Klods Mone – vinja dziivesstaasts.

Klods Monē – viņa dzīves stāsts.

Franču gleznotājs Klods Monē (1840 – 1926) uzskatāms par vienu no izcilākajiem pārstāvjiem visā mūsdienu tēlotājas mākslas vēsturē. Jau kopš gleznotāja gaitu sākuma viņš nostājās pret tā laika tradicionālajām gleznošanas metodēm. Monē vēlējās gleznās tvert un iemūžināt apkārtnes radītās noskaņas. Līdzīga vēlme bija arī citiem jaunajiem māksliniekiem. Šā virziena gleznotājus sāka dēvēt par impresionistiem. Pēc ilgu pūliņu gadiem impresionisms guva sabiedrībās atzinību, kļūstot par virzienu, kas lielā mērā noteica visu tālāko mākslas attīstību.

Klods Monē dzimis 1840. gada 14. novembrī Parīzē. Viņa tē

ē
ēvs Ādolfs Monē bija pārtikas preču tirgotājs, un ģimene mitinājās dzīvoklī virs veikala. Kad Klods bija sešus gadus vecs ģimene pārcēlās uz Normandijas ostas pilsētu Havru Francijas ziemeļos. Tur viņa tēvs atkal vadīja kādu pārtikas preču tirgotavu un Klods apmeklēja vietējo skolu. Mācības zēnu garlaikoja, taču, pateicoties viņa spējām zīmēt asprātīgas savu draugu un skolotāju karikatūras, skolā visi viņu mīlēja. Zīmēšana bija Kloda lielākā aizraušanās, un ļoti bieži, paņēmis skiču burtnīcu, viņš devās uz ostu zīmēt zvejniekus un viņu laivas. Zē
ē
ēna mākslas priekšmetu skolotājs bija talantīgs gleznotājs, kurš rosināja Klodu nopietnāk pievērsties glezniecībai. Drīz vien zēns pārliecinājās, ka vietējā mākslas salonā var pārdot savus zīmējumus par visai pieklājīgu cenu.

1857. gadā, kad Klodam bija 16 gadu, nomira viņa māte. Ģimene pārcēlās uz dz
z
zīvi pie viņa tantes Marijas Žannas Lekadras, kas arī dzīvoja Havrā. Tante pati bija gleznotāja, tādēļ pazina vairākus vietējos māksliniekus. Viņu vidū bija Ežēns Budēns (1828 – 1898). Viņu uzskatīja par neparastu mākslinieku, jo viņš gleznoja galvenokārt brīvā dabā. Bodē aicināja jauno Monē piedalīties kopīgās ekspedīcijās, ko Klods vienmēr uzņēma ar sajūsmu. Viņš vēlāk rakstīja: ‘Es sapratu kā top īsta māksla. Kopš šī brīža man jau bija pilnīgi skaidrs, kurš ceļš ejams. Man par katru cenu bija jākļūst par gleznotāju.’

19. gadsimta vidū, tāpat kā šodien, ar mākslu nopelnīt iztiku bija ļoti grūti. Kloda tēvs Ādolfs Monē, būdams praktisks cilvēks, paredzēja visas tās grūtības, kas sagaida profesionālu mākslinieku. Viņš redzēja, kādā trūkumā dzīvoja viņa draugs Budēns. 1858. gadā vienu no Kloda gleznām iekļāva Havras pašpārvaldes rīkotās mākslas iz
z
zstādes ekspozīcijā. Tas jaunajam māksliniekam deva pārliecību, ka viņš ir pietiekami talantīgs, lai kļūtu par profesionālu gleznotāju. Visas ievērojamākās mākslas skolas atradās Parīzē, un tā, neraugoties uz tēva pamatotajiem iebildumiem, Klods nolēma doties uz turieni. Viņam bija 18 gadu. Parīzē Klods apmeklēja Šveices akadēmiju – neakadēmisku un liberālu mākslas skolu. Tur aizsākās ilgstoša draudzība ar Kamilu Pisaro (1830 – 1903). 1861. gadā Monē pieteicās karadienestā , un viņu nosūtīja uz Alžīriju Ziemeļāfrikā. Pēc gada Monē saslima ar tīfu, un viņam nācās atgriezties Harvā. Te viņš iedraudzējās ar kā
ā
ādu citu ietekmīgu mākslinieku – holandiešu gleznotāju Janu Bartoldu Jongkindu (1819 – 1891). Abi mākslinieki bieži devās kopā gleznot plenērā – t.i., brīvā dabā. Pienākot 1862. gada vasarai, Monē nolēma neatgriezties Alžīrijā, bet atkal doties uz Parīzi mācīties ievērojamajā mākslas pedagoga Šarla Gleira studijā.

