī notiek ciemiņu godināšana:
„Jaunais teātris… tērpies svētku uzvalkā. Skatuve greznota lauru kokiem un loža pa kreisi no skatītājiem – ar ozolu vītnēm: viņai uzņemt sengaidītos viesus. Pēc trešā zvana uz skatuves nostājas teātra personāls, tad dažādu organizāciju pārstāvji, un beidzot parādījās Rainis un Aspazija. Publika viņus sveica skaļiem aplausiem. Pēc tam nāca pa kārtai organizāciju pārstāvji, pasniegdami savas runas beigās pa krāšņai buķetei. Runātājiem atbildēja Aspazija.” Šajā vakarā teātris izrāda Raiņa „Pūt, vējiņi!”, nākamajā – Aspazijas „Sudraba šķidrautu”.
Tā kā Rainis un Aspazija Liepājā ieradušies pēc sociāldemokrātu vairākkārtējiem aicinājumiem, tad otrā dienā teātrī notiek šīs partijas organizēta tautas sapulce, kurā uzstājas arī abi viesi. Trešajā dienā, kas ir pirmdiena, Rainis un Aspazija apmeklē dažas Liepājas pamatskolas un pilsētas bērnu patversmi. Vakarā ar vilcienu viņi dodas atceļā uz Rīgu.
Izmantotie materiāli
Literatūra:
1)S.Viese „Aspazija” (Rīga, 1975.gads);
2)B.Amoliņa „Aspazija – spēks un daiļums, un mūžam nerimstošs gars” (Rīga, 1990.gads);
3)Aspazija „Mana dzīve un darbi” 1. – 6.sējums (Rīga, 1931. – 1940.gads);
4)Aspazija „Zila debess zelta mākoņos. Bērnības autobiogrāfija” (Rīga, 1968.gads);
5)„Latvijas Padomju enciklopēdija” 1.sjums (Rīga, 1981.gads);
6)„Literatūras hrestomātija 7.klasei” (Rīga, 1995.gads);
7)„Literatūras hrestomātija 6.klasei” (Rīga, 1997.gads);
8)„Literatūra 10.klasei” (Rīga, 1999.gads);
9)„Literatūra 11.klasei” (Rīga, 2002.gads).
Internēts:
1)www.pociems.lv
2)www.lmuza.lv
3)www.ltg.lv
4)www.muzeji.lv
5)www.skola.lv
6)www.fakti.lv
Pielikums
nr.1
Mēness Starus stīgo
Mēness staru stīgo
Dzelmē dzidrajā,
It kā balsis mani
Turp aicina:
Nāc man līdzi, dodies
Plašā tālumā
Ļaujies sevi aizvest
Nāru laiviņā –
Buras tīra zelta,
Irklis sudrabvīts,
Zvaigznes ceļu rāda,
Vada Auseklīts.
Nāc man līdzi, es zinu
Malu laimīgu,
Tur, kur mēness sastop
Saules meitiņu,
Tur, kur stars ar staru
Liesmās vienojas,
Tur, kur gars ar garu
Jūtās satiekas!
Zemes ilgošanās
Tur kā migla klīst …
Mūžam nebeidzama
Gaismas straume līst.
nr.2
Jānis Pliekšāns.
nr.3
Rainis un Aspazija.
.
nr.4
2000.gada 19.aprīlī Latvijas Nacionālajā operā notika baleta “Sudraba šķidrauts” pirmizrāde.
nr.5
Aspazijas krūšutēls.
nr.6
Rainis un Aspazija 1924.gadā iegādājās divstāvu koka māju Rīgas centrā, bet dzīvot šajā mājā viņi uzsāka tikai 1926.gada rudenī. Viņu dzīvoklī tika atklāts Raiņa un Aspazijas memoriālais muzejs.
Muzejs atrodas Rīgā, Baznīcas ielā 30.
nr.7
Aspazijas un Raiņa vasaras māja– muzejs. Abi dzejnieki dzīvoja Majoros sākot no 1927.gada līdz Raiņa nāvei 1929.gada 12.septembrī. Šobrīd šajā māja ir ierīkots Raiņa un Aspazijas muzejs. Raiņa un Aspazijas memoriālā vasarnīca glabā dzejnieku piemiņu. Ekspozīcija ataino Raiņa un Aspazijas dzīvi un daiļradi kopumā. Raiņa personiskā bibliotēka. Izstāžu zāle, sarīkojumi, lekcijas speciālistiem, interesentiem, bērniem, skolu jaunatnei. Dokumentāla filma. Multiplikācijas filmas.
Muzejs atrodas Majoros, J.Pliekšāna ielā 5/7.
nr.8
Aspazijas mājā, kurā viņa dzīvoja no 1933.gada līdz 1943.gadam, vācot dažādas antoloģijas un kārtojot sava vīra Raiņa literāro mantojumu, 1987.gadā tika ierīkots Aspazijas memoriālais muzejs. Daudzi pazīstami latviešu dzejnieki, rakstnieki un publicisti viesojās pie Aspazijas šajā mājā.
Muzejs ierīkots Dubultos, Z.Meierovica prospektā 20, šaurā vietā starp Lielupi un jūru.
nr.9
Aspazijas un Raiņa memoriālās vasarnīcas un Aspazijas mājas atrašanās vieta