Revolūcijas cēloņi Latvijā
Jaunlatviešu kustība——Līdz pat 1860-tajiem gadiem latviešiem bija ļoti vāja nacionālās identitātes izpratne, jo dzimtbūšana ierobežoja zemnieku intelektuālās un sociālās ģeogrāfijas robežas. Lielie muižnieku īpašumi noveda pie zemes nepietiekamības augošajam iedzīvotāju skaitam, radot ievērojamu bezzemnieku šķiru, kas veidoja 60% no visiem iedzīvotājiem. Stingrās rusifikācijas politikas priekšā vācu garīdzniekiem un rakstniekiem radās pastiprināta interese par vietējo latviešu zemnieku valodu un kultūru. Vairāk izglītoti latvieši (Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons un Krišjānis Valdemārs) radīja jaunlatviešu kustību, kuras mērķi bija veicināt latviešu izglītotību un ar publikācijām vērsties pret latviešu sociāli ekonomisko apspiestību. Svarīgs kustības centrs bija Tērbatas Universitāte (tagad Tartu Igaunijā), kur studēja daudzi latvieši.
Rīgas attīstība, industrializācija—–Tai pat laikā par svarīgu industriālo centru veidojās Rīga. 19. gadsimta beigās Rīga bija Krievijas trešā lielākā industriālā pilsēta pēc strādnieku skaita (aiz Maskavas un Sanktpēterburgas), kā arī ceturtā lielākā pēc saražotās produkcijas apjoma (aiz Maskavas, Sanktpēterburgas un Ivanovas).
LSDP izveidošanās——1901. gadā izveidojās Latvijas Sociāldemokrātiskā Partija (LSDP). Sekojot Austrijas marksistu piemēram, LSDP iestājās par Krievijas impērijas pārveidošanu par federālu valsti (kur Latvija būtu viens no federācijas subjektiem) un teritorijās dzīvojošo vietējo tautu kulturālo autonomiju. 1904. gadā LSDP sadalījās radikāli internacionālajā Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku Partijā (LSDSP) un ietekmīgākajā Sociāldemokrātu Savienība (SDS), kura turpināja aizstāvēt latviešu nacionālās intereses un iestājās par Latvijas pašnoteikšanos, īpaši neveiksmīgās 1905. gada revolūcijas laikā.
Latvijā – 13. janvāra notikumi Rīgā
Sakarā ar demonstrantu apšaušanu Asiņainajā svētdienā Pēterburgā Latvijas sociāldemokrāti Pēterburgas strādnieku atbalstam 12. janvārī Rīgā izsludināja ģenerālstreiku. Pirmie atsaucās Pārdaugavas strādnieki. 13. janvārī streikam pievienojās gandrīz visu Rīgas rajonu strādājošie, notika plašas demonstrācijas un mītiņi (tajos piedalījās apmēram 60 000 strādnieku). Kad demonstranti atgriezās no mītiņa Maskavas priekšpilsētā, pie Daugavas Dzelzs tilta tos sagaidīja karaspēka ķēde, kas atklāja uguni. Izcēlās panika. Tika nogalināti vairāk nekā 70 un ievainoti 200 cilvēki. Daudzi plānā ledus dēļ noslīka Daugavā. Tomēr strādnieku pretestība nebeidzās. Protesta mītiņi un demonstrācijas sākās arī Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Krāslavā un Daugavpilī.
Ar 13. janvāra notikumiem Rīgā sākās 1905.gada revolūcija Latvijā.
Latvijā
Revolūcija Latvijā sākās ar 13. janvāra notikumiem Rīgā. Streiku kustība, kas radās pēc demonstrantu apšaušanas Pēterburgā 22. janvārī, aptvēra lielākās Krievijas impērijas pilsētas un sevišķi plaši izvērsās Baltijā un Polijā. Ar plašām demonstrācijām un mītiņiem Latvijā togad atzīmēja 1. maija svētkus. Tika izvirzītas ekonomiskas (algas palielināšana, darbadienas saīsināšana, darba apstākļu uzlabošana, soda naudas samazināšana u.c.) un politiskas (patvaldības ierobežošana vai likvidācija, biedrošanās un preses brīvība, likumdošanas uzlabošana u.c.) prasības. 1905 oktobri Latvijā sevišķi aktivizējās streiku kustība. Streikoja ne tikai strādnieki, bet arī kalpotāji, amatnieki, pārdevēji, studenti u.c. Plašie nemieri, kas aptvēra gandrīz visu impēriju, piespieda Nikolaju II 17. oktobrī izdot manifestu, kurā viņš solīja tautai vārda un biedrošanās brīvību. Šī atļauja tika izmantota un “brīvības dienas” turpinājās gandrīz līdz 1905. g. beigām. Latvijā sāka dibināties dažādas biedrības un pilsoniskās politiskās partijas. Izveidojās arī strādnieku arodbiedrības (Rīgā vien tajās apvienojās ap 15 000 strādnieku). Mazinājās pārkrievošanas spaidi. Latgalē tika atcelts drukas aizliegums. Tautskolās drīkstēja mācīt latviešu valodā (šo ieguvumu atcēla 1913. gadā).
