VIDUSSKOLAS
11. A klases skolnie
referāts vēsturē
ASV izveidošanās
Skolotāja:
Mārupe 2008
Britu ierašanās Ziemeļamerikā sākās līdz ar 1606. gadā Anglijas karaļa Džeimsa I piešķirtajām tiesībām (hartu) divām privātām kompānijām (Londonas un Plimutas) izdalīt zemi kolonizēšanai Ziemeļamerikas piekrastē. Jau 1607. gadā Dienvidos, Virdžīnijā tika nodibināta pirmā apmetne: Džeimstaunas kolonija – reizē bija gan tirdzniecības faktorija, gan kolonistu apmetne, gan militārs forts, – kas aizšķērsoja nākotnē iespējamo spāņu virzīšanos no Meksikas uz ziemeļiem. Neraugoties uz lielajām grūtībām (badā, slimībās, konfliktos ar indiāņiem pirmajos gados mira aptuveni 4000 kolonistu), angļiem izdevās ne tikai izdzīvot, bet arī visnotaļ veiksmīgi nostiprināties.
Anglijas parlaments bija pieņēmis likumu izsūtīt uz Jauno Pasauli “klaidoņus, liekēžus un ubagus pēc aicinājuma”, kā arī kriminālnoziedzniekus, kuriem piespriests 7-14 gadus ilgs cietumsods (gadsimta beigās kolonijās mitinājās aptuveni 50 000 no metropoles izsūtīto kriminālnoziedznieku). Daudzi pārceļotāji tika vesti no Anglijas bez maksas – ar noteikumu, ka samaksās kuģu kompānijai pēc tam, – kas tos pārvērta par atkarīgajiem kuriem kā dzimtcilvēkiem jeb “baltajiem vergiem” 5-7 gadus nācās strādāt, lai atmaksātu kredītu. Daļai no tiem pēc parāda un procentu nomaksas izdevās iegādāties zemi (VII gs. beigās 1 akrs zemes Karolīnā maksāja 1 peniju). Līdz 1690. gadam Amerikas iedzīvotāju skaits sasniedza ceturdaļmiljonu. No šī brīža katrus 25 gadus tas dubultojās, līdz 1775. gadā sasniedza vairāk par 2,5 miljoniem.
Nozīmīgs faktors, kas kavēja spēcīgās aristokrātijas vai muižniecības izveidošanos klonijās, bija katram dotā iespēja izvēlēties jaunu mājvietu pierobežu apgabalos. Tā laiku pa laikam, baidoties no masveida izceļošanas uz jaunajiem pierobežas apgabaliem, ievērojamākie piekrastes zemieņu īpašnieki bija spiesti liberalizēt politiskos procesus, zemes piešķiršanas noteikumos. Šai iedzīvotāju kustībai zemes iekšienē bija milzīga nozīme Amerikas nākotnes veidošanā.
Koloniālais periods.
1630.-1643. gadu emigrācijas vilnī Jaunanglijā ieradās ap 20 000 cilvēku. Vēl kādi 45 000 apmetās dienvidu kolonijās vai Karību jūras salās. Pirmo 75 gadu laikā bez pirmās kolonijas Virdžīnijā radās vēl 12 kolonijas: Ņūhempšīra, Masačūseta, Rodailenda, Konektikuta, Ņujorka, Ņudžersija, Pensilvānija, Delavera, Merilenda, Ziemeļkarolīna, Dienvidkarolīna un Džordžija. 1624. gadā Manhetenas salā, Hudzonas līcī, holandieši nodibināja savu tirdzniecības faktoriju, kas pārauga par koloniju “Jaunnīderlandi” ar 9-10 000 holandiešu kolonistiem un Jaunamsterdamu kā galvaspilsētu (1664. gadā Jaunamsterdamu anektēja Anglija un pilsētu pārdēvēja par Ņujorku.) Tās visas bija kroņa kolonijas ar gubernatoriem un pārvaldi no metropoles.
Galvenās kolonijas.
Jaunanglija. Jaunanglijas ziemeļaustrumos bija diezgan neauglīga, akmeņaina augsne, reletīvi maz līdzenumu un garas ziemas, kas stipri apgrūtināja zemkopību. Meklējot citus izdzīvošanas veidus, Jaunanglijas iedzīvotāji izmantoja ūdeņus un cēla dzirnavas un kokzāģētavas. Veiksmīgā kokmateriālu ieguve veicināja kuģbūvniecības attīstību. Lielākās ostas stimulēja tirdzniecību, un jūra kļuva par lielu bagātību ieguves avotu. Masatčūsetā mecu zvejniecība īsā laikā kļuva par labklājības pamatu.
