Latvijas Valsts atceres dienas.
20.janvāris – 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres diena
(1991.gada 20.janvārī OMON un citas padomju militārās specvienības ieņēma Latvijas Republikas Iekšlietu ministriju, izraisot Rīgas centrā apšaudi, kurā gāja bojā vairāki cilvēki)
25.marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena
(1949.gada 25.martā notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Sibīriju un citiem attāliem PSRS reģioniem)
8.maijs – Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena
(1945.gada 8.maijā nacistiskā Vācija parakstīja aktu par kapitulāciju. Eiropā beidzās Otrais pasaules karš [1939-1945])
14.jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena
(1941.gada naktī no 13. uz 14.jūniju notika Latvijas iedzīvotāju masveida izvešana uz PSRS iekšzemes apgabaliem)
17.jūnijs – Latvijas Republikas okupācijas diena
(1940.gada 17.jūnijā Latviju okupēja PSRS karaspēks)
22.jūnijs – Varoņu piemiņas diena (Cēsu kauju atceres diena)
(1919.gada 22.jūnijā Cēsu kaujās Igaunijas Republikas armija un Ziemeļlatvijas brigāde uzvarēja vācu karaspēku)
4.jūlijs – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena
(1941.gada 4.jūlijā tika nodedzināta Rīgas ebreju sinagoga Gogoļa ielā kopā ar tajā ieslodzītajiem cilvēkiem)
11.augusts – Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena
(1920.gada 11.augustā Latvija un Padomju Krievija noslēdza miera līgumu)
11.novembris – Lāčplēša diena
(1919.gada 11.novembrī Latvijas armija sakāva Bermonta vadītos vācu un krievu baltgvardu spēkus Rīgā un atbrīvoja Daugavas kreiso krastu.)
4. decembris – Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena
20.janvāris – 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres diena.
1980.gadu beigās sākās latviešu trešā atmoda, kura bija vērsta uz Latvijas suverenizāciju. Kulminācija atmodas laikam bija 1991.gada janvāra krīzes dienas.
1991.gada janvārī PSRS centrālā valdība un speciālie dienesti sāka uzbrukumu Baltijas valstīm, lai piespiestu tās atteikties no neatkarības idejas.
Pirmos nemierus izdevās izraisīt Lietuvā, kur 13.janvāra naktī tanki aplenca Lietuvas Augstākās Padomes ēku, ieņēma Lietuvas TV, radio, telegrāfu. Bija nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēki.
Pēc šiem notikumiem 13.janvāra dienā Rīgā 11.novembra krastmalā notika Latvijas Tautas frontes rīkotā Vislatvijas protesta manifestācija Latvijas valdības atbalstam un sakarā ar Padomju armijas bruņotajām akcijām Lietuvā. Naktī uz 14.janvāri ap nozīmīgākajām valdības iestādēm iedzīvotāji izveidoja barikādes no automašīnām, traktoriem, betona bluķiem u.c. Uz barikādēm iedzīvotāji no visas Latvijas devās aizstāvēt Augstākās Padomes, Ministru Padomes ēkas, radio un TV centru Zaķusalā, radionamu Doma laukumā, Rīgas telefona un telegrāfa centrāli, Rīgas tiltus.
Naktī uz 15.janvāri OMON organizēja pirmo uzbrukumu Rīgas policijas skolai, tam sekoja uzbrukumi Brasas un Mangaļu tiltu sargātājiem.
20.janvārī OMON iebruka Latvijas Iekšlietu ministrijas ēkā. Uzbrukuma laikā nogalināti milicijas leitnants Vladimirs Gomonovičs, iekšlietu daļas inspektors Sergejs Konoņenko, Rīgas kinostudijas režisors Andris Slapiņš, skolnieks Edijs Riekstiņš. Sašautais kinooperators Gvido Zvaigzne mira 5.februārī.
25.janvāris Latvijā bija sēru diena – 20.janvāra upuru bēres.
