Saturs
Titullapa ……………………………………….……….1
Saturs……………………………………..……………..2
Ievadam…………………………………………….……3
Jaunlatviešu uzskati:
Politiskie……………………………..……..4
Ekonomiskie…………………………….….4
Filozofiskie un to paudēji………………..…5
Publicistika………………………………………..…….8
Jaunlatviešu vēsturiskais nopelns………………………..8
Nobeigums………………………………………….….10
Izmantotie avoti…………………………………………11
Ievads
Šogad (2006) aprit simt piecdesmit gadu visslavenākajai vizītkartei latviešu vēsturē: „C. Waldemar. Stud.cam. Latweetis”. Ja Arveds Švābe, fundamentālā pētījuma Latvijas vēsture 1800 – 1914 autors, nekļūdās, tad pirms simt piecdesmit gadiem, 1856. gadā, Krišjānis Valdemārs piesprauda šo izaicinājumu pie savas Tērbatas universitātes studenta istabiņas durvīm. Viņš kopā ar Krišjāni Baronu un Juri Alunānu kļuva par kodolu studentu grupai, kuri sanāca kopā Tērbatas latviešu vakaros. Pirmo reizi latvieši pulcējās, lai apspriestu, kā uzlabot latviešu izglītību, ekonomisko stāvokli. Kā padarīt latviešus par modernu tautu. [ 4 ] Latviešu vakaros pārrunāja problēmas, kas skāra ne tikai latviešu tautas toreizējo stāvokli, bet arī tās pagātni un nākotni. Šajās sanāksmēs izkristalizējās Jaunlatviešu galvenās idejas:
1) latviešu nacionālās kultūras izveidošana un kopšana, sevišķu uzmanību pievēršot tēvu valodai un nacionālajai skolai, 2) latviešu sabiedrības diferencēšana un nostiprināšana, 3) latviešu nacionālās ideoloģijas izveidošana, kas savu pilnveidojumu ieguva Alunāna, Kronvalda un Ausekļa rakstos, 4) latviešu organizēšanās biedrībās un savienībās. Nosaukums Jaunlatvieši radies no Vācijā radušās literātu liberālistiskās kustības – „Junges Deutscland”, kuras pamatidejas bija līdzīgas Jaunlatviešu kustībai un tāpēc vāci Jaunlatviešu kustību nosauca „Junges Lettland”. Jaunlatviešiem raksturīgais tautas romantisma novirziens literatūrā ātri vien pārvērtās plaukstošā nacionālismā. [ 5 ]. Nosaukumu – jaunlatvieši pirmo reizi lieto vācu mācītājs G. Braše, kurš izlasot Jura Alunāna dzejoļu krājumu „Dziesmiņas”, saskata tā antifeodālo raksturu un autoram piedēvē jaunlatvieša vārdu ar to domājot nemiernieku, dumpinieku. Reālajā dzīvē Jaunlatvieši centās atrisināt galveno visas tautas kopīgo problēmu – atbrīvoties no vācu virskundzības. Tika uzsvērts, ka latviešiem ir jāmācās. Saistībā ar izglītību jāatzīmē K. Valdemāra nopelns, dibinot Ainažu jūras skolu. Būtisks Jaunlatviešu ieguldījums bija kultūras jomā – literatūrā un valodniecībā, teātra un tēlotājmākslā, folkloristikā un mūzikā. [ 8 ]
Jaunlatviešu uzskati: politiskie
Nevar apgalvot, ka jaunlatviešu uzskatos nebūtu zināmas atšķirības, tomēr viņu publicistiskā un praktiskā darbība apliecināja zināmas vispārīgas kopējas līnijas. Tālaika sabiedriski politiskajos apstākļos jaunlatvieši bija spiesti orientēties uz carismu un bija pārliecināti, ka latviešu tautas materiālā un garīgā labklājība vairāk vai mazāk atkarīga no tā, cik carisms ierobežos Baltijas muižnieku privilēģijas. Pozitīvi vērtējama jaunlatviešu cīņa pret Baltijas vācu muižnieku un pilsētu vācu buržuāzijas nacionālo un ekonomiski juridisko jūgu. Jaunlatvieši tomēr apzinājās arī to, ka Baltijas muižniekiem un vispār vācu aristokrātijai cara galmā un augstākajā ierēdniecībā ir liela ietekme. Jaunlatvieši sevišķu vērību pievērsa agrārā jautājuma nokārtošanai ar reformu palīdzību Latvijā. Jaunlatviešu politiskā darbība latviešu tautas nacionālajā atmodā, cīņā par tautas tiesībām, latvieši nācijas konsolidācijas procesā un nacionālās kultūras attīstīšanā bija vēsturiski nozīmīga un atbilda visas tautas interesēm.