Plaša streiku kustība izvērsās arī laukos (laukstrādnieku jūlija ģenerālstreiks), notika baznīcu demonstrācijas. Dibinājās rīcību komitejas un tautas milicijas vienības. 1905.g. beigās revolūcija sasniedza augstāko pakāpi. Vairākās vietās notika bruņotās sacelšanās. Piemēram, Tukuma bruņotā sacelšanās notika 1905. gada 13.–15. decembrī (pēc vecā stila no 30. novembra līdz 2. decembrim) 1905.gada revolūcijas laikā pēc LSDSP Tukuma komitejas aicinājuma. No apkārtnes pilsētā ieradās ap 3 tūkstoši laukstrādnieku un zemnieku. Aptuveni 300–400 revolucionāru bija apbruņoti ar šaujamieročiem, pārējie – ar dakšām, izkaptīm, vālēm. Atbilstoši sacelšanās plānam tika ieņemtas kaujas pozīcijas pilsētas centra namos un ielenkta dragūnu vienība, kas bija patvērusies viesnīcā, pārtraukta satiksme un sakari, ierīkoti stiepļu aizsprosti ielās, kā arī izveidotas izlūkošanas, sakaru un medicīniskās palīdzības grupas. 14. decembra (pēc vecā stila 1. decembrī) rītā pēc sīvās kaujas ar karaspēka vienībām varu ieguva revolucionāri. Tomēr sasniegto neizdevās noturēt. Tās pašas dienas vakarā Tukumā ieradās karaspēka papilddaļas, pilsēta tika ielenkta un apšaudīta ar lielgabaliem. 15. decembra pēcpusdienā karaspēks ienāca Tukumā. Vēl pirms tam sacelšanās komiteja bija devusi rīkojumu apkārtnes ļaudīm pilsētu atstāt. Sacelšanās laikā Tukumā gāja bojā ap 120 cilvēku (56 no tiem kaujās ar karaspēku).
Bruņotas sacelšanās notika arī Talsos. Ventspilī un tās apkārtnē izcēlās bruņotas sadursmes, kas piespieda valdības karaspēku atstāt pilsētu. Arī tur uz laiku varu pārņēma LSDSP Ventspils komiteja.
Latvijā
1906. Latvijas teritorijā sākās revolūcijas atplūdi. Vietām streiki vēl turpinājās, taču tie bija nelieli. Aktīvie revolūcijas dalībnieki cīņu turpināja partizānu vienībās (mežabrāļi). Revolūcijas apspiešanai Latvijā tika ievestas soda ekspedīcijas.
Iedzīvotāji zaudēja daļu no iekarotajām brīvībām. Muižniecība savas privilēģijas saglabāja – landtāgs joprojām palika augstākā pašvaldības iestāde. Tomēr tieši revolūcijas laikā plašu atbalstu ieguva ideja par latviešu apdzīvoto zemju apvienošanos vienā administratīvā vienībā ar autonomijas tiesībām.
REVOLŪCIJAS VĒSTURISKĀ NOZĪME
1905. gada revolūcijas vēsturiskā nozīme bija tā, ka latviešu tauta pirmo reiz uzstājās kā patstāvīgs faktors, kas pēc 700 gadiem cīnījās par polītisku un nacionālu brīvību, par sociālām prasībām. Atmodas laikmeta dziesmu svētku un biedrību vietā stājās polītiska cīņa pret patvaldību un muižniecību. Latviešu tauta sacēlās pret saviem apspiedējiem, visi tautas slāņi atbalstīja revolūciju. 1905. gada revolūcija Latvijā bija latviešu revolūcija. šis vācu autoru jau toreiz dotais apzīmējums atbilst vēsturiskiem apstākļiem. Arī vācu preses raksti 1905. g. par “latviešu republiku” izrādījās dibināti: 1905. gada revolūcija sagatavoja ceļu neatkarīgai Latvijas valstij, ko latviešu tautas polītiskie pārstāvji proklamēja 13 gadus vēlāk, jaunā izdevīgā situācijā. 1905. g. revolūcija bija ļoti laba polītiska skola latviešu tautai. Tā tagad bija polītiski modusies un apzinājās, ka tikai polītiskā cīņā ir gūstama brīvība. šo polītisko briedumu un gatavību brīvības cīņu turpināt visplašākām tautas masām deva 1905. gads. Revolūcija bija vareni stiprinājusi latviešu polītisko un nacionālo apziņu. Tāpēc dibināti Latvijas Satversmes Sapulce agrārās reformas likumā 1922. gadā apliecināja 1905. g. revolūcionāru nopelnus, piešķirot 1905. g. brīvības cīnītājiem tiesības uz muižniekiem atsavināto zemi.