Barikāžu aizstāvji savas vietas neatstāja līdz pat 27.janvārim un PSRS valdības iecerētais nepiepildījās, bet Latvija turpināja neatkarības atgūšanas ceļu, kurš noslēdzās 1991.gada 21.augustā.
25.marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena
Padomju Savienības okupācijas režīms savos 50 pastāvēšanas gados Latvijas vēsturē ir ierakstījis daudzas melnas un traģiskas lappuses. 1949.gada 25.marts ir viena no tādām. Šajā dienā bez tiesas sprieduma, bez jebkādiem apsūdzības aktiem padomju režīms deportēja uz Sibīriju mūža nometināšanā vairāk nekā 42 tūkstošus nevainīgu cilvēku. Viņu vidū vairāk kā 10 tūkstoši bija bērni un jaunieši vecumā līdz 16 gadiem. Tajās tālajās dienas vairāk nekā 33 aizrestotos dzelzceļa ešelonos no visas Latvijas savu moku ceļu uz Amūras, Tomskas, Omskas un citiem tāliem Krievijas ziemeļu apgabaliem uzsāka vairāk nekā 13 624 ģimenes. Izsūtīja galvenokārt turīgos zemniekus un viņu ģimenes locekļus.
Tā bija pēc savas nežēlības vēl neredzēta akcija, valstiski organizēts genocīds. Starptautiskā likumdošanā to sauc par noziegumu pret cilvēci, kam nav un nevar būt noilguma.
Komunistiskais režīms vardarbīgi sagrāva daudzu desmitu tūkstošu cilvēku likteņus. Daudzi nomira ceļā, citi neizturēja necilvēcīgos apstākļus un palika uz mūžiem aukstajā Sibīrijas zemē. Savukārt citi, kas izgāja šos moku ceļus un pēc daudziem gadiem atgriezās Latvijā, bija zaudējuši veselību, iedzīvi, kā arī tiesības veidot normālu dzīvi. Izsūtītie un viņu radinieki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju varas izpratnē visi tie bija režīmam neuzticami cilvēki, tāpēc viņu izglītības iespējas un karjera tika dažādos veidos traucēta. Izsūtītajiem tika uzspiests sava veida zīmogs.
Padomju varas realizētā piespiedu, forsētā kolektivizācija bija viens no deportāciju iemesliem. Režīms tādējādi gribēja iebaidīt nacionāli noskaņotus cilvēkus, mazināt viņu pretošanās spējas, sagraut nacionālo partizānu atbalsta bāzi. 1949.gada deportācija skāra arī tos, kuri Latvijā bija atgriezušies no 1941.gada izsūtījuma. Ar deportācijām centās iznīcināt latviešu tautā apņēmību un pārliecību dzīvot savā brīvā un neatkarīgā valstī.
Mūsu pienākums ir nekad neaizmirst šo latviešu tautas traģēdiju. Par to ir jāmāca vēstures stundās, par to jāstāsta saviem bērniem un mazbērniem. Visiem ir jāsaprot, kādu postu mūsu tautai savulaik atnesis totalitārais komunistiskais režīms. Mums jāzina sava vēsture un tā jāizskaidro citām tautām Eiropā un pasaulē. Tikai tādā veidā, nosodot komunismu un tā realizēto politiku, tā noziegumus pret cilvēci, mēs visi kopā neļausim tiem atkārtoties.
8.maijs – Nacisma sagrāves diena un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena
Latvijai, tāpat kā citām Austrumeiropas valstīm, kara beigas diemžēl nenesa iecerēto, jo karā tika zaudēta gan milzīga Latvijas iedzīvotāju daļa, gan pati valsts, kas tika atgūta tikai pēc 50 gadiem. Lai gan 1945.gada 8.maijs iezīmē beigas karadarbībai, kara sekas pilnībā tika likvidētas tikai 1991.gadā.