ekonomiskie
Balstoties uz konkrēto Baltijas ekonomisko attīstību, jaunlatviešu uzmanības centrā bija agrārais jautājums un latviešu tautas materiālās attīstības veicināšana. Jaunlatvieši balstījās uz angļu klasiskās buržuāziskās politekonomijas pārstāvja Ādama Smita mācību. Viņi rakstīja, ka kapitālistiskais privātīpašums un brīvā konkurence esot galvenie faktori, kas veicināšot tautas materiālo un garīgo labklājību.
Agrārā jautājumā viņi atbalstīja zemnieku zemes izpirkšanu ar ilgtermiņa līgumu palīdzību. Jaunlatvieši bija pārliecināti, ka zemes privātīpašums un preču ražošana tirgum nodrošinās latviešu zemniecības stāvokli, ka pienācis laiks, kad zemniecībai jāapzinās sava svarīgā vieta valsts saimnieciskajā dzīvē. Jaunlatvieši propagandēja tā saukto sīksaimniecību stabilitātes teoriju, kas balstījās uz uzskatu, ka, racionāli saimniekojot, arī nelielas saimniecības var būt ienesīgas. Jaunlatvieši uzsvēra, ka kapitāls ir pasaules valdnieks, ka latviešiem jāmācās tirgoties, jānodarbojas ar jūrniecību, ka uzņēmīgiem latviešiem jāiesaistās Krievijas saimnieciskajā dzīvē. Raksturīgs jaunlatviešu ekonomisko uzskatu izklāsts atrodams „Pēterburgas Avīzēs”:
„Tas nav tiesa, ka dievs šo pasauli cilvēkam par vergu ieleju radījis. Viņš grib, tas ir viņa nolikts prāts, ka visiem cilvēkiem ir še pasaulē būs labi klāties. Viņš grib, lai visi ir še virs zemes laimīgi ir. Tas ir grēcīga aplamība šo pasauli ar viņas mantām apsmādēt, pats sev savu krustu uzlikt, caur kūtrību, nesaprašanu u. t. jpr. un tad, uz augšu skatīdamies, sacīt: tur, tur, tur būs visām bēdām gals. Tas ir grēks. Tev būs še virs zemes mantas sakrāt: tev būs par tavu labklāšanu gādāt…” ( Valstību un tautu ziņas. – Pēterburgas Avīzes, 1862, 2. )
Jaunlatvieši ieteica dažādus praktiskus priekšlikumus Latvijas kapitālistiskās attīstības sekmēšanai. Progresīva bija jaunlatviešu orientācija uz latviešu tautas ekonomiskās dzīves kopību un tās nākotnes perspektīvām ar Krieviju. K. Valdemārs un J. Alunāns studēja Krievijas ekonomiku, statistiku utt. ar jaunlatviešu darbību sākās latviešu ekonomiskās domas vēsture.
Filozofija
Jaunlatviešu filozofiskos uzskatus raksturo īpatnējs materiālisma un ideālisma sajaukums. Dabas parādības viņi centās izskaidrot materiālistiski ( J. Alunāns ) vai tuvinoties materiālismam ( K. Biezbārdis ), bet sabiedrības parādību izpratnē viņi lielākoties bija un palika ideālisti. [ 3 ]
Juris Alunāns ( 1832 – 1864 ) – viens no pirmajiem jaunlatviešu kustības ideologiem, kuram īpaši nopelni latviešu jaunlaiku literatūras veidošanā. Alunāna populārzinātnisko rakstu tematika ir ļoti plaša. Viņš rakstījis par latviešu un citu tautu senatni, aizsācis arī vēlāk tik iecienīto latviešu mitoloģijas romantizāciju. Alunāns darinājis ap 500 jaunvārdu, tostarp bagātinājis arī humanitāro zinību terminoloģiju latviešu valodā. Laikabiedru vidū Alunāns ir ieguvis autoritāti pārsvarā kā dzejnieks.