Gleirs saslima un 1864. gadā slēdza savu studiju, tāpēc Monē atgriezās Harvā. 24. gadu vecumā viņš bija visai trūcīgs, taču ar dzīvi apmierināts jauns cilvēks. 1865. gadā divas viņa jūras ainavas tika izstādītas Salonā – slavenajā Parīzes gadskārtējā mākslas izstāde, ko ikviens jauns gleznotājs varēja uzskatīt par milzīgu sasniegumu. Gūtie panākumi Klodu iedrošināja nākamā gada Salonam gleznot saules gaismas un ņirbošu ēnu piepildījumu lielformāta darbu, kurā būtu attēlots izbraukums zaļumos. Kārtējo materiālo grūtību dēļ Monē šo darbu nepabeidza.

Monē iemīlējās Kamillā, un drīz viņi jau dzīvoja kopā. Deviņpadsmitgadīgā meitene bija bagāta tirgotāja meita. Ādolfs Monē, uzzinājis par abu sakariem, kļuva vai traks aiz dusmām. Tajā laikā diviem neprecētiem cilvēkiem dzīvot kopā augstākā mērā nepiedienīgi. Ādolfs pārtrauca dēlam patstāvīgai dzīvei nepieciešamo pabalstu izsniegšanu, kā arī atteicās tikties ar Kamillu. Klods un Kamilla pārcēlās uz Parīzes piepilsētu Sevru Sēnas krastā, bet pēc tam uz Harvu. Viņi dzīvoja ļoti trūcīgi, un Monē tikko spēja iegādāties gleznošanai nepieciešamos materiālus. Tomēr grūtos brīžos viņam palīdzēja draugs Bazils un viņa paša tante.

Dzīvojot Sevrā, Monē strādāja pie kādas citas lielas mākslinieciskas ieceres īstenošanai. Monē bija iecerējis iecerēto paveikt strādājot ārā, tas ir, strādājot dārzā, nevis studijā. Ieprēmētais auduma gabals bija tik milzīgs, ka, lai varētu ar otu aizsniegt gleznas augšmalu, viņš gleznas apakšmalu ievietoja iepriekš izraktā garenā bedrē. Māksliniekam par apbēdinājumu, 1867. gada Parīzes Salonā gleznu nepieņēma. Noraizējies par Monē trūcīgo dzīvi, Bazils nolēma no drauga gleznu nopirkt. Viņš šķīrās no prāvas summas 2500 franku apmērā, kuru Klodam izmaksāja pa daļām ik mēnesi.