14.jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena
1941.gada 14.jūnijs ir viena no traģiskākajām un drūmākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Tā ir diena, kad pirms 67 gadiem Padomju Savienības okupācijas režīms veica nežēlīgu noziegumu pret latviešu tautu – pirmo civiliedzīvotāju masu deportāciju.
Nevainīgi cilvēki bez jebkādas apsūdzības uzrādīšanas un tiesas sprieduma tika vardarbīgi apcietināti un spaidu kārtā izsūtīti uz Sibīriju un citiem attāliem Krievijas ziemeļu apgabaliem.
Šī vardarbīgā, prettiesiskā akcija skāra vairāk nekā 5 tūkstošus ģimeņu. Vēsturnieku jaunākie pētījumi liecina, ka deportēti tika 15 443 cilvēki. Padomju režīms brutāli vērsās ne vien pret pieaugušajiem, bet arī bērniem. 15% no visiem izsūtītajiem bija bērni vecumā līdz 10 gadiem. Dokumenti liecina, ka jaunākais izsūtītais bija Arvīds Baumanis, kurš piedzima 1941. gada 14. jūnijā dzelzceļa vagonā Stendes stacijā. Viņš nomira izsūtījumā 1942. gada 4. aprīlī.
Deportēja ne vien latviešus, bet arī nacionālo minoritāšu pārstāvjus: ebrejus, krievus, vāciešus, poļus. Mēs Latvijā šo masu deportāciju kvalificējam kā genocīdu, tas ir noziegumu pret cilvēci.
Deportācijas struktūranalīze liecina, ka no katriem 10 izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem aptuveni 4 gāja bojā ieslodzījuma vietās vai nometinājumā. Pavisam no 14. jūnijā izsūtītajiem nomira 6081 cilvēks, tas ir 39,43% no kopskaita. Tā ir briesmīga statistika.
Daudzi deportētie, kuri izdzīvoja, guva grūtas un neārstējamas slimības, viņu dzīve, veselība un karjera bija sagrauta. No izsūtījuma atgriezušies cilvēki ļoti ilgus gadus bija pakļauti dažāda veida diskriminācijai. Viņiem netika atdots atņemtais īpašums, viņiem bija problēmas iegūt izglītību, ieņemt atbildīgu amatu. Deportētie padomju režīmā jutās kā otrās vai trešās kategorijas cilvēki, kuru tiesības bija ierobežotas un pret kuriem vara allaž izturējās ar aizdomām.
Pētot padomju režīma vēsturi Latvijā, redzams, ka 1941. gada 14. jūnija deportācija nebija kaut kāda spontāna akcija. Tā bija labi izplānota un ilgstoši gatavota operācija. Pati deportācijas ideja nāca no Maskavas, jo staļiniskais režīms šādas represijas jau iepriekš bija vērsis arī pret citām tautām. Bet šajos noziegumos bija iesaistīti arī latvieši. Redzama vieta tajos bija tā laika Latvijas kompartijas vadītājam Jānim Kalnbērziņam, iekšlietu ministram un tautā populāram rakstniekam Vilim Lācim, čekistam Alfonam Novikam, Jānim Cinim, Vikentijam Latkovskim u.c.
Padomju varas realizēto represiju galvenais mērķis bija salauzt cilvēka gribu, iznīcināt viņā pārliecību un ticību savai valstij, saviem ideāliem. Staļiniskā režīma terors vispirms tika vērsts pret sabiedrības politisko un ekonomisko eliti, inteliģenci. Deportācija vissmagāk skāra kultūras un izglītības darbiniekus, neatkarīgās Latvijas politiķus, uzņēmējus, diplomātus, virsniekus u.c.
Mācot bērniem skolā Latvijas vēsturi, skaidrojot to plašai sabiedrībai kā pašu valstī, tā ārzemēs, mums ir jārunā par šiem traģiskajiem notikumiem, tos nedrīkst aizmirst, jo tie skāra lielu mūsu tautas daļu. Tā nav tikai represēto problēma, tā ir visas Latvijas tautas un valsts problēma.