Darbi:
Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas. – Tērbata, 1856.
Sēta, daba un pasaule. – Tērbata, 1860. – 1. – 3. sēj.
Raksti. – Pēterburga, 1914. – 1.,2. sēj.
Kopoti raksti. – R., 1929 – 1933. – 1. – 3. sēj.
Dziesmiņas. – R., 1981 – 1982. – 1.,2. d.
Kaspars Biezbārdis ( 1806 – 1886 ) – viens no pirmajiem latviešu zinātniskās domas veidotājiem un filozofisko atziņu paudējiem no pašu latviešu vidus, jaunlatviešu kustības dalībnieks un publicists, ievērojams valodas reformators.
Darbi:
„Mājas Viesī” –
1862: Cilvēks un lops, kas tiem par starpību.
1863: Kāds vārds par dzīves kārtām pasaulē , caur ko un kā viņas cēlušās.
1873: Mūsu tautasdziesmas/
„Pēterburgas avīzēs” –
1862: Krievu valstības gadu tūkstotis; Ko var dvēsele atzīt?; Kas tai spējams?; Kas zemniekam jāzina; Līventāla kungam.
„Pasaulē un Dabā” –
1875: Materiālisms un spirituālisms; Kapitālisms un darbs; Mūsu vēstneši; Pašība un īpašība; Cik liela ir lietu dalāmība; matērija un spēks; Kustēšanās; Kāds vārds par latviešu valodu un skolām.
Der Sprach- und Bildungskampf in den baltischen Provinzen Russlands. – Bautzen, 1865.
Zustande und Eigentumlichkeiten in den baltischen Provinzen Russlands. – Bautzen, 1865.
Mūsu valoda un viņas rakstība. – R.,1869.
Ģeometrija jeb ātrumu zinātnība. – R., 1874. – 1. d.
Жалоба крестьянин имения Межмуйжа Александру II, написанная Биезбардисом совместно с И. Крауклисом в августе 1863 г.// Русский курьер. – 1881. – № 231.
Herodota skuti un mūsu vectēvu cilts stāsti. – R., 1883.
Krišjānis Valdemārs (1825 – 1891) – jaunlatviešu kustības ievadītājs, politiķis, pirmā nacionāli demokrātiskā laikraksta „Pēterburgas Avīzes” izdevējs un garīgais vadītājs, publicists, izcils jūrlietu speciālists un sabiedrisks darbinieks.
Darbi:
300 stāsti, smieklu stāstiņi etc., etc. un mīklas. – Liepāja, 1853. – VIII.
Par dabas ziņām un gudrībām // Mājas Viesis. – 1857. – Nr. 9 – 12.
Uber die Heranziehung der Letten und Esten zum Seewesen; nebst Nitizen und Aphorismen in Bezeug auf die industriellen, intelektuellen und statischen Verhaltnisse der Letten und Esten, und der drei Baltischen Provinzen uberhaupt. – Dorpat, 1857.
Русский торговый флот, в особенности Балтийский, его состояние, развитие и будущность. – СПб., 1860.
Baltische, namentlich livlandische Bauernzustande. – Leipzig, 1862.
Die Lettenauswanderung nach Nowgorod im Jahre 1865 und die baltische deutsche Presse. – Bautzen, 1867. – VIII.
Vaterlandisches und Gemeinnutziges. – Moskau, 1871. – 1 – 2H.
Tēvzemei: Rakstu izlase. – R., 1991.
Dokumenti par tautas atmodas laikmetu: 1856 – 1876 // Latvijas vēstures avoti. – R., 1939. – 5. sēj.
Kopoti raksti 2 sējumos. – R., 1936 – 1937.