1905. gada revolūcija bija demokratiska revolūcija. Tās prasības bija pilnīgi demokratiskas ar demokratisku republiku kā cīņas gala mērķi. šis ceļš veda nākotnē uz Latvijas demokratiju, nevis uz padomju diktātūru, kā to tagad cenšas apgalvot padomju vēsturnieki un līdz ar viņiem daži latviešu emigrantu žurnālisti. 1905. g. revolūcijā nebija neviena diktātoriska saukļa, padomes un proletāriāta diktātūru LSDSP noraidīja. Krievu lieliniekiem uz 1905. g. revolūciju Latvijā nebija nekādas ietekmes. Līdz 1906. gadam neviens Ķeņina raksts nebija parādījies latviešu valodā. Attiecības ar krievu lieliniekiem latviešu revolūcionāriem bija visai naidīgas un 1905. g. ar viņiem nebija sadarbības. Norādījums, ka vairāki 1905. g. darbinieki vēlāk pārvērtušies par komūnistiem, neskar pašu 1905. g. revolūciju. Nav jāaizmirst, ka no 1905. gada revolūcionāru rindām nāca arī daudzi vēlākie pilsoniskie polītiķi un ministri. Abi pirmās neatkarīgās Latvijas valdības vadītāji bija 1905. g. revolūcionāri.
1905. g. revolūcija bija arī dziļa sociāla revolūcija. Latviešu pilsētu un lauku strādnieki revolūcijā cīnījās par sava sociālā stāvokļa uzlabošanu. Revolūcija bija arī īsta zemnieku sacelšanās pret muižniecības varu un privilģēijām. Agrārā revolūcija pat dominēja 1905. g. brīvības cīņās. Bet agrārai revolūcijai Latvijā bija arī stiprs nacionāls raksturs, jo sacēlās latviešu zemnieki pret vācu muižniekiem.
1905. g. revolūcijai bija liela un pozitīva nozīme. Neraugoties uz to, ka revolūcijai neizdevās gāzt patvaldības un muižniecības varu, tā tomēr smagi satricināja veco režīmu. Valdība daudzējādā ziņā bija spiesta piekāpties, un tauta ieguva plašas legālas iespējas. Legāla prese, arī sociāldemokratiskā, varēja iznākt. Legālas biedrības darbojās, to skaitā daudzas strādnieku aroda, kultūras un kooperātīvas biedrības. Iegūta bija arī tiesība dibināt latviešu privītīs skolas. Latvija vēlēja domniekus uz valsts domi, to skaitā arī sociāldemokratus. Viņi tur varēja atklāti pacelt tautas prasības. Visas šīs legālās iespējas latvieši vēlākos gados plaši izmantoja. Viss tas bija tieši 1905. g. revolūcijas sasniegums. 1905. gada cīņas un upuri arī šinī ziņā nebija bijuši veltīgi.
Revolūcija pauda latviešu vārdu plašajā pasaulē. Eiropas un Amerikas prese apzīmēja latviešus par aktīvākajiem un drošsirdīgākajiem brīvības cīnītājiem 1905. gada revolūcijā. Ja vācu autori runāja par “bēdīgo slavu”, kādu latviešu tauta esot 1905. g. ieguvusi pasaulē, tad patiesībā šī slava bija laba un teicama. Rietumu pasaules brīvās tautas simpatizēja 1905. g. revolūcijai un apsveica latviešu brīvības centienus. Dažā labā ziņā 1905. g. cīņas viņām atgādināja Lielo franču revolūciju. Latvieši, pateicoties 1905. gada revolūcijai, bija pasaulei rādījuši savu polītisko briedumu un spēju cīnīties un mirt par polītiskās brīvības mērķiem.
1905. g. revolūcija ir viens no svarīgākiem un izcilākiem notikumiem latviešu tautas vēsturē. 1905. gada brīvības cīņu vēsturiskā nozīme ir līdzīga 1918. un 1919. g. atbrīvošanas karam.
LSDSP vēsturiskais nopelns ir 1905. gada revolūcijas vadība. Partijas biedri visur, pilsētās un laukos, streikos un bruņotās cīņās, revolūcijas gaviļu un upuru dienās stāvēja brīvības cīnītāju pirmajās rindās. Vesela partijas paaudze izauga no 1905. g. revolūcionāriem, kas vadīja LSDSP tālāk sekojošos smagajos reakcijas un vēlākajos neatkarības gados. 1905. gads saliedēja LSDSP par revolūcijā rūdītu spēku, kas nesa nākamām paaudzēm 1905. gada cīņu slavenās tradicijas.
XX gadsimta sākumā Latvijā bija saspringts iekšējais stāvoklis. Strādnieki prasīja palielināt algu, saīsināt darbdienu. Notika streiki Liepājā, Rīgā, Jelgavā, Daugavpilī. 1904. gadā Krievija sāka karu ar Japānu. Daudzus Latvijas zemnieku un strādniekus iesauca armijā. Tas izraisīja neapmierinātību.
Laukos vairāki muižnieki gribēja kalpiem pazemināt algas. Grobiņā un Talsos muižu kalpi sāka streikus un panāca, ka algas netika samazinātas. Zemnieki arvien biežāk prasīja likvidēt muižu zemes īpašumus, jo viņus neapmierināja tas, ka gandrīz puse lauksaimniecībā izmantojamās zemes piederēja muižniekiem.