1905. gadā Krievijas neveiksmes karā ar japāņiem pastiprināja visdažādāko Krievijas sociālo slāņu neapmierinātību ar patvaldību. Sākās gan stihiski, gan organizēti streiki, zemnieku nemieri, ebreju grautiņi, karaspēka daļu nepakļaušanās pavēlēm un terora akti, kas pārauga plašā revolūcijā – notika masveida sacelšanās pret valsts varu visā Krievijas impērijā, iekļaujot arī Baltiju. Latvijas lauku apvidos notika laukstrādnieku, galvenokārt muižas kalpu streiki ar ekonomiskām prasībām. Muižnieki savukārt kopā ar Krievijas karaspēka vienībām sāka nemiernieku arestus, pratināšanas un spīdzināšanas, kas savukārt izsauca zemnieku naidu un pretestību. Sākās vācu muižnieku un mācītāju īpašumu iznīcināšana, muižu un piļu dedzināšana. Tika likvidētas gandrīz visas lauku pašvaldības – pagastu valdes -, to vietā nodibinot vēlētus pašpārvaldes orgānus – rīcības komitejas. Līdz ar to arī Latvijas teritorijā pirmo reizi Eiropas vēsturē arī sievietēm tika piešķirtas vēlēšanu tiesības. Revolucionārā kustība turpinājās vairāk nekā gadu. Krievijas valdība sūtīja uz Baltijas guberņām īpašas karaspēka daļas – soda ekspedīcijas. Tūkstošiem zemnieku, inteliģentu, strādniecības un pilsonības pārstāvju tika nogalināti un izsūtīti trimdā; tūkstošiem atstāja dzimteni un devās emigrācijā uz Rietumeiropas valstīm un ASV. Trimdinieku vidū bija arī Rainis un Aspazija – 14 gadus (1906. – 1920. g.) viņi pavadīja Kastaņolā, Šveicē. Tur radās Raiņa ievērojamākie darbi, no turienes viņš kā pirmais pareģoja nākošos brīvības laikus.
Tikai 1908. gada septembrī krievu valdība paziņoja, ka beidzies karastāvoklis Latvijā. Un, lai gan vācu muižniecībai un cara valdībai izdevās revolūciju apspiest, viņu pašpaļāvība tika smagi iedragāta. Nedrošības sajūta bija tik liela, ka daļa muižnieku pārdeva savus īpašumus un atstāja Latviju, bet citi mēģināja nodrošināt savu stāvokli, nometinot vācu zemniekus Kurzemē. Krievu valdība savukārt centās Latgalē ieplūdināt krievu zemniekus, bet latviešus saistīt darbā Krievijā. Tomēr arī šādā veidā neizdevās latgaliešus pārkrievot, jo tieši šajā laikā Latgalē sākās tautas atmoda. 1904. gadā atcēla aizliegumu iespiest latgaliešu rakstus, un tūlīt parādījās latgaliešu laikraksti (“Gaisma”, “Druva”) un grāmatas. Katoļticīgajā Latgalē izglītotākie vīri bija garīdznieku aprindās, tādēļ pirmie tautas modinātāji un vadoņi bija baznīckungi K. Skrinda un Francis Trasuns. Viņi cīnījās pret pārpoļošanu un pārkrievošanu, nemitīgi atgādinot, ka latgalieši, vidzemnieki un kurzemnieki pieder vienai – latviešu tautai.
1905. gada revolūcija pamudināja krievu valdību tomēr izdarīt arī dažus uzlabojumus un pārmaiņas. Skolās latviešu valoda ieguva lielākas tiesības (1906. – 1913. g.), nodibinājās arī vairākas privātas latviešu mācību iestādes. Latvijas pilsētu pārvaldes viena pēc otras pārgāja latviešu rokās. Liela rosība valdīja arī saimnieciskajā dzīvē. Pateicoties latviešu nodibinātajām lauksaimniecības biedrībām un krājaizdevumu biedrībām, strauji uzlabojās tautas saimnieciskā labklājība, arvien vairāk attīstījās rūpniecība un tirdzniecība. Līdz ar saimniecisko dzīvi uzplauka arī latviešu kultūras dzīve.