Vidienes kolonijas. Salīdzinājumā ar Jaunanglijas vidienes koloniju sabiedrība bija daudzveidīgāka, kosmopolītiskāka un iecietīgāka. Lielā mērā Pensilvānijai un Delaverai par saviem sākotnējiem panākumiem bija jāpateicās Viljamam Penam. Viņa vadībā Pensilvānijas dzīve ritēja veiksmīgi, un tā strauji attīstījās. Līdz 1685. gadam tās iedzīvotāju skaits sasniedza 9 tūkstošus. Kolonijas centrs bija filadelfija, kas kļva pazīstama kā pilsēta ar platām, koku ieskaustām ielām, pamatīgām ķieģeļu un akmens mājām un rosīgiem dokiem. Gandrīz gadsimtu vēlāk, koloniālā perioda beigu posmā šeit dzīvoja 30 tūkstoši, pārstāvot dažādas valodas, ticības un amatus. Pateicoties viņu tirgotāju talantam, šī pilsēta kļuva par vienu koloniālās Amerikas plaukstošajiem centriem.
Līdzīgi Pensilvānijas iedzīvotāju dažādībai Ņujorkai lieliski atspoguļoja Amerikas daudzfunkcionālo raksturu. Līdz 1646. gadam Hadsonas upes krastā dzīvoja holandieši, franči, poļi, dāņi, norvēģi, zviedri, angļi, skoti, īri, vācieši, bohēmieši, portugāļi un itāļi, kam vēlāk sekoja miljoni.
Dienvidu kolonijas. Atšķirībā n Jaunanglijas un vidienes apgabaliem dienvidu kolonijas Virdžīnija, Ziemeļkarolīna, Dienvikarolīna un Džordžija uzskatāmas par tipiskām lauku apmetnēm.
17. gadsimta beigāsVirdžīnijias un Merilendas ekonomiskā un sociālā dzīve balstijās uz lielajiem plantatoriem un brīvzemniekiem. Piekrastes zemieņu plantatori, kam piederēja labākās zemes un vergi, bija kļuvuši par nozīmīgu politisku spēku. Viņi būvēja lielas mājas, kultivēja aristokrātisku dzīves veidu un centās uzturēt sakarus ar aizokeāna kultūras dzīvi.
Koloniālās pārvaldes izveidošanās.
Visās koloniālās attīstības fāzēs bija vērojams pārsteidzošs britu valdības trūkums. Visas kolonijas izņemot Džordžiju, radās kā asionāru sabiedrības vai uz kroņa piešķirto feodālo īpašumtiesību pamata. Tas, ka karalis bija nodevis savu varu pār Jaunās Pasaules apmetnēm akciju sabiedrībām un zemes īpašniekiem, protams, vēl nenozīmēja, Amerikas kolonijas atstātas bez ārējo spēku kontroles. Savukārt pašas kolonijas nekad nebija sevi uzlūkojušas par kaŗaļa pakļautībā esošām. Tās uzskatīja savi par štatu sadraudzību, kam ir tikai vāja saikne ar Londonas varas iestādēm. Ārējās varas noteicošā loma pamazām izplanēja. Kolonisti, kas uzskatāmi par angļu politiskās brīvības cīņu tradīciju mantiniekiem, iekļāva brīvības koncepciju Virdžīnijas pirmajā hartā. Tā noteica, ka angļu kolonistiem ir tās pašas brīvības, tirsības un privilēģijas kā gadījumā, „ja viņi būtu dzimuši un dzīvotu mūsu karaļvalstī Anglijā”. Tādējādi uz viņiem attiecās Lielās hartas un paražu tiesības.
Lai gan izceļotājiem nebija likumīga pamata pašpārvaldes sistēmas izveidošanai, šī rīcība netika apstrīdēta, un atbilstoši šim līgumam ieceļotāji daudzus gadus varēja veidot savu dzīvi bez iejaukšanās no ārpuses.
Pēc Čārlza II un Stjuartu dinastijas varas restaurācijas 1660. gadā Anglijai radās vairāku iespēju pievērsties koloniju pārvaldes jautājumiem. Bet pat tad viņu darbība nebija pārdomāta, un kolonijas lielā mērā tika atstātas kolonistu pašu ziņā. Arī okeāna plašumi apgrūtināja koloniju kontroli. Bija jārēķinās arī ar agrīnās Amerikas dzīves veidu. No valstīm ar ierobežotu apdzīvojuma platību un neskaitāmām lielām pilsētām ieceļotāji bija nokļuvuši vietā ar šķietami neierobežotām zemes platībām. Šeit smagie dabas apstākļi veicināja spēcīga individuālisma veidošanos, jo cilvēkiem nemitīgi nācās pieņemt lēmumus. Pārvaldes mehānismi attālākos apgabalos ieviesās lēni, pierobežas apgabalos nereti valdīja anarhija.