Krišjānis Barons ( 1845 – 1923 ) – folklorists, publicists, dzejnieks un viena no spilgtākajām personībām jaunlatviešu kustībā, kura veikumam ir vispārnacionāla nozīme. Barona savāktās un izdotās „Latvju Dainas” ir monumentālākais tautas gara piemineklis – liecība latviešu kultūras briedumam un pašapziņas pamatojums mūsu kā modernās nācijas veidošanās ceļā XIX – XX gs. mijā.
Darbi:
Raksti. – R., 1928. – 1. sēj.
Latvju Dainas. – Jelgava un Pēterburga, 1894. – 1915. – 1. – 6. sēj.
Atmiņas. – R., 1924.
Atis Kronvalds ( 1837 – 1875 ) – rakstnieks, pedagogs, sabiedrisks darbinieks, viens no kultūras cilvēka koncepcijas aizsācējiem latviešu nacionālajā rakstniecībā. Kronvalds kā viens no pirmajiem latviešu autoriem raksta par estētikas, literatūras un mākslas teorijas jautājumiem, veido to terminoloģiju. Tādi Kronvalda veidotie termini kā daile, tēls, viela u. c. ieviesušies latviešu valodā. Viņš pirmais latviešu valodā definē mākslu un sniedz mākslas klasifikāciju. Liela nozīme ir Kronvalda cīņai par skolas demokratizēšanu un reformēšanu, akcentējot dabaszinātņu, latviešu un lielo kultūrtautu valodas mācīšanas nepieciešamību latviešu skolās.
Darbi:
Kopoti raksti. – R., 1936 – 1937. – 1. – 2. sēj.
Tautiski centieni. – R., 1935.
Darbu izlase. – R., 1939.
Tagadnei: Izlase. – R., 1987.
Andrejs Spāģis (1820 – 1871 ) –nacionāli domājošs skolotājs un publicists, Baltijas vācu kultūrtrēģerisma ideoloģijas atmaskotājs, dedzīgs cīnītājs pret muižas patvaļu, G. Merķeļa tradīciju turpinātājs un K. Valdemāra domubiedrs.
Jānis Krodznieks ( īst. v. Jānis Krīgers; 1851 – 1924 ) – latviešu vēsturnieks. Viņš ir krievu vēsturnieka S. Solovjova skolnieks un latviešu histogrāfijas izveidotājs. Viņš strādā par skolotāju Maskavas ( 1885 – 1918 ), Tallinas ( 1918 – 1919 ) un Rīgas vidusskolās. No 1919. gada LU privātdocents un 1924. gadā kļūst par tās goda doktoru. [ 2 ]
Publicistika
19. gs. 50. gados sakarā ar dažādām pārmaiņām ekonomiskajā dzīvē un Krimas kara notikumiem Rīgas grāmatu iespiedējs vācietis Hartungs nodibināja jaunu nedēļas laikrakstu „Mājas Viesis”. Latviešu periodikas vēsturē tas bija pirmais merkantila rakstura izdevums. Par tās redaktoru Hartungs uzaicināja latvieti Ansi Leitānu. 1856. gada 2. jūlijā iznāca pirmais „Māja Viesa” numurs. Par laikraksta jaunajiem līdzstrādniekiem kļuva aktīvākie Tērbatas universitātes latviešu studenti. Viņu darbības rezultātā „Mājas Viesim” veidojās divas sejas – viena vērsta uz veco, aizejošo feodālismu, otra uz nākotni, jauno kapitālistisko saimniekošanas un dzīves veidu. Jaunlatviešu darbība „Māja Viesī” turpinājās aptuveni līdz 50. – 60. gadu mijai. Šajā periodā laikraksts raksturojams kā progresīvs.