Lai varētu droši raudzīties nākotnē, mums skaidri jāzina, kas ar mums notika nesenajā pagātnē. Tas ir liels ieguvums pēc neatkarības atjaunošanas, tiesības pašiem pētīt, izprast un izskaidrot savu vēsturi. Mums visiem kopā jāstrādā tā, lai nekad nekas līdzīgs vairāk uz mūsu zemes neatkārtotos, kad cilvēks tika vajāts par to, ka viņš bija lojāls pret Latvijas valsti, tās ideāliem, bija šīs valsts patriots.
17.jūnijs – Latvijas Republikas okupācijas diena
1940.gada 17.jūnija pēc Molotova-Ribentropa pakta, kas noslēgts 1939.gada 23.augustā, neatkarīgā valsts iekļauta PSRS ietekmes sfērā.
Var uzskatīt, ka 68 gadus senie notikumi bija sākušies ar 1940.gada 15.jūniju, kad PSRS robežsargi uzbruka Latvijas Robežsargu brigādes 3.Abrenes bataljona 2.sardzes mītnei Masļenkos un 3.sardzes mītnei Šmaiļos.
Tomēr tā uzskatīta tikai par militāru akciju, kas bija sākums slepeni un veiksmīgi izstrādātam plānam 1939.gada 23.augustā, kad starp PSRS un Vāciju parakstīts Padomju Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgums un pievienotais Molotova-Ribentropa slepenais protokols.
1939.gada 23.augustā noslēgto slepeno papildu protokolu vēsturnieki uzskata par prettiesisku darījumu uz sešu trešo valstu rēķina. Tas sadalīja Austrumeiropu vācu un padomju ietekmes zonā.
22.jūnijs – Varoņu piemiņas diena (Cēsu kauju atceres diena)
1919.g. 22.jūnijā Igaunijas Republikas bruņotie spēki kopā ar Latvijas Ziemeļarmiju (pulkv. J.Zemitānu) apturēja vācu bruņoto spēku virzīšanos uz ziemeļiem un sagrāva tos Latvijas vēsturē nozīmīgajās Cēsu kaujās (pie Raunas, Straupes u.c.). Tas nodrošināja Andrieva Niedras provāciskās marionešu valdības krišanu, Tautas Padomes un K.Ulmaņa Pagaidu valdības atgriešanos Rīgā, pakāpenisku Latvijas atbrīvošanu no vācu algotņu karaspēka, kā arī Igaunijas valstisko neatkarību. Igaunijā pašreiz 22.jūnijs kā Cēsu (igauniski Vinnu) kauju uzvaras diena ir oficiāla valsts svinamā (ne atceres) diena. Pieņemot šo lēmumu, īpaši būtu uzsverama Baltijas valstu vienotība, arī ieroču brālība ar Igauniju. Latvijas Republikā šo datumu atzīmēja kā atceres dienu, īpaši parlamentārās republikas laikā, kā Varoņu piemiņas dienu. Šodien būtu jādiskutē, vai šo atceres dienu labāk nesaukt par Cēsu kaujas atceres dienu kā Igaunijā, jo 22.jūnijs plašākai sabiedrībai Latvijā, vismaz vecākajām paaudzēm, joprojām saistās galvenokārt ar Hitlera Vācijas iebrukumu PSRS 1941.g. 22.jūnijā. Arī Krievijas Federācijā pašreiz šo datumu atzīmē kā Varoņu piemiņas dienu.
4.jūlijs – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena
Mēs ar skumjām pieminam tūkstošiem nevainīgu cilvēku, kuri krituši par upuriem noziedzīgas varas noziedzīgai rīcībai. Mēs atzīmējam holokaustu, un mēs atzīmējam to dienu 1941. gada 4. jūlijā, kad nacistiskās Vācijas iebrucēji un viņu vietējie palīgi ļaunprātīgi aizdedzināja dievnamu Gogoļa ielā. Tajā bija ieslēgti cilvēki, kuru vienīgā vaina bija piederība pie savas tautas – ebrejiem. Vācu varai nostiprinoties Latvijā, sekoja vēl daudzi citi noziegumi pret ebrejiem un pret cilvēci, kuri ar savu nežēlīgumu prātam nav aptverami.