Tomēr kolonijās pašpārvaldes idejas netika pilnīgi atmestas. 17. gadsimta septiņdesmitajos gados Tirdzniecības un plantāciju padome karaļa komisija, kas tika izveidota koloniju komerciālās darbības pārzināšanai mēģināja anulēt hartu, jo klonija izrādija pretestību valdības ekonomiskajai politikai. 1685. gadā Džeimss II apstiprināja priekšlikumu radīt Jaunanglijas domīniju, pakļaujot tās kolonijas, kas atradās no dienvidiem no Ņūdžersijas, tādejādi nostiprinot karaļa varas kontroli visā reģionā. Karaļa gubernators sers Edmunds Andross ar pavēli uzlika nodokļus, realizēja vēl virkni citu nepatīkamu pasākumu un ieslodzīja cietumā tos, kas pretojās.
Kad ziņas par „Slaveno revolūciju” (1688 – 1689), kas gāza no troņa Džeimsu II, sasniedz Bostonu, iedzīvotāji sacēlās un ieslodzīja Androsu cietumā. „Slavenā revolūcija” atstāja pozitīvu ietekmi uz kolonijām. 1689. gadā Tiesību bils un Tolerances akts apstiprināja kristiešu ticības brīvību un ierobežoja karaļa varu.
Milzu nozīme bija Džona Loka darbam „Otrais traktāts par valdību” (1690), kurā izstrādāta, kas balstīta nevis uz dievišķajām tiesībām, bet gan uz vienošanos, un izteikts apgalvojums, ka tautai, kas apveltīta ar dabiskām tiesībām uz dzīvību, brīvību un īpašumu, ir tiesības sacelties, ja valdība pārkāpj viņu dabiskās tiesības.
Koloniālā politika 18. gadsimta sākumā atgādināja Anglijas politiku 17. gadsimtā. „Slavenā revolūcija” apstiprināja parlamentu kā augstāko varu, bet koloniju gubernatori kolonijās mēģināja realizēt to varu, ko karalis bija zaudējis Anglijā.
Likumdošanas izmantoja savas tiesības kontrolēt kroņa gubernatoru varu un veikt citus pasākumus savu tiesību un ietekmes paplašināšanai. Biežie konflikti gubernatora un asamblejas starpā aizvien vairāk lika kolonistiem apzināties amerikāņu un angļu interešu atšķirības.
Septiņgadu karš.
Vairākas reizes 18. gadsimtā Francija un Anglija iesaistījās karadarbībā Eiropā un Karību baiseinā. Lai gan Anglija no šiem kariem guva arī zināmu labumu, galvenokārt Karību baseina ar cukurniedrēm bagātās salas, šīs cīņas pārsvarā bija nepārdomātas, un Septiņgadu kara sākumā 1754. gadā Francijai Ziemeļamerikā bija stingras pozīcijas.
Līdz šim laikam Francija bija izveidojusi stabilas attiecības ar vairākām indiāņu ciltīm Kanādā un pie Lielajiem Ezeriem, ieguvusi Misisipi upi, un uzceļot virkni fortu un tirdzniecības punktu, iezīmējusi varenu sirpjveida impēriju, kas stiepās no Kvebekas līdz Jaunorleānai. Tādējādi briti bija iespiesti šaurā joslā uz austrumiem no Apalaču kalniem. Franči apdraudēja ne tikai britu impēriju, bet arī pašus amerikāņu kolonistus, jo kontrolējot Misisipi ieleju, Francija ierobežotu viņu virzīšanos uz rietumiem.
Bruņota sadursme starp bruņotu franču un Virdžīnijas milicijas vienību 22 gadu vecā Virdžīnijas plantatora Džordža Vašingtona vadībā notika 1754. gadā pie Djukesnes fortā vietā.
Londonā Tirdzniecības padome mēģināja noregulēt konfliktu, sasucot koloniju pārstāvju tikšanos. No 19. jūnija līdz 10. jūlijam Olbani kongress, kā tika nodēvēta šī sapulce ar mērķi uzlabot attiecības un nodrošināt viņu lojalitāti britiem.