„Pēterburgas Avīzes” bija galvenais jaunlatviešu preses izdevums un pirmais lielais jaunlaiku laikraksts. Tās izdeva Pēterburgā K. Valdemārs. Par laikraksta redaktoru oficiāli apstiprināja J. Alunānu, bet, tā kā viņš daudz slimoja, praktisko redaktora darbu , sākot ar 1863. gadu, veica K. Barons. „Pēterburgas Avīzes” iznāca no 1862. gada 14. jūlija līdz 1865. gada 17. jūnijam. Pavisam iznācis 131 numurs. Pirmos 15 numurus cenzēja Pēterburgā pats K. Valdemārs, kuram bija latviešu valodā iznākušo izdevumu cenzēšanas tiesības. Sakarā ar Baltijas vāciešu niknajām sūdzībām „Pēterburgas Avīžu” cenzēšana tika pārcelta uz Baltijas ģenerālgubernatora kanceleju Rīgā. Šādos apstākļos laikraksta saturs kļuva arvien mērenāks. Neskatoties uz to, laikrakstam bija raksturīga spēcīga vispārdemokrātiska apgaismes un nacionālās pašapziņas tendence. Latviešu tautas izglītošana bija viena no „Pēterburgas Avīžu” galvenajiem uzdevumiem. [ 3 ]
Jaunlatviešu vēsturiskais nopelns
Pirmā tautas atmoda ir arī latviešu kultūrnācijas tapšanas laiks, latviešu kultūras dzīves pacēluma laiks, ko atspoguļo tādas parādības kā avīzes “Baltijas Vēstnesis” iznākšana (1868.g.), latviešu muzeja nodibināšana Rīgā (1869.g.), Rīgas latviešu teātra izveidošana (1870.g.), pirmie Vislatvijas dziesmu svētki (1873.g.). Latviešu biedrības nodibināšana Rīgā (1868.g.) un vēlāk līdzīgu biedrību izveidošana citās pilsētās liecināja, ka latviešiem ir savi izglītoti cilvēki, savi nacionālie centri. Tie veidoja latvisku kultūrvidi. Jaunlatviešu vēsturiskais nopelns ir tas, ka viņi palīdzēja latviešiem no zemnieku tautas kļūt par kultūrnāciju ar savu vēsturisko apziņu.
Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki notiek Rīgā no 1873. gada 26. līdz 29. jūnijam (I– V Dziesmu svētku norises datumi sniegti pēc vecā stila). Tos rīko Rīgas Latviešu biedrība; svētku komisiju vada RLB priekšsēdētāja vietnieks Rihards Tomsons.
Koru virsdiriģenti: Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Kopkorī 1003 dziedātāji. Irlavas Skolotāju semināra orķestrī 30 muzikanti.
Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki pierāda, ka, kopīgas, vienojošas idejas spārnotiem, iespējams “saorganizēties” pat ļoti īsā laikā. Šie svētki līdzās vēl pārsvarā esošajam cittautu komponistu repertuāram piesaka pirmās latviešu kora oriģināldziesmas un tautas melodiju apdares, liek apjaust tautasdziesmas krāšņumu un to lielo darbu, kas vēl darāms, lai “izklīdušos meldiņus kopā salasītu” (Jānis Cimze). Tie izstrādā svētku norises gaitu, kura pamatlīnijās tiek saglabāta arī turpmāk. Bet galvenais – tie cērt pirmo plaisu Rīgas vāciskajā gaisotnē, liek arī cittautiešiem apjaust to, ka latvieši ir tauta, ne tikai zemnieku kārta. [ 6 ]
Jaunlatviešu kustība, kā lavīna izraisīja arī tādu parādību kā pulciņš „Rūķis”.