Katru gadu 4. jūlijā visā valstī pie katras mājas plīvo Latvijas karogs ar melnu lenti – kā cieņas un piemiņas zīme desmitiem tūkstošu ebreju, kas nežēlīgi tika noslepkavoti nacistiskās Vācijas okupācijas laikā..
Latvijas ebreju kopienas mierīgā dzīve pēkšņi tika pārtraukta Otrā pasaules kara laikā. Nacisti aizdedzināja ebreju dievnamu Gogoļa ielā 1941. gada jūlijā, tikai trīs nedēļas pēc pirmajām Latvijas civiliedzīvotāju masu deportācijām uz Sibīriju, ko veica padomju okupācijas režīms, kas jau gadu valdīja Latvijā. Starp tiem Latvijas pilsoņiem, kas tika nogalināti vai deportēti uz Krieviju pirmās padomju okupācijas laikā, bija 3000 ebreju, tie bija pirmie Latvijas ebreju upuri pēc tam, kad valsti bija okupējušas svešas varas.
Nacistiskās Vācijas okupācija, kas sekoja pēc tam, bija pat vēl daudz postošāka Latvijas pirmskara ebreju kopienai, no kuras 90% aizgāja bojā holokaustā. No 1941. gada līdz 1945. gadam nacistiskās Vācijas okupācijas spēki izplānoja, noorganizēja un uzraudzīja masu slepkavības, kurās tika nogalināti vairāk nekā 100 000 Latvijas pilsoņu no pirmskara 2 miljonu lielā iedzīvotāju skaita. Vismaz 60 000 no tiem, kas tika nogalināti, bija vai nu pilnīga, vai daļēja ebreju izcelsme. 18 000 bija etniskie latvieši, 2000 bija čigāni, un 3000 bija garīgi atpalikuši cilvēki, kuru tautība nav noskaidrota. Vācieši nosūtīja uz Latviju vēl 21 000 ebreju tautības ieslodzītos no citām Eiropas daļām, un pēc tam vairāk nekā puse no viņiem tika sodīti ar nāvi Latvijas zemē.
Izmantojot agresīvu, rasistisku, pret ebrejiem vērstu propagandas kampaņu, nacistiskās Vācijas režīms savervēja vai piespieda vairākus simtus Latvijas vīru sadarboties un izdarīt noziegumus. Tajā pašā laikā daudz citu latviešu, riskējot ar savu un savas ģimenes locekļu dzīvībām, Vācijas okupācijas laikā izglāba vairāk nekā 300 ebrejus.
Daudzi no tiem, kas deva patvērumu saviem ebreju draugiem un paziņām, tika atklāti un sodīti ar nāvi par uzdrošināšanos nepakļauties nacistu pavēlēm.
11.novembris – Lāčplēša diena
No visām dienām, kuras atceramies un atzīmējam sakarā ar Brīvības cīņām, visnozīmīgākā ir Lāčplēša diena – 11. novembris. Tā ir Latvijas armijas svētku diena, Lāčplēša kara ordeņa svētki. Kad godinām uzvaru pār Bermontu 1919. gada novembrī.
Iededz svecīti par karā kautu dvēselīti, uzdungo latviešu tautasdziesmu pusbalsī un atceries, ka savai tautai esi piederīgs tikai caur tās pagātnes atskārsmi, bet pagātnes atskārsme pirmāmkārtām ir atbildīga tavu pienākumu veikšana un godpilna attieksme pret savu valsts vēsturi.