Klods, Kamilla un Žans turpināja uzturēties Parīzē, līdz naudas trūkums viņus piespieda atgriezties Havrā. Havrā jaunā ģimene jutās ļoti laimīga. Monē daudz gleznoja, vairākus darbus viņam pat izdevās pārdot. 1869. gadā ģimene devās atpakaļ uz Parīzi. Vasarā Monē ar savu draugu Pjēru Ogistu Renuāru brauca gleznot brīvā dabā. Viņi kopā devās uz Grenjuijēru, populāru ļaužu pulcēšanās vietu Sēnas krastā. Tur viņi daudz eksperimentēja, atveidojot gaismas atspīdumu uz ūdens. (3. zīmējums) Nākamajā gadā (1870) Klods un Kamilla apprecējās. Taču Francija pēkšņi tika ierauta lielās jukās, Francijas imperatoram Napaleonam III pieteicot karu spēcīgajai vācu valstij Prūsijai. Tāpēc kā daudzi citi, arī Monē cenšoties izvairīties no iesaukšanas armijā, kopā ar Kamillu un Žanu atstāja Franciju. Viņi devās uz Londonu, kur dzīvoja deviņus mēnešus. Kamēr Klods uzturējās Anglijā, nomira viņa tēvs. Gandrīz tai pašā laikā mūžībā aizgāja viņa tante. Turklāt Monē uzzināja, ka viņa uzticamais draugs Bazils ir kritis karā. Beidzoties karam, Klods un Kamilla aizceļoja uz Nīderlandi. 1872. gadā viņi atgriezās Francijā un apmetās uz dzīvi Arženteijā, nelielā pilsētiņā Serēnas krastā netālu no Parīzes.

Londonā Monē satika kādu mākslas priekšmetu tirgotāju, vārdā Pols Dirāns – Riels. 1872. gadā Pols atgriezās Parīzē uz uzsāka visai veiksmīgu tirgošanos ar Monē gleznām. Monē un viņu aprindu mākslinieku darbus Parīzes Salonā nepieņēma. Uz to Monē un viņa draugu reaģēja, 1874. gadā sarīkojot paši savu izstādi.

Izstādē savus darbus eksponēja tādi šodien pasaules slaveni mākslinieki kā Renuārs, Pisaro, Sislē. Taču tajā laikā izstādei nebija panākumu. Tikai daži kritiķi atzinīgi novērtēja jauno stilu, kamēr lielākais vairums centās paņirgāties par mākslinieku veikumu. Izstādīto gleznu vidū bija Monē darbs ‘Impresija. Saullēkts’. Kāds kritiķis izmantoja šo nosaukumu un izsmejoši nosauca māksliniekus par ‘impresionistiem’. Gleznotājiem šī iesauka iepatikās. Tā impresionisms, viens no nozīmīgākajiem Rietumu mākslas virzieniem, ieguva savu nosaukumu.

Impresionisti nākamajos gados sarīkoja virkni izstāžu, taču neviena no tām neguva panākumus, un tāpēc šie mākslinieki dzīvoja pastāvīgās naudas grūtībās. 1976. gadā Monē sapazinās ar kādu naudīgu mecenātu, mākslas priekšmetu kolekcionāru Ernestu Ošedē, un pāris gadu viņa dzīve bija materiāli daudzmaz nodrošināta. Taču nelaime jau bija tuvu.

Ernests bija kaislīgs mākslas cienītājs. Ar viņa palīdzību Monē varēja īstenot sirdij tuvas ieceres. Taču 1878. gadā Ernests zaudēja visu savu bagātību. Kamillai martā piedzima otrs dēls Mišels, un nu ar iztiku kļuva pavisam grūti. Monē ģimene pārcēlās uz lētāku mājokli. Tur viņu dzīve vēl sūrāku padarīja tas, ka nācās izmetināt arī Ernesta ģimeni ar visiem sešiem bērniem.

Monē turpināja gleznot, visbiežāk braucot pa upi savā peldošajā darbnīcā. Kaut arī turīgākie ostas brāļi Klodam šad tad izlīdzēja ar naudu, viņš bija tuvu izmisumam. Pienākot 1878. gada ziemai, ģimene bija nonākusi galīgā trūkumā. Kamilla saslima, un Klodam pat nebija par ko nopirkt zāles. 1879. gadā Kamillas veselības stāvoklis arvien pasliktinājās. Kaut arī Ernesta sieva Alise viņu rūpīgi kopa, Kamilla šo pasauli atstāja. 38-gadīgais Monē bija izmisis: ‘Apzinoties, ka esmu palicis ar abiem nelaimīgajiem bērniem, mani pārņēma šausmas’.