Delegāti arī pasludināja Amerikas koloniju savienību un apstiprināja Olbani plānu. Bendžamina Franklina sastādītais plāns noteica, ka ar karaļa pavēli ieceltais prezidents sadarbojas ar lielo delegātu padomi, pie tam delegātus izvirza asamblejas, un delegātu skaits tiek noteikts proporcionāli katras kolonijas finansiālajam devumam kopējā kasē. Šī orgāna pārziņ;a atrastos aizsardzība, attircības ar indiāniem, tirdzniecība, apmetņu veidošana rietumu apgabalos, kā arī nodokļu politika. Bet neviena no kolonijām nepieņēma Franklina plānu jo nevēlējās nodot tiesības attiecībā uz nodokļu uzlikšanu uz rietumu apgabalu apgūšanas centralizētas varas rokās.
1763. gadā tika parakstīts Parīzes miera līgums, kas noteica, ka Francijai atsāj visu Kanādu, Lielos ezerus un Misispi ielejas augšējo daļu britu pārziņā. Sapnis par franču impēriju ziemeļamērikā bija beidzies.
Ceļš uz neatkarību.
Jauna koloniāla sistēma.
Jauna valsts.
Viens no pirmajiem britu uzsāktajiem pasākumiem bija centieni sakārtot iekšlietas. Bija nepieciešama tāda politika, kas neatsvešinātu šeit dzīvojošos indiāņus un frančus.
Britu valdība, baidīdamies, ka ieceļotāju migrācija uz jauniem apgabaliem izraisīs karus ar indiāņiem, tādēļ 1763. gadā karalis deklerācijā noteica, ka visas rietumu teritorijas atstājamas Amerikas pamatiedzīvotāu ziņā.
Vēl nopietnākas sekas bija britu valdības jaunajai finansu politikai, kuras mērķis bija iegūt līdzekļus augošās impērijas uzturēšanai. Līdzekļus nācās iegūt no kolonistiem ar stingrākas centralizētas pārvaldes mehānisma palīdzību, kas zināmā mērā apdraudēja koloniālo pašpārvaldi.
Vēlāk 1764. gadā Parlaments pieņēma Naudas likumu – kredītzīmju izmantošana par likumīgu maksāšanas līdzekli. Šis likums stipri iedragāja koloniju ekonomisko dzīvi. Nepieņemams šita arī 1765. gadā izdotais likums, ka kolonijām jāapgādā karaļa armija ar pārtiku un barakām.
1765. gadā ievieš zīmognodokli (ļoti niecīgs, domāts lai uzturētu karaspēku un neliktu to uzturēt kolonistiem), taču tas izraisa plašu neapmierinātību un pat metropoles preču boikotu – kolonisti spēj samierināties ar politisku atkarību, bet nespēj samierināties ar šķiršanos no personīgajiem līdzekļiem valsts labā. Bez tam valdība cenšas ievērot līgumus ar indiāņiem, ka netiks kolonizētas teritorijas uz rietumiem no Alegenu kalniem, ko kolonisti nevēlas ievērot, bet gan uzbrūk indiāņiem.
1772. gadā kolonisti (kas lielākā daļa ir kontrobandisti) sadedzina avarējušu pretkontrobandistu kara kuģi Rodailendā.
1773. gadā Londona atceļ muitu Anglijas ostās uz kolonijām vedamajām precēm. “Ostindijas kompānijas” piedāvātā tēja (par kuru samaksāta minimāla ievedmuita) tagad ir daudz lētāka nekā kontrabandas tēja – Filadelfijā un Ņujorkā pilsētas varas pārstāvji (kuru galvenais ienākums ir kontrabanda) neļauj to ievest, bet Bostonā naktī uzbrūk muitas noliktavām un iznīcina tējas kravu. Tā ir privātipašuma aizskaršana – Bostonas osta tiek slēgta.
1774. gadā Filadelfijā sanāk kopā koloniju pārstāvju kongress, kas pieņem “Koloniju tiesību deklarāciju”: Anglijas parlaments nevar uzlikt kolonijām nodokļus un revidēt to konstitūcijas, ja tajā nav koloniju pārstāvju. Vienīgais, ko metropole drīkst, ir kontrolēt ārējo tirdzniecību (kontrabandistiem izdevīgāk konkurēt ar valdību nekā savā starpā). Kongress pasludināja par nelikumīgiem visus metroples koloniju likumus un oficiāli aicināja boikotēt Anglijas preces. Uz to Anglija uzsludināja Masačūsetā karastāvokli un paziņoja, ka šī kolonija tiek pasludināta par dumpiniekiem.
