Sākotnēji polisu alianse radās tāpēc, lai izveidotu kopīgu aizsardzību pret persiešiem, tomēr jau samērā drīz jūras varas būtība pilnībā izmainījās. 478./477. gadā atkārtoti tika pieņemti līdzekļi apvienot sabiedroto jūras spēkus pret persiešiem Pavsānija vadībā, kas noveda pie lielas Kipras daļas un Bizantijas ieņemšanas; tieši tas veicināja Atēnu uzplaukumu. Hellēņiem neraksturīgā nesavaldība un Pavsānijs būtiski palielināja simpātijas, īpaši Jonijas grieķu vidū, pret Atēnām; pati par sevi radās vēlme ciešāk apvienoties ar Atēnām, kas viennozīmīgi varēja sniegt drošu atbalstu cīņā ar Persiju. Polisas izmantoja Spartas karavadoņu uzvedību, kas atradās visas savienības priekšgalā, kā iemeslu, lai atteiktos no Spartas valdības un piedāvātu hegemoniju Atēnām. Nenoliedzami arī atēnieši no savas puses darīja visu iespējamo, lai panāktu šo rezultātu1.
Temistokla (525.-460. p.m.ē.) alkatība, enerģija, veiklība un neatlaidība attīstīja Atēnas līdz tādam līmenim, kurš pieļāva iespējas pilsētai kļūt par hegemonijas nesēju Vidusjūrā. 6.gs atēniešiem bija saliedēta jūras flote, kas vēlāk jau kļuva par Grieķu Jūras Floti, taču šī flote kalpoja kā papildarmija. Termistokla ideja bija upurēt armiju jūras kara flotei un izveidot atēniešu floti kā stiprāko floti Grieķijā2. Lielākā daļa finanšu, piemēram, raktuvēs iegūtais sudrabs, tika novirzīti kuģu celtniecībai un uzturēšanai, kā arī jūrnieku izskološanai, kā rezultātā Atēnām izveidojās spēcīga jūras karaflote. Bagātā sociālā spektra pārstāvji saprata, ka sekas tik lielu valstij pieejamo resursu ieguldīšanai flotē varētu būt tādas, ka ļaudis, no kuriem tiktu komplektēta flotes apkalpe (pilsoņi no visnabadzīgākajām kārtām, galvenokārt strādnieki, kam piederēja neliels zemes gabals vai zemes nebija vispār), uzskatītu sevi par galvenajiem bruņotajiem spēkiem, par kādiem viņi arī noteikti kļuva. Maratonā augstu reputāciju ieguvušo hoplītu, kurus rekrutēja tikai no bagātāko pilsoņu vidus, kas galvenokārt bija zemes īpašnieki un spēja sev nopirkt ieročus, nozīme ievērojami mazinātos3. Un Temistokla politika pilnībā attaisnojās. Bez ievērojami palielinātas flotes atēnieši droši vien nebūtu spējuši sakaut persiešus, bet šāda nodarbe ārkārtīgi cēla Atēnu nabadzīgāko kārtu morālo stāvokli. 477.gadā tika izveidota Dēlas savienība4.
Arī Perikls aptvēra to, cik šāda flote var būt noderīga tās dažādo izpildīto uzdevumu dēļ. Ar mērķi pastiprināt savu varu viņš lika likmes uz nabadzīgo iedzīvotāju slāņiem, uz tiem pašiem ”jūras” sociālajiem spēkiem. Tieši viņu interesēm atbilda kara ekspansija un Atēnu jūras varenības pieaugšana. Ārējā ekspansija pilsētai nesa milzīgus ienākumus un Perikls tos izmantoja viņam uzticīgo pilsētas nabadzīgo iedzīvotāju slāņa ”piebarošanai”. Viņš nodrošināja tiem labu peļņu un ieviesa veselu sistēmu, kura saistīta ar sociālajām izmaksām no valsts kases. Tai pašā laikā viņa politiskie jauninājumi attīstīja un pilnveidoja demokrātisko sistēmu5. Līdz ar jūras flotes attīstīšanu viņš īstenoja trejādus mērķus: Atēnās nekad netrūka profesionālu jūrnieku, nabadzīgie pilsoņi ieguva līdzekļus iztikai un tiem nebija jānodarbojas ar pirātismu vai laupīšanām, savukārt pirāti daudz retāk uzdrošinājās šķērsot Grieķijas ūdeņus. Atēnu jūras lielvaru var iedalīt trijos posmos6:
1. Dēlas savienība – 478.gads p.m.ē.-454.gads p.m.ē., kad Atēnas sāka uzkundzēties polisām un faktiski izveidojās Atēnu hegemonija7;