Pēc Kamillas nāves paliekot Veteijā, Monē nespēja atbrīvoties no depresijas, un viņš vairs tik tikko varēja pagleznot. Tikai Alises nomierinošā klātbūtne mazināja viņa ieilgušo nomāktību. Astoņdesmito gadu sākumā, līdz ar Monē pieaugošajām mīlestības jūtām pret Alisi, viņa māksla pamazām sāka gūt atzinību. Monē dzīvē bija noticies jauns pavērsiens.

1879. gadā impresionisti rīkoja savu ceturto izstādi, bet Monē bija pārāk nomocījies, lai spētu kaut cik redzami bagātināt tās ekspozīciju. Viņš jau sāka attālināties no saviem domubiedriem. Taču 1880. gadā žurnāls ‘La Vie Moderne’ piedāvāja Monē noorganizēt viņa personālizstādi. Intervijas laikā žurnālisti māksliniekam pajautāja, kur atrodas viņa studija. Ar plašu žestu norādot uz Sēnu, Monē atbildēja: ‘Tā ir mana studija!’ (var aplūkot 1. zīmējumu)

Mākslas priekšmetu tirgotājs Pols uzskatīja, ka Monē varētu kļūt slavens ar jūras un tās piekrastes ainavām. 1881. gadā viņš aizsūtīja mākslinieku gleznot uz Etretu, kas atrodas pie Havras. Pēkšņi Monē gleznas sāka labi pirkt.

Decembrī gleznotājs no Veteijas pārcēlās uz Puasī. Neraugoties uz kaimiņu un draugu neizpratni un sašutumu, Alise pameta savu vīru un ar visiem bērniem aizgāja dzīvot pie Kloda, kas tajā laikā precētai sievietei skaitījās ļoti nosodāma rīcība.

1883. gada pavasarī Monē sāka meklēt sev jaunu vietu, kur viņš varētu dzīvot kopā ar Alisi un visiem astoņiem bērniem. Francijas ziemeļos viņš nolūkoja kādu vecu lauku saimniecību. Kad Monē pirmo reizi ieraudzīja Givernī, augļu dārzi bija pilnos ziedos. Papeles meta garas ēnas ūdens klajā, ko norobežoja nolaideni pakalni. Tā bija ideāla vieta impresionistiem. ‘Šeit apmesties, es ceru uzgleznot īstus meistardarbus, jo šis apvidus man ļoti patīk,’ Monē rakstīja Polam, kurš bija finansējis šo pārcelšanos. Mākslinieks nekavējoties ķērās pie dārza iekopšanas darbiem, kuri sagādāja viņam arvien lielāku baudījumu. Lielā siena šķūnī Monē ierīkoja darbnīcu un uz Eptu atgādāja visas četras viņam piederošās laivas, to vidū arī veco peldošo darbnīcu. Tie bija auglīgi un laimīgi gadi. Monē aizgūtnēm stādīja gan agrās rīta stundās, gan vakaros, cenšoties pēc iespējas vispusīgāk attēlot izkliedēto gaismu krēslas stundās.

Monē regulāri atgriezās jūras krastā pie Etretas. 1886. gadā viņš apmeklēja Belilas salu, kas atrodas netālu no Bretaņas, kāds mākslas kritiķis, kurš viņu tur bija sastapis, vēlāk raksturoja mākslinieku šādi: ‘Dūšīgs, saulē iededzis bārdainis ar kūpošu dūmu pīpi mutē, tērpies rupja audekla apģērbā, garos zābakos, ar jūrnieku bereti galvā, bet pie visa tā – pievilcīgs profils un gudrs skatiens’.

1891. gadā Ernests Ošedē nomira, un nākamajā gadā Klods apprecēja Alisi. Ap to laiku Monē gleznošanas maniere vienkāršojās, krāsai iegūstot arvien lielāku pašvērtību. Monē vienmēr bija interesējies par gaismas radītajiem efektiem; tagad viņš spēra vēl vienu soli tālāk, pievēršoties gleznu sērijām, kurās attēloja vienus un tos pašus motīvus dažādos apgaismojumos.