Baigie gadi skaitļos
Masveida represijas padomju okupācijas gados periodā no 1940. līdz 1953. gadam ir tikai daļēji apzinātas. 1962. gadā sastādītajā VDK izziņā (dokuments) precizēts izsūtīto skaits – 60 462 cilvēki. Juridiski par izsūtītiem padomju orgāni uzskatīja tikai tos, kas bija ar administratīvo orgānu un ļoti retos gadījumos tiesas orgānu lēmumu izsūtīti. Šai skaitlī neietilpst pārējie no Latvijas deportētie. Kopumā deportēto lielākās grupas ir – 1) ar ieslodzījumu “labošanas darbu” (faktiski “nāves”) nometnēs un katorgas darbos notiesātie; 2) 1941. gadā arestētie un deportētie, kuri līdz spriedumam jau bija nobendēti; 3) izsūtītie; 4) kara beigās vai pēckara filtrācijai deportētie.
LKP CK plēnumā 1953. gada 22. – 23. jūnijā Kalnbērziņš savā ziņojumā minēja, ka laikā no 1945. līdz 1953. gadam represēti 119 000 cilvēki, tai skaitā arestēti 72 850, izsūtīti no republikas 43 702, nogalināti 2321 cilvēki 1. 1940. -1941. gadā kopējo represēto skaitu rēķina apmēram 40 000 cilvēku.
1946. gada 30. martā PSRS iekšlietu ministrs S. N. Kruglovs ziņoja L. P. Berijam, ka filtrācijas nometnēs ir 28 442 latvieši (salīdzinājumam 6942 lietuvieši un 5967 igauņi) 3. Kopējais baigajos gados represēto skaits Latvijā tātad ir ne mazāks kā 119 000 + 40 000 + 28 500 = 187 500 cilvēki. Faktiskais represēto skaits ir lielāks, jo tajā nav iekļauti laikā līdz 1946. gada 30. martam filtrācijas nometnēs iznīcinātie latvieši kā arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji, no Krievijā iekļautās Abrenes apriņķa daļas deportētie un arestētie. Tātad kopējais represēto skaits ir apmēram 190 000 cilvēku. 1959. gada 1. janvārī izsūtījumā bija palikuši tikai 108 pirmskara un 1434 pēckara represētie 4. 1961. gada 6. februārī VDK pie LPSR MP priekšsēdētājs Vēvers ziņoja LKP CK, ka atgriezušies vairāk nekā 51 000 represēto 5. Viegli aprēķināt, cik no Latvijas baigajos gados deportētie neatgriezās. Ne mazāk kā 5% no Latvijas pirmspadomju okupācijas iedzīvotājiem represiju laikā nomira vai tika nobendēti. Bojā gājušo skaits pārsniedza kritušo un no ievainojumiem mirušo skaitu.
Slepeni
Pēc Latvijas PSR sabiedriskās kārtības apsargāšanas ministrijas datiem no republikas teritorijas 1941., 1945. un 1949. gadā izsūtītas 19 409 ģimenes vai 60 469 cilvēki.
Tai skaitā:
1. 1941. gadā izsūtīti tirgotāji, aizsargi un citi sociāli bīstami elementi: 5521 ģimenes – 16 563 cilvēki.
2. 1945. gadā izsūtītas vācu tautības personas un bezpavalstnieki: 384 ģimenes – 675 cilvēki.
3. 1949. gadā izsūtīti kulaki: 9250 ģimenes – 30 469 cilvēki.
4. Notiesāto nacionālistu un bandītu ģimenes: 4254 ģimenes – 12 762 cilvēki.
Pēc stāvokļa uz 1962. gada 1. decembri no īpašā izsūtījuma atbrīvoti ar tiesībām dzīvot Latvijas PSR: 13 443 ģimenes – 31 596 cilvēki.
REFERĀTS
Atceres dienas kalendārā un to nozīme
Autors:
9.klases skolnie
2008. gada
Saturs
1. Latvijas valsts atceres dienas
2. 20. janvāris, 25. marts
3. 8. maijs, 14. jūnijs
4. 14. jūnijs, 22. jūnijs, 4. jūlijs
5. 4. jūlijs, 11. novembris, Baigie gadi skaitļos
6. Baigie gadi skaitļos