2. Atēnu uzplaukums – 454.gads p.m.ē.-404.gads p.m.ē., kad Atēnu flote Peloponēsas kara ietvaros tika sagrauta8;
3. Atēnu otrā lielvara – 378.gads p.m.ē.-356.gads, kad atkārtota kara rezultātā savienība izjuka9.
Pirmais Atēnu lielvalsts posms sākās ar Dēlas savienību, kura ietvēra vairāk nekā 200 polisu, lielākās no tām bija Krēta, Hiosa, Atēnas, tomēr starp tām nebija Spartas. Katram Atēnu padomei piederīgajam apgabalam (un kopā to bija ap 500) ikgadēji bija jānodrošina 20 triēras jeb trirēmas; līdz ar to tās atšķīrās pēc konstrukcijām un kaujas ierīcēm. Grieķi izšķīra korintiešu, kartāgiešu, samosiešu, milētiešu triēras, to būvniecība bija slēpjama, lai svešinieki neuzzinātu kuģu varenības noslēpumus. Radās milzīga airētāju un matrožu komanda, tika izbūvētas kara ostas Pirejā un citviet Grieķijas krastos, uzcelti nocietinājuma mūri, kas aizsargāja polisu savstarpējo satiksmi un tirdzniecību. Katru dienu jūrā izgāja ap 60 triēru, ar kurām astoņu mēnešu garumā apmācīti Atēnu pilsoņi sargāja jūras10.
Lai gan sākotnēji visu polisu līdzdalība bija vienlīdzīga un lēmumi tika pieņemti kopīgi, tomēr laika gaitā Atēnas uzkundzējās citām polisām. Brīvprātīgās iemaksas kara vajadzībām kļuva par obligātām nodevām, par līdzekļu izlietošanu sprieda tikai Atēnas, lai gan polisu starpā nebija viendabību uzskatu. Kopīgā kase tika pārvesta no Dēlas uz Atēnām un katrai līgas pilsētai tagad bija jāved savas nodevas uz Atēnām, bet sabiedroto teritorijās atēnieši veidoja savu pilsoņu kolonijas, kas vienlaikus kalpoja arī par atbalsta bāzēm. Atēnas iejaucās polisu iekšējās lietās un politiskajās cīņās, uz ko tām nebija tiesību, par iemeslu izmantojot vēlmi realizēt demokrātiju11. Eritrijas dekrēts parāda raksturīgu piemēru, kā Atēnas uzspieda demokrātisku konstitūciju līgas dalībniekam. Tas bija iekalts akmenī, kas atrasts Akropolē, tomēr oriģināls tagad ir pazudis. Eritrija bija neliela pilsēta Jonijas piekrastē pretī Hiosas salai. Pilsēta 453. un 452. gadā nemaksāja nodevas, iespējams tāpēc, ka sacēlās pret Atēnu kontroli, bet 450. un 499. gadā tās samaksāja divas reizes. Eritrijas dekrēts acīmredzot ir vienošanās, ko Atēnas tai uzspieda pēc tam, kad tā bija „nolikta vietā”, iespējams, 451. gadā. Padomei jādod šāds zvērests: „Cik vien es spēju, es pieņemšu tādus lēmumus, kas ir vislabākie un taisnīgākie Eritrijai un Atēnu ļaudīm un viņu sabiedrotajiem; un es nesacelšos pret Atēnu ļaudīm.” Padome tika veidota pēc Atēnu padomes priekšrakstiem, savukārt šis piemērs parāda, ka līga vairs nebija aizsardzības nolūkos pret Persiju radīta savienība12.
Perikla laikā viņa politika nodrošināja darbu lielam pilsoņu skaitam uz trirēmām un ar kuģniecību saistītā tirdzniecībā, kā arī ienākumus no līgas dalībniekiem, kas par to visu maksāja; tas patiesībā bija izsmalcināts protekcionāls rekets. Līga gādāja arī par sava veida kopīgo tirgu tās dalībniekiem, tomēr Atēnas no tā droši vien ieguva visvairāk, daļēji tāpēc, ka ievāca nodokļus 2% apmērā no visa Pirejas importa un eksporta, daļēji tāpēc, ka bija lielākais industriālais centrs Grieķijā un tai bija laba tirdzniecības māka. Nav brīnums, ka Perikla 451/50. gada ierosinājums nākotnē ierobežot pilsonību līdz tiem, kuru vecāki bija dzimuši pilsoņi, bija populārs, jo tajā laikā priekšrocības, kādas bija Atēnu pilsoņiem, un varas sajūta, ko tā deva, bija ļoti izteiktas. Līdz ar to tika veicināta grieķu kultūras izplatība13.