Par pirmo motīvu savām gleznu sērijām Monē izvēlējās siena kaudzes (2. zīmējums) pļavās ap viņa mājām. Arī agrāk Monē bija gleznojis vienu motīvu vairākas reizes. Taču tagad viņš studēja gaismas radītus efektus dažādās diennakts stundās, dažādos gadalaikos, pretendējot bezmaz uz zinātnisku ieeju.

Monē uzskatīja, ka visa sērija jāeksponē vienkopus. Tad skatītājam būs iespēja redzēt visas pārvērtības, ko spēj radīt mainīga gaisma. 1891. gadā Dirāna – iela galerijā Monē izstādīja 15 gleznas ‘Siena kaudzes’, un tās guva lielus panākumus. Tajā pašā gadā viņš ķērās pie citas sērijas – šoreiz tās bija papeles, kas kuplā skaitā auga gar upi Givernī apkaimē.

Arī pēc piecdesmit gadu vecuma sasniegšanas Monē turpināja darboties Givernī. Tajā laikā Monē un viņa biedri bija kļuvuši slaveni impresionisma mākslinieki un viņu gleznas pirka par dārgu naudu. Monē biežo viesu vidū bija ne tikai vietējie, bet arī ārzemju mākslinieki un kritiķi. Monē ciemiņiem mēdza izrādīt savu dārzu, ko bija rūpīgi kopis jo no pašas ienākšanas šajā mājā.

1892. gadā Monē devās uz Ruānu un uzsāka darbu pie 18 gleznu sērijas, kurā atveidota Ruānas katedrāles fasāde. Viņš vēlējās attēlot gaismas ietekmi uz katedrāles veidojumiem dažādos diennakts laikos.

Uz Givernī atbraukušajiem ciemiņiem bija aizliegts traucēt mākslinieku darbā. Monē intensīvi strādāja dažkārt spēja iedegties trakās dusmās, ja gleznošana negāja no rokas.

Dzīvojot Givernī, Monē regulāri apmēram līdz 1910. gadam apmeklēja jūras piekrasti un citas savas iemīļotākās vietas Francijā un ārzemēs. Viņš brauca uz Angliju, Norvēģiju, Nīderlandi, Itāliju. Būdams jau pāri 60, Monē joprojām bija aizrautīgs ceļotājs. Kurp vien mākslinieks devās, visur viņš ņēma līdz savu krāsu kasti un audeklu.

No 1899. līdz 1901. gadam Monē atkārtoti apmeklēja Londonu, kur uzgleznoja ap 100 Temzas skatu. ‘Man patīk Londona miglā,’ mākslinieks atzina. ‘Miglas noslēpumainajā mantijā tērpusies, pat visparastākā celtne liekas dižena.’ 1908. gadā pēc amerikāņu gleznotāja Džona Singera Sārdženta uzaicinājuma Klods ar Alisi devās uz Venēciju. Mākslinieku sajūsmināja ēku atspīdumiņ kanālu ūdeņos. ‘Tur bija tik skaisti.,’ sešdesmit astoņgadīgais gleznotājs rakstīja. ‘Es tur piedzīvoju daudzus brīnišķīgus mirkļus, kas lika man aizmirst savu vecumu.’

1911. gadā pēc ilgas slimošanas nomira Kloda mīļotā sieva Alise. Viņas nāve Monē tā satrieca, ka viņš uz daudziem mēnešiem norobežojās no pasaulīgās dzīves. Tajā laikā māksliniekam sāka pasliktināties redze un viņš vairs lāgā nespēja atšķirt krāsu nianses. 1914. gadā nomira mākslinieka dēls Žans. Kaut arī tie bija smagi gadi, tomēr Monē šajā laikā uzgleznoja dažus no saviem visskaistākajiem un nozīmīgākajiem darbiem.

Uz mūža beigām Monē tikpat kā neizgāja no savām mājām Givernī. Dārzi un dīķis, ko viņš bija izveidojis, kļuva māksliniekam par vienīgo iedvesmas avotu.