“Rūķis” bija Pēterburgas Mākslas akadēmijas, Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un Pēterburgas konservatorijas latviešu studentu pulciņš, ko XIX gs. beigās (ap 1890. gadu) nodibināja Štiglica skolas audzēkņi Riharda Zariņa vadībā. Pulciņā darbojās daudzi mākslinieki, tostarp gleznotāji Ādams Alksnis, Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Jānis Valters, Artūrs Baumanis, grafiķis Rihards Zariņš, tēlnieki Gustavs Šķilters un Teodors Zaļkalns, lietišķās mākslas pārstāvis Jūlijs Madernieks, mūziķis Emīls Dārziņš. Formāli pulciņš pastāvēja līdz 1910. gadam. Pulciņa “Rūķis” mērķis bija sagatavot patriotiski noskaņotus, modernus un profesionālus māksliniekus. Viens no tā vadītājiem bija Ādams Alksnis; viņš piederēja pie konservatīvajiem pulciņa biedriem, kuri uzskatīja, ka latviešu māksliniekiem jāataino Latvija, ignorējot modernos mākslas strāvojumus. Daudzi citi pulciņa mākslinieki (piemēram, Janis Rozentāls un Jānis Valters) uzskatīja, ka jārada latviska māksla ar mūsdienīgiem paņēmieniem. [ 7 ]
Nobeigums
Latviskuma meklēšana izvērtās par latviskuma radīšanu, un jaunlatviešiem tas izdevās tik veiksmīgi, ka viņu radītā simbolika un idejas šodien liekas daudz ciešāk saistītas ar nacionālo pašapziņu nekā folkloras dziļākie un mazāksaprotamie slāņi. Dzima poētiska mitoloģija: cik šī mitoloģija adekvāta senajiem priekšstatiem – tas jau bija pakārtots jautājums, jo tai tika izvirzīti pavisam citi kritēriji. Literatūra radīja mītu par zaudēto paradīzi – teiksmaino, gaišo, varoņiem pārpilno un pats galvenais, brīvo pagātni, kas zudusi un ko vajag atgūt. Kā atbilde uz Jāņa Ruģēna zināmā mērā retorisko jautājumu: „Kad atnāks latviešiem tie laiki?” sekoja to laiku vīzijas. Gadsimta ceturksnī – no Jura Alunāna „Dziesmiņām” līdz brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem” – literatūra nogāja ceļu, kas citkārt prasītu vairākus gadsimtus. [ 1 ]
Kas ļāva latviešiem tik ātri uztvert un aizrauties ar ideju par tautas atmodu? Vai tā atkal nebija reliģija, bet šoreiz vēl plašāk tverta nekā hernhūtisms? Britu vēsturnieks Adrians Heistings grāmatā Nāciju uzbūve izvirza tēzi, ka viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem nāciju veidošanai Eiropā XIX gs. bija reliģiskās literatūras izplatīšana standartizētā ikdienas valodā. Jau XVII gs. Mancelis, Gliks un viņu līdzgaitnieki bija izstrādājuši vienu valodu, kurā nodot dievvārdu Kurzemes un Vidzemes latviešiem, un šī reliģiskā literatūra bija latviešu vidū ļoti izplatīta. Tātad modernais nacionālisms iesakņojās tur, kur tam bija sagatavota augsne.
Tātad šī latviešu nacionālās idejas jubileja liek uzdot daudz jautājumu, un pēdējais varētu būt – kāpēc šogad (2006) šiem vēsturē tik svarīgiem notikumiem neviens ne akadēmiskajās, ne politiskajās aprindās nav pievērsis uzmanību? Kā nekā svarīga jubileja, turklāt no tiem laikiem mums arī tagad būtu ko mācīties, gan pētot Valdemāra „krievu orientācijas” un tīri saimnieciskās domāšanas nozīmi un sekas, gan cenšoties saprast, kādus ieskatus valodas veidošanā mums sniedz Alunāns un Kronvalds laikā, kad atkal ir akūta nepieciešamība modernizēt latviešu valodu. [ 4 ]
Izmantotie avoti
1. G. Berelis. Latviešu literatūras vēsture. – R., 1999
2. Ideju vēsture Latvijā. Antoloģija. – R., 1995.
3. O. Čakars, A. Grigulis, M. Losberga. Latviešu literatūras vēsture. – R., 1987.
4. P. Raudseps. Latweetis. – Kultūras Diena. Nr. 45 ( 81 )
5. http://lv.wikipedia.org/wiki/Pirm%C4%81_atmoda
6. http://www.dziesmusvetki2008.lv/?sadala=25
7.http://lv.wikipedia.org/wiki/R%C5%AB%C4%B7is_(m%C4%81kslinieku_pulci%C5%86%C5%A1)
8. http://www.liis.lv/kultvest/kultura/latvija/latvkult/teksts.htm