Ja kāda no savienības loceklēm vēlējās no alianses izstāties, Atēnas izmantoja karaspēku, lai to nepieļautu un piespiestu polisu palikt savienībā. Atsevišķu savienības locekļu centieni iziet no šādas situācijas tikai vēl vairāk veicināja turpmāko notikumu attīstību. Apgabali, kur notika sacelšanās, kā, piemēram, Naksosa, (468.g.) nonāca Atēnu pakļautībā, bija spiesti maksāt nodokļus, pie kam maksājamo nodokļu summu vienbalsīgi noteica Atēnas. Sabiedroto materiālie ieguldījumi arvien vairāk atgādināja nodokļu formu, ar ko Atēnas izrīkojās nerēķinoties ar citiem. Šāds princips pašos pamatos bija pretrunā ar pirmsākumos noteiktās vienošanās garu; tomēr sabiedroto rīcībā bija ierocis cīņai ar Atēnu finansiālo stratēģiju – iespēja izskatīt nodokļu maksas jautājumu Atikas tiesā. Tā rezultātā sabiedroto kase, īpaši laikā no tās pārcelšanas no Dēlas uz Atēnām, (visdrīzāk 450.g.) kļuva par Atēnu un demosa īpašumu, kā rokās faktiski nonāca vara pār sabiedrību kopumā. No tā laika sabiedroto vienošanās reāli vairs nepastāvēja. Sabiedroto valstu autonomijai bija jāpārdzīvo daudzi ierobežojumi. Vesela virknē pilsētu Atēnas ieguva tiesības regulēt valsts kārtību, kontrolēt valdību ar Atēnu uzraugu palīdzību, uzturēt garnizonus. Pastāvēja Atēnu augstākās jurisdikcijas kontrole sabiedroto apvienībām. Tomēr šī obligātā atkarība tiesiski atšķīrās, ņemot vērā atsevišķus līgumus ar polisām. Šādā veidā izveidojās Atēnu lielvara, kurai nenoliedzami bija arī daudz priekšrocību, tomēr vēsturiskais fons tās popularitāti ievērojami mazināja14. Galvenā konkurente Atēnām bija Sparta, ar kuru atsevišķos laika posmos tika ievērota sadarbība un draudzīgas attiecības, piemēram, 462. gadā Sparta lūdza Atēnām palīdzību, lai apspiestu helotu dumpi, un, kad šis lūgums tika izskatīts asamblejā, neraugoties uz daudzkārtējiem iebildumiem, uz Spartu tika nosūtīti 4000 hoplītu. Tomēr paralēli Atēnās bija ļoti sarežģīta politiskā situācija, kā rezultātā ik pa laikam uzliesmoja arī savstarpējas politiskas cīņas ar Spartu. Laika gaitā šajās attiecībās parādījās jaunās iezīmes, kas pēc grieķu-persiešu kara izvērtās par atsevišķu posmu Atēnu lielvaras attīstībā. Spartieši arvien vairāk iejaucās Atēnu iekšējā dzīvē, mēģinot sagraut tās stabilitāti jau kodolā, tika izmantoti dažādi saukļi, lai grieķiem attēlotu Atēnu necilvēcisko hegemoniju, bet tas galvenokārt bija izraisīts Spartas baiļu par Atēnu pārsvaru dēļ. Paralēli Atēnu jūras savienībai pastāvēja Peloponēsas savienība, kuras priekšgalā atradās Sparta, kā rezultātā gandrīz visas grieķu poliskas atbalstīja vai nu vienu, vai nu otru pusi. Šādos spriedzes apstākļos bija nereāli ilgstoši atrasties, un konfliktam ar Korintu, kura bija Spartas sabiedrotā, sekoja Peloponēsas karš15. Perikls paļāvās uz jūras floti un Grieķijas nocietinājumiem, tomēr šeit atēniešus vajāja neveiksmes – grieķi cieta badu, aiz mūriem tiem uzbruka mēris, savukārt triēras tika atkal un atkal sakautas. Perikls mira no mēra 429.gadā p.m.ē., tāpēc nepieredzēja savas armijas sakāvi, tomēr spartieši sagrāva Atēnu varenību, kura tā arī vairs neatjaunojās16. Atēnu demokrātija tika uzcelta no pelniem līdz ar atēniešu sacelšanos pret spartiešu tirāniju ap 378.gadu p.m.ē., kad notika Dēlas līgas atjaunošana. Tomēr šī atdzimšana nebija ilgstoša, tā kā Maķedonijas Filips, kas valdīja Grieķijas ziemeļos, iekaroja visu Grieķiju līdz 338.gadam p.m.ē., bet pēc viņa nāves Aleksandrs stājās tēva vietā. Jaunajā savienībā bija krietni mazāk locekļu – pilsētas bija kļuvušas vājākas, dažām bija bēdīga pieredze, līdz ar to savienība, vēl īsti neizveidojusies, atkal iznīka17.
Izmantotā literatūra
1. Avdijevs V., Bokščaņins A., Pikuss N. Senās Grieķijas vēsture. Rīga, 1979.
2. Bury J. B., Litt D., LL.D., F. B. A., Meiggs R. A History of Greece. – London, Basingstoke, 1975.
3. Ehrenberg V. Origins of Democracy. – Darmstadt, 1995.
4. Пёльман Р. Очерк греческой истории и источниковедения. – Санкт-Петербург, 1999.
5. Снисаренко А.Б. Властители античных морей. Москва, 1986
6. Туманс Х. Рождения Афины. Афинский путь к демократии: от Гомера до Перикла. – Санкт-Петербург, 2002.