Monē atjaunoja senu draudzību ar politiķi Žoržu Klemanso. 1918. gadā Klemaso kļuva par Francijas premjerministru. Viņš pierunāja mākslinieku veidot lielizmēra gleznu sēriju ar ūdensrozēm. (4. zīmējums) Šīs ieceres īstenošana kļuva par Monē vēlīnās daiļrades galveno saturu. Mākslinieks Givernī bija ierīkojis plašu darbnīcu, kurā viņam bija iespēja strādāt ar milzīgiem audekliem. Pēdējos gados Monē veselības stāvoklis manāmi pasliktinājās. Arvien vairāk viņš cieta no redzes traucējumiem, ko izraisīja katarakta – acs lēcu apduļķošanās. Spēja atšķirt krāsu nianses strauji samazinājās, tomēr mākslinieks turpināja strādāt. Ilgu laiku viņš atteicās no operācijas, jo ļoti baidījās redzi zaudēt pavisam. 1923. gadā operācija tika izdarīta veiksmīgi, un viņa redze ievērojami uzlabojās. Būdams jau 83 gadus vecs, viņš paziņoja: ‘man par lielu prieku redze ir atkal atgriezusies, un šovasar es strādāju ar tādu aizrautību kā vēl nekad.’ Taču 1926. gadā gleznotājam konstatēja plaušu vēzi (viņš bija kaislīgs smēķētājs). Slimībai progresējot, par mākslinieka aprūpētāju kļuva Blanša Ošedē, viņa pameita un viņa dēla Žana atraitne. 1926. gada decembrī Klemanso klātbūtnē 86 gadu vecumā nomira Monē. Vienkāršā atvadu ceremonijā viņu apglabāja Givernī kapos.

Pēc Monē nāves ūdensrožu sērijas gleznas tika izstādītas atsevišķā galerijā Parīzē. Tās bija novatoriskas, daļēji abstraktas kompozīcijas, kuras augstu vērtēja vēlāko paaudžu mākslinieki. Šie darbi apliecināja Monē kā 20. gs mākslas aizsācēju, kā jau reiz pirms gadiem bija impresionisma aizsācējs.

Muzeji un galerijas, kuros ir Monē darbi:

Luvra, Parīze, Francija

Impresionisma muzejs, Parīze, Francija

‘’Oranžērija’’, Parīze, Francija

Marmotāna muzejs, Parīze, Francija

Metropolitēna mākslas muzejs, Ņujorka, ASV

Nacionālā mākslas galerija, Vašingtona, ASV

Tēlotāja mākslas muzejs, Bostona, ASV

Filadelfijas mākslas muzejs, ASV

Čikāgas mākslas institūts, ASV

Foga mākslas muzejs, Kembridža, ASV

Nacionālā galerija, Londona, Lielbritānija

Teikta galerija, Londona, Lielbritānija

Austrālijas nacionālā galerija, Kanbera

Puškina muzejs, Maskava, Krievija

1. zīmējums.

‘’Mākslinieka dārzs Veteijā’’. 1880. Monē bija aizrautīgs dārznieks. Māksliniekam nereti patika savu kompozīciju centrā izveidot cilvēku figūras, kuru modeļi visbiežāk bija viņa ģimenes locekļi.

2. zīmējums

‘’Sienas kaudze Givernī’’. Darbs no sērijas, kas gleznota 1890. un 1891. gadā. Par to es jau aprakstīju Monē dzīvesstāstā.

3. zīmējums

‘’Peldētāji Grenuijērā’’. 1869. šīs tematikas darbus Parīzes Salons darbus atzina par nepieņemamiem.

Cilvēku figūras un objekti pret gaismu izskatās kā tumši apveidi, kurus sauc par siluetiem. Šajā gleznā figūru silueti atveidoti aptuveni, tie tikai palīdz radīt iecerēto noskaņu.

4. zīmējums

‘’Ūdensrozes’’. 1906. šī sērija apliecināja mākslinieka pieaugušo interesi par gaismas atspulgiem ūdenī. Par šo sēriju īsāk arī aprakstīju mākslinieka dzīves stāstā.

Leave a Comment