1775. gadā pirmā kauja pie Leksingtonas ciema. Valdības karaspēks sakauj dumpiniekus, taču atpakļceļā sastop tik lielus dumpinieku spēkus, ka Bostonā atgriežas tikai puse no soda ekspedīcijas spēkiem.
1775. gadā Filadelfijā sanāk otrs koloniju kongress, kas nolemj organizēt federācijas bruņotos spēkus. Par virspavēlnieku ieceļ Virdžīnijas plantatoru Dž.Vašingtonu. Kongress izdod likumus un gādā par to izpildi, ved sarunas ar ārvalstīm, organizē floti un karaspēku, izdod papīrnaudu, organizē vispārējas pārvaldes struktūras – vārdu sakot, rīkojas kā neatkarīga valdība.
1776. gadā Filadelfijā sanāk trešais koloniju kongress, kurš 4. jūlijā pieņem Neatkarības deklarāciju, kurā pasludina 13 suverēnu koloniju apvienošanos vienā federācijā un neatkarību no Anglijas. Augstākā vara pieder kongresam, kas sastāv no atsevišķu valstu (štatu) delegātiem. Liela ietekme ir masoniem. Štati atsakās par labu federācijai no tiesībām lemt par karu un mieru, astevišķa karaspēka uzturēšanas, autonomas ārplitikas, naudas kalšanas un pasta regālijām. Kongresam nav tiesības noteikt kopīgus nodokļus un tā rīcībaā esošās finanses ir tikai tik lielas, cik katrs štats uzskata par vajadzīgu piešķirt. Sākas aktīva karadarbība, kur amerikāņi regulāri tiek sakauti visās atklātajās kaujās.
1777. gadā Anglijas karaspēks ieņēmis gandrīz visas lielākās pilsētas (piem. Filadelfiju) un kontrolē gandrīz visu Savienoto Valstu teritoriju. Taču amerikāņiem nejauši izdodas pie Saratogas sagraut 10000 vīru lielu angļu ekspedīcijas korpusu. Šai kaujai nav īpaši lielas ietekmes karadarbības zonā, taču ir liela starptautiska rezonanse. Francija saskata Savienotajās Valstīs reālu spēku Anglijas hegemonijas iedragāšanā. Franču brīvprātīgie dodas karot uz Ziemeļameriku. Tiek noorganizētas regulāras bruņojuma piegādes.
1778. gadā Francija atzīst Amerikas Savienotās Valstis kā starptautisku tiesību subjektu un noslēdza ar to sadarbības līgumu. Arī Spānija un Nīderlande, kuru kolonijas Anglija jau krietnu laiku ir apdraudējusi, aktīvi iesaistās karā kā Savienoto Valstu sabiedrotās. Pie Jorktaunas Francijas ekspedīcijas korpuss kopā ar amerikānu milicijas karaspēku smagi sagrauj Anglijas armiju, mainot kara gaitu.
1783. gadā ar Versļas miera līgumu Anglija atzīst ASV neatkarību.
Siuācija nebija spīdoša – liela ārējā parāda nasta, valsts kase tukša, ekonomika novājināta, Anglija izturās naidīgi un neļauj ASV tirgoties ar citām savām kolonijām, štati savā starpā konfliktē vietējo muitu dēļ, centrālā vara vāja un nespēj realizēt vienotu valsts ekonomisko politiku. 1787. gadā Filadelfijā sanāca nacionālais konvents, kurš pēc ilgiem stridiem pieņēma konstitūciju ar lielu prezidenta varu un divpalātu sistēmu. Par pirmo prezidentu ievēlēja Dž.Vašingtonu. Paplašina valsts kompetenci uz federācijas štatu rēķina – tiesības uzlikt nodokļus, vienota muita, ārējās tirdzniecības kontrole. Štatiem liela brīvība likumdošanā un izglītībā. Pēc ilgiem strīdiem neitrālā teritorijā izvēlas galvaspilsētu, ko nosauc par Vašingtonu.
Pielikums.
ASV attīstības karte.
Izmantotā literatūra:
1. V. Klišāns, „Vēsture vidusskolai II ” Zvaigzne ABC 2003
2. ASV informācijas dienests, „Amerikas vēsture”
3. J. Turlajs, „Pasaules Ģeogrāfijas atlants” Karšu izdevniecība Jāņa Sēta 2003
4. http://lv.wikipedia.org/wiki/ASV_v%C